Jānis Dimants: Kā ar asiņainu degunu atgriezt skaisto jaunību ^{Apriņķis.lv}

Lokālais stāsts risinājās vienas lauku sētas pagalmā vasarīgas saskriešanās reizē. Kaut arī nedaudz asiņojošu, negadījumu vistuvīnāko cilvēku kopā pabūšanā varētu uzskatīt par sadzīvisku sīkumu un pieminēt nemaz nenāktos, bet...

Pagalma jociņi ar valsts mēroga izcelsmi

Tā nu iegājies, ka, dodoties garākā vai īsākā izbraukumā, līdzās bārdas skujamajam, zobu birstei, vēl kādiem sīkumiem, somā tiek iestūķēts kāds avīžu, žurnālu blāķītis ar attiecīga laika aktualitātēm, vismaz pāris grāmatu, ko padāļāt vēl jau drukājumā lasošajiem kārumniekiem. Gandrīz vai pilnīgas nejaušības dēļ bija paķērusies kāda pustūkstoš lappušu pabieza grāmata. Bez jelkāda iepriekšēja nodoma to pastūmu priekšā kādai runātīgai kundzītei un rakņājos pa somu tālāk, lai varbūt vēl ko palaistu apskatei. Un pēkšņi – bāc! – ar pabiezo papīra kluci tāds cirtiens pa seju, ka jāķeras pie asiņojošā deguna.

Klātesošie neizpratnē – kas notiek, kāpēc tāda mētāšanās ar grāmatu? Bet viena tantiņa jau aplūkojusi padriskāto grāmatas vāku un, aizstāvot uzbrucēju, nāk klāt pie cietušā, saka: “Jāni, kā tev nav kauna tikumiskam sievišķim uzbāzties ar uz netiklībām pavedinošu bildējumu uz vāka?!” Saku: “Tā taču grāmata, šī gada izlaidums.” Jā, omulīgs kungs, baltā kreklā, ar žaketi, pie atloka ordenis. Viss līdz jostasvietai čikiniekā; nu, jā – tālāk plikumi, tomēr tie vīra cilvēka intīmie orgāni piesegti ar 500 eiro naudas zīmi. Vāka dizainu veidojis mākslinieks Toms Plūsis. Tā pusplikais personāžs tagad gorās grāmatnīcu, bibliotēku plauktos, skatlogos.

Šis ir kārtējais Lato Lapsas bļāviens ar virsrakstu “Karalis. Pliks. Prasts. Melīgs”. Karalis – grāmatas varonis – ir ilgstoši tiesātais un līdz galam nenotiesātais nabaga bijušais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Autors priekšvārdā paskaidro: “Es neesmu tā vislabticīgākā un glupākā aitiņa, bet godīgi atzīšos – arī mani viņš bija piekrāpis un apvedis ap stūri. Arī es biju noticējis viņa meliem. Turklāt nevis kādā vienā konkrētā gadījumā, bet faktiski gadu desmitiem ilgi, jau kopš deviņdesmito sākuma.”

Bet pirms gada ir iznākusi viena cita grāmata, kuras autors ievadā arī pauž savas izjūtas saistībā ar Rimšēviča amizanto aizturēšanas, izmeklēšanas un tiesāšanas pasaules mērogā sacelto jezgu. “Es vienkārši gribēju saprast. Viņu patiešām apraka dzīvu. Vai tā aprok mītus un ideālus, vai tā pagrūž aklos, uzrunā kurlos un apvaino mēmos? Iespējams. Vai tā bija nodevība? Sazvērestība? Viltīgs plāns vai rupja alkatība? Tas tracināja...”

Jā, tā raksta autors Armands Puče grāmatā ar graujošu nosaukumu “Aprakt dzīvu pie karātavām”. Viss tik ārkārtīgi atšķirīgi no Lato Lapsas pasniegtā. Vai būtu uzskatāms, ka tā ir tikai viedokļu dažādība? Visapkārt gan klīst valodas un nevalodas. Jāatgādina lasītājiem, ka par Armandu pat jūsmīgi esmu izteicies kā kolēģi žurnālistu ar spilgtu manieri un arī kā vairāku, šķiet, skaitā pat divdesmit, spilgtu grāmatu autoru (“Rīgas Apriņķa Avīze”, 29.12.2023.).

Bet kāpēc jācieš apskatnieka degunam?!

Iejaucies tiešām esmu divu grāmatu viena varoņa lietā, tak pēkšņais uzbrukums dižozolu un liepu paēnā itin jauko noskaņu brīdī nācis emocionālās kundzītes pēkšņu dusmu uzplūdā, ieraugot tik neķītrā veidā pasniegtu visiem labi pazīstamo pasaules klases baņķieri. Lai nu kāds draņķis tas Rimšēvičs arī būtu, tādā paskatā laist apsmiešanai un apriešanai... Tas manai citādi jaukajai paziņai bijis neizturami, un viņa dusmu lēkmē atvēzējusies, domādama, ka grāmatas līdzi nēsātājs simpatizē tik aizskarošajai bezjēdzībai.

Būtu interesanti: ja iesniegtu tiesā prasību atlīdzināt sāpju naudu, kam tad nāktos maksāt – paziņai vai tiem, kas ar savu uzbudinošo pasniegumu radījuši cilvēkā afekta rīcību?… Tak tiesas nebūs, un – lai tas paliek neziņā. Tomēr kaut maķenīt aizdomāties varam katrs. Bet varam arī nedomāt neko. Mums taču demokrātiskā valstī ir vārda un tātad arī radošā brīvība, viena grāmatas vāka saveidošana – mākslinieciska izteiksme. Ja, uz to paveroties, kādai kundzei neiztur nervi, tā ir viņas problēma.

Ko darīt ar kliedzošām atklāsmēm?

Protams, ir uzkrītoši, ka Armands Puče savu varoni izgaismo pārlieku baltu, tīkamu kā pūciņu, gudru un izdarīgu Latvijas valsts veidotāju. Autors nebeidz taujāt – kāpēc tiesībsargājošās iestādes izvēlējušās tik teatrālu Rimšēviča aizturēšanu? Ja viņa nodarījumi ir tik nopietni, kāpēc par tiem nezināja Saeimas Nacionālās drošības komisija vai vismaz premjers un prezidents? Lato Lapsa kolēģim jau citā grāmatā it kā paskaidro: Ilmāra Borisoviča Rimšēviča (jā, Lato viscaur nez kāpēc godā viņu tēvavārdā) lielā kļūda bija tā, ka viņš iedomājās sevi par kaut ko īpašu, mafijai pāri stāvošu, par to tad arī beigu beigās samaksājot ar izstumšanu no barības ķēdes.

Savādi, ka Lato pat ne ar pusvārdu nepārmet Armandam, ka šamais pārlieku saslavējis Rimšēviču, vien vairākkārt uzsver, ka banķieris pamatīgi Pučem samelojies. Vēl interesantāk ir tas, ka abi vismaz vienā Rimšēviča lietas skatījumā gluži vai metušies uz vienu roku un unisonā jo pamatīgi izģērbj tiesībsargājošās instances. Pat apbrīnojami, kā to dokumentāri izdara Puče. Kādā izskaidrošanās reizē viņš arī atklāj, ka visi citētie un parādītie dokumenti iegūti, izmantojot sakarus un pazīšanos, tomēr respektējot piesardzību, apstākļus, ievērojot likumus. Autors drosmīgi atklāj, kā KNAB, ģenerālprokuratūras, Ekonomikas policijas izmeklētāji un izmeklētājas ar iebaidīšanu, visādiem viltus gājieniem izspiež no lieciniekiem liecības, lai uz tiesu nosūtītu apsūdzības, kādas gribētu kaut kur kaut kādi augstāk esošie. Kliedzoši, ja tā var notikt tiesiskā valstī!!

Pats esmu jurists. Tiesa, ar diplomu iegūtu padomjlaikos, padomju augstskolā, kas nesa paša Ļeņina līdzgaitnieka Pētera Stučkas vārdu. Ne lekcijās, ne studentu aprindās par to skaļi nekas netika runāts, bet zinājām, ka tiesām taisīt spriedumus nākas atbilstoši Kompartijas jaunākajām nostādnēm. Bet dažkārt spriedumu noteica Politbirojs, Latvijas gadījumā – Centrālkomitejas birojs vai pat vienpersoniski kāds augsti stāvošais. Tiesai atlika tikai patēlot procedūru, uzlikt visu uz attiecīgas veidlapas, apštempelēt, un lieta ar apsūdzēto nodarīta pēc attiecīga panta soda mēra.

Kaut ko līdzīgu dzirdēt par notiekošo mūsdienu tiesiskajā valstī... Tas ir kliedzoši! Ja Puče joprojām ir uz brīvām kājām un karātavu grāmatā daudzi nelikumībās uzrādītie nebilst ne ar pušplēstu vārdu, tad tiešām jābrīnās, kas notiek... Ko domāt tantei Pabažos, ko domāt sabiedrībai, katram no mums? Var jau domāt, ko vien grib. Mudinu arī sevi domāt un atklāt, ko esi izdomājis. Esmu izdomājis sarīkot tādu kā žurnālistisku akciju nepamatoti nomelnoto aizstāvībai. Tādejādi kaut cik varētu mazināt skaļo brēkuļu balsis, ka mums visi slikti, viss slikti.

Faktiski sērijveidā, vairākās daļās un nodaļās melnummelnos toņos iznākuši izdevumi, kuru autors dēvējas par Indriķi Latvieti. Tāda lasāmviela, ka ne atrauties. Bet būtu tik daudz kas iebilstams un par klaju nepatiesību dēvējams! Nule plašākā izklāstā izskanēja informācija, ka Valsts drošības dienesta priekšnieka amatā uz trešo termiņu apstiprināts Normunds Mežviets, apstiprinātājiem pārliecinoši secinot, ka līdz šim viņš dienestu vadījis profesionāli un pārliecinoši. Darba gaitas sācis pirms 20 gadiem Drošības policijā. Bet grāmatā izbazūnēts, ka Latvijas drošībnieku dienests degradējies saldas dzīves mīļotāju klubiņā.

Ak, kā gribējās sameklēt grāmatas autoru un pabāzt zem deguna kompetentu speciālistu daudzējādās atzinības! Tak tūdaļ atģidos, ka autors taču dos iznīcinošu pretsparu, teiks, ka tāds Normunds Mežviets nekur grāmatā nav pieminēts. Un tik tiešām garadarba radītājs ampelējas, uzrādot, ka mūsu drošībnieku līderis ir Normunds Mežmiets. Nu, jā – literārs tēls. Ko padarīsi tādam rakstošam visgudriķim – viņš liks nejaukt amatā jauniecelto Mežvietu ar viņa grāmatas Mežmietu! Pie viena atzīmēsim, ka daiļliteratūras sniegumā mums Valsts prezidents bijis Egils Melits, premjers – Einārs Epše, veselības ministre – Ilze Piņķele utt.

Kad visas šo literāro tēlu izdarītās un neizdarītās variācijas sāc apjaust arī kā realitāti vai tai pietuvinātas, kļūst šķērmi. Bet tāpēc jau nedrīkst saļimt. Jādomā un jāvērtē pat ar pastiprinātu ziņkāri, jāsaprot, ka maza valsts ir dārgs pasākums un nekur jau nezūd domas, ka var sākt atkārtoties 1940. gada nodevības. Domājot par šodien notiekošo pasaulē un Latvijā, it kā jau nevienam nebūtu tiesību pagurt.

Ja par sevi esmu atļāvies atklātību, lai izskan arī kāds intīmas domas lidojums. Kad reizumis uznāk nevarēšana gan domāšanā, gan darīšanā, savā televizora ekrānā uzklikšķinu atkārtojumam paklausīties pirms kāda laika sniegtu necilu koncertiņu. “Mīla ir kā uguns” – dzied Intars Busulis, un skanīgi piebalso kāds mazāk zināms koris. Un tev jau prātā pavīd skaistā jaunība. Dita Lūriņa dzied par priekšnojautām. Un klausoties tu vari domāt, uzburt tik daudz tīkama, arī iedvesmu aktīvai turpināšanai dziļas domas domāt un iespēju robežās ko lietderīgu izdarīt...