Sanita Misika: Astoņas pastalas, 5000 soļu un draudzība uz mūžu – kas tautas dejā tik īpašs?

Kas dejā ir tik īpašs, ka tā vieno tūkstošiem dejotāju Latvijā? Kas tajā tik īpašs, ka tā aizrauj tūkstošiem skatītāju? Kas tautas dejā tik īpašs, ka tā cauri laikiem spēj saglabāt savu unikālo stāju un radīt mūsdienīgus soļus allaž mainīgajā pasaulē? Neapsolu, ka atradīšu, taču ir vērts meklēt atbildes. Īpaši šogad.

Viens no Latvijā senākajiem un leģendārākajiem bērnu tautas deju ansambļiem “Dzintariņš” šogad atzīmē pastāvēšanas 70. gadadienu. Kopš tā pirmssākumiem izaugušas vairākas dejotāju paaudzes, kas ar savu dejotprieku un nenogurstošo apņēmību priecējušas skatītājus kā uz skatuves, tā pie televizora ekrāniem. Gadu gaitā kolektīvā dejojuši vairāk nekā 10 tūkstoši dejotāju, un ansamblis ik gadu skatītājus priecē vidēji 100 koncertos gan Latvijā, gan citviet pasaulē.

“Dzintariņš” gan nav izņēmums, un vairāki ansambļi šogad atzīmē lielas jubilejas. Tautas deju ansamblis “Vektors”, piemēram, atzīmē 65 gadu jubileju, tikpat aprit “Zelta sietiņam”, savukārt bērnu deju ansamblis “Dzīpariņš” svin pastāvēšanas 30. gadadienu. Tautas dejas entuziastiem šogad ir ko atzīmēt, un nav šaubu, ka dejotāji tautastērpos turpinās svinēt dejas svētkus kā jubilejas koncertos, tā mēģinājumos.

Treniņš prātam, ķermenim un garam

Viena mēģinājuma laikā dejotājs izdejo ap 5000 soļu, kas faktiski nozīmē, ka puse no dienas normas izpildīta, un, soļus izlecot, “Dzintariņa” karjeras laikā dalībnieks nolieto aptuveni astoņus pastalu pārus un vismaz 60 baleta čības. Deja ir fiziski prasīgs darbs – atliek nodejot vien pirmās divas minūtes, lai justu sviedru piles; tas ir treniņš, kas nodarbina teju visas muskuļu grupas, un – tāpat kā jebkurš cits sporta veids – ļauj iegūt gandarījuma sajūtu ne tikai “laimes hormona” endorfīna veidā, bet arī sasniedzot arvien jaunus panākumus.

Kā apgalvo daudzi no maniem esošajiem un bijušajiem skolēniem, deja sniedz ne tikai staltu stāju, bet arī ceļ pašapziņu. Gan tādēļ, ka tā ir nopietna fiziska aktivitāte, kas uztur ķermeni tonusā, gan arī tādēļ, ka tā neļauj prātam atslābt – ir jāatceras deju soļi, horeogrāfija un skaitāmpantiņš, deja prasa arī telpisku un pat matemātisku domāšanu, jo bērniem grupā nostāties no viena stūra līdz otram vai izkārtoties cēlā trapecveida formā arī var šķist vienkāršāk nekā tas mēdz būt praksē.

Lai kļūtu par izcilu dejotāju, ir jāiegulda laiks un enerģija, jātrenē pacietība un neatlaidība, ir jābūt komandas spēlētājam, jo pirmklasīgs priekšnesums ir visa kolektīva, ne viena atsevišķa dejotāja sasniegums. Turklāt aplausi koncerta beigās sniedz dvēselisku piepildījumu, kas uzlādē vēl stundām pēc tam un dod nepieciešamo sparu turpināt augt dejā, uz skatuves un ikdienā.

Unikālais ikdienišķajā un ikdienišķais unikālajā

Atgriežoties pagātnē, der atzīmēt, ka ansambļa “Dzintariņš” pirmsākumi meklējami 1953. gadā, kad Poligrāfiķu kluba bērnu deju pulciņa vadītāja, izcilā deju pedagoģe Zinaīda Zeltmate kopā ar saviem mazajiem dejotājiem pārcēlās uz tagadējās Mazās ģildes telpām Rīgā, kur “Dzintariņa” dalībnieki dejo arī pašlaik. Jau pēc neilga laika skatītājus priecēja pirmās koncertprogrammas – latviešu un citu tautu deju virknes, krāšņi pasaku uzvedumi, kā arī kolektīvs devās pirmajā koncertā ārpus Latvijas – uz Igauniju. Koncerti padarīja “Dzintariņu” par vienu no populārākajiem bērnu tautas deju ansambļiem Latvijā, un joprojām tas ieņem savu būtisko lomu tautas deju kustībā Latvijā.

Tā, piemēram, dažkārt, ar kolektīvu uzstājoties ārzemēs, uz mums skatās kā uz “citplanētiešiem” – kā reiz pēc koncerta trāpīgi sprieda viens no mazākajiem dejotājiem, turklāt šis vārds jāuztver kā atzinīgs un labvēlīgs vērtējums. Tautas deja citās valstīs bieži vien vairs nav tik plaši izplatīta, mīlēta un cienīta kā Latvijā – tautas tērps ir goda tērps; bērni un jaunieši, kas saposušies tajā, iemieso latvisko un skaisto, tādēļ arī mūs nereti uzlūko kā unikālu fenomenu.

Tā gan ir mūsu ikdiena – tūkstošiem dejotāju visā Latvijā regulāri vienojas tautas dejā, jo katru dienu kādā sporta zālē, kultūras namā vai skolā notiek kāda kolektīva mēģinājums. Domāju, ka ikviens pazīst vai zina kādu, kurš dejo kādā ansamblī, piedalās Dziesmu un deju svētkos, sestdienu pavada pilsētas svētku gājienā vai citādi vairo dejotprieku sevī un citos.

Vērotājam “no malas” tas var šķist pārsteidzoši un pat unikāli, un tā tas faktiski arī ir – tautas deja, kaut ikdiena daudziem, ir goda lieta, kas ļauj latviešu kultūrai iemirdzēties dejas ritmā. Un kaut arī laika gaitā rodas jauni, moderni soļi, mūsdienīgi aranžējumi un dejai pielāgotas pavadošās melodijas, tradīcija paliek tautas deju pamatā, un skaidrs, ka arī vēl pēc 70 gadiem “Tūdaliņ, tāgadiņ” dejos tāpat kā pirms 70. Tāpat neviena zaļumballe nav iedomājam bez polkas. Pieņemu, ka arī šī vērtību nepārtrauktība ir viens no iemesliem, kas cilvēkus saista ar tautas deju visos laikos.

Kopā būšanas prieks

“Dzintariņā” bērni un jaunieši dejo līdz 18 gadu vecumam, un pēc absolvēšanas dejotāji nereti turpina dejas gaitas citos profesionālos deju kolektīvos, taču sirdī ansamblis un gūtās draudzības paliek uz mūžu. Ir dejotāji, kas ansambļa dalībniekos atraduši savus turpmākos dzīvesbiedrus un vēlāk izveidojuši ģimenes. Ir ģimenes, kurās dejotāji “Dzintariņā” dejojoši vairākās paaudzēs – vecvecāki, kas pirms daudziem gadiem absolvējuši kolektīvu, apmeklē koncertus, kuros uzstājas viņu mazbērni.

Kā ikvienā tautas deju kolektīvā, dejojot un piedzīvojot deju kopā, rodas draugi uz mūžu, un šī kopā būšana ir neatņemama ansambļu sastāvdaļa. Tā iemāca rūpes un cieņu citam pret citu, tā sniedz palīdzīgu roku un atbalsta plecu, kad nepieciešams. Tā iemāca novērtēt atšķirīgo un vienoties kopīgajā.

Pieņemu, ka katram dejotājam ir sava atbilde uz jautājumu “Kādēļ tu dejo?”, taču šīs, manuprāt, ir tās, kas ļauj kolektīvam piedzīvot apaļas ansambļa jubilejas un turēt tautas deju godā – dažādos laikos, ne tikai svētkos, bet katru dienu.