Andris Upenieks: Karā nevaram atļauties vienā mierā ^{Apriņķis.lv}

Saprāta balss aizsmakusi, jo citādi Eiropas, Amerikas un visas pasaules ietekmīgie, gaišie līderi aizdomātos par citām laikmetīgām sentencēm, piemēram, ka karš ir politikas (arī globālas) turpinājums ar iznīcību nesošiem līdzekļiem. Sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis apgalvojis, ka “cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks”, uzskatot, ka tikai politiskā sabiedrībā cilvēks var sasniegt pilnību un dzīvot “labu dzīvi”. Aristotelis uzsvēris, ka politika ir ētiska aktivitāte, kuras virsuzdevums ir taisnīgas sabiedrības veidošana.

Tolaik politiku dēvēja arī par valsts vadīšanas mākslu. Mākslu, nevis māku! Kad redzam rosāmies mūsu politiķus, prevalē iespaids, ka tos interesē tikai tā māka. Kāds no nu jau pasenas “tautiskas” partijas līderiem šo lietu mēdza definēt tieši un atkārtoti: nu, ja tu esi tik gudrs, kāpēc tev nav naudas?

Ir karš! Karam, it īpaši aizstāvības karam, vajadzīga nauda  – daudz naudas. Līdzcietīgie, starp kuriem netrūkst nabagu, ziedo proporcionāli daudz. Kad publicē pašmāju miljonāru sarakstu, tad galvā bez kalkulatora parēķinu: ja visi gudrie, kas tikuši pie lielām naudām, ukraiņu atbalstam noziedotu dažus miljonus, tad savākt pusi miljarda vai pat veselu miljardu būtu nieka lieta.

Bet varbūt viņi baidās kļūt par muļķiem un palikt bez naudas? Bet, no otras puses, ja karš pēkšņi pārsviestos mūsu pusē, tad “labāko un gudrāko” īpašumus jāmetas aizstāvēt tiem muļķiem, kas nav pratuši tikt pie naudas un neprot izvairīties no kara dienesta?

Kā ar to valsts vadīšanas mākslu? LTV ziņo, ka vairāk nekā citkārt (kara apstākļos!) nedarbojas avārijas sirēnas, ka 28%  (!!!) sirēnu ir tehniskas problēmas vai tās nedarbojas vispār, vai arī tām nevar piekļūt, lai varētu iedarbināt manuāli. Komiski. Kā tas ir – iegriezt ar roku? Savulaik, vadot bērnu teātri, vietējie ugunsdzēsēji mums uzdāvināja tādu ar roku griežamo sirēnu. Nemaz tik stipri tas kloķis nebija jāviņķelē, bet troksnis bija pamatīgs.

Tad nu iedomājos, vai tā mūsu prioritāšu prioritāte  – aizsardzība, drošība  – dažbrīd neizskatās pēc kājminamās vai ar roku griežamās sviesta kuļamās mašīnas. Ik pa laikam vēstī, ka pētnieki pēta, kantori uzlabo to 72 stundu bukletu... Komiski. LTV ziņo, ka brīdinājuma apraides (šūnu) sistēma, ko iekšlietu ministrs Kozlovskis (JV) solīja februārī, būs kaut kādā nezināmā nākotnē. Par žoga celšanas gliemeža ātrumu apnicis runāt. Vienīgi prasās saprast, kāpēc mūsu kaimiņi vienmēr var, turpretī mēs kā mūžīgie nespējnieki nevaram.

Kā tur īsti palika ar Rojā reģistrēto uzņēmumu “Zītari LZ”, kas ieguva 220 miljonus eiro vērtu līgumu par pārtikas piegādi NBS? Klusums. Pēc kā tas izskatās, ja informācijas tehnoloģiju uzņēmuma “SOAAR” vadītājs Renārs Kadžulis LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” publiski paziņo par vēlēšanu ietekmēšanu ar draudiem un viltu, bet atkal klusums? Nē, nē, tā kā garāmejot pavīdēja 5 sekunžu ziņa, ka Kampars esot iesūdzējis Kadžuli tiesā par neslavas celšanu, bet atkal klusums. Ir vēl trakāk.

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš skaidro, ka uzņēmumam “Balticom” noticis kiberuzbrukums, kā iespaidā uzņēmums zaudējis kontroli pār televīzijas retranslācijām. Kiberuzbrukuma laikā visu “Balticom” retranslēto televīzijas programmu vietā ēterā bija redzams Krievijas propagandas saturs. Īsā laikā tas ir jau otrais gadījums: 17.  aprīlī platformā “Tet” ukraiņu kanāla “Freedom” tiešraides laikā 20 minūšu garumā tika atskaņotas Krievijas mākslinieku dziesmas un propagandas klipi.

Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (JV) ar smaidu uz lūpām “mierina”, ka, hakeriem pārtverot informācijas telpu, sirēnas var nelīdzēt, jo nebūs iespējams paziņot, kas noticis. Dzīvojam vienā mierā un vēlēšanu tuvuma dziesmās.