Darbs bez atvaļinājuma: eksperta viedoklis par izdegšanas risku Apriņķis.lv
- Autors: Reinis Lazda, organizāciju psihologs; Sanita Glovecka, “Gjensidige” Latvijas filiāles vadītāja
Foto - arhīvs
Vasara – šķietami populārākais laiks atpūtai, taču pētījuma dati parāda, ka katrs septītais Latvijas un Lietuvas iedzīvotājs šovasar strādā bez atvaļinājuma. Tā rīkoties plānoja arī desmitā daļa igauņu. Eksperti uzsver, ka darbs bez atpūtas ir tiešs ceļš uz emocionāliem un fiziskiem veselības traucējumiem un strādājošam cilvēkam pienācīgai atpūtai būtu nepieciešamas 2–3 nedēļas gadā.
Pēc “NielsenIQ” veiktā pētījuma datiem, 14% Latvijas, 15% Lietuvas un 9% Igaunijas iedzīvotāju šovasar bija plānojuši strādāt bez atvaļinājuma. Novērots, ka atteikties no atpūtas ir nolēmuši vairāk vīriešu nekā sieviešu. Visizteiktāk šī tendence Latvijā vērojama 20-24 gadus vecu cilvēku vidū, no kuriem siltajā gada sezonā no atvaļinājuma grasās atteikties ceturtā daļa. Salīdzinot pilsētas, visbiežāk strādāt bez atvaļinājuma izvēlējušies iedzīvotāji ārpus Rīgas.
Ir būtiski saprast, kāpēc cilvēks izvēlas atteikties no atvaļinājuma – tā var būt vēlme nopelnīt vairāk, darbinieka vai darba devēja nespēja efektīvi plānot darba uzdevumus vai pat nepārliecinātība par savu vērtību, ja cilvēkam šķiet, ka viņš ir nozīmīgs tikai tad, kad ir darbā. Cilvēks nevar visu gadu strādāt vienādi efektīvi. Un tādā ziņā varbūt ir vērts apsvērt arī atvaļinājumu ziemā, kad saules gaismas trūkuma dēļ cilvēka enerģijas līmenis ir zemāks.
Protams, es saprotu, kādēļ cilvēki biežāk izvēlas vasaru – bērniem ir brīvlaiks, ir daudz vairāk iespēju ko darīt tepat mājās. Bet varbūt kādu daļu atvaļinājuma tomēr ir vērts ieplānot drūmākajos ziemas mēnešos, īpaši, ja iespējams doties uz kādu saulaināku vietu. Saules trūkums mūsu pusē tiešām ir hroniska problēma, kuras dēļ attīstās gan sezonālā depresija, gan ir novērota saistība ar pastiprinātu alkohola lietošanu, gan novērojams arī D vitamīna trūkums ar visām izrietošajām sekām.
Darba devējam vienmēr vajadzētu būt ieinteresētam pienācīgā darbinieku atpūtā, jo tad, ja strādājošs cilvēks neprot atpūsties, viņš patiesībā nemācēs arī strādāt. Ja darba devējs atbalsta darbinieku vēlmi ņemt atvaļinājumu, tas ir solis pretī ilgtspējīgai darba videi. Bet, ja tiek veicināta pastāvīga strādāšana bez atpūtas, tas var novest pie izdegšanas, pastiprināta stresa izjūtas un darbinieku demotivācijas.
Strādājot bez atpūtas, var rasties miega un gremošanas traucējumi vai panikas lēkmes, nemiers un spriedze. Izdegšanas sindromu pavada pilnīgs emocionāls izsīkums un darba motivācijas zaudēšana. Parasti šādi cilvēki nespēj strādāt, bet tam savukārt ir dažādas nepatīkamas sekas.
Darba ražīguma samazināšanās ir pirmā pazīme tam, ka darbiniekam nepieciešams atpūsties. Kad uzdevumu izpilde sāk prasīt vairāk laika nekā parasti, tas liecina, ka darbiniekam vajadzīga atpūta. Ja tiek novērotas problēmas ar miegu, pieaug iekšēja spriedze un tiek zaudēta interese par hobijiem, ir pienācis laiks nopietni domāt par atvaļinājumu.
Ja vien darba specifika ļauj, atslēdziet ienākošo ziņu paziņojumus, neskatieties e-pastus. Saglabājiet tikai ārkārtas saziņas formu – piemēram, ja patiešām kaut kas neatliekams ir noticis, sarunājiet, ka tādā gadījumā gaidīsiet zvanu. Pēc iespējas vairāk laika pavadiet ārā (ieteikums neattiecas uz tiem, kuri strādā ārā ikdienā), piepildiet laiku ar saistošām nodarbēm. Nav pat tik svarīgi, lai tās vienmēr būtu ļoti patīkamas – reizēm jā, bet citreiz savukārt izmēģiniet kaut ko jaunu, nebijušu.
Tomēr jāatgādina, ka dažas dienas ilga atpūta ir vērtīga tad, ja vajag uz mirkli apstāties, smelties jaunus spēkus, bet šāds periods neaizstāj pilnvērtīgu atvaļinājumu. Šobrīd spēkā esošajā Darba likumā paredzēts, ka viens atvaļinājums gada laikā nedrīkst būt īsāks par 14 darba dienām, ieskaitot darbdienas un brīvdienas.
Atpūtas laikā ieteicams padomāt arī par aktīvo atpūtu. Gulēšana pie jūras var būt laba atpūta pirmajās dienās, it īpaši fiziska darba veicējiem, taču sēdoša darba darītājiem es ieteiktu vairāk izkustēties. Protams, reizēm var atļauties atslābināties, bet to nevajadzētu padarīt par galveno atpūtas veidu.
Vēl varu rosināt aizdomāties par to, ko mēs īsti saprotam ar vārdu “atpūta”? Kā mēs paši sev to definējam? Liela varbūtība ir, ka atpūta mums nozīmē brīdi, kad varam nedomāt par pienākumiem, bet varam atslābināties, vairāk pievērsties lietām, kuras mums vienkārši patīk.
Ne visi cilvēki sev ikdienā godīgi atbild uz jautājumu, kas tad viņiem īsti patīk. Varbūt ir pienācis laiks tam pievērsties un padomāt, lai atpūta patiešām sniegtu gandarījumu.