Olainiete Elita Kalniņa par VAK un pilsētas "ķīmisko bumbu" ^{Apriņķis.lv}

Teju visas Trešās atmodas laikā dibinātās organizācijas, kas radās, lai cīnītos par Latvijas neatkarību, ir vai nu beigušas pastāvēt, vai arī transformējušās līdz nepazīšanai. Reti kurš vairs atceras latviešu luterāņu mācītāju apvienību “Atdzimšana un atjaunošanās” vai Pilsoņu kongresu, gadsimta sākumā no politiskās skatuves nogāja “Helsinki-86”, bet “Tēvzemei un Brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība kā partijas iekļāvušas Nacionālajā apvienībā, par Latvijas Tautas fronti tagad liecina vien muzeja ekspozīcijas. Trešās atmodas laikā dibināts arī Vides aizsardzības klubs.

Bet VAKs nevaid miris! Protams, tā aktivitātes, salīdzinot ar Atmodas laiku, uz “lielās skatuves” ir daudz neredzamākas, bet vakieši joprojām pulcējas un savus ideālus nav atmetuši. Un kurš gan par to labāk var pastāstīt, ja ne olainiete Elita Kalniņa, kura jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām ir bijusi viena no Vides aizsardzības kluba “sejām” – tā sekretāre un arī viceprezidente?

Tagad gan viņa vairs nav sastopama kluba birojā – strādā Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā –, bet savā pārliecībā Elita joprojām ir īsta vakiete. Te vietā pieminēt viņas kā olainietes aktivitātes vides aizsardzībā, cīnoties pret “ķīmisko bumbu” Olainē. Un, iespējams, pateicoties arī viņai, Olaine tagad ir kļuvusi par pievilcīgu Pierīgas pilsētu, kuras iedzīvotājiem kā obligāts aksesuārs mājās neglabājas gāzmaska. Par to arī sarunā ar Elitu.

– Tad sāksim ar to, ka tu esi olainiete. Jau kopš dzimšanas?

– Nē. Olainē sāku dzīvot no vidusskolas pēdējām klasēm – 1982. gadā –, un kopš tā laika esmu pilntiesīga Olaines iedzīvotāja. Pa vidu, kā jau vētrainā dzīvē, bija “pārrāvums” no Olaines – laulības. Tad atkal atgriezos un varu ļoti labi salīdzināt, kā bija un kā ir tagad.

Olainē nokļuva tādēļ, ka Rīgā ar mammu dzīvojām komunālajā dzīvoklī Skolas ielā kopā ar daudziem kaimiņiem, kas bija ne pārāk patīkami. Padomju Savienībā, paldies Dievam, bija veids, kā tikt prom no komunālā dzīvokļa, – dzīvojamās platības maiņas procesā. Apmainījām savu istabu Rīgas komunalkā pret atsevišķu dzīvokli ārpus Rīgas. Kā izrādījās, tas bija labs lēmums.

– Un kā tagad ir Olainē?

– Pilsētai šogad palika 59 gadi, un tagad te ir ļoti jauki, pat salīdzinot ar laiku pirms gadiem desmit. Tad sākās attīrīšanas projekti, mainīja visu notekūdeņu sistēmu. Atceroties pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus un salīdzinot ar šodienu, jāsaka – kā diena pret nakti. Toreiz kāda no daudzajām rūpnīcām sestdienas naktīs, kad vides inspektori nestrādāja, “vēdinājās”, un bija tāda briesmīga smaka. Tad sākās garum garā epopeja ar piesārņoto vietu attīrīšanu. Vispirms bija Eiropas projekts, tad Šveices projekts, līdz beidzot lielāko ekolauku attīrīja, tam virsū uzbēra zemi. Es tur piedalījos koku stādīšanā. Tas man likās kā tāds punkts, ka nu lielais darbs ir padarīts. Varbūt mežā ir vēl kādas vietiņas, kur varētu būt senie atkritumi, bet tās bebri ir nodambējuši.

Tagad Olaine ir viena no patīkamākajām dzīvesvietām Latvijā. Mēs, piemēram, esam līderi ēku renovācijas jomā. Pirms trim gadiem domāju, ka divdesmit pieci eiro mēnesī par ēkas siltināšanas kredīta maksājumu ir daudz par lielu. Bet pašlaik redzam inflāciju un to, ka divdesmit pieci eiro gandrīz vairs nav nekas. Olaine panākusi sev izdevīgus noteikumus, kas Rīgai vairs nespīd. Mums nav jāmaksā tie Eiropas banku kredītprocenti. Mums kā pirms trim gadiem bija divdesmit pieci eiro, tā arī tagad ir. 

– Kā olainiete arī sāki darboties Vides aizsardzības klubā?

– Vides aizsardzības klubā iestājos 1987. gadā, kad Rīgā notika pati pirmā demonstrācija visā Padomju Savienībā par tīru gaisu. Domāju, ko lai tādu īpašu tajā saku. Tikko biju iestājusies klubā, ne tur kādu pazinu, nekā... Es vienkārši aizsēju muti ar marli un uzrakstīju plakātu, ka es dzīvoju Olainē. Un visi saprata. Olaine toreiz bija viena no tādām Latvijas sāpju vietām, kur bija ļoti slikta vides kvalitāte. Tur bija piecas rūpnīcas, kas visas ārkārtīgi piesārņoja vidi. Izrādījās, ka piesārņojums tika vests uz mežu un tur glabāts kaut kādās atklātās betona vannās. Tolaik arī “Darba Balss” [“Rīgas Apriņķa Avīzes” priekštece, – E.B.] rakstīja, ka piesārņotais gruntsūdens no Olaines aizgājis līdz Igaunijai. Katrai ģimenei Olainē bija izdalītas gāzmaskas, lai mēs būtu gatavi, ja nu kaut kas notiek. Es vēl ilgus gadus to glabāju.

Pilsētā bija piecas ļoti nozīmīgas rūpnīcas, kurām ar ekoloģiju bija, kā bija. Viena no tām bija mazliet neitrālāka, bet tā visvairāk smirdēja – līmes un želatīna rūpnīca. Cauri pilsētai tek skaists kanāls, kurā rūpnīcas laida iekšā neattīrītus notekūdeņus. Par to jau tolaik neviens nezināja, jo par rūpnīcu darbību nevienam neko neizpauda. Pirmais darbiņš Vides aizsardzības klubā man bija uz Olaini aizvest kaut kādus ārvalstu žurnālistus. Atceros skatu: pie kanāla stāv pieci kaķi, astes sacēluši, un lok no tā ūdeni. Tad secināju, ka pa šo kanālu no želatīna rūpnīcas nāk “buljoniņš”. Ne jau indi kaķi tur būtu dzēruši. Un tad vēl Olainē bija divas plastmasas pārstrādes rūpnīcas, “Bioķīmiskie reaktīvi”, farmācijas ražotne... Piemēram, “Bioķīmiskajos reaktīvos” ražoja kaut kādu pamatšļuru priekš visas Padomju Savienības, arī armijai.

– Atgriezīsimies tai vairāk nekā trīsdesmit sešus gadus senajā pagātnē, kad stāvēji ar plakātu “Es dzīvoju Olainē”. Kur tas notika?

– Tas bija Rīgā, pie VEF Kultūras pils. Ar to demonstrāciju bija gara epopeja. Sākumā to atļāva rīkot Rīgas centrā, tad Alfrēds Rubiks [bijušais Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs, vēlāk, līdz 1991. gada augusta pučam, Latvijas PSR kompartijas līderis, – E.B.] atkal aizliedza, tad pārcēla uz VEF rajonu. Atceros, ka no Gaisa tilta līdz VEF Kultūras pilij gāju ar šo plakātu rokās.

– …lai olainiešiem vairs nevajadzētu atvilktnēs glabāt gāzmaskas...

– Atceros, toreiz mums bija pat kaut kādas mācības, laikam pašvaldības organizētas, kā rīkoties kāda sprādziena gadījumā. Mums visiem mācīja, kā sprādziena gadījumā logu rūtīm krusteniski pāri jālīmē papīra strēmeles. Man likās, ka tas ir kā kādās kara vai šausmu filmās. Tā nu tas bija. Bet, kā jau Padomju Savienībā, šīs mācības varbūt arī bija tikai tāda ķeksīša pēc.

Bet Vides aizsardzības klubā nokļuvu jau tad, kad bija sākusies Trešā atmoda. Žurnālā, ja nemaldos, “Liesmā”, izlasīju, ka Vecrīgā, Peldu ielā, “Kabatā”, kur tagad ir krodziņš “Ala”, notiek pagraba tīrīšanas talkas. Tur bija jautri – tīrījām tos pagrabus, bija laba kompānija, viss notika tādā kā pustumsā. Aizbraucām pat uz talku Odzienas pilī. Vienu dienu atnāca kāda meitene un teica: aizejam uz 13. auditoriju Latvijas Universitātes ēkā, tur ir tāds Vides aizsardzības klubs, katru dienu kaut kas interesants notiek. Un tā es aizgāju uz slaveno 13. auditoriju un paliku VAK-ā. Lai arī algotu darbu tur vairs nestrādāju, tas asums manī joprojām ir. Tolaik likās tā dīvaini – it kā kāds tev būtu pavēris vaļā logu un ielaidis svaigu gaisu. Mēs uzzinājām tik daudz informācijas, kas mums tika slēpta. Vairs neatceros, ko tur stāstīja, bet bija kaut kas ļoti interesants.

– Un tā tu “uzkalpojies” līdz pat Vides aizsardzības kluba viceprezidenta amatam?

– Tolaik sapratu, ka negribu strādāt “parastu” darbu. Strādāju Meža sēklu stacijā un uz pusslodzi piestrādāju aptiekā. Man gribējās kaut ko jaunu, satraucošu. Un Vides aizsardzības klubs mani pilnīgi ierāva sevī iekšā. Tur katru dienu vai katru otro dienu kaut kas notika, brīvdienās bija dažādi izbraukumi, talkas. Pirmajos gados viss notika tādā ļoti lielā pacēlumā. Tad jau no 1988. gada agra pavasara sākās dažādi mītiņi un demonstrācijas [slavenākā demonstrācija bija 1988. gada 27. aprīlī rīkotā demonstrācija pret metro celtniecību Rīgā, – E.B.], uz kurām bija jāiet. Mana tante no Latgales (patiesībā auklīte, bet es saucu viņu par tanti, jo viņa mani mazotnē izaudzināja laikā, kad mamma bija darbā), pie kuras bija aizgājusi ciemos, tolaik mani apķēra un teica: “Neej, bērniņ, tevi taču nošaus.” Un tad man tas viss likās vēl interesantāk – jaunības maksimālisms, kad draud reālas briesmas. Protams, ka gāju un piedalījos. Un kopš 1898. gada 8. augusta sāku strādāt par sekretāri Vides aizsardzības klubā.

Toreiz mums bija birojs Pārdaugavā, Kalnciema ielā 30, – istaba, ko klubam piešķīra ēkā strādājošā Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība. Tolaik nevienai no Atmodas laikā dibinātajām nacionālajām kustībām tāda biroja vēl nebija, viss bija tik interesanti. Atbrauca trimdas latviete Tija Kārkle no ASV, lai stāstītu, kā šādi organizāciju biroji darbojas... Pēc pilnīgi citiem principiem, kurus tolaik nepazinām. Tā nu līdz 1991. gadam Kalnciema ielā īstenojām vistrakākās lietas. Rīkojām dažādas politiskas sanāksmes un mītiņus, lūgšanu pie jūras. Ēdoles pilī sarīkojām pirmo starptautisko ekoloģisko konferenci, par ko, kā tagad atceros, bija šausmīgi lielas nepatikšanas. Vides aizsardzības klubs nolēma to konferenci rīkot ārpus Rīgas, turklāt Kurzemē, kur padomju laikā ārzemniekus nedrīkstēja vest. Bet viņi tur tomēr bija. Tas bija tāds baigais notikums!

– Un kas pašlaik notiek ar Vides aizsardzības klubu?

– Tagad klubs ir drusku pieklusis, vairāk darbojamies, pateicoties individuālajiem aktīvistiem. Bet domāju, ka VAK-s vienmēr ir solīti priekšā kaut kādām lietām. Klubā vienmēr noticis tas, kas vēlāk norisinās sabiedrībā. Kā apliecinājumu tam atceros, kā Māra Sīmane mums uz klubu reiz atnesa burku ar šitaki sēnēm. Viens japāņu zemnieks viņai tās esot iedevis. Un tagad jau tas ir modes augs – ēdama sēne.

Zinām, ka Latvijas sabiedrība Covid-19 laikā stipri sašķēlās. Diemžēl arī Vides aizsardzības klubu tas ir skāris. Tā nu tas ir. Ir divu pārliecību cilvēki – vakcīnu skeptiķi un vakcīnu atbalstītāji. Tas mūs drusku sašķēla. Daži (vakcīnu skeptiķi) rīkoja mītiņus un iedzīvojās pamatīgos naudas sodos, kurus klubam tagad ir pagrūti samaksāt. Varbūt kādam divpadsmit tūkstoši nav nekas, bet mums tas ir ļoti daudz. Tā ka Vides aizsardzības klubs pašlaik finansiālās saistības nevar pildīt. Bet atsevišķi mūsu cilvēki darbojas gan Memoranda padomē [Rīgas pašvaldības un nevalstisko organizāciju sadarbības memoranda īstenošanas padome, – E.B.), gan Vides konsultatīvajā padomē pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas [tagad Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, – E.B.), mēģinām iestāties par mežiem, veidot jaunus mikroliegumus. Jo nu laiks, protams, ir citādāks.

– Tagad daudz runā par Eiropas Zaļo kursu. Saka arī, ka tas ir neizdevīgs, dārgs un Latvijai nevajadzīgs... Kādas ir tavas domas par to?

– Skumjākais ir tas, ka šis Eiropas Zaļais kurss ir sagrozīts un sabiedrības lielākā daļa, atskaitot specifiskas vides organizācijas, pret to izturas ļoti naidīgi. Bet jāņem vērā, ka tajā ir arī ļoti labas lietas. Viena no tām noteikti ir tas, ka dabu vajag saglabāt, un godbijība pret dzīvību. Piemēram, runājot par liellopu skaita samazināšanu, Amerikā ir lauki, kur dzīvo pat pusmiljons govju, un tas, manuprāt, dabā rada ļoti lielu piesārņojumu. Tur lopu skaits ir jāsamazina, bet Latvijā šodien gotiņas mēs jau vairs faktiski neredzam. Mums ir jāatceras senos latviskos principus – godbijību pret dzīvību. Gaļu ēst vari, ja tu dzīvniekus nenogalini velti. Tāda nu ir tā dabas aprite. Mēs esam ziemeļu valsts, tāpēc es turos pie principa, ka mums gaļas produkti ir vairāk vajadzīgi nekā dienvidniekiem. Arī senie latvieši gaļu neēda katru dienu, bija zināms cikliskums, kas saistīts ar dabas parādībām. Lai paskatāmies kaut vai uz vasaras saulgriežu, Jāņu svinēšanu – kāpēc tur tik daudz siera un alus? Elementāri! Tāpēc, ka savulaik tas latviešu saimniecībās bija vistukšākais laiks.

Es palieku pie pārliecības, ka mums ir savs īpašais – Latvijas – zaļais kurss, kurā no Eiropas Zaļā kursa ir jāpārņem tas labākais, kas tur ir, un to, kas mums nav piemērots vai vienkārši ir pārāk dārgs, nesteigties ieviest. Zaļajā kursā ir daudz labu lietu, piemēram, par bioloģisko pārtiku vai princips “no lauka līdz galdam”, kas nozīmē uzturā vairāk lietot vietējo, nevis ievesto pārtiku.

– Un tagad tu Vides aizsardzības kluba biroju esi nomainījusi pret darbošanos Jāņa Akuratera muzejā, kas arī nemaz nav tik tālu no kādreizējām kluba “pieturvietām” – tepat aiz stūra ir Arkādijas parks, kur notika lielās VAK-a sapulces un aktivitātes, aiz trejdeviņiem kalniem nav arī Kalnciema iela, kur savulaik atradās kluba pirmais birojs...

– Jāņa Akuratera muzejā nokļuvu diezgan nejauši, meklējot darbu pēc sludinājuma. Mans uzdevums šeit ir rūpēties par apmeklētāju labsajūtu. Man liekas, šī ir brīnišķīga vieta – gandrīz kā laukos. Visapkārt zaļš, pašlaik sēžam brīnišķīgā verandā. Un muzejs ir vieta, kas nemaz nav garlaicīga. To paspēju apjaust jau laikā, kad ar dramaturģi Leldi Stumbri Jūrmalā gribējām izveidot Zaļo atmodas muzeju, diemžēl Jūrmalas dome to slēdza, jo izdomāja, ka muzeja telpas ir vajadzīgas citiem mērķiem.

Nokļūšana Akuratera muzejā, domāju, ir brīnišķīgākais, kas ar mani ir noticis. Protams, tagad vairs nevaru katru dienu darboties Vides aizsardzības klubā, jo pēdējos padsmit gadus vides jomā strādājam pilnīgi citādākā formātā, nekā pirms gadiem divdesmit, kad rīkojām dažādas akcijas. Tagad ir jāiesaistās likumprojektu sagatavošanā, apspriešanās un tā tālāk. Tajā ir jāiesaistās pilnu darba laiku, bet mēs tagad darbojamies kā brīvprātīgie.

Un muzejs nav tāda “sausa” vieta, kur nekas īsti nenotiek, kā varbūt arī es savulaik domāju. Muzejs strādā ar bērniem, jauniešiem, liek cilvēkiem domāt, veido interesantus stāstus, iesaista, veicina. Patiesībā tas ir interesanti. Vides aizsardzības klubs bija vieta, kur katru dienu bija kaut kas jauns, un tā ir arī muzejā. Ļoti žēl, ka Latvijas skolu programmās ir tik maz par Jāni Akurateru. Strādājot šeit, viņu atklāju pavisam citādāku. Kā jau lielākā daļa latviešu, Jāni Akurateru asociēju ar “Kalpa zēna vasaru” un “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.

Mums katru mēnesi muzejā notiek lasījumi, kuros lasām Akuratera darbus. Viss simboliski sākās ar viņa pirmo stāstu “Komunista galvaskauss”, ko lasījām un ko cilvēki varēja noklausīties kādus divus mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Man liekas, ka jau stāsta nosaukums izsaka visu. Patiesībā lieli ģēniji, kāds ir arī Jānis Akuraters, aktuāli ir vienmēr. Viņa stāsti ir kā dzeja. Akuratera muzejs ir brīnišķīga vieta, kur strādāt, man ir jauki kolēģi, un man te ļoti patīk.

– Un noslēgumā – vai Jāni Akurateru un viņa daiļradi var saistīt arī ar Pierīgu?

– Tā īpaši neko nepateikšu... Viņš nāk no Biržiem Sēlijas pusē. Bet bija taču lielās strēlnieku kaujas, un tās, kā zināms, notika Pierīgā. Pirmā pasaules kara laikā frontes ierakumu līnija taču gāja tieši pa Olaini. Tie ierakumi saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Jānis Akuraters dienēja radošo cilvēku rotā, kurā starp Latvijas patriotiem bija arī Kārlis Skalbe, Jēkabs Kazāks un citi.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.