Ilze Ušacka Ķekavā – terapeite ar peoniju pušķi ^{Apriņķis.lv}

– Vai esat uzaugusi Ķekavā?

– Nē, nāku no Kurzemes, no Saldus puses. Ķekavā ieprecējos.

– Kā bija šeit iejusties?

– Es dzīvoju mājā, bet darbs man bija Rīgā. Varbūt tagad, tikai pēdējos gados, tā vairāk izbaudu Ķekavu. Tā atgādina manu Kurzemi. Bet Ķekava, protams, nav Rīga. Veikalā vai aptiekā cilvēki tevi pazīst. Tu ej kā savējais.

Dēls arī dzīvo Ķekavā. Arī meitai šeit ir māja, bet viņa un mani divi mazbērni dzīvo Anglijā.

– Gatavojoties sarunai, mēģināju atrast par jums informāciju. Daudzviet parādās ziņa, ka Ilze Ušacka ir cietuma psiholoģe. Tā tiešām esat jūs?

– Jā, bet šobrīd jau esmu izdienas pensijā. Tagad strādāju kā pašnodarbinātā – man ir psihologa prakse Rīgā. Bet, ja runājam par cietumu, tur nostrādāju gandrīz divus gadu desmitus. Tas ir ļoti atbildīgs darbs ne tikai cietuma ietvaros, bet arī valsts un Eiropas mērogā. Un, protams, tajā ir daudz stresa. Sāku strādāt ieslodzījuma vietā par psiholoģi, tad biju Olaines cietuma Atkarīgo centra priekšniece, arī mācībspēks, vēlāk rehabilitācijas daļas priekšniece Rīgas Centrālcietumā.

Kad strādāju Olaines cietuma Atkarīgo centrā, mēs Eiropā bijām pirmais modernizētais tāda līmeņa centrs ar jaunu infrastruktūru, jaunu darbinieku apmācību. Tajā esmu strādājusi gan no psiholoģiskā viedokļa, gan izdzīvojusi visu tā izveides procesu – kā likuma ietvaros tas tika sagatavots koncepcijai, kā ēka tika būvēta, kā darbinieki apmācīti. Cietuma darbiniekam ir jābūt profesionālim, labi apmācītam, un, protams, darbam ir jānes gandarījuma sajūta, bet, ja darbā viņš saskaras ar grūtībām, tas nozīmē, ka pienācis laiks supervīzijām.

– Ko jūsu gadījumā nozīmē supervīzija?

– Supervīzija ir saprotama ļoti dažādi. Psihologiem ir vienas supervīzijas, vadītājiem citas. Var būt individuāla supervīzija, var būt grupās. Supervīziju laikā izrunājam konkrēto problemātiku vai grūtības. Tad meklējam labākos variantus, kā iziet no šīs situācijas. Personīgi es supervīzijās pilnveidoju savas kompetences – gan profesionālās, gan personīgās.

– Jūs darbojaties kā psiholoģe vai arī kā psihoterapijas speciāliste?

– Esmu gan psiholoģe, gan psihoterapijas speciāliste supervīzijā un smilšu spēles terapijas metodes praktizētāja. Papildus apgūstu psihoorganisko analīzi un ģimenes sistēmisko terapiju. Tas ir darbs gan ar prātu un garīgo aspektu, gan ķermeni. Psihoorganiskā analīze uzskata par svarīgu ne tikai pieredzes jēgu un sajūtas, bet arī darbības vārdu, kas tās apvieno. Piemēram, ja cilvēks ir izstaigājis vairākus ārstus un neatrod cēloni savam nemieram, panikai, trauksmei, tad ceļš viņu atved pie psihologa vai terapeita.

– Minējāt, ka esat arī smilšu spēles terapijas praktizētāja. Parasti smiltīs patīk darboties bērniem. Bet kā ir ar smilšu terapiju – tā ir domāta tikai bērniem vai uz to var nākt arī pieaugušie?

– Jā, tā nav tikai bērniem. Starp citu, vienubrīd man praksē bija pat vairāk pieaugušo nekā bērnu, šobrīd ir puse uz pusi.

– Kā jūsu klientiem palīdz darbošanās smiltīs?

– Smiltis pašas par sevi ir ļoti runājošas. Šajā terapijā ir kolekcija ar ļoti daudz dažādām figūriņām, kuras klients izliek smiltīs, izveidojot smilšu bildi. Šīs bildes, piemēram, kaut ko atsauc atmiņā, vai arī cilvēks transformē kādu savu grūtību, kādus šķēršļus. Dažreiz cilvēks terapijā iet vairākus gadus, līdz saprot, ka dzīve ir sakārtojusies atbilstoši viņa vēlmēm un vajadzībām. Iespējams, cilvēks ir tikai piecas smilšu bildes licis, bet nākamajās piecdesmit sesijās esam daudz atsaukušies uz šīm bildēm. Kad cilvēks ierauga smilšu bildi, ko pats ir izlicis, viņš var ieraudzīt kaut ko sev nozīmīgu. Tā ir transformācija. Un vēl – smiltis ir arī ļoti meditatīvas. Cilvēki šobrīd ir ļoti stresaini, pārguruši, depresīvi. Ir man arī tādi klienti, kas nosēž visu sesiju runājoties un vienlaikus ar rokām darbojoties smiltīs – laiž tās starp pirkstiem, glāsta. Smiltis arī nomierina, relaksē.

– Bet ko dod psihoorganiskā analīze?

– Tā ir viena no divdesmitā gadsimta nogalē izveidotajām psihoterapijas metodēm, kas radusies, apvienojot atsevišķus psihoanalīzes aspektus un uz ķermeni orientētās psihoterapijas elementus. Psihoorganikas mērķis ir panākt, lai indivīds pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un pēc tam iespēju robežās maina to, ko vēlas un spēj. Būtiski ir apzināties dziļākās vēlmes un vajadzības un izpaust tās saskaņā ar reālajām iekšējām un ārējām iespējām. Tā palīdz cilvēkam atbrīvoties, nonākt kontaktā ar sevi, sajust sevi, saprast kaut ko par sevi un savu dzīvi. Daudz strādājam ar traumām un traumatiskās pieredzes seku likvidēšanu.

Katrs cilvēks meklē savu terapijas veidu. Savu terapeitu.

– Klients atnāk pie jums, izliek emocijas, atbrīvojas. Bet kā to aiznest sev līdzi, iekļaut ikdienā, nevis iziet no kabineta, aiztaisīt durvis un atkal nokļūt pie tās pašas sasistās siles?

– Cilvēkam ir vajadzīga telpa, kas dod drošības sajūtu, kur sajust mieru. Jo ārpusē, tur, kur viņš atrodas – savā ģimenē, darba kolektīvā, kaut vai veikalā –, viņam ir panika, trauksme, nemiers, tāpat viņam ir grūti būt kontaktā ar citiem cilvēkiem. Terapeits rada šo drošo vidi, telpu. Viņa klients var piedzīvot, atjaunot tās prasmes un to stāvokli, kuru pazaudējis – skrienot un atliekot rūpes par sevi. Notiek ieklausīšanās savā ķermenī, savā elpā – tā pašam klientam pastāsta ļoti daudz par viņa dzīvi, dzīves ritmu. Jāspēj saprast, kas viņu satrauc, tās lietas iemācās laikus pamanīt.

Tā ir jāapgūst kā prasme, tāpat kā braukt ar automašīnu. Un to nevar izdarīt vienā reizē. Ja cilvēks atrod savu terapeitu vai psihologu, tad tā sadarbība notiek. Kad viņš var piedzīvot to mieru, viņš to atgūst. Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks veic darbības, nevis gaida, kad kāds tās atrisinās. Klientam pašam ir jābūt aktīvam kaut ko mainīt, un kabinetā mēs meklējam, kas ir tās lietas, kuras viņu neapmierina. Tad klients atbilstoši saviem resursiem izvēlas, ar ko pārmaiņas sākt.

– Vai jums ir kāds piemērs, kā šī terapija ir palīdzējusi jūsu klientiem?

– Protams, ka sākumā cilvēks atnāk, viņam ir daudz grūtību, kuras pat nevar noformulēt. Mums ir jāmeklē tās grūtības dažādās dzīves situācijās, jāatpazīst un jānoformulē. Bieži klienti tikai pēc kāda laika saprot, kādi ieguvumi ir no terapijas sesijas. Klienti grib ātru iznākumu, bet, lai dzīves kvalitāte patiešām izmainītos, tas ir nopietns un ilgs process.

Viens klients man reiz teica, ka tagad viņš beidzot saprot, ko sieva no viņa gribējusi, kad bieži sacījusi, ka viņš, pat atrodoties blakus, nekad nav klātesošs, nekad nedzird. Kopā vispirms iemācījāmies atpazīt un nosaukt jūtas vārdos. Tad pēc laika klients atnāca un pastāstīja, ka iepriekš ģimenē bijusi tāda un tāda problēma, pats brīnās, cik mierīgi viss atrisinājies. Savukārt sieva pat izteikusi komplimentu, ka beidzot viņš ir klātesošs. Par to abi no sirds priecājāmies, jo bijām sasnieguši klienta gribēto rezultātu.

– Uz kādiem trīs vaļiem balstās jūsu dzīve?

– Viens no tiem noteikti ir ziedi. Kad studēju, man vajadzēja sapelnīt naudiņu mācībām, tāpēc apguvu floristiku. Bērnībā manai vecmāmiņai bija visskaistākās dālijas. Viņai bija arī skaistas peonijas, rozā flokši un vēl citas puķes. Es kā bērns tās smaržoju, vēroju. Ziedi vijas cauri visai manai dzīvei. Studiju laikā strādāju par floristi, un esmu taisījusi ziedu kompozīcijas lieliem uzņēmumiem. Bija vasara, kad sagatavoju pat kādus astoņdesmit līgavu pušķus. Šīs prasmes man noderēja, arī Anglijā dzīvojošajai meitai taisot līgavas pušķi.

– Tas noteikti bija īpašs!

– Vispirms jau jāteic, ka tāds, kādu es pagatavoju, Anglijā būtu maksājis ļoti dārgi. Ziedus sapirkām turpat Anglijā, un tas bija vesels pasākums. Mums bija daudzas vietas jāizbraukā, jo angļiem nav tādu tirdziņu, kā pie mums.

Arī sev mājās es taisu pušķus, man vāzes vienmēr ir pilnas ar ziediem, arī ziemā. Man bija lauki Kurzemē. Tur izraku vecos peoniju stādus un visu ceļmalu pie savām lauku mājām nostādīju ar peonijām. Visi brauc garām un skatās – ziedošā māja! Kad atvērās robežas, sākās koppasūtījumi, varēja iepirkt dažādas peoniju šķirnes. Tā nu man šobrīd Ķekavas mājā jau ir aptuveni sešsimt šķirņu!

– Ir dzirdēts cilvēkus sakām: kad zied peonijas, vasara teju vai cauri! Vai tā ir taisnība?

– Peonijas katru gadu zied citā laikā. Kādu gadu Jāņu vainagos iepinu sev un meitenēm pa kādai peonijai, bet šogad manas uz Jāņiem jau bija noziedējušas, jo sāka ziedēt jau maija vidū. Te Ķekavā zeme nav tik auglīga, visu laiku ir jāiekopj. Peonijai vispār vajag trīs četrus gadus, līdz tā parāda savu skaistumu.

Peonijas audzēju savam priekam, dāvāju draugiem. Viņi atbrauc, sagriež klēpi. Es varu apvainoties, ja man saka: kam tev tik daudz peoniju vajag, uz tirgu brauksi? Es domāju: nu kā tā var pajautāt… Vai tad nevar audzēt ziedus savam priekam? Un audzēju tik daudz tāpēc, ka ikkatrs zieds taču ir citādāks!

– Vai ir kāda īpaša šķirne, kas jums pašai sevišķi patīk?

– Nevienu tā īpaši nevaru izcelt. Katra ir īpaša. Ziniet, kā tas ir puķeniekiem? Rīts sākas ar kafijas krūzi, ar to rokās ejot pa dārzu. Skaties – šis zieds ir uzplaucis, tas arī! Ir pilnīga sajūsma un pateicība. Nākamajā rītā jau atkal kāds cits zieds mani iepriecina ar savu skaistumu.

Man ir stundu ilgs pusdienlaiks, arī tad izskrienu pa dārzu, apskatos, kas vēl saziedējis. Arī vakarā noteikti apstaigāju dārzu.

Izcelt vienu šķirni ir grūti, jo to taču tik daudz! Katrai peonijai ir arī sava ziedu forma – viena apaļāka, otrai labāk atveras, citai pumpuriņi foršāki, savukārt vēl kādai ir lieli ziedi. Man ļoti patīk baltā… Patīk arī parastās – tās ļoti smaržo. Patīk tumšās, patīk gaišās – visas.

Bet man jau nav tikai peoniju kolekcija, ir arī hostu kolekcija, dienziedes, lilijas.

– Tik daudz darba ar dārzu! Kā ar visu tiekat galā?

– Mans moto: ja grib un ir mērķis, paspēt var visu. Galvenais – ir jāpatīk tam, ko tu dari!

– Bet arī mājās jums kā sievietei taču darba netrūkst! Noteikti jāgatavo arī ēst.

– Mājās mēs tiešām gatavojam ēst, nepārtiekam no pusfabrikātiem. Un dārzs – nav maza tā platība. Nu nav viņš perfekti izravēts, bet es nesatraucos. Tad, kad ir laiks, aizeju tur.  Katrā ziņā, varu pateikt vienu: tiem, kam nepatīk ravēt, nevajag dārzu. Bet man patīk. Man pat bērnībā tas nebija par grūtu, dārzs nav radījis traumu. Bet vīrs pļauj. Lai viss tā smuki izskatītos, visu laiku ir kaut kas jānopļauj, jāpiefrēzē, jāpielabo, jāpieliek, jāatstutē. Mums kopā paiet laiks dārzā, tad mēs sēžam un baudām augļus – skatāmies. Man vienmēr likās, ka man būs māja, turklāt tā būs vienos ziedos. Cilvēks nes līdzi to auru vai enerģiju, vai kā mēs to saucam. Kur viņš nokļūst, tur viņš to vidi rada. Videi uz mūsu labbūtību ir liela nozīme.

– Vai ļaujat arī citiem, tajā skaitā garāmgājējiem, savas puķu kolekcijas apskatīt?

– Man nav tāds perfektais, rādāmais dārzs, tāpēc to arī nereklamēju. Dārzs ir mūsu priekam, un, ja vēl kādam ir prieks, tad tas ir jauki. Mani kaimiņi atbrauc pēc peonijām, es prasu: no kuras mājas esat? Viņi rāda: no tās. No balkona visu laiku redzot, kā pie mums viss zied, un priecājoties. Ziedi arī ar kaimiņiem sarunāties palīdz. Man patīk, kad mammas ar bērniņiem vai vispār ģimenītes atbrauc. Es mēģinu atrast laiku tās piecas vai desmit minūtes ar viņiem parunāties. Tās ģimenes ir tik priecīgas!

Visi var manas peonijas atrast un, ja vēlas, var sazināties feisbukā, es atbildēšu. Protams, kādam tad ir jābūt mājās. Reizēm mamma atbrauc, izvadā pa dārzu, parunājas. Bet šis nav mans bizness. Drīzāk esmu ziedu kolekcionāre, pie manis var atbraukt, padalos.

Starp citu, man kā pašnodarbinātajai ir ne tikai floristika. Ir arī pirtniecība, psiholoģija un biodeja.

– Neiespējami – pat biodeja! Kā jūs to visu pagūstat?

– Tas ir mans hobijs, esmu biodejas skolotāja. Jelgavā trīs gadus vadīju savu grupiņu, vienīgi te Ķekavā vēl nav sanācis tādu izveidot. Tā ir fantastiska metode. Tas ir darbs ar ķermeni, ar sevi, deju, mūziku. Esmu uzņēmumos vadījusi biodejas pasākumus, arī Ķekavas bērnudārza pedagogiem novadīju īsu ieskatu. Vēl esmu arī pedagoģe, maģistra darbu aizstāvēšanās un kvalifikācijas eksāmenos piedalos. Daudzās iestādēs un mācību centros lekcijas lasu.

Un esmu arī pirtniece, vienīgi Ķekavā man nav savas pirts. Pirts rituālus parasti pasniedzu kā dāvanu draugiem. Bet papildus visu laiku ir jāmācās. Psiholoģija nav tikai tā, ko māca universitātē, akadēmiskā vidē. Ļoti daudz vēl ir dažādi kursi, semināri, kuru apmeklējums prasa milzumu līdzekļu, kaut vai tās pašas terapiju metodes. Tās ir mācības vakaros vai brīvdienās.

Man ir pāri piecdesmit, bet visu mūžu esmu mācījusies un neesmu beigusi mācīties. Man tas šķiet pašsaprotami – kā citam iet dejot vai dziedāt korī, man tas process ir mācīties.

– Atliek jums novēlēt, lai tās divdesmit četras stundas diennaktī ir garākas un visam pietiek laika! Paldies par interesanto sarunu!