Pāvils Brūvers: Mediķu darbs – nenovērtēta misija Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - arhīvs
Jūnijā esam piedzīvojuši vairākas nozīmīgas atceres un svētku dienas – gan priecīgas, gan skumjas. 16. jūnijā samērā nemanāmi pagāja garām Medicīnas darbinieku diena, kas vienā otrā kalendārā pat nav atzīmēta kā svinama diena. Ļoti vēlētos, lai šai dienai tiktu pievērsta lielāka uzmanība vismaz trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, mediķa darbs nav pietiekami novērtēts. Par nepiedodami zemu atalgojumu mediķi veic ārkārtīgi nozīmīgu misiju – ik dienas tiek glābtas cilvēku dzīvības, tiek atgriezti pilnvērtīgā dzīvē ļaudis, kas cietuši no smagām slimībām vai guvuši ievainojumus, un ne mazāk svarīgi, ka mediķi ar iejūtību atvieglo slimnieku un arī viņu tuvinieku ciešanas un modina jaunas cerības.
Otrkārt, mediķi ir pelnījuši īpašu pateicību par viņu pašaizliedzību. Sevišķi tas izpaudās Covid-19 pandēmijas laikā, pakļaujot sevi inficēšanās briesmām un bieži vien bez atpūtas strādājot dienu un nakti. Šāda pateicība dotu jaunu iedvesmu un motivāciju turpināt mediķa darbu tiem, kas ir vīlušies un nonākuši tuvu izdegšanai. Saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas “Amnesty International” rīcībā esošajiem datiem, vismaz 7000 medicīnas darbinieku visā pasaulē miruši no inficēšanās ar Covid-19. Domājams, ka reālais cietušo mediķu skaits varētu būt lielāks.
Treškārt, mediķa misijas aktualizēšana palīdzētu mazināt agresiju, kāda šad un tad parādās mūsu sabiedrībā pret medicīnas darbiniekiem.
Mediķa darbs patiesi ir misija, un to spilgti apliecina daudzi mūsu mediķi. Piemēram, medicīnas māsa Sarmīte Cīrule, kas kopš 2022. gada septembra ir Ukrainā un pilda brīvprātīgo aizstāvju bataljona “Karpatska Sič” galvenās mediķes uzdevumus. Par šo misiju kādā intervijā viņa saka: “Man tā nav tikai medicīna, bet arī vēsturisks aspekts un arī ticības, sirdsapziņas jautājums. Un īpaši tas, ka tiek spridzinātas arī slimnīcas, nogalināti pacienti, ārsti, māsiņas…Tad, kad es redzu, ka šodien 25 gadus vecas meitenes, paramediķes Ukrainā tiek nogalinātas, tur mana sirds… Man bija nemiers, kamēr es atradu vietu, kur varu kalpot… Es neglābju pasauli, bet es varu glābt konkrētu cilvēku, kas ir manās rokās.”
Interneta portāls “Daily Mail” jūnija sākumā aprakstījis gadījumu, kad Ukrainā gāja bojā 25 gadus veca feldšere Irina Cibuha. Divus gadus viņa Harkovas rajona kara zonā bezbailīgi devās kaujas laukā, lai glābtu ievainoto karavīru dzīvības. Krievu uzbrukumiem šajā rajonā kļūstot aizvien intensīvākiem, Irina apzinājās, ka arī viņa var iet bojā, tāpēc uzrakstīja atvadu vēstuli savam jaunākajam brālim:
“Ir skumji, ka mēs dzīvojam tik vāji, atkarīgi no dzīves sociālajiem apstākļiem un tikai nāves tuvums ļauj mums dzīvot absolūtā brīvībā… Lai būtu spēks būt brīvam, tev jābūt drosmīgam. Pilna mēroga karš piespieda mani pārstāt būt baiļu vergam. Man nav žēl mirt, jo beidzot es dzīvoju tādu dzīvi, kādu vēlējos... Šodien viss ir aiz muguras, mana dzīve ir beigusies, un man bija svarīgi to nodzīvot ar cieņu: būt godīgai, laipnai, mīlošai… Šī ir laba iespēja apliecināt savas vērtības – patiesi būt cilvēkam.”
Vēstules noslēgumā Irina Cibuha raksta: “Karš ir vissliktākā vieta, kur jebkad esmu bijusi, bet tas man ļāvis ieiet reālā dzīvē, patiesā neatkarības pasaulē un palīdzējis apzināties eksistences īslaicīgumu. Jo tikai drosmīgie ir laimīgi, un labāk ir mirt skrienot, nekā dzīvot pūstot.”