Andris Upenieks: Mīļā vasariņa, pamāci mani! Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Jā, vasariņa, pamāci mani, kā pacelties līdz Dieva, Dabas un cilvēku iekārtotajai dzīvītes jēgai! Kur savs laiks darbam, atpūtai, atslodzei, kur savs laiks spilgtai saulītei ar svelmi un gaismu, kur savs laiks veldzējošam lietiņam, kas baro, neizkaltē sējumus un nevītina dvēseli.
Visiem labi zināms, ka vasara ir ne vien darbu, bet arī atpūtas un atvaļinājumu laiks. Kam iespējams, tie elpas atvilkšanu vēlas iekārtot vasarā, bet citi arī ziemā – pēc gaumes un iespējām. Protams, jāmācās no visiem, kas prot dzīvot un neprot, jo – kas vainas arī sliktam paraugam?
Piemēram – laika nosišanai. Jā, laiku var nosist, un pēc laika tas ir pagalam. Ar ko? Ar domino kauliņiem, kārtīm, ar pudeļu korķiem pierē, ar tukšu muldēšanu, ar strīdiem, kašķiem, kas nav neviena kaut cik krietna cilvēka cienīgi. Kādreiz bija tāda Tautas partija, kas reklamējās ar prātvēdera cienīgu muldēšanu, kurā tērgāja, ka, lūk, es mīlu valsti un piektdienās iedzert alu…
Nē, latvietis mīl mīļoto, mīl Tēviju, jā, viņam kārojas arī iedzert, bet viņš nemīl dzert – tas ir tiešs pārnesums no krievu valodas (ļubļu piķ –mīlu dzert). Bet, ja nopietni, dienas ieplānotā aliņu norma arī ir laika nosišana, kas atmiekšķē smadzenes, un vakarā viss krīt no rokām. Piedodiet, bet tā nav moralizēšana!
Ir sišana, kas nav laika nosišana. Jā, var arī uzsist zolīti – tā trenē smadzenes. Var pludmalē uzsist voleju, futeni – tas uztrenē fizisko formu un vienmērīgi nosauļo ķermeni, turklāt jebkura sporta spēle iemāca gudrāk un ātrāk domāt.
Nesen pagasta svētkos vēroju, kā puiši spēlē volejbolu, basketbolu, un nodomāju, ka jāuzraksta, ko redzēju. Redzēju, ka viņi ir amatieri, bet spēlē profesionāli – tas nav parastas pabumbošanās līmenis, tā ir regulāros un sviedrainos treniņos sasniegta sportiskā forma.
Mēdz teikt – ja reiz esi iemācījies braukt ar velosipēdu, tas paliek uz mūžu. Taisnība, bet braukt var visādi. Trenēts riteņbraucējs burzmā izlīdīs caur adatas aci, bet vecumdienās varēs izdarīt to pašu – tikai lēnāk un savai sportiskajai formai piedienīgi...
Vasariņa, iemāci, lūdzu, vēl! Iemāci kaut vai kādam citam, ja man par vēlu! Piemēram, makšķerēt, kā to dara mani draugi, arī mani bijušie audzēkņi. Iemāci ne vien māku to zivi no dzelmes izcopēt, iemāci viņu draudzību, brālību! Kaut kad pasen biju pierunāts pamakšķerēt kompānijā. Skaidra lieta, ka man palaimējās noķert vien tāda izmēra zivteli, kas pat kaķim neder! Kad vīkstījāmies doties mājup, manējos protestus neņemot vērā, sanāca apkārt draugi un manu ķeseli piebēra pilnu ar bagātīgu lomu! Tā bija!
Nesen satiku savu bijušo skolas rakari Kalvi, kas rāda divas paprāvas līdakas. Patēloju muļķi: “Ko? Pats noķēri? Nevar būt! Ja tev šitā ķertos, kādu lielo zivi būtu noteikti uzdāvinājis man!” Vienā klusā vakarā pie durvīm klauvē. Atveru. Tas pats Kalvis ar labsirdīgajām, smaidīgajām acīm un dod man tīkliņu ar tikko ķertām līdakām! Varēju mēlē iekost par neseno muļķošanos. Nācās dāvanu pieņemt un gari, gari skaidrot, ka tas bija tikai joks un lai turpmāk nemētā savus lomus pa pasauli. “Nē, skolotāj, jūs neesat pasaule!” – tā mans lāga Kalvis.
Iemāci manu kaimiņu būšanu, viņu čaklumu! Nu īsti darbarūķi – pa dienu darbos, vakaros vai nu savā karaliskajā puķu dārzā, dārzeņu paraugdārzā, vai pašu stādītajā un rūpīgi koptajā bērzu birztaliņā, kur ēnainās vietās Jāņu zāles vēl pilnā briedā. Kad pabrīnos māju saimniecei, kas viņi par strādīgiem cilvēkiem, atbilde kodolīgi loģiska: “Ir mums citi varianti?”
Iemāci ļaužu biklo labestību! Drusku jau mācos. Paņemu autiņā teju jebkuru stopētāju uz ceļa, kādu kaimiņu aizvizinu pie daktera, vēl šo to piepalīdzu… Un paldies Dievam, ka neesmu iemācījies ne paprasīt, kas man par to būs, ne paņemt, ja dod...
Pastāsti man, vasariņa, ka esi vēl pilnā plaukumā un līdz rudenim vēl tālu!