Pāvils Brūvers: Tev būs savu tēvu un māti godāt ^{Apriņķis.lv}

Par mūsu vecāku, vecvecāku un daudzu mūsu brāļu un māsu pārdzīvojumiem šodien spilgti runā nams Brīvības un Stabu ielas stūrī jeb Stūra māja. Ejot tai garām, aizvien pārņem īpašas sajūtas – sienas tur piesūkušās ar mūsu tautas asinīm, ar ciešanām, ar lūgšanām un visam pāri ar nesalauztu ticību un cerību mūsu tautas nākotnei, kā to tik spēcīgi izteicis Gunārs Astra savā Pēdējā vārdā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”

Uz tautas brīvības altāra 1940. gada vasarā šajā namā savu dzīvību upurēja ģenerālis Ludvigs Bolšteins. To pašu izdarīja arī Bruņoto spēku virsnieks Fricis Celmiņš. Viņi atteicās sadarboties ar okupācijas varu, iznīcināja visus slepenos dokumentus un izvēlējās mirt kā brīvas valsts virsnieki nošaujoties. Šajā namā ir atklājusies daudzu mūsu tautas brāļu un māsu nesalaužama dzimtenes mīlestība un varonība. Šī mums ir svēta vieta.

Tagad to ir nolemts pārdot. Nezinām, kas to nopirks, nezinām, kāda būs nama jauno saimnieku attieksme pret mūsu tautai svētām vietām. Noteikums, ka nama jaunajam īpašniekam jāapņemas vēl 25 gadus saglabāt Okupācijas muzeja ekspozīciju, ir tikai tāda vīģes lapa, ar kuru piesegt savas dvēseles kailumu. Pēc 25 gadiem vairums to, kam sirdis deg par mūsu tautas varoņu piemiņas saglabāšanu, būs miruši, un tad jau jaunā varas elite varēs šo neērto karsto kartupeli izspļaut no savas mutes un, pilnībā atraisījusies no šīm “pagātnes paliekām”, veidot politiku pēc sava izdevīguma un materiālo ieguvumu aprēķiniem.

Valsts budžetā mēs nevaram atrast 21 miljonu eiro ēkas atjaunošanai. Varbūt šādus līdzekļus spētu savākt tauta, ja vien tā tiktu uzrunāta? Rietumos joprojām dzīvo ziedot gatava un patriotiska trimdas jaunā paaudze. Arī katrs no mums gada laikā spētu sakrāt vismaz 20 eiro, lai tos ieguldītu Stūra mājas atjaunošanā un tālākā uzturēšanā. Tai pašā laikā ideju konkursā varētu atrast ēkas jēgpilnu piepildījumu. Ir taču tik daudz iespēju! Tas varētu kļūt par Tautas Brīvības namu, kur ne tik daudz runātu par čekas briesmu darbiem, kā par mūsu tautas varonību un cīņu par brīvību.

Esmu pārliecināts, ka atjaunotā nama tukšās telpas ātri vien iegūtu augstākā mērā interesantu piepildījumu, ja vien uz to tiktu aicināti dažādo pretestības kustības organizāciju un grupu pārstāvji. Piemēram, tur varētu būt Gunāra Astras istaba, kāda cita – Bruno Javoiša istaba, kurā būtu apkopoti stāstījumi par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu okupētajā Latvijā. Mums ir daudz brīvības cīnītāju, kuru dzīves un viņu cīņas atainojumam varētu atvēlēt katram vienu istabu, piemēram, Lidijas Lasmanes, Jāņa Rožkalna, Inta Cālīša, Gunāra Freimaņa, Jura Ziemeļa, Konstantīna Pupura utt. istabas.

Turklāt mums ir daudz organizāciju gan Latvijā, gan trimdā, kas azartiski cīnījušās par Latvijas brīvību: Latvijas Neatkarības kustība, “Helsinki-86”, “Gaismas akcija”, “Daugavas vanagi”, Latviešu Nacionālais fonds, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Eiropas un Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības, radio “Brīvā Eiropa”, “Amerikas Balss” un daudzas citas, kas katra varētu izveidot aizraujošu ekspozīciju par savām aktivitātēm. Tam klāt vēl varētu nākt stāstījumi par cīņām pret krustnešiem, par Kauguru nemieriem, par 1905. gadu, strēlniekiem, Brīvības cīņām, Latviešu leģionu, kureliešiem, mežabrāļiem…

To visu varētu padarīt pievilcīgu tūristiem ar viena stāva atvēlēšanu vaska figūrām, kur tiktu atainoti ievērojamākie notikumi un personas cīņās par mūsu brīvību. Domāju, ka mums ir talantīgi mākslinieki, kas to spētu izcili paveikt. Mēs visu to spējam, ja vien patiesi vēlamies. Ar to mēs apliecinātu, ka patiesi cienām mums atstāto mantojumu un cenšamies piepildīt ceturto bausli. Savukārt Dievs nekavētos piepildīt sava apsolījuma daļu un svētītu katru, kas pie šī darba pielicis savu roku.