Ārste ukrainiete: Ja gribat mieru, jāgatavojas karam Apriņķis.lv
- Autors: Oksana Sičko, ārste neiroloģe, Ukrainas atbalsta biedrības "SICH" vadītāja, Latvijā dzīvo 40 gadus
Foto - publicitātes
13.februārī notikušajā diskusijā “Zāļu pieejamība Latvijā X stundā: Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte” veselības aprūpes un drošības nozares eksperti secināja, ka diemžēl šobrīd valsts nav sagatavota, lai varētu nodrošināt zāļu pieejamību visiem pacientiem krīzes situācijās.
Kad sākās karš Ukrainā, nebija izveidota zāļu rezerves sistēmā. Turklāt, tieši pirms tam valsti satrieca Covid-19, kas jau bija izsitis no līdzsvara medikamentu pieejamību iedzīvotājiem. Zāles kritiski trūka gan kara sākumā, gan trūkst šobrīd, īpaši pretsāpju, pretiekaisuma medikamentu, kā arī preparātu asiņošanas apturēšanai.
Latvijā steidzami jāveido valsts zāļu rezerves fonds, un šī jautājuma aktualitāti nedrīkst novērtēt par zemu. Ziniet, Ukraina arī neticēja, ka kāds uzbruks. Likās, ka visu vēl paspēsim! Bet, kā saka – ja gribat mieru, jāgatavojas karam. Vairs nav, ko atlikt! Jābūt speciālai komisijai, kas skatīs šo jautājumu. Jāveido ne tikai krājumi ar neatliekamās palīdzības medikamentiem, bet arī ar zālēm hroniskajiem slimniekiem, kuri nedrīkst pārtraukt savu terapiju – piemēram, cukura diabēta, vēža pacienti.
Krājumiem jābūt ne kā vidusmērā slimnīcā, bet pielāgotiem kara apstākļiem. Turklāt zāļu fonds jāatjauno regulāri, jo zālēm beidzas derīguma termiņš. Tiem jābūt ne vienā noliktavā, bet vairākās vietās, aizsargātās telpās, speciāli aprīkotos pagrabos – lai uzbrukuma laikā tos neiznīcina. To, ka zāļu trūkums ietekmē kara skarto teritoriju, esmu redzējusi savām acīm, veidojot ciešu sadarbību ar Ukrainas karavīriem.
Zāles Ukrainā joprojām trūkst. Sākumā bija tā – nevarēja sūtīt medikamentus, jo jāveido oficiāli pieprasījumi caur Veselības ministriju. Tas bija apgrūtinoši. Medikamentus veda tikai nelielām partijām. Birokrātiskais ceļš medikamentu pasūtīšanai ir sarežģīts. Antibiotikas arī grūti nogādāt – turklāt, atceros, ka mums pašiem Latvijā pietrūka antibiotikas pandēmijas laikā. Esam jau redzējuši, kas notiek, kad ir viegls iztrūkums. Situāciju Latvijā arī šobrīd redzu kritiski: lai arī neiroloģijā viss ir salīdzinoši labi, trūkst miastēnijas un polineiropātijas ārstēšanai paredzētu preparātu. Sliktāka situācija ir ar hipertensijas un cukura diabēta zālēm. Turklāt, ja pacients pierod pie viena medikamenta, tas nav vienkārši maināms pret citu – var rasties sarežģījumi.
Vai Latvijas mediķi ir gatavi stundai X jeb karam, kataklizmai vai citai krīzei? Nav gan. Ja trūkst zāles miera stāvoklī, varam tikai minēt, kas notiks, ja sāksies krīze. Tad rodas pastiprināta vajadzība pēc dažiem medikamentiem, tai skaitā pēc pārsienamiem materiāliem. Latvijā nav pat iekārtotas patversmju vietas, bunkuri. Jau gadu runā – būs pavēles, taisīsim. Bet kad tā pavēle būs? Kad kritīs pirmā raķete? Arī par zāļu rezerves fondu – runājam un runājam, ilgi runājam, bet rezultāta nav. Jābūt gataviem, jo draudi pastāv vienmēr.
Savu uzmanību vēršu arī uz to, ka netiek veidotas atbilstošas mediķu apmācības – katrs ārsts iziet neatliekamās palīdzības kursus reizi piecos gados. Manuprāt, tam jābūt krietni biežāk un citādāk. Vajag arī praksi. Ne tā, ka visi sēž kabinetā, viens masē lelli, otrs skatās… praksei jābūt vairākas dienas, poligonā, simulējot karam pietuvinātu situāciju. Jāmāca arī operēt ārpus operācijas telpas, nepietiek ar to, ka reizi gadā noskaties video. Jādomā arī neatliekamo psiholoģisko palīdzību, ko ārsts krīzes laikā sniegs cilvēkiem. Mūsu mediķi absolūti nav gatavi.
Turklāt, lai uzlabotu medikamentu pieejamību, jādomā arī citos virzienos – plašāk jāražo gan inovatīvie, gam patentbrīvie medikamenti valstī, lai esam neatkarīgi no ārzemju piegādēm, gan jāpaplašina zāļu kompensācijas sistēma.