Jānis Dimants: Žurnālist, kālab gaužas as’ras lej un kālab ignorancei vārtus vaļā ver? Apriņķis.lv
- Autors: Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - arhīvs
Sabiedriskie mediji pārdevušies varas turētājiem, un tur nekas nav citādi vēršams… Teikts kā āmen baznīcā. Teikts un izskanējis karstās un vētrainās vasaras dažu interneta portālu komentāros. Negrasos būt Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio advokāts vai jelkāds aizstāvis, bet ikreiz izteiktās nievas gribējies dzirdēt ar konkrētību – kur, kad, cik lielā mērā un kādas simpātijas vai vēl kas vairāk izpaudies nu jau ilgstoši pie varas esošajai “Vienotībai”. TV skatītājiem, radioklausītājiem, “LSM.lv” lasītājiem tas taču būtu kā saldais ēdiens.
Klāt ar skaidrojumu “NRA.lv”
Kādā svētdienas rītā lasu virsrakstu, ka Sabiedrības integrācijas fonds un sabiedriskie mediji ir tie “Vienotības” varas pamata stūrakmeņi. Autors – lasītājiem labi zināmais Bens Latkovskis. Pats viņu grasos ielikt savu šīsvasaras medijdarītāju pirmajā pieciniekā, jo atkal uzrakstīts intriģējoši, ar žurnālistiski dzirkstošiem piegājieniem. Tiesa, izklāstījumā ne mazums teorētisku pieļāvumu, ka tā tajos sabiedriskajos medijos varētu būt. Tiek uzsvērts, ka visos amatos ir iecelti “savi cilvēki”. Ne tikai vienkārši savi, bet absolūti uzticamie. Lojalitāte valdošajai politiskajai šķirai esot galvenais izvēles kritērijs.
Un tālāk urķīgais Bens, atmetot politkorektumu, nāk klajā ar atklājumu, ka vismērķtiecīgākie un izpildīgākie karjeristi nāk no dziļas provinces, kāda tad esot arī radio galvenā redaktore. Tikmēr televīzijas nominālā galvenā esot “sievišķīgi vāja”, un reāli varot pieņemt, ka Zaķusalas augstceltnē saturu izkārto citi cilvēki, kas labi zina, kurš dod naudu un no kā atkarīga viņu atrašanās amatā.
Ak, Ben, Ben! Liec kaut pie sienas, tak neticēšu, ka Jānim Domburam kāds norāda, kā būs veidot kārtējo “Kas notiek Latvijā?”, vai Anetei Bērtulei – ko un kā būs izprašņāt “Šodienas jautājumā” uzaicinātajiem dalībniekiem. Vispār jau nu pieņemami, ka kaut ko fīrē tas it kā visu varošais Bena pieminētais Sabiedrības integrācijas fonds, turklāt zinot, ka tajā liela noteicēja ir dažādās būšanās un nebūšanās nereti piesauktā Zaiga Pūce.
Kaut arī bez konkrētiem piemēriem, tomēr var uzskatīt, ka Latkovska jūlija publikācijās ir notikusi vai nu ētisku pārkāpumu, vai arī SIF nelikumību atklāšana, par ko žurnālistam gods un slava. Bet Ben, Ben, tādā nekrietneļu kārtā iecelt no provinces nākušos – brrr! Savdabīgās atziņas izteikšanai tak būtu veicama ārkārtīgi skrupuloza izpēte, statistiski izskaitļojumi, varbūt pat tiesiski atzīti pierādījumi.
Kamēr neklātienē cīkstos ar Benu par viņa aizskarošo nekrietnību, šamējais klāt ar jauniem pienesumiem vismaz pāris interneta portālos, šoreiz iztirzājot nesen atklātībā nākušo ziņu par milzum dāsnajām algām, kas tiks maksātas drīzumā sagaidāmā Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienotā monstra vadībai. Un atkal dominējošais atzinums, ka Latvijas sabiedriskie mediji jau labu laiciņu ir cieši integrēti pastāvošās varas konstrukcijā kā viens no tās stūrakmeņiem.
Un šoreiz Bens, it kā nojauzdams, ka kāds naivulis iedomājas populāro Domburu kā nepakļāvīgu jelkādiem vējiem iepūst vēlmi viņa raidījumos, koriģēt tēmas vai saturu, ņem un ar konkrētiem piemēriem atklāj akurāt tieši raidījuma “Kas notiek Latvijā?” manipulācijas. Patiesībā jau daudzi sūkstas, ka pašreizējais Domburjānis vairs nav tas elks, kas bijis kādreiz… Pats gan nestādos priekšā, kā žurnālistikas dūzis piekrītoši un vienlaikus dumji mātu ar galvu kādam ieteicējam, ko un kā izdabūt raidījumā.
Kas ar mums notiek?
Liekas gaužām dīvaini, ka ne paši publiski aizskartie žurnālisti, ne kāds no kolēģiem sabiedriskajos medijos vai arī no vides, kur aktualitātes vērtēt ir dienišķais maizes darbs, nerunā. Klusums! Nu kāpēc Aivis Ceriņš “TV24” raidījumā “Preses klubs” ar saviem sarunbiedriem ne ar pušplēstu vārdu nepiemin pat visai graujošos jaunākos publicējumus par sabiedriskajos medijos notiekošo? Un ko paši pie vainas piesauktie? Tas pats Domburjānis varētu tak nākamajā raidījumā vai nu atspēkot, vai arī kādus skaidrojumus sniegt. Bet nekā. Vai saceltās kņadas pilnīga ignorance būtu uzskatāma par sava veida nostādnes parādīšanu, vienlaikus arī signālu sabiedrībai nelikties ne zinis? Vai tiešām Latkovska saceltā trauksme tā arī noplaks? Ja tā, liela vaina būtu jāuzņemas pašiem žurnālistiem.
Lai nu kā ar nule izdarīto spriedumu, lielākas vai mazākas sirdssāpes raisa visu negāciju plūsma, kas nāk pār mūsu medijiem. Un, ja vēl kritizētājos iekļaujas lielas autoritātes, tad… Šovasar īpašu vērību guva pazīstamās kino un TV režisores, producentes un žurnālistes Ilonas Brūveres suģestējošā stilā uzrakstītā grāmata “Citādā dzīve” – dokumentāls stāsts ar poētisku virsvērtību. Tad nu grāmatas prezentācijās un citviet sniegtajās intervijās šerpā kundze, kas kopā ar žurnālistu un filozofu Ilmāru Latkovski savulaik bija izlolojusi avīzi “Nakts”, kam stilistikā, žanrā un vizualitātē tobrīd nebija līdzīgas, par tagadējo situāciju teic: kāda vairs žurnālistika, priekš kam, kāda vajadzība? Šodien taču var rakstīt jebkur un ikviens, kas vien viņam ienāk prātā. Sociālajos tīklos tak cilvēki izspriež par visu…
Tādā kā medijaprunāšanas kampaņā iesaistījies arī valstī aizvien vienīgais feļetonists Egils Līcītis un gāž vaļā, ka ar pārticību un iztikšanu plašsaziņas līdzekļu darbinieku vidū nodrošināti vien spalvas meistari, kas ir mīlīgi kā kolliji un zelta retrīveri pret valdīšanu un bauda tās favorītismu. Pārējie kolēģi esam kā airētāji vienā trūkumcietēju laivā neatkarīgi no tā, vai veidojam intervijas un aprakstus, reportāžas vai portretējumus, saceram preses pīles vai sensācijas, rokamies pa zagtiem slepenpapīriem vai bruņotiem dokumentiem…
Atzīšos, ka, jā, esmu daudzlasītājs, un pie viena arī pateikšu, ka pilnīgi neko neesmu lasījis avīžu vai žurnālu turpinājumos. Tāpēc kā pārdabisku brīnumu uztvēru, ka, caurlūkojot kādu mediju kaudzīti un pārlapojot “Kas Jauns Avīzi”, kā ar magnētu no slejām iznirst rindkopa no Daces Judinas romāna “Ceturtais kauliņš”, kur viena no strīdā iekaisušajām dāmītēm klārē: jums jāzina un jāsaprot, ka tādu ideālu, kādi bija tad, kad mēs sākām strādāt, šobrīd vairs nav.
Toreiz mēs centāmies ļaudīm no TV ekrāna rādīt labo, audzināt, mācīt… Šodien visu nosaka politiskās un biznesa intereses – gan to, ko runā no ekrāna, gan to, ko raksta, kurš ar kuru un kā. Veco laiku diktori bija elegances un izkoptas valodas paraugs, turpretī šodien pie mikrofona un kameras priekšā lien ikviens, kurš grib, vienalga, šķībs, greizs vai šļupsteklis. Tā ir apzināta mūsu aroda degradācija!
Labi, neanalizēsim, cik teiktajā patiesības, cik emociju. Bet šķērmi kļūst, ka mūsdienu literatūrā žurnālisti gandrīz sistemātiski tiek parādīti kā tādi jancīgi tipāži. Atvērsim literārā izdevuma “Domuzīme” lappusi tūlīt aiz vāka, un tur stāsts sākas ar atklāsmi: “Mani kaitina tie žurnālisti, sevišķi blondā blozga – laikam no “Patiesās Dzīves”, “Saviesīgās Dzīves” vai vēl kādas tur dzīves, no dzeltenajiem, vārdsakot ar kosmētiku nozieķējusies, augstpapēdenēm kājās, nu tik šņakarēsies pa kaktiem, bildēs fermas strādnieku dubļaino zābaku atstātās pēdas, vēl izvilks no rokassomiņas kaut kādu elektrisko verķi, mērīs CO2 procentu gaisā un pasludinās, ka manā fermā neesot kondicionieru, tāpēc cūciņām jāsmok nost uz līdzenas vietas...” Cik daudz nievu tikai pāris teikumos, vai ne?
Šķiru žurnāla nākamās lappuses, un atkal proza par žurnālistiem – šoreiz par trim, kas uz rudā ādas dīvāniņa tieši pretī Ministru prezidenta kabinetam sēd un pēc slēgtās valdības sēdes tīko iegūt premjerministra viedokli, un vēl viena viedokļa kārotāja, vārdā Terēze, nerimstas terorizēt sekretāri: cik ilgi būs jāgaida? Uzrunātā var tikai pateikt: “Gaidiet.”
Tādas, lūk, ainiņas mums pasniedz divi autori kā pašmāju, acīmredzot žurnāla skatījumā, pirmreizēji svarīgāko tēmu mūsdienu karalaika norisēs. Uzrakstījis teikumu ar ieknābājošo zemtekstu, tomēr jūtos nedaudz sabijies. To gabalu ar žurnālistiem pie cūciņu aizgalda mums taču pasniedz pats Guntis Berelis – cienījams prozists, ievērojams literatūrkritiķis, strādājis vairāku preses izdevumu redakcijās. Tēmu pārzinošs spečuks.
Vēlreiz pārlaižot skatienu četru lappušu sarunām pie cūciņām, kā viņas mīļi dēvē autors, rodu kaut ko radniecisku saviem meklējumiem pirms kāda laika. Berelis savā literārajā variantā it veiksmīgi tiek pie skaidrības, kā tapis produkta nosaukums “Prezidenta gaļa”, pats savulaik mēģināju izdibināt, kur un kā radies nosaukums “Prezidenta desa”, jo, kaut padārga, gandrīz vienmēr ir brokastu galdā.
Lai arī kā ar prezidentu gaļu vai desu, jāatklāj, kā top iepriekš pieminētais žurnālistu pirmā piecinieka goda saraksts, kuram, par laimi vai nelaimi, nākas mainīties. Medijapskatniekam tas ir aizraujošs un arī atbildīgs pienākums, bez padomdevējiem, bez aptaujām neiztikt. Tak nupat noticis tāds ūnikums, ka kandidātu piecinieka godavietai piespēlēja radio klausītāji.
Kad raidījuma “Zināmais nezināmajā” īstās vadītājas gadu ilgā aizvietotāja bija atvadījusies no klausītājiem, nākamās dienas “Brīvajā mikrofonā” atskanēja zvans, tad vēl un vēl, ar apliecinājumiem, cik laba, jauka un iemīļota viņiem bijusi Mariona. Kaut neregulāri, bet arī pats dažkārt tiku dzirdējis un piefiksējis, kā viens jauns meitēns pasaulīgas tēmas prot sasaistīt ar dienišķām būšanām, kas raisa dziļu interesi vai katram mirstīgajam. Pārsteidzoši arī tas, ka augsti titulētie sarunu dalībnieki pat ļoti respektēja it kā jau panaivi lūgtos skaidrojumus. Un klausītāji lūdz, lai Mariona nepazūd radio daudzējādo programmu labirintos, un tas tiešām ir kaut kas mediju dzīvē.
Mariona Baltkalne ir diplomēta bioloģe un diplomēta kultūras darbiniece. Dzimtas saknes Latgalē arī pašam labi zināmajā Kalupē. Pie viena vēl kāds mazs atklājums. Kā kādreizējais televīzijas lauku korespondents aizvien nevaru un nevaru iztikt bez apjausmas, kas notiek un kas nenotiek valsts malu malās, tālab Misiņa bibliotēkā turpinu regulāri caurskatīt reģionālo presi, pie viena arī izraudzīt kandidātu žurnālistu goda piecinieka statusam. Gribas, lai zinām dzīvības uzturētājus un arī žurnālistus, kas, darbojoties savā jomā, nesavtīgi gādā un uzrauga, lai lauki neizmirtu un nepaliktu tukši, lai tur plauksme un attīstība nerimtos...