Imants Vīksne: Ogres vilciens iebrauc depo Apriņķis.lv
- Autors: Imants Vīksne
Foto - arhīvs, video - Juris Sējāns
Cik pašsaprotami, ka manas paaudzes ļaudīm Jura Kulakova aiziešana šķiet kaut kas personisks. Cilvēki mirst visu laiku, jo vairāk gadu, jo biežāk gadās. Un attiecībā uz Kulakovu teikt “negaidīti” vai “pēkšņi” nešķiet īsti piemērots apzīmējums. Bet vienalga – šī nāve ir īpaša.
Gāju staigāt ar suni, satiku draugu – viņš ir nedaudz vecāks un 1985. gadā pēc koncerta brauca tajā leģendārajā vilcienā no Ogres. Man toreiz bija deviņi gadi, un neko par kaut kādu “Pērkonu” es nezināju. Tēvs klausījās Mireiju Matjē un Džo Dasēnu, māte klausījās, ko tēvs klausījās. Brālis “Dzeltenos pastniekus”. Un tad atnāca brīvība. Un līdz ar brīvību arī “Pērkons”. Ļoti tuvu un personiski atnāca.
Tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – sačupojāmies tāds bariņš jauno aktieru, no kuriem vairums ne par kādiem aktieriem nekļuva, mani ieskaitot, daži jaunie dzejnieki, no kuriem nekādi labie dzejnieki nesanāca. Bijām pēdējā Tautas kinoaktieru studija, kas jaunajā tirgus realitātē nevienu vairs lāgā neinteresēja. Viss, ko darījām, bija ar zīmogu ”pēdējais”. Iestudējām Veidenbauma dzejas izrādi ar Kulakova mūziku, Mazajā ģildē spēlējām. Spēlējām arī masu skatos izrādē “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši” teātrī “Kabata”. Kulakova mūzikas pavadībā, dzirkstelēm šķīstot, paukojāmies pret Vecrīgas mājas pagraba mūri. Tā mūzika man bija kasetē, turpat pagrabā pārdzinu.
Tā sākās mūsu “Pērkona” periods mūža garumā. Regulāri braucām arī uz mājām pie “Pērkona” dzejnieka Māra Melgalva (lai viņam arī vieglas smiltis!), lasījām un klausījāmies viņa paša un Ojāra Vācieša dzeju, kā arī stāstus par brāli, kurš laboja televizorus. Bet 1994. gadā kļuvām par “Pērkona” Latvijas koncerttūres grūpijiem. Braucām uz katru koncertu. Tā vasara pagāja rokmūzikas, mīlestības un melleņu punša tvanā. Beigās vairs nemaz nepirkām biļetes uz koncertiem, tikām laisti iekšā tāpat, bet mājās braucām kopā ar “pērkonistiem”. Citkārt tehniķu busā, citkārt Ieva paņēma uz astes vai kāds cits, kurš bija skaidrā. Turp – parasti ar stopiem, kas arī bija piedzīvojuma sastāvdaļa.
Uz Jelgavas koncertu 20. augustā braucot, nostopējām ātro palīdzību ar visu pacientu iekšā. Smieklīgi bija. Un tas bija tas datums un koncerts, kopš kura dzīvoju kopā ar savu sievu. Katru dienu visu mūžu. Citā pēckoncerta rītā Cēsu stacijas bufetē bulciņas bez maksas dabūjām. Forši tas bija.
Un tais koncertos arī jutāmies tādi īpaši, publikas sildīšanu jau uzskatījām par savu pienākumu. Dejot gājām pie pirmās dziesmas. Kad piedzērušies vai nekompetenti klausītāji kliedza: “Gulbi! “Gulbi!”, mēs kompetenti pieprasījām “karpu” vai vēl kādu izsmalcinātu un retāk spēlētu dziesmu. Un reizēm Kulakovs arī nospēlēja. Tā bija brīnišķīga vasara.
Kad pēc daudziem gadiem, satiekoties kādā koncertā vai kafejnīcā, Kulakovs vēlīgi pameta ar roku un savā nazālajā balsī apvaicājās: “Nu, kā iet?” – es jutos tikpat lepns un laimīgs, it kā man būtu tie paši astoņpadsmit gadi. Jo pats Kulakovs taču! Arī meita izauga ar “Pērkonu” un “spoguļkarpu ķeselē”.
Kaut kad ar draugiem smējāmies, ka vecumdienās, kad būsim sagrabējuši līdz kruķiem un staiguļiem, noteikti aicināsim “Pērkonu” uz dārza ballīti un ķērksim līdzi: “Pērkons dārd! Pērkons dā-ā-ārd!” Nu jau vairs neuzaicināsim…