Voldemārs Lauciņš: Lepnuma dažādās krāsas Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Attēls - publicitātes
Šomēnes apkārt daudz dzirdams par lepnumu un dažādu krāsu skaistumu. Plašsaziņas līdzekļos sastopamā jūsma par to vedina domāt, ka gan lepnumā, gan arī krāsu dažādībā ir skaistums. Tomēr izpaliek svarīgas nianses par šīm lietām. Un, tā kā lietas dzīvē ir ar savām pozitīvām un negatīvām blaknēm, vēlos ieskicēt vairākus aspektus, kurus es būtu priecīgs saklausīt arī līdzās jūsmai par lepnumu un dažādām krāsām.
Lepnums vieglajās vai gaišajās krāsās
Vai tiešām pirmā asociācija ir tā pozitīvākā, kad sastopamies ar vārdu «lepnums»?
Protams, ir tik ļoti nozīmīgi, kad cilvēki ir lepni par sūrā darbā gūtu rezultātu, vai tas būtu sasniegums sportā, mājas uzcelšana vai ražas novākšana. Lepnuma nozīme ir arī zināt un cienīt savus senčus un viņu panākumus. Piemēram, mūsu Latvija šodien var pastāvēt tāpēc, ka pirms vairāk nekā simt gadiem mūsu senči ne tikai izcīnīja neatkarīgu Latvijas valsti kaujas laukā, bet arī atjaunoja mūsu zemi pēc Pirmā pasaules kara posta un drupām. Starpkaru Latvija ir fantastisks mūsu vecvecāku un viņu vecāku sasniegums. Mēs reti kad aizdomājamies tālāk par «Minox» vai bekonu, bet vajadzētu gan. Tur ir, ar ko lepoties.
Tomēr lepnums nav tikai pozitīva lieta. It kā, kad runā par negatīvu lepnumu, vairāk lieto vārdu «augstprātīgs». Manuprāt, ir jāsaglabā saikne starp abiem, jo nereti, kas vienam liekas lepnums, patiesībā ir augstprātība. Te gan ir viena bēda, ka mūsdienās, kad katram sava taisnība, ir ļoti grūti izsecināt, kur ir viens, kur – otrs.
Tiktāl negribas nepiekrist lepnuma krāsu spektram, bet tas tomēr liekas paviegls un gaišs.
Par krāsām un to dažādību
Laikam jau spēja redzēt dažādas krāsas ir nepelnīti nenovērtēta dāvana. Sabiedrība it kā zina par līdzcilvēkiem, kam šāda spēja ir dota ierobežoti (proti, viņi neredz kādas krāsas), vai vājredzīgajiem un neredzīgajiem, kam tās nav nemaz. Nenoniecinot šādus cilvēkus, pārējiem tomēr ir jāsaprot, ka spēja atšķirt krāsas nav pašsaprotama, tā ir iespēja, un par to ir vērts būt pateicīgiem.
Nereti runa ir par dzīves dažādām krāsām. Arī šī palete ir ļoti atšķirīga dažādiem cilvēkiem. Nav nekā dīvaina, ka ir ļaudis, kas spēj redzēt tikai nedaudz dzīves krāsu, bet ir arī plašāka redzeslauka cilvēki.
Un tomēr – krāsu dažādība pati par sevi vēl nav nekas īpaši nozīmīgs, kamēr krāsas nav saliktas harmoniski, jo neglīts dažādu krāsu sajaukums pats par sevi nav nekas baudāms. Arī dzīves krāsām ir zināma harmonija, un tās var salikt pilnīgi bezjēdzīgi, pat bīstami.
Liekas, ka, ja vien ir iespēja, cilvēki labprātāk izvēlas spilgtākas krāsas.
Lepnums un krāsu dažādība kādā konkrētā piemērā
Ir kāds vēsturisks cilvēks, kuram ir pamats būt lepnam, un viņu te izcelt vēlējos tāpēc, ka viņš ir daudz plašāka mēroga vēsturiskā persona, nekā mums parasti gadās ikdienā sastapt. Mēģinot definēt to krāsu valodā – varen košu krāsu gamma. Runa ir par Saulu, kurš dzīvoja pirms aptuveni diviem gadu tūkstošiem mūsdienu Tuvo Austrumu reģionā.
Viņš ir pieminēšanas vērts, jo viņā bija vērojamas arī šodien uzteicamas un par paraugu liekamas īpašības. Viņš bija lieliski izglītots, mērķtiecīgs un ar lielu gribasspēku apveltīts cilvēks. Viņa dzīve jau no mazām dienām bija paraugs. Ja tā varētu sacīt, katrs vecāks vēlētos, lai viņa bērns augtu kā Sauls, vai klusu sirdī skuma, ka pats nav audzis kā Sauls.
Viņš bija sava laika un līdzbiedru novērtēts. Mūsdienu valodā runājot, viņu varētu raksturot par garīgu līderi, par politiķi vai valsts darbinieku, kas strauji un pamatoti kāpa pa karjeras kāpnēm. Turklāt, un tas nav mazsvarīgi, viņš nebija karjeras cilvēks pēc būtības, bet sekoja savas sirds aicinājumam. Vai tiešām mēs nevēlētos tieši šādus politiķus un ierēdņus, kas tā vietā, lai domātu par savu kabatu un perspektīvām, visu savu degsmi, prasmes un gribasspēku veltītu kopējam labumam?
Savas straujās izaugsmes gaitā Saulam gadījās kāds ārkārtīgi dīvains notikums. Reiz, apzinīgi un pašaizliedzīgi mēģinot risināt kādu problēmu, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Sauls bija aktīvs Jēzus Kristus sekotāju vajātājs. Līdzīgi visām citām lietām, ko bija darījis ar degsmi un uzcītību, arī šo viņš darīja tieši tāpat. Viņu var uzskatīt par pirmo sistemātiskāko un panākumiem bagātāko kristiešu vajātāju. Un tomēr viņā notika lūzums. Brīdī, kad viņš savu uzdevumu jau bija ne tikai iesācis, bet jau labi virzīja uz priekšu, viņam bija vara un, kā mūsdienās teiktu, citi nepieciešamie līdzekļi, viņam parādījās pats Jēzus Kristus. Un tas mainīja viņa dzīvi.
Nē, viņš nekļuva dumjš un slinks. Viņš arvien palika izglītots, čakls un mērķtiecīgs. Tomēr viņa pasaules skats un no tā izrietošās darbības vektors mainījās. Ja iepriekš viņš bija vajājis Jēzu Kristu, tagad viņš kļuva par aktīvāko Pestītāja sludinātāju. Pasaulei Sauls vairāk ir pazīstams ar viņa Jaunās Derības vārdu – Pāvils.
Bībelē aprakstītajā Pāvila dzīvē bija daudz kas, ko varētu uzlūkot ar lepnumu, arī jau minētie ieguldījumi un sasniegumi. Tomēr tos visus Pāvils saņem kopā vienā grieķu vārdā – skibalon (vēstulē Filipiešiem 3:8). Kas tas par cildenu vārdu, ar kuru visādi apskaužamais Pāvils raksturo savu dzīvi? Latviski tulkots, tas būtu ‘atkritumi’, ‘menstruācijas asiņu masa’ vai ‘mēsli’ (kā tas vairākkārt ir tulkots latviski). Kāpēc šāds skarbs vērtējums?
Lepnumam un krāsu dažādībai tomēr ir kritēriji
Kā jau iepriekš minēju, krāsām ir tāda lieta kā harmonija, piemērotība konkrētai vietai un laikam. Arī lepnums, lai gan ir ar savu pozitīvo pusi, var būt negatīvs. Tāpēc, kad runa ir par visām lietām, arī lepnumu un krāsām, ir svarīgs to pareizs mērs, to pareizs pielietojums.
Kad apustulis Pāvils atskatījās uz dzīvi, kas bija tā vērta, lai lepotos, par atskaites punktu viņš neņēma šīs dzīves gaitu, bet kaut ko, ko viņš bija daudz pētījis un izdzīvojis. Pāvils par kritērija pamatu ņēma Jēzus Kristus žēlastību pret grēcinieku, nepelnītu žēlastību. Un, no šāda Dieva brīnuma izejot, Pāvils visu cilvēku iespējamo sasniegumu vērtēja ārkārtīgi zemu.
Spriežot pēc Pāvila rakstītā citviet, viņš nebija pret labu darbu un tā rezultātu, proti, pēc būtības viņš prata novērtēt labi izdarīto un neiebilda pret nelielu lepnuma sajūtu. Tomēr viņš pilnīgi noteikti par kritēriju lika mūžīgo dzīvību. Tieši tāpēc, ka mūžīgā dzīvība parāda tik daudziem pareizo dimensiju.
Mūsu civilizācija sakņojas Pāvila darbos. Tāpēc gadsimtiem lepnuma pamatā bija darbs un sasniegumi, tai skaitā – tikums. Tās bija dzīves košākās krāsas. Un tas notika ar atziņu par šīs pasaules īslaicīgumu, nepilnību dievišķā priekšā. Cilvēka lepnība pieklusa, kad atskanēja dievišķais. Tomēr tagad lietas ir mainījušās. Lepnums vairs netiek pakļauts mūžīgajai patiesībai, un krāsas ir kļuvušas par tukšu demonstrēšanās iemeslu.
Šādi aspekti par lepnumu un krāsām liek man pārdomāt jūsmu, kas šomēnes nereti ir klātesoša gan plašsaziņas līdzekļos, gan sociālajos tīklos. Vai tiešām šādi aspekti ir pelnīti piemirsti?