Pāvils Brūvers: Patiesības pagrimums ^{Apriņķis.lv}

Konferenci atklāja Lielbritānijas Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis sers Marks Kārltons-Smits. Viņš īpaši pievērsās jautājumam par patiesības pagrimumu, uzsverot, ka mēs jau vairākus gadus dzīvojam “patiesības pagrimuma laikmetā”, kas ir nopietns drauds gan demokrātijai, gan uz vispārpieņemtiem noteikumiem balstītajai kārtībai pasaulē.

Nemaz nerunājot par tiem patiesības sagrozījumiem, kas ikdienas kā netīra straume izplūst no Krievijas, patiesības deficīts pamazām ielaužas arī Rietumu demokrātisko valstu sabiedrībā, un to izraisa četri galvenie faktori: 1) nesaskaņa starp objektīvajiem faktiem un to interpretācijām; 2) robežu izplūšana starp objektīvajiem faktiem un subjektīviem viedokļiem; 3) personīgās pieredzes un viedokļu pieaugošā ietekme pār faktiem; 4) uzticības mazināšanās sabiedrībā agrāk cienītajiem informācijas avotiem.

Kā atzīmēja konferencē, patiesības pagrimums vairo sabiedrības politisko apātiju, indivīdu atsvešināšanos no politiskajām un pilsoniskajām institūcijām un neuzticēšanos valsts vadībai. Tas viss kopā rada draudus demokrātisko valstu drošībai. Kārltons-Smits uzsvēra, ka gan karavīriem, gan visai sabiedrībai jākļūst spējīgai pielāgoties jaunajiem, mainīgajiem apstākļiem, apgūstot jaunākās tehnoloģijas un īstenojot ciešāku savstarpējo sadarbību.

Konferences dalībniekus Londonā uzrunāja arī bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs, kurš šobrīd ir Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Viņš aicināja brīvās un demokrātiskās valstis pamosties un sākt nopietni domāt, kā aizsargāt savus pilsoņus. Zalužnijs uzsvēra, ka tehnoloģiju attīstība ir mainījusi mūsdienu karadarbību, tā ir ļāvusi mazākām armijām cīnīties un gūt panākumus pret lielākām armijām.

Jaunākās tehnoloģijas nākotnē būs izšķirošas un kļūs par globālās drošības pamatu. Kas ātri apgūs šīs tehnoloģijas – demokrātiskā pasaule vai tirānijas pasaule –, tas atrisinās globālās drošības jautājumus. Tirāniem karš būs pastāvīgi vajadzīgs iekšējai lietošanai kā varas saglabāšanas instruments. Pārējiem jāveido uzticama aizsardzība pret tiem, teica Zalužnijs un uzsvēra, ka nākotnes miera un drošības veidošanā būtiski svarīga ir visas sabiedrības pašaizliedzīga iesaistīšanās.

Domājot par sabiedrības iesaistīšanos miera un drošības nostiprināšanā, nāk prātā vārdi no Lūkas evaņģēlija: “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.”“ Par ko Jēzus raudāja? Kas Jeruzālemes iedzīvotājiem bija apslēpts? Tā bija patiesība par Kristu. Tā bija patiesība, ka Jēzus Kristus ir gaidītais Mesija, ka Jēzus ir viņu un visas pasaules miera, drošības un laimīgas nākotnes garants, bet viņi to noraidīja.

Šo patiesību noraida arī mūsdienu pasaule. Tas spilgti un demonstratīvi tika parādīts Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā. Daudzos komentāros apgalvots, ka tur notikusi ņirgāšanās par kristietību. Nedomāju, ka tā bija apzināta ņirgāšanās. Tas bija kas daudz ļaunāks – tā bija publiska un atklāta sabiedrības atteikšanās no kristietības.

Tradicionāli olimpisko spēļu uzņēmēja valsts atklāšanas ceremonijā cenšas parādīt savu kultūru, savu mākslu, savus sasniegumus, savas vērtības un savas nākotnes cerības. Acīmredzot tas notika arī Parīzē. Atbaidošie tēli, dēmoniskās dzīres, apokaliptiskais jātnieks, kas atnes otrādi apgrieztu svētku karogu, – tas viss simbolu un žestu valodā nepārprotami vēsta, ka sabiedrība atsakās no Kristus patiesības un ir sākusies jauna ēra – patiesības un morāles pagrimuma ēra.