Zigmārs Atvars: Par gavēņa laika varoņiem Apriņķis.lv
- Autors: Zigmārs Atvars
Foto - arhīvs
Mēs katrs esam dažādi, bet lielajos jautājumos, visticamāk, iedalāmies divās grupās: tie, kam nemitīgi vajag pārmaiņas, katru dienu jāpaveic neskaitāmi darbi, tātad vajadzīga nemitīga spriedze, un tajos, kas labāk jūtas nesteidzīgā vidē, kur bez steigas visu var pārdomāt. Pirmos nosauksim par ātrajiem, otros – par apdomīgajiem.
Atbildes uz jautājumu, kurš no viņiem ir labāks, laikam nav, jo katram ir lietas, kas noderētu otram, un otrādi. Mēs viens otru varam papildināt. Ātrajiem ir grūti darīt lietas, kas bieži atkārtojas vai prasa lēnāku un rutīnas darbu, tomēr tās ir svarīgas visiem, savukārt apdomīgajiem varētu būt vēlme paildzināt uzdevuma veikšanu, iedziļināties.
Piemēram, ne katrs var būt sabiedriskā transporta vadītājs, jo maršruts visu laiku ir viens un tas pats, tā ir rutīna, un katrā reisā nav katrreiz kaut kas jauns. Vienlaikus tu nemitīgi esi atbildīgs gan par kursēšanas grafika ievērošanu, gan par pasažieru un citu satiksmes dalībnieku drošību. Tev ir dots uzdevums, un tu brauc. Savukārt pasažieriem ir cits stāsts: kāds katru dienu brauc konkrētā laikā, cits – kā izdodas. Ātrais varbūt uztaisa firmu un maksā nodokļus, lai transporta vadītājam būtu alga. Vajadzīgi gan vieni, gan otri.
Ticības dzīvē ir līdzīgi – ir vajadzīgi jaunu projektu virzītāji un tie, kas gan atgādina par iepriekšējo praksi, gan aicina uz jautājumiem skatīties plašāk, ne tikai ar “ātri, ātri” stratēģiju. Tā kā ir sācies gavēņa laiks (40 dienas pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem), gribētos norimties un pārdomāt kādas lietas. Vairāk ir vēlme pārdomāt to, kas mazāk mainīgs, jo ātri mainīgas lietas rīt vairs nebūs aktuālas.
Nevis ticu, bet zinu, ka grāmatas pie lasītājiem nenonāk netīšām, bet katra savā laikā tiek iedota. Kāds vienu reizi izlasa – uzreiz visu saprot un detaļas atceras uz mūžu. Kādu vairāk uzrunā ilustrācijas. Kāds saprot, ka rodas papildu jautājumi, ko vēlas precizēt. Arī pie manis šobrīd ir nonākusi kāda grāmata. Kas kristiešus grūtos laikos visvairāk garīgi uzceļ? Jā, protams, Radītāja un Viņa plāna iepazīšana, bet tīri cilvēcīgi – ticīgo priekšgājēju dzīvesstāsti. Nevis stāsti, ka nepilna gada laikā cilvēku var nopirkt ar naudu vai amatu, bet stāsti, kur ticība vai kalpošana ir bijis iemesls komforta samazināšanai (apcietināšana) vai pat nogalināšanai. Ne visus stāstus zinām, bet ir labi apzināties esošos.
Rīgas Lielajos kapos blakus Rīgas Augšāmcelšanās Evaņģēliski luteriskā baznīcai atrodas piemineklis ar to garīdznieku vārdiem un uzvārdiem, kas vairāk nekā pirms 100 gadiem ir tikuši nogalināti savas ticības dēļ. Martīri. Ticības varoņi. Šajā gavēņa laikā vēlos iepazīties ar grāmatas “Mācītāji, kas nāvē gāja” saturu, kur ir aprakstīti šo personu dzīvesstāsti.
Ko dod šādu stāstu lasīšana? Agrāk vai vēlāk katrs dievticīgais sastopas ar pārbaudījumiem. Kāds ar lielākiem, kāds mazākiem. Šajā grāmatā aprakstītie varoņi tikuši nogalināti. Visi savu skrējienu pabeiguši. “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” [2. Timotejam 4:7–8]
Šie stāsti iedvesmo palikt ticībā līdz dzīves beigām. Šie stāsti dod iedvesmu nevis mēģināt visiem vienmēr izpatikt, bet palikt pie nemainīgā – Bībeles un ticības. Lai Dievs dod, ka, apzinoties mūsu ticības varoņu stāstus, varam arī paši palikt ticībā līdz pēdējam elpas vilcienam.
“Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” [Ebrejiem 13:7]