Māris Zanders: Priekšvēlēšanu laiks kā diagnoze laikmetam Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Kontekstā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir noderīgi palūkoties uz priekšvēlēšanu kampaņām starpkaru Latvijā, precīzāk, posmā līdz 15. maija apvērsumam. Ir aspekti, kas liecina, ka mūsdienu Latvijā situācija ir labāka nekā tolaik, ir sliktas pazīmes, un ir pazīmes tam, ka dažas lietas nemainās.
Par sliktajām. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados gan sociāldemokrāti, gan Zemnieku savienība politisko reklāmu drukāja arī krievu, vācu un poļu valodā. Jāšaubās, ka iemesls meklējams kādā “multikulturālismā” mūsdienu izpratnē. Ticamāk, ka demogrāfiskā situācija tolaik latviešiem vienkārši ļāva justies tik droši, lai atļautos šādu daudzveidību valodas lietošanā. Savukārt mūsdienās mēs to nevaram atļauties, jo okupācijas perioda rezultātā situācija ir būtiski mainījusies.
Par labajām. Lai gan arī divdesmito gadu Latvijā preses brīvība bija demokrātiskai valstij atbilstoša – vismaz tā laika izpratnē –, mūsdienu Latvijas iedzīvotājam daži ierobežojumi varētu šķist pārliecīgi. Piemēram, Sodu likums aizliedza ne tikai tādu informāciju, kas aicina veikt “nodevīgu vai dumpīgu nodarījumu”, bet arī tādu, kas “nonievā Valsts prezidenta personu” vai veicina “naidu” “starp darba devējiem un strādniekiem”. Ja vērtē šo aspektu, jāsecina, ka demokrātija Latvijā jūtas drošāk mūsdienās, jo nebaidās no ekonomiski asas kritikas un arī izvairās no pārāk plaši interpretējamiem jēdzieniem ierobežojumos (ko nozīmē “naids”?).
Tāpat atšķirībā no starpkaru parlamentārisma perioda mūsdienu Latvijā pretējās puses nekaujas un savstarpējo rēķinu kārtošanā nelieto aukstos un šaujamieročus (te var atgādināt gan atentātu pret Kārli Ulmani, gan divu sociāldemokrātu aktīvistu nogalināšanu).
Ja runā par nemainīgo, atļaušos būs žultains – nemainīga ir daļas inteliģences vēlme nopelnīt. Vizuālo noformējumu priekšvēlēšanu propagandai nav smādējuši mūsu mākslas klasiķi Uga Skulme un Sigismunds Vidbergs, Jēkabs Bīne, toties Rihards Zariņš pamanījās apkalpot (tiesa, ne vienlaikus) politiskos konkurentus (Ulmaņa “zemniekus” un arī “niedristus”).
Savukārt Brīvības pieminekļa celtniecības komiteja 1931. gada Saeimas vēlēšanu priekšvakarā lēma, ka labs mērķis attaisno ne visai labus paņēmienus, un izīrēja partijām to propagandas materiālu izvietošanai nākamā nācijas simbola rajona visas iespējamās virsmas.
1931.gada vēlēšanas palika atmiņā ne tikai kā pēdējās starpkaru periodā, bet arī ar dažu partiju smieklīgām kļūmēm kampaņojot. Proti, viena no vācu partijām tā steidza neatļauti pienaglot savus priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus pie Vērmaņdārza kokiem, ka nakts tumsā piestiprināja tos ar kājām gaisā. Domāju, ka risks steigā izrīkoties dumji nav svešs arī politiķiem mūsdienu Latvijā.
Vai mūsdienu politiskie lozungi ir sakarīgāki, salīdzot ar starpkaru posmu? Grūti spriest. No vienas puses, “zemnieku” uzbrauciens “sociķiem” žanrā “Kas garā vājš un prātā īss, lai nobalso par numur trīs” šodienas elektorātam, visticamāk, liktos pārāk pliekans. Savukārt, ja skatāmies vienu no lozungiem 1922. gada vēlēšanās “Darbu un pienācīgu atlīdzību!”, tad šis nav daudz sliktāks par vispārīgo muldēšanu 2024. gadā.