Paša jaunieša rokās ir tas, vai viņš kļūs par prezidentu ^{Apriņķis.lv}

Pļaviņu vidusskola bija pirmā izglītības iestāde, kur Ilze sāka strādāt kā MOT trenere, pēc tam līdzās darbam ar skolēniem mācību stundās to iedzīvināja arī pašreizējā darbavietā – Ogres Centra pamatskolā. Viņa stāsta, ka skolēniem ir svarīgi dzirdēt par to, kā dzīvot ārpus skolas, kā būt drosmīgiem un atvērtiem labajam un kā drosmīgi pateikt nē tam, kas neko labu viņa dzīvē nenesīs. Tieši par to plašāk māca Latvijas skolās popularitāti iemantojusī MOT programma, kas savulaik radusies Norvēģijā. Ilze nupat saņēmusi īpašu atzinību no biedrības “MOT Latvija” – titulu “Gada MOT koordinators”.

– Kādēļ tu, strādājot par skolotāju, vēl papildus iesaistījies MOT programmā?

– Esmu vizuālās mākslas un dizaina skolotāja. Vēl studējot, mani jau 2018. gadā ļoti aizrāva šī MOT kustības radītā programma, un, kad atnācu uz Ogri, atnesu “motiņu” līdzi. MOT ir jauniešu motivācijas programma, kas caur dažādām aktivitātēm un nodarbībām parāda, kā būt vienkārši labam jaunietim. Tajā māca, kā būt tādam, kas vēlas kaut ko darīt un kas vēlas dzīvot savu skaisto dzīvi.

Programmā iesaistās 7.–9. klašu jaunieši, un katrai klasei ir piesaistīts īpaši apmācīts MOT treneris. Tam nav obligāti jābūt skolotājam, tas var būt motivēts cilvēks pilnīgi no malas. Un šis treneris ir līdzās jauniešiem, kuri tik bieži, kā zinām, mēdz kaut kur aizklīst – ne vienmēr fiziski, bet tieši savās domās. Viņiem vajag kādu, kurš ir gatavs palīdzēt būt drosmīgam dzīvot, kurš ir gatavs iemācīt pateikt nē kādām lietām.

– Spēt pateikt nē šodien ir pat ļoti aktuāli, vai ne?

– Jā, tā ir viena no MOT programmas pamatvērtībām. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem. Sākot apgūt šo programmu, es ieraudzīju daudzas vērtības, kas mani pašu uzrunāja un kas bija noderīgas personīgi man. Es atcerējos arī sevi šo jauniešu gados. Piemēram, cik svarīga ir drosme dzīvot un rūpēties. Arī par sevi jāmāk parūpēties ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Ne vienmēr jauniešiem blakus ir kāds, kurš viņus var tā uzrunāt pa īstam.

– Kur slēpjas MOT programmas popularitāte un spēks?

– Šī programma kopš ienākšanas Latvijā ir pilnveidojusies katru gadu. Arvien vairāk skolu tai piesakās. Programmas saknes meklējamas Norvēģijā. Es pati noteikti esmu ļoti augusi tieši caur iegūto pieredzi darbā ar jauniešiem. Pievienojoties MOT programmai, sākumā ir iespēja kļūt par treneri. Tālāk ir koordinators, kas ir tāds kā menedžeris, kurš koordinē skolas MOT trenerus un visu, kas un kā notiks.

Mani pirmie gadi kā MOT trenerei bija Pļaviņu vidusskolā. Pēc pirmajiem trīs gadiem bija tāds mazais izlaidums ar daudz labiem vārdiem. Tas man ir ļoti spilgti palicis atmiņā. Kad atnācu uz Ogri, teicu, ka mums noteikti šī programma ir jāievieš. MOT programma sākas 7. klasē. Pirmajā gadā ir sešas nodarbības, otrajā gadā, kas sanāk 8. klase, ir trīs nodarbības, un arī noslēdzošajā posmā, 9. klasē, ir trīs nodarbības. Pirmais gads ir visaktīvākais. Tas ir nepieciešams, jo tieši 7. klases skolēniem bieži ir šie lūzuma punkti. Tad ir labi, ka ar viņiem var runāt par dzīvi un veidiem, kā viņi kaut ko var darīt vai papildus iedziļināties.

– Ko tev pašai nozīmē būt gan pedagogam, gan MOT trenerei?

– Sākumā ir grūti atrast laikus stundu grafikos, jo ir jāvada gan stundas, gan MOT nodarbības. Es šobrīd arī paralēli saviem skolēniem vadu vizuālo mākslu. Katrs treneris var paņemt divas klases, jo slodze ir pietiekami liela. Ir jāiegulda liels sagatavošanās darbs. Šogad strādāšu ar devītajiem. Es, protams, redzu atšķirības skolēnos, kādi viņi ir pilsētas skolā un kādi mazajā lauku skolā, kur biju pirms tam.

Atceros, ka tur gandrīz katru nodarbību biju ar slapju muguru, jo vienā no klasēm bērni bija tik aktīvi un skaļi, līdz ar to šīs MOT nodarbības pagāja ļoti aktīvi. Otra klase bija mierīga. Es piedzīvoju, ka pats vērtīgākais ir tad, ja arī tajās aktīvajās klasēs ir skolēni, kas kaut ko arī sadzird. Sākumā mēdz būt attieksme: ai, nu kāpēc man to vajag? Tas ir tāds kā protests. Tad es caur šiem treniņiem viņus mudinu padomāt par to, kāpēc tomēr ir svarīgi spēt atklāties, runāt par sevi, kāpēc ir svarīgi domāt par citiem. 

– Vai nodarbībās piedalās visa klase kopā?

– Jā, šajās nodarbībās ir iesaistīts viss klases kolektīvs. Ir jādomā par to, lai kāds nebūtu atstumts. Viens no MOT programmā lietotajiem terminiem ir “orbīta”. Mēs visi esam kā viena orbīta, esam kā rokās sadevušies. Atceros, pirms vairākiem gadiem kādā klasē bija meitene, kura ļoti meklēja sevi. Viņai, kā redzēju, dzīvē gāja grūti. Sirsniņa bija pilna, jo ģimenē bija savas problēmas. Un tikai pēdējā nodarbībā viņa man pienāca klāt un teica: paldies, ka tu nāci un ka veltīji savu brīvo laiku mums! Es biju šīs klases izlaidumā un redzēju, cik priecīga šī meitene ir kļuvusi. To piedzīvot patiešām ir vērtīgāk par jebkuru saņemto apbalvojumu.

– Kā var aizsniegt mūsdienu jaunieša sirdi?

– Man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem. Esmu ļoti intuitīvs cilvēks. Es mēģinu sajust, kas viņam tajā brīdī ir vajadzīgs. Protams, ne vienmēr es to uzminu. Saprotu, ka līdzās jaunietim tev savā darbā ir jābūt tādam mūsdienīgam, laikam līdzi ejošam. Tu nevari tikai malt kaut ko savu, neuzklausot viņu. Būt vecākiem – tas ir viens. Bet tam, kurš ir no malas un mēģina uzrunāt, ir jādara viss, lai jaunietis viņam varētu uzticēties. Lai viņš redzētu, ka tu neskrien visu laiku, bet esi gatavs parunāties.

Nodarbības ir aktīvas, jo jaunieši nevar visu laiku tikai sēdēt. Visi, kas ir bijuši “motiņā”, noteikti atceras pirmo nodarbību. Tā ir visaktīvākā, kur treneris pats ir kļuvis par jaunieti. Tur tiek izspēlēta tusiņa aina ar čipsiem un uzkodām. Mēs tur izspēlējam situāciju, ko pēc tam izrunājam, kā, piemēram, attiekties pret grādīgajiem dzērieniem. Tad arī runājam par to, cik svarīgi ir būt drosmīgam pateikt nē.

– Vai tu tici, ka katram jaunietim var būt spoža nākotne?

– Noteikti! Mūsdienu jaunieši vispār ir ļoti droši. Viņi nebaidās pateikt savu viedokli, un tas ir svarīgi. Atceros sevi pirms divdesmit gadiem skolā un zinu, ka es noteikti tā nevarētu atklāties. Es redzu, ka daudzi noteikti ir potenciāli nākamie prezidenti. Viss ir viņu pašu rokās.

– Kā tu pati domā, par ko tevi pamanīja “MOT Latvija” un izteica atzinību?

– Man jau pašai nešķiet, ka es kaut ko būtu izdarījusi vairāk nekā citi. Mums skolā ir seši MOT treneri, jo ir daudz paralēlo klašu. Es vienkārši palīdzēju citiem treneriem tā, kā es gribētu, lai man palīdz. Jo es zinu, cik liels satraukums ir katru reizi, kad tu kā treneris ieej klasē. Pat ja tu esi skolotājs. Jo katra šī reize ir citādāka. Īpašas ir šīs MOT entuziastu saieta reizes, kas notiek augustā. Tās mūs ļoti uzlādē pirms mācību gada sākuma. Katru gadu tad tiek noteikts gada labākais treneris, koordinators un arī skola. Es tad šogad biju viena no tiem.

– Kam visvairāk mūsdienu jaunietim ir jāspēj pateikt nē?

– Pateikt nē, manuprāt, ir pats grūtākais mūsu dzīvē. Bieži vien mēs vēlamies kādam izpatikt, sekot un būt, iespējams, labāki par otru. Manuprāt, jaunietim jāpasaka nē lietām, kas kavē viņu sasniegt savu sapni, mērķi un kas traucē viņam dzīvot. Mums ir jāsapņo gan lieli, gan mazi sapņi. Tāpēc svarīgi ir mācēt pateikt jā spējai uzdrīkstēties ieskatīties sevī un pateikt jā sev svarīgajām lietām.

* Mot norvēģu valodā nozīmē ‘drosme’, un MOT programmas pamatā ir trīs vērtības: drosme dzīvot, drosme rūpēties un drosme pateikt nē.