Jēkabs Nākums: Esmu mainījies un šobrīd domāju krietni citādāk ^{Apriņķis.lv}

– Vairākas paaudzes savulaik ļoti juta līdzi biatlonam. Deviņdesmito gadu vidū un otrajā pusē biatlons latviešiem bija kļuvis par teju vai pirmo sporta veidu, pat hokejs dažkārt bija otrajā plānā. Biatlonistu četrinieks – Gundars Upenieks, Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins un jūs – priecēja daudzu sirdis. Vai joprojām pašam ir atmiņā tas laiks, kad startējāt un arī piedalījāties divās ziemas olimpiskajās spēlēs?

– Kaut kas jau ir palicis atmiņā. (Smejas.) Es sevi vairs neidentificēju ar to cilvēku, kas biju tad, jo ir daudz ūdeņu aiztecējis. Pats esmu mainījies un šobrīd domāju krietni citādāk. Līdz ar to atmiņas man ir palikušas, bet es vairs nejūtu tās caur sevi.

– Teicāt, ka tagad esat pilnīgi cits cilvēks. Jūs diezgan ātri beidzāt biatlonista karjeru un uz kādu laiku bijāt pazudis no aprites, strādājāt arī ārzemēs. Kāds tagad esat?

– Tāda uz sasniegumiem vērsta godkāre man ir pazudusi. Tagad krietni vien mierīgāk lietas uztveru. Tajā laikā viss bija ātri, tagad un tūlīt, kā jau jaunībā. Drudžainums, kas man kā sportistam bija iekšā, arī ir pazudis. Tas arī bija iemesls, kāpēc es gāju prom no sporta, jo karjeras noslēgumā sirds par startiem vairs netrīcēja. Nebija, par ko satraukties.

Jāteic, ka nav viegli divdesmit gadus darīt teju vienu un to pašu, atkārtojas arī sacensību vietas, cilvēki, sarunas, joki. Tad pienāk laiks, kad ir jābeidz. Gribas kaut ko citu uzzināt dzīvē, iepazīt sevi vairāk no citas šķautnes.

– Ja jums tagad būtu jādodas trasē kā biatlonistam, vai sasniegumi būtu vēl augstāki?

– Tā ir mūžīgā dilemma, kā to jaunības enerģiju un pieredzi salikt kopā. Parasti jau karjeras noslēgumā pieredze parādās, bet jauda pazūd. Būtu labi, ja tomēr karjeras laikā kādā brīdī sakristu abi. Man ir paveicies, ka tādi posmi ir bijuši. Ir ļoti daudzi sportisti, kuri aiziet no sporta un pēc tam ar dūrēm mētājas – māca pēc tam citus, kā dzīvot. 

– Minējāt, ka tagad esat cits cilvēks. Kā gan nemainīties, ja izaudzināti pieci bērni…

– Jā, esmu daudzbērnu tētis. Man ir kontakts ar visiem pieciem bērniem, kuri gan nav dzimuši vienā laulībā. Vecākajai meitai Rebekai Ērikai ir divdesmit četri gadi, dēlam Edžum – divdesmit trīs, meitai Justīnei – divdesmit viens, Paulam – divpadsmit, Annai – astoņi gadi. Visvairāk šobrīd esmu nepieciešams abiem jaunākajiem – Paulam un Annai.

– Vārda un dzimšanas dienas atceraties visiem?

– Jā, tas tiesa.

– Vai piedalījāties arī kādās dzemdībās?

– Esmu piedalījies triju bērnu dzemdībās. Ir dažādas sajūtas. Pirmkārt, to sāpi tu uz sevi nevari paņemt. Tu saproti, ka sāp, labprāt ar to dalītos, lai būtu mazāk. Tāda kā bezizeja. Bet tajā pašā laikā patīk man tā klātesamības sajūta, ka esmu tur bijis. 

– Nabassaiti arī pārgriezāt?

– Nē. Man prasīja, vai to darīšu, bet es atbildēju tā: dakterīši, jums jau ietrenēta roka, ko es tur muļļāšos. (Smejas.) Redzot, kā dakteri tik brīvi ņemas ar tiem bērniem, likās, ko es tur tā bailīgi.

– Esat bijis pilna laika tētis?

– Ne visiem bērniem. Ar vecākajiem neizdevās līdz galam tādam būt. Šobrīd ar jaunākajiem gan izdodas.

– Vai arī tas, ka savulaik esat dzīvojis bērnunamā, pamudināja kļūt par daudzbērnu tēvu? Vai vienkārši sagadīšanās? 

– Es pats esmu nācis no daudzbērnu ģimenes, kur vecākiem sadzima septiņi bērni, bet viņiem nebija ne laika, ne vēlēšanās viņus audzināt. Plus vēl alkohols.

– Vai bieži satiekaties ar saviem brāļiem un māsām?

– Ļoti reti, jo mēs neuzaugām vienā ģimenē. Kā saka, sūdus neesam vārījuši kopā. Es Alūksnes pusē, pārējie Liepājas pusē, – tā ir milzīga atšķirība. Man ar jaunāko māsu ir kontakts, bet ar pārējiem nav izveidojies.

– Kāda ir Jēkaba Nākuma ikdiena?

– Pamatdarbs man ir Ogres Biatlona klubā. Tāpat Bauskā es trīs reizes nedēļā rītos strādāju par fitnesa treneri.

– Kā dzīves ceļš no Bauskas, kur tagad dzīvojat, jūs aizveda uz Ogri?

– Šis jautājums jāuzdod Uldim Apsītim, kurš ir kluba līdzdibinātājs, mēs esam divi. Jāsaka, tā bija viņa ideja, es tikai uz to pavilkos līdzi. Uldis kā praktiskais darītājs un idejas autors arī ik pa brīdim man piepalīdz.

– Latvijas vadošā biatlonista Andreja Rastorgujeva sasniegumi mūs priecē, bet vai, pateicoties tam, ka jūs Ogrē trenējat jaunos biatlonistus, mums aug spēcīga jaunā sportistu paaudze?

– Grūti pateikt. Es nākotni nevaru paredzēt, kā kurš izaugs. Es cenšos darīt savu darbu, cik vien labi varu. Man liekas, ka šobrīd koncentrējos uz to, kas notiek tagad. Neriskēšu zīlēt kafijas biezumos par nākotnes sportistiem.

– Kāda jums pašam ir tā iekšējā sajūta, strādājot Ogrē?

– Man ir sajūta, ka es daru labu darbu. Klubs ir izveidots pareizā vietā, jo Ogre ir ļoti laba, perspektīva tieši biatlona sporta veidam un distanču slēpošanai. Es būšu priecīgs, ja arī no Ogres Biatlona kluba kādam audzēknim izdosies izrauties līdz olimpiskajām virsotnēm. Taču šobrīd ir tā, ka tieši drošības dēļ prasās uzklāt asfaltu pie šautuvītes. Kaut vai mazu 500 metru aplīti, kaut vai ar ietvēm savienot kopā, lai līdz Ogrei var tikt. Mums, ar mašīnu braukājot, krustojumi jāšķērso, un brīžiem švīkst automašīnas bremzes.

– Cik bieži jums sanāk mērot ceļu no Bauskas uz Ogri? Vai attālums neapgrūtina ikdienu?

– Tad jau redzēs pēc kāda laika. Ja būs grūti, tad es noteikti uz Ogri pārvākšos. Kur bērni, tur arī ģimene man būs. Tās trīs reizes nedēļā ir tikai regulārie treniņi, plus vēl es brīvdienās papildus uz sacensībām ar bērniem braucu. Augustā nedaudz baudīju atvaļinājumu, bet vēl papildus dažiem sportistiem sarīkoju treniņnometni Madonā.

– Šie jaunie sportisti nodarbojas ne tikai ar biatlonu, bet arī ar citiem sporta veidiem?

– Jā, jo ne visiem ir savi mazkalibra ieroči, tad viņi vairāk distanču slēpošanu trenējas bez šaušanas. Bet tie, kam ir savi ieroči, iet uz lielo biatlonu. Mūsu treniņnometnēm, ko es rīkoju, pieslēdzas arī audzēkņi no citām sporta skolām – no Cēsīm, Madonas, Alūksnes. Man patīk, ka veidojas tāds kā jauniešu kodols mums apkārt. 

– Viss jūnijs un jūlijs tātad pagāja darbā?

– Jā. Vasara ir viens no intensīvākajiem treniņu laikiem. Tad sportisti ieguldās ziemas rezultātu sasniegšanai. 

– Ko jūs parasti darāt atvaļinājuma laikā?

– Jāsaka, šogad pirmo reizi mūžā izbaudīju kaut ko līdzīgu atvaļinājumam. Līdz šim es nezināju, kas tas tāds ir. Vismaz divas nedēļas pavadīju laiku kopā ar saviem jaunākajiem bērniem. Vazājāmies apkārt, jūra, upe, lauku darbi, siltumnīca. Ģimenes lokā pavadījām maksimāli daudz laika.

– Bauskā jums ir savi lauki?

– Jā, pašreiz tur ir lauki. Lopu gan nav, bet ir suns, kaķi, mazdārziņš, siltumnīca, blakus upe un mežs.

– Ja ir mazdārziņš un siltumnīca, tātad noteikti kaut kas tiek gatavots ziemai. Vai esat no tiem, kas palīdz savai kundzei, piemēram, samarinēt gurķus?

– Jā, šogad es to uzņēmos, pirmo reizi mūžā gurķus marinēju. Grēks jau teikt, bet man ļoti labi sanāca, pat izcili izdevās. Arī kabačus iemarinējām, upeņu zapti uztaisīju. 

– Tiešām vērtīgs atvaļinājums.

– Jo sieva šobrīd ir dikti aizņemta, viņa citā sfērā darbojas. Līdz ar to es paņēmu to saimniecisko daļu uz sevi. Bērni notestēja, vai labi garšo, palīdzēja. Ja bērniem garšo, tad es saprotu, ka ir izdevies izcili.

– Atvaļinājums beigsies, un sāksies jaunais mācību gads. Kādi plāni jums ir jaunajā mācību gadā? Kādas ir ieceres, kuras vajadzētu realizēt?

– Man gribētos pakāpeniski. Jāsaprot, kur mēs varam Ogres novadā šaut ar mazkalibra ieroci kaut kā sportiskāk. Jo mēs visu laiku braucam ar mazkalibra ieročiem kaut kur citur šaut. Izmantojam, protams, arī to šautuvīti, kas ir turpat pie stadiona, bet audzēkņu skaits pieaug. Biatlons Ogrē strauji attīstās. Mēs esam izpletušies kārtīgas sporta skolas izmērā.

– Cik daudz jums ir audzēkņu?

– Sākot ar bērnudārznieku grupiņu, tad ir nākotnes grupiņa, kas pāriet uz lielākajiem. Kopā ir sešdesmit audzēkņu. Man palīdz arī trenere Benita Zaretoka. Viņa ir Ikšķiles Brīvās skolas sporta skolotāja, bijusī distanču slēpotāja.

– Kā jums pašam izdodas šaušana? Joprojām augstā līmenī? 

– Es aizvien varu trāpīt. Man patīk, ja ir iespēja pašaut, labprāt to izmantoju.

– Vai sekojāt līdzi arī Parīzes olimpiskajām spēlēm?

– Jā. Kad man bija brīvs brīdis, ieslēdzu televizoru.

– Neskumdina tas, ka Latvijas sportisti šoreiz palika bez medaļām, lai gan tiešām bija lielas cerības, ka varētu būt pat vairākas?

– Es jau vienmēr saku, ka ne jau mēs vieni gatavojamies, gatavojas arī citi sportisti. Man patīk, kā mans komandas biedrs savulaik, kad bija jau noslēdzis karjeru, teica: “Zini, Jēkab, šķiet, ka es ļoti ātri slēpoju, bet tas, izrādās, attiecībā pret stāvošiem kokiem.” Līdz tam brīdim, kad kāds cits paslēpo viņam garām. Līdzīgi ar mūsu sportistiem. Manuprāt, citi arī trenējas, ne mūsējie vienīgie. Tāds gads trāpījās. Ir milzīgi daudz sporta veidu tik mazai valstij. Mums ir, ar ko lepoties, arī ar tām ceturtajām, piektajām, pirmā desmitnieka vietām, kas šobrīd ir sasniegtas.

– Kā jūs vispār savulaik nokļuvāt līdz biatlonam?

– Mani līdz biatlonam aizveda Gaujienas internātskolas sporta skolotājs. Es salīdzinoši labi slēpoju. Mīlestība uz slēpošanu manī ir no sporta skolotāja. 

– Vai joprojām esat viņam par to pateicīgs?

– Jā. Man vienmēr ir bijis interesanti, kad dzīve iesviež kādā nezināmā jomā vai vietā, ķepuroties ārā, – kā tas izdosies. 

– Varbūt arī kaut ko no savas puses mūsu labākajam biatlonistam Andrejam Rastorgujevam esat ieteicis un pamācījis?

– Es nezinu, ko viņš ir paņēmis, bet kontakts kā audzēknim un sportistam mums ir bijis neilgu brīdi. Treneri nāk un mainās, un viņiem tas ir jādara. Es pats arī mēģinu visiem saviem audzēkņiem un viņu vecākiem teikt, ka es pats no sešiem dažādiem treneriem sakasīju savu labo šaušanas rezultātu. Katrs no cita leņķa tevi ierauga, ko var vēl izlabot, lai dabūtu izcilāku rezultātu. Ir kaut kādi atslēgas vārdi, ko tu paņem no viena trenera, bet citi, ko tu paņem no otra.

– Kā ir ar jūsu audzēkņiem, vai viņi lielākoties balstās tikai uz to, ko mācāt jūs?

– Citi treneri ir vairāk pa slēpošanas līniju, mana atbildība ir šaušana. Viens piemērs: kāds no maniem audzēkņiem tika uz jaunatnes izlases nometni, un izlases treneris ieraudzīja vienu niansi, ko es nebiju pamanījis. Un es esmu pateicīgs, ka viņš to atklāja. Esmu priecīgs, ka šim audzēknim tagad izdodas vēl labāk šaušana. Tas ir līdzīgi kā ar mammu un tēti, kas ar tevi ikdienā visu laiku runājas un komunicē, bet tu jau deviņdesmit procentus no tā vairs nedzirdi, gar ausi aiziet. Līdzīgi ir ar vienīgo treneri. Ja to pašu pasaka cits treneris un citā intonācijā, bērns ieklausās. Mums ik palaikam pie cita speciālista ir jāaiziet.

– Vai ziemā bieži kāpjat uz slēpēm? 

– Es lielākoties cenšos audzēkņiem braukt līdzi vai parādīt ar savu piemēru kādas tehniskas nianses. Man ir jāuztur sevi pietiekami labā kondīcijā, lai es varētu pareizi nodemonstrēt, kas ir jādara. 

– Kā jūs uzturat sevi pietiekami labā kondīcijā? Kas ir tas, ko jūs ikdienā darāt? 

– Esmu milzīgs sliņķis, bet piespiežu sevi būt aktīvam. Man gan patīk arī paēst un pasēdēt pie televizora, bet es izvelku sevi ārā un sapurinu. Nākas sapurināt. 

– Ja jums patīk labi paēst, tas nozīmē, ka jūs arī labi gatavojat?

– Es gatavoju, jā. Ja esmu mājās viens, es bērniem gatavoju trīs reizes dienā un arī sev pie reizes. Cenšos fast food neēst, bet uz kādu hamburgeru dažkārt labprāt aizeju ar bērniem.

– Trīs reizes dienā gatavojat ēst, bet vai arī trīs ēdienus pusdienās, piemēram?

– Var gadīties, ka sataisu gan pusdienām, gan vakariņām. Parasti tie ir kādi trīs ēdieni atsevišķi. Nē, trīs ēdieni vienā ēdienreizē – tas ir padomju laiku stils. Man pietiek ar vienu ēdienu pusdienās. Es nejaucu zupu, otro un saldo. 

– Kas jums pašam visvairāk garšo?

– Tas, ko es ēdu kopā ar bērniem, – tie ir vārīti makaroni ar sviestu un parmezāna sieru.

– Ātri pagatavojams ēdiens.

– Jā. Un klāt mums ir dārzeņi – piemēram, uzlieku vienkārši kāpostlapu uz šķīvja un nomizotu burkānu, nekādos salātos nejaucu. Bērni salātus neēd, līdz ar to es arī ne.

– Tas nozīmē, ka piekopjat tā sauktā veselīgā šķīvja principus, ka ir jābūt ne tikai olbaltumvielām un ogļhidrātiem, bet arī dārzeņiem?

– Jā, dārzeņus jau bērni līdz kaut kādam brīdim negrib ēst, un tad mokies ar viņiem. Tāpēc iedod to, ko viņi noteikti apēdīs, piemēram, veselu burkānu vai nemizotu gurķi, uzliec viņam uz galda, un ēdīs. Vai vienkārši kāpostu lapas vai sagrieztu svaigu ziedkāpostu, un viņš apēdīs.

– Jums kā sportistam tomēr ir gan savi ēšanas paradumi, gan arī jādomā par to, ko un kā liek uz šķīvja. Vai lietojat arī kādus uztura bagātinātājus, lai viss būtu sabalansēts?

– Es tā īpaši nedomāju, bet, kad es to daru, tad daru to intuitīvi. Manuprāt, daudzmaz jēdzīgi arī sanāk. Neteikšu, ka esmu kaut kāds paraugcilvēks, es arī fast food varu ieēst, ja ir jāsteidzas. Piemēram, kad man ir jābrauc uz Ogri, pusdienas man noteikti nebūs siltās, man līdzi būs sataisītas maizītes. Tajās dienās man nesanāk silto ēdienu normāli paēst, atskaitot brokastis. Varu iemest līdzi kādu ābolu, burkānu vai gurķi.

– Varbūt jums ir kāds interesants hobijs, piemēram, makšķerējat?

– Nē, es nemakšķerēju, es to nevaru ciest. Ja pieķeras zivs, tad priecājos, bet es nemeklēju laiku makšķerēšanai. Man patīk pārgājienos kalnos iet. Man patīk padomju laiku latviešu kinofilmas skatīties, Eiropas kino. Rīgas kinofestivālā patīk aiziet uz kādu īpašu filmu. 

– Ja skatāties padomju laiku latviešu filmas, tad jau noteikti visus slavenākos citātus zināt no galvas, piemēram, no tā paša “Limuzīna Jāņu nakts krāsā”?

– To varu citēt no galvas. Tas pats ar “Emīla nedarbiem”, visu filmu no galvas zinu. Man pat ir rekords: kad Īrijā dzīvoju kopā ar vecākajiem bērniem, mēs noskatījāmies “Emīla nedarbus” astoņas reizes vienā dienā. Ļoti gāza lietus, un nekur iziet ārā nevarēja. Gan mūzika filmā ir izcila, gan aktierspēle, ļoti dzīvelīga tā filma ir. Ar jaunākajiem bērniem diezgan daudz reižu esam noskatījušies “Ūdensbumbu resnajam runcim” un “Mazos laupītājus”. Man patīk, sekoju līdzi bērnu filmām.

Es nevaru teikt, ka esmu hobiju cilvēks. Man patīk pavadīt laiku savā ģimenē, tas arī ir mans hobijs. Es to nejūtu kā darbu vai pienākumu, man reāli patīk. 

– Vai jums arī šķiet, ka šogad vasara paskrēja vēja spārniem?

– Nē, šī bija īpaša vasara, ļoti klātesošs sajutos, pat tagad, septembrī, karstums turpinās! Man liekas, vasara paiet tā, kā tai ir jāpaiet, bez vēja spārniem. Varbūt esmu iemācījies vairs nesteigties.

– Ko jums novēlēt?

– Es tik tālu sevī nelienu. Man liekas, ka man viss jau ir.

– Lai jums līdz mūža galam visas vēlmes vienmēr piepildās!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”