Andris Upenieks: Niekošanās ar lietu kārtību Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Kārtība esot visu lietu vienotība, kur nākamā soļa jēga pamatojas uz iepriekšējo, tā skatāma kā pamatīga ēka, kas stāv simtiem gadu bez vajadzības iejaukties tās pamatīgumā ar nejēdzīgām pārbūvēm, kuras mēdz dēvēt arī par reformām.
Valsts ēkas partijiskie celtnieki nesaprot: kur nav lietu kārtības kā labas organizācijas, tur no grāvja grāvī mētājas vienas bezjēdzīgas reorganizācijas. Piemēram, cik ilgi jau “lasa” grozījumus, no cik gadiem tam bērnam, jaunietim ļaut iegādāties (par dzeršanas postu, cēloņiem nav runa!) to pudeli un kādi skapji, katakombas ierīkojamas veikalos, lai grādīgo kārdinājumu nozūmētu no “mieža grauda” kārotāja acīm.
Apnikusi vecā, svētā liekulība! Politiķi joprojām lielas likmes liek uz ļautiņu naivumu un sklerozi. Un viņiem ir labs pamats tā rīkoties, jo nekāda reāla atbildība partijniekiem nedraud. Piemēram, Ingrīda Circene (JV) 2014. gadā, sabiedrības un mediju spiesta, atkāpās no veselības ministra amata, 2022. kandidēja 14. Saeimas vēlēšanās, netika ievēlēta, bet beigu beigās, tās pašas partijas biedram Ašeradenam kļūstot par finanšu ministru, caur adatas aci Saeimā ietika atkal ar tā saukto mīksto mandātu.
Par kundzes “maiņu uz augšu” var runāt daudz, bet pietiks ar liekulību. Pēc izkrišanas no aprites publiskajos uznācienos cienītā kundze bieži mēdza uzsvērt, ka nav ar politiku vairs saistīta, bet bija gan… Tagad, izceļot savus mediķa nopelnus un kompetenci, lielā aizgrābtībā stāsta, cik postošs ir alkohols vispār, it sevišķi bērniem, jauniešiem, un cik lielus panākumus sola šīs nelāgās dziras iegādāšanās ierobežojumi, jo, redz, Igaunijā…
Nu banāli: kad mēs sāksim domāt ar savu, nevis igauņu galvu? Kas liedza kundzei savus atturībnieku sapņus piepildīt, kad bija veselības ministre, kad bija teikšanas un varas vairāk? Tā nav lietu kārtība.
Tā ir nekārtība, jo tautas kalpi labi zina, ka jaunieši “iedropē” jau no 12–13 gadiem. Vai kādam par šķērsli bijis bargais noteikums, ka līdz 18 gadu vecumam oficiālā ceļā tikt pie grādīgā liegts jau labi sen? Turklāt līdz 25 gadu vecumam joprojām jāapliecina personas identitāte, ko nekad neesmu manījis, arī bodniekam savs attaisnojums, sak, vai tad no pieres jānolasa, kam tā identitāte jāpieprasa?! Vai neviens no lēmējiem nav apgrozījies realitātē, kur dzeramo pusaudžiem piegādā pieaugušie draugi vai izpalīgi?
Vienkārši sakot, grozījumu lasījumos stieptais laiks ir laika nosviešana zemē, jo ar aizliegumiem, ierobežojumiem, kā rādās, neviens žūpa nav izārstēts. Bet kādi tad ir garās lemšanas (ar brīvo balsojumu kā lobisma sastāvdaļu) ieguvumi? Vecuma slieksnis nav mainīts. Alkoholu arī turpmāk drīkstēs tirgot degvielas uzpildīšanas stacijās: vai tam būtu kāda būtiska ietekme uz dzeršanas samazināšanos, ja būtu nolemts pretējais?
Pašvaldībām nedos tiesības aizliegt alkohola tirdzniecību masu pasākumos, kas ir loģiski, bet tas, ka netiks atļauta alkohola pārdošana jau piedzērušiem šā vaļasprieka cienītājiem, skan pārāk muļķīgi: tā tikai vēl trūka, ka šmigu varētu tirgot tādiem, kas nevar izrunāt vārdu “mamma” (no kāda zobgaļa dzirdēts reibuma stadijas formulējums). Rosinājums ieviest īpašu alkohola izvietojumu tirdzniecības telpās arī neies cauri.
Tik daudz šķēpu bija vērts lauzt, lai iznākums būtu tās pāris stundas, par kurām samazinās alkohola tirgošanas laiku? Nav pārliecības, ka šis “ieguvums” būtiski atturēs no dzeršanas tos, kas to dara, jo var taču apgādāties laikus un tādi arī zina, kur var dabūt… Problēma makro, risinājums mikro.
Nav noslēpjams, ka esošos noteikumus lēmuši liela daļa no tiem, kas tagad tos groza. Tas liek noprasīt tieši un bez līkumiem: kas te stiprāks – vara vai peļņas guvēji no alkohola un viņu interešu lobētāji? Baidos, ka pēdējie.