Mācītājs Jānis Kopštāls Ādažos: Nebaidieties atzīties mīlestībā un mīlēt viens otru ^{Apriņķis.lv}

– Ādažu draudzē jūs kalpojat kopš 2018. gada pavasara – sākotnēji kā evaņģēlists, vēlāk kā mācītājs. Kas bija impulss, lai mainītu nodarbošanos pēc četrdesmit gadu vecuma?

– Doma pievērsties kalpošanai man radās pēc kādas kristīgās nometnes 2009. gadā. Pēc tās sapratu, ka gribu un varu draudzē darīt kaut ko vairāk, un nolēmu mācīties Lutera akadēmijā. Ceļš līdz kalpošanai par mācītāju bija gana ilgs – četru gadu mācību kursu es “veiksmīgi” apguvu sešos ar pusi gados. Gribētos ticēt, ka doma mācīties, lai kalpotu, bija Dieva aicinājums. Mana nelielā pieredze rāda, ka, ja baznīcas lietās kaut ko pats izlem darīt, rezultāts visbiežāk ir ne tas labākais. Ar Dievu strīdēties ir diezgan bezcerīgi. (Smejas.)

– Iepriekš jūsu profesijas bija nesaistītas ar baznīcu – galdnieks un grāmatvedis.

– Jā, es esmu beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, divdesmit gadus dažādās vietās esmu nostrādājis par galdnieku. Vēlāk pašmācības ceļā, pateicoties sievai, apguvu grāmatvedību. Mums arī šodien ir mazs grāmatvedības uzņēmums.

– Jūsu sieva ir grāmatvede?

– Tieši tā – grāmatvede ar augstāko izglītību. Es esmu self made man grāmatvedībā. Es sāku viņai palīdzēt līmēt čekus, padot dokumentus un uzdot muļķīgus jautājumus – piemēram, kas ir debets vai kredīts. Pēc tam sagadījās tā, ka es biju galvenais grāmatvedis un sieva strādāja manā vadībā. (Smejas.) Tepat Ādažos zivju pārstrādes uzņēmums man piedāvāja galvenā grāmatveža darbu, ar kuru vairāk vai mazāk sekmīgi tiku galā, bet, uzņēmumam paplašinoties, vajadzēja papildspēkus. Un tad sieva kļuva par manu padoto.

– Vai jūsu vecāki bija ticīgi?

– Ja Dievs dos, šovasar tētim svinēsim deviņdesmit gadu jubileju. Viņš sevi līdz pat šim brīdim sauc par pagānu, un tas man ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kā evanģēlizēt savu tēvu. Mamma bija kristīta un iesvētīta, gāja uz baznīcu Atmodas laikā, pirms tam ne. Mājās par Dievu nerunājām. Mana apzināta došanās uz baznīcu bija tad, ka palīdzēju kolēģim siena talkā Talsu novadā. Pēkšņi man bija skaidrs, ka nākamajā rītā es iešu uz baznīcu, lai gan nezināju, kur tā atrodas. Visu noskaidroju, devos uz sešus kilometrus attālo baznīcu ar kājām. Tur tiku kristīts un iesvētīts, bet tad kļuvu par sikspārni.

– Kādā ziņā?

– Ir kāds stāsts par diviem mācītājiem. Viens no viņiem saka: “Man ir problēma – sikspārņi baznīcā. Esam speciālistus saukuši, nekas nav palīdzējis.” Otrs mācītājs, kurš ir vairāk pieredzējis, viņam atbild: “Tu viņus iesvēti, un viņi pazudīs no baznīcas.” Ar mani bija tieši tāpat. Baznīcā atgriezos tikai pēc sešpadsmit gadiem.

– Kas mainījās jūsu sajūtās, atgriežoties baznīcā?

– Esmu mēģinājis sev noformulēt, kāpēc esmu baznīcā, ko es tur meklēju. Ir tāda grāmata “Vēstules no skeptiķa”, kur sarakstās neticīgais tēvs ar savu ticīgo dēlu. Tajā izlasīju kādu domu, kas labi sasaucas ar manu pārliecību, kāpēc es meklēju Dievu, kāpēc es ticu Dievam. Cilvēka dzīvi var ielikt trīs vārdos: piedzima, mocījās, nomira. Mani tas neapmierināja. Nevarēju pieņemt domu, ka viss, ko darām, kas esam, kādā brīdī pēkšņi izzūd. Meklēju turpinājumu, piepildījumu. Turpinājumu esmu atradis kristīgajā ticībā. Kas mainījās sajūtās? Sāku vairāk uzticēties Dievam, strīdēties ar viņu, lai gan, kā jau teicu, tas ir bezcerīgs pasākums. Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti Viņam par saviem plāniem un uzzīmē tos – ko esi izdomājis, kā ritēs tava dzīve un kalpošana. Dievs noslaucīs tavu zīmējumu, pasmaidīs un teiks: “Un tagad mēs darīsim pēc mana plāna.” Svarīgi ir iemācīties to pieņemt – tas nav vienkārši, bet cita ceļa nav.

– Kā ir ar jums – vai savu dzīvi plānojat?

– Nav tā, ka es dzīvoju vienai dienai. Man ir ģimene, Dievs ir svētījis mani ar trim meitām. Man par viņām ir jārūpējas un jāgādā. Šeit vairāk runa ir par kalpošanu – nemēģinu domāt, kā tā veidosies, kur virzīsies. Ja man kāds pirms divdesmit gadiem būtu teicis, ka es būšu mācītājs, es viņam norādītu to pašu virzienu, ko Krievijas karakuģim.

– Kāds jūs bijāt pirms divdesmit gadiem?

– Pirms divdesmit diviem gadiem es biju intensīvi dzerošs alkoholiķis. Šodien ar pārliecību varu teikt, ka tas bija Dievs, kurš man parādīja divus iespējamos variantus, kā mana dzīve var beigties. Abi varianti bija letāli. Vienā es karājos, pakāries vārtrūmē, otrā – biju upes krastā ar kaklā iesietu akmeni. Sapratu, ka es tā negribu turpināt. Jau tajā pašā rītā devos uz narkoloģijas slimnīcu, pārstāju lietot. Atgriešanās pie ticības ceļa notika, pateicoties draugiem, kuri mani atkal aizveda uz baznīcu. Parādījās interese, taču bija vajadzīgi vēl vairāki gadi, lai pa īstam atgrieztos baznīcā.

– Šie varianti, ko parādīja Dievs, bija sapņa veidā?

– Grūti to nosaukt par sapni. Ja divarpus mēnešus no vietas esi dzēris, tad drīzāk tas bija murgs vai pusnomoda vīzija. Bet tās bildes bija tik dzīvas, ka es piecēlos un taisnā ceļā devos uz ārstniecības iestādi. Pēc tam es pat atradu to vārtrūmi, ko biju redzējis vīzijā. Man bija izvēle – dzert vai dzīvot. Es izvēlējos dzīvot.

– Sievu, ko jau pieminējāt sarunā, jūs iepazināt pēc tam?

– Jā, šīs ir manas otrās laulības, kopā esam jau astoņpadsmit gadu. Esat dzirdējuši anekdoti par to, kur iepazinās jūsu vecāki – “Draugiem.lv” vai “Facebook.com”? Mēs iepazināmies “Draugiem.lv”, domubiedru grupā “Tiem, kam pāri 35”. (Smaida.) Kā jau minēju, mums ir trīs meitas. Mana “labākā puse” Ieva arī ir pilnīgi mainījusi savu nodarbošanos, devās studēt un šobrīd strādā Ādažos par pirmsskolas skolotāju. Bez kalpošanas draudzē un grāmatvedības es strādāju Ādažu vidusskolā par saimniecības vadītāju, meitas Estere Ieva un Šarlote Rebeka mācās Ādažu sākumskolā, savukārt Rota Elizabete mācās Ādažu vidusskolā. Uz Rīgu braucam izgulēties.

– Kā nonācāt līdz darbam vidusskolā?

– Jau tolaik kalpoju par evaņģēlistu Ādažu draudzē. Kāda draudzes māsa manai sievai piedāvāja darbu Ādažu vidusskolā par kopētāju. Ādažu vidusskolā ir tāda štata vieta, jo skolēnu skaita ziņā tā ir lielākā skola Latvijā. Ieva man teica: “Tev būtu izdevīgāk – turpat blakus ir kalpošana.” Lēmumu pieņēmu vienas dienas laikā. Iespējams, tajā laikā par manu darbu vidusskolā slēdza derības – cik ilgi vīrietis strādās tādu darbu par minimālo algu. Šis atkal ir stāsts par to, ka Dievam ir cits plāns. Šis darbs man ir iespēja runāt par Dievu ne tikai no kanceles baznīcā, bet esot cilvēku vidū. Un ne vienmēr ir pat jārunā. Vislabākā liecība ir mūsu, kristiešu, attieksme, izturēšanās, nodošanās. Mēs ar sievu mēdzam sacīt, ka mūsu pamata kalpošanas vieta pēc ģimenes (tā ir pirmajā vietā) ir tieši darba vieta.

– Jūs esat aktīvi iesaistījušies Ukrainas atbalsta pasākumos jau kopš kara sākuma.

– Ja mājās nebūtu mūsu meiteņu, visticamāk, mēs ar sievu jau kara sākumā būtu sapakojuši čemodānus un devušies kā brīvprātīgie uz Ukrainu – vai nu kaut kādos palīdzības pasākumos, vai karadarbībā. Ieva, atgriežoties no draudzes kora mēģinājuma, man zvanīja un teica, ka apsver iespēju braukt uz Ukrainu, bet es tajā pašā mirklī mājās pie datora jau meklēju konkrētu vietu, kurp doties.

Ukraiņi karo mūsu vietā. Tā ir mana pārliecība. Man ir bail iedomāties, kas notiktu, ja krievu karaspēks ienāktu pie mums. Man bija ļoti zīmīga pieredze pirmajās kara dienās. Ar divām jaunākajām meitām gājām uz kultūras pili “Ziemeļblāzma”. Viena no meitām gribēja doties uz bērnu laukumiņu. Mums aiz muguras nāca krievu valodā runājoši puikas un sarunājās savā starpā. Tālāk sekoja necenzēta leksika: “Ну наконец-то Путин этого *** Зеленского поставит на место!” [“Beidzot Putins to sasodīto Zelenski noliks pie vietas!” – aptuvens tulkojums no krievu val.] Tie bija desmitgadīgi puikas… Jau biju gatavs eksplodēt, redzēju, kā puikas skraida ar spēļu automātiem un sauc, ka jāsit ukraiņi. Neizturēju – pagriezos un aizgāju. Tā ir spilgta zīme tam, ka mēs nevaram būt droši, kas varētu notikt pie mums. Cik man ir iespēju atbalstīt Ukrainu, tik daru, bet tas noteikti nav pietiekami. Mūsu draudzē dzīvo arī ukraiņu ģimene.

– Esat pārrunājuši ar viņiem notiekošo?

– Šī ukraiņu ģimene ir no Ukrainas baptistu draudzes, tāpēc baznīca viņiem ir vajadzīga, tā ir normāla ikdienas sastāvdaļa. Protams, mēs esam runājuši par kara tēmu, un tas vēlreiz liek novērtēt to, kādos siltumnīcas apstākļos mēs dzīvojam – cik smieklīgas un sīkas ir tās grūtības, par kurām mēs čīkstam un raudam.

– No kura Ukrainas reģiona ir ģimene?

– Viņi dzīvoja netālu no Kahovkas HES, kuru krievi uzspridzināja. Pie viņiem karaspēks ienāca diezgan ātri, bet šobrīd teritorija jau ir atbrīvota. Viņi nav atgriezušies, jo ģimenē ir mazi bērni. Šobrīd viņiem ir pievienojies arī vīrs, jo veselības problēmu dēļ vairs nevar piedalīties aktīvajā karadarbībā.

– Vai cilvēce vispār var dzīvot mierā? Militāri konflikti notiek regulāri un daudzviet pasaulē.

– Cik es zinu, pēc Otrā pasaules kara beigām bijusi viena nedēļa, kad pasaulē nav bijis neviena reģistrēta bruņota konflikta. Skatoties uz to no mācītāja izpratnes, teikšu, ka tas [miers] nav iespējams. Atkal piesaukšu cilvēka grēcīgumu, kas vienmēr meklēs, kā salīdzināt un pārspēt [citam citu], bet, tiklīdz sāk to darīt, tā tas viss agrāk vai vēlāk eskalējas jaunā līmenī. Cilvēka grēcīgā daba ņem virsroku. Ir svētā trīsvienība – Dievs Tēvs, Dēls, Svētais Gars –, un ir nesvētā – es, man un mans. Kad pirmajā vietā tiek nolikta nesvētā trīsvienība, tad kādā brīdī tas vēršas pret citiem.

– Ja pasaulē konflikti notiek regulāri, tad reti kurš bija gaidījis, ka pilna mēroga karš ir iespējams Eiropā.

– Viennozīmīgi! Vēl 2022. gada 23. februāra vakarā par šo tēmu runājām ar sievu un es teicu: “Ceru, ka tas viss beigsies tikai ar ieroču pagrabināšanu.” Pirmajās kara dienās bija šoks. Man likās, ka skolā kāds ir skaņu izslēdzis – tik klusi tur bija. Līdz šim ticēju, ka mēs būsim paaudze, kas nodzīvos, nepieredzējusi karu.

– Kristīgus un ne tikai kristīgus cilvēkus varētu mulsināt fakts, ka karu atbalsta arī agresīvās kaimiņvalsts baznīca…

– Tur vairs nevar atšķirt, kur ir baznīca un kur ir vara. Diemžēl vai par laimi, baznīcā ir cilvēki, kas pēc baznīcas izpratnes ir grēcīgi. Nauda, vara, slava – trīs lietas, kuras sātans izmantoja, lai kārdinātu Kristu. Divu gadu tūkstošu laikā nekas nav mainījies – mēs kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka arī pareizticīgā baznīca – tā ir vara, ietekme un finanšu resursi. Cilvēks ir grēcīgs. Pērkams ir gandrīz viss, jautājums tikai – par kādu cenu.

– Vai nav tā, ka baznīcā, par kuru mēs runājam, tiek pārkāpti vairāki baušļi, ne tikai acīm redzamākais – par nokaušanu?

– Kas attiecas uz šo bausli, runa nav tikai par fizisku nokaušanu. Arī ar vārdiem var nokaut tā, ka cilvēks nevar piecelties gadiem un gadu desmitiem. Un, ja esi pārkāpis vienu bausli, tu tajā pašā laikā esi pārkāpis arī visus un Dieva priekšā esi grēcīgs. Manā izpratnē, tur varētu tikt pārkāpti baušļi par Dieva vārda nelietīgu lietošanu, nepatiesu liecību sniegšanu, svešas mantas vai cilvēka iekārošanu. Faktiski viss!

– Vai baznīcas durvis šajos nemierīgajos laikos tiek atvērtas biežāk?

– Kaut kādos brīžos jā, bet neteiktu, ka baznīcas apmeklētāju skaits būtu jūtami palielinājies. Vairāk cilvēku nāca pirmajās dienās un nedēļās. Kara sākumā bija daudz sarunu par to, kas notiks, ko darīt, kā palīdzēt. Man daudzi ir jautājuši, kā tad ir ar bausli “Tev nebūs nokaut” kara gadījumā. Man šķiet, kad cilvēks aizstāv savu ģimeni, tas ir pavisam cits stāsts. Un to es tagad saku arī kā mācītājs. Jā, tu vari nostāties pretī bruņotam karavīram un teikt, ka tā nav pareizi, nedari tā, bet, manuprāt, viņu var apturēt tikai ar tādu pašu ieroci un spēku. Ja es iedomājos, ka man aiz muguras stāv manas meitas, bet pretī cilvēks ar ieroci, uzskatu, ka arī man jābūt ierocim. Vai tas ir pareizi? Nezinu, lai Dievs mani tiesā, kad būšu viņa priekšā. Man ir pārliecība, ka tiesas dienā Dievs mūs visus neķemmēs ar vienu ķemmīti. Viņš ir pietiekami zinošs, redzošs, varošs un saprotošs…

– Lai katru situāciju un cilvēku izvērtētu individuāli?

– Jā, tieši tā. Kādās rekolekcijās [rekolekcijas ir laiks, kad kristietis nošķiras no ikdienas dzīves pienākumiem, lai visu uzmanību veltītu lūgšanām un apcerei, – J.P.] mācītājs Jānis Bitāns stāstīja labu piemēru. Viduslaikos kāds vergu tirgotājs atbraucis uz pilsētu, iztirgojis visus vergus, un pāri palikušas divas mazas meitenītes, zīdainīši. Viņš dodas atpakaļ uz savu kuģi un domā, ko darīt ar šiem bērniem – droši vien iemetīs ūdenī, un viss. Taču pretī viņam nāk mūķene, kura nopērk vienu meitenīti un saka: “Es viņu audzināšu, viņa būs man palīgs kalpošanā.” Ejot tālāk, viņš satiek ielasmeitu, kas nopērk otru meitenīti. “Viņa būs man palīgs krogā,” saka ielasmeita. Tad, kad šīs meitenītes nonāks Dieva priekšā, vai viņas tiks tiesātas vienādi? Viena, iespējams, nekad nebūs dzirdējusi vārdus par mīlestību, piedošanu, otra nekad nebūs dzirdējusi lamas un lāstus. Viņām būs pilnīgi dažāda pieredze un vērtības, kas ieliktas jau no dzīves pirmajām dienām. Ja viņas tiesā vienādi – tas nav tas Dievs, kuru es pazīstu un kuram ticu.

– Kāds ir Dievs, kuram ticat?

– Dievs, kurš ir ārkārtīgi pacietīgs, mīlošs un piedodošs.

– 2017. gada decembrī Siguļos nodega Carnikavas baznīca. Sākotnēji bija plānots celt jaunu tajā pašā vietā, taču šobrīd plāni ir mainījušies. Pastāstiet, lūdzu, par nākotnes iecerēm.

– Pirmajās emocijās mēs domājām, ka tūlīt un tepat celsim jaunu baznīcu, taču vēlāk, runājot ar mūsu draudzes “zelta fondu” – kundzēm, kuras tur ir kristītas, iesvētītas, laulātas, – secinājām, ka nevajag. Tur ir desmit apdeguši baļķi un pāris ķieģeļu, kas palikuši. Viņas teica: “Nevajag, lai tā vieta paliek atmiņām.” Mēs varam uzcelt jaunu, bet tā vairs nebūs tā baznīca. Nolēmām, ka celsim citā vietā. Siguļos ir plāns izveidot brīvdabas baznīcu, taču tur ir juridiskas un birokrātiskas lietas, kas neļauj to realizēt. Šai vietai ir arhitektūras un arheoloģijas pieminekļa statuss. Un ar to beidzas faktiski visas aktivitātes.

– Šobrīd iecere ir baznīcu celt pie Laivu mājas Carnikavā?

– Jā, Laivu māja ar zemi ir draudzes īpašums, tāpēc tur blakus ir plānots būvēt baznīcu. Ja nebūtu pandēmijas, domāju, ka mēs jau rokās turētu projektu, bet diemžēl tā visu nobremzēja. Nezinu par termiņiem, bet ceru, ka manas kalpošanas laikā baznīca taps. Kā teica kāds mans amata brālis, kas pēc profesijas ir arhitekts: atcerieties to, kas ir šīs ēkas pasūtītājs, – Dievs! Un viņam laika atskaite ir pavisam citādāka.

– Kā, jūsuprāt, sadzīvo garīgā pasaule ar laicīgo?

– Es to nesauktu tikai par laicīgo, bet arī par pagānisko pasauli. Kā jebkur pasaulē, arī Latvijā kristīgās, pagāniskās un laicīgās tradīcijas ir ārkārtīgi cieši savijušās. Ja tu esi baznīcā, tad, manuprāt, tev ir būtiski izvērtēt, vai pirmais bauslis tev ir pirmajā vietā. Ja tu ap baznīcu apvelc bluķi un pēc tam ej uz dievkalpojumu, tad man ir jautājums, kam tu tici – tam bluķim vai Dievam. Nevajadzētu klibot uz abām kājām. Esi uzticīgs tam, kam tici un uzticies. Es gan absolūti negribu pretnostatīt kristīgo un pagānisko jeb tautisko tradīciju. Nesaku, ka cilvēkiem nevajadzētu kopt tautiskās tradīcijas, taču, ja tās tiek padarītas par vienīgajām pareizajām valstiskā līmenī, tad man kā kristietim pret to gribas iebilst.

Kāpēc es tik pārliecinoši varu teikt, ka tas notiek? Mana sieva studēja pedagoģiju, un viens no kursiem bija “Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību joma pirmsskolā”. Vairāk nekā deviņdesmit pieci procenti no šā kursa ir par tautiskajām tradīcijām, lai gan Satversmes preambulā ir rakstīts, ka mēs balstāmies latviskajā dzīvesziņā un kristīgajās vērtībās. Un šādai nostājai ir savi augļi. Baznīca un ticīgie tiek uzlūkoti kā kaut kas bīstams un draudošs. Septiņsimt verdzības gadi, inkvizīcija, “opijs tautai” – visbiežāk dzirdētie argumenti. Bet nav sarunu par skolām, universitātēm, sociālo apdrošināšanu un citām mums tik pierastām lietām, kuru pirmsākumi ir meklējami baznīcā.

Savā kalpošanas laikā esmu bijis arī cietumos. Man un maniem ticības brāļiem ir cieša pārliecība – ja mēs brīvi varētu dalīt Bībeles skolās, iespējams, ka mums retāk būtu jāiet uz cietumiem. Mēs – draudze – esam tādi paši pilsoņi un nodokļu maksātāji, kā jūs. Un mums gribas, lai mēs nevis meklētu viens otrā ienaidnieku vai traucēkli, bet šo enerģiju veltītu kopīgai izaugsmei. Un ticiet vai ne, baznīca var būt ļoti noderīga visai sabiedrībai un, konkrēti, arī Ādažu novadam.

– Noslēdzot mūsu sarunu, kādi būtu tie vārdi, ar kuriem jūs vēlētos uzrunāt novadniekus?

– Ja tu mīli to cilvēku, kurš tev ir blakus, ja tev nav vienalga, kas ar viņu notiek, tad kara iespējamība kļūst mazāka. Tāpēc nebaidieties atzīties mīlestībā – savām sievām, vīriem, bērniem. Nebaidieties mīlēt viens otru! Dievs jūs mīl, un es arī!