Pēc svētīga darba sabiedrības labā izbauda atpūtu Baložos ^{Apriņķis.lv}

– Vai tagad, kad esat devusies pelnītā atpūtā, beidzot izdodas padomāt arī par sevi, savām interesēm? Izbaudāt tās priekšrocības, kas ir pensionāriem?

– Protams, ka izbaudu. Darbs bibliotēkas vadītājam ir ļoti saspringts. Novada galvenajai bibliotēkai ir tik daudz uzdevumu un atbildības, ka vienkārši nav iespēju atpūsties vai dabu izbaudīt, mierīgi palasīt, paskatīties to, ko vēlies, apmeklēt pasākumus Rīgā vai tuvākā apkārtnē.  

– Tad jau var teikt, ka no grāmatām nekur tālu aizgājusi neesat un tās pat pēc tik daudziem gadiem alerģiju gluži nerada, palasīt sanāk.

– Es tādu cilvēku neesmu satikusi, kam būtu alerģija no grāmatām. Lasu daudz un tagad varu izbaudīt manā laikā dibināto lasītāju klubiņu bibliotēkā. Reizi mēnesī mēs satiekamies Baložu bibliotēkas lasītāju klubiņā – kundzes un arī kāds kungs – un runājam par izlasītajām grāmatām. Reizēm apspriežam savas intereses, kādu teātra izrādi, izstādi, rakstu vai koncertu, par ko gribas padalīties savā starpā. Tagad ļoti novērtēju, ka man ir iespēja pašai mierīgi izbaudīt jauko kopības gaisotni.

– Tātad Baložu bibliotēkā joprojām pastāv jūsu iedibinātais lasītāju klubiņš, uz kuru interesenti sanāk reizi mēnesī. Vai tie lielākoties ir pensijas vecuma cilvēki vai arī nāk kāds jaunāka gadagājuma lasītājs?

– Jā, lielākoties nāk pensijas vecuma cilvēki. Savureiz bija atnākuši arī jaunāki, bet šis pasākums ir dienas pirmajā pusē. Tas arī nosaka zināmus ierobežojumus, jo strādājošs cilvēks jau nevar tikt pa dienu.

– Lūdzu, pastāstiet par šo klubiņu nedaudz vairāk.

– Sākumā bija tā, ka mēs visi lasījām vienu izvēlēto grāmatu, bet tas ir grūti, jo bibliotēka iepērk grāmatas pa vienam eksemplāram un uz labu literatūru ir rindas. Izvēlējāmies autorus jubilārus, un katrs lasījām atšķirīgus viena autora darbus, piemēram, Vladimiru Kaijaku, Noru Ikstenu, Ingūnu Baueri. Lasījām un izvērtējām Andreja Upīša literāro darbību. Tāpat aplūkojām trimdas autorus, piemēram, Anšlavu Eglīti, Gunaru Janovski un citus, jo izrādījās, ka arī pensijas vecuma cilvēki nemaz nav lasījuši viņu darbus. Tā mēs reizi mēnesī satiekamies un mierīgā gaisotnē aprunājamies par izlasīto, dalāmies iespaidos un bagātināmies.

– Vai jums arī pašai mājās ir iespaidīga personīgā bibliotēka? 

– Daudz no sava grāmatu krājuma, dzīves peripetiju dēļ mainot dzīvokli, esmu aiznesusi uz publisko bibliotēku. Es nācu pie secinājuma, ka mājās var uzkrāt lielus grāmatu krājumus, ja tam ir attiecīga telpa. Piemēram, savulaik bagātniekiem bija atsevišķa istaba, kur iekārtota bibliotēka, un kāds to arī regulāri uzkopa.

Padomju laikā, es teiktu, bija tāda mode iegādāties grāmatas, lai tās labi izskatās sekcijā. Tas laiks ir pagājis. Man, protams, ir grāmatas, bet tās, kuras pašai gribas pārlasīt vai kas man ir mīļas, citu uzdāvinātas. Tādu īpašu bibliotēku es necenšos veidot, jo uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Redzu, kas ar grāmatām šobrīd notiek, ka tik daudz arī uz bibliotēku nes. Mēs Baložu bibliotēkā izveidojām plauktu «lasītājs lasītājam», lai grāmatas neaiziet gluži makulatūrā – tā sakot, dodam otro iespēju tām dzīvot tālāk. Jo mēs zinām, ka padomju laikā katras grāmatas metiens bija milzīgs, vienāda lasāmviela nonāca daudzās ģimenēs. Tas ir objektīvi, kāpēc šobrīd grāmatas nodod makulatūrā.

– Sociālajos tīklos ir interesentu grupas, kurās cilvēki dāvina vai par lētu naudiņu tirgo grāmatas, bet arī tad tās reti kurš iegādājas…

– Protams, un es tieši to arī piedzīvoju, ka mums lasītāju plauktā stāvēja vērtīgas grāmatas, bet tās neviens neņēma. Cilvēkiem mainās gaume, ir aktuālāki rakstnieki. Patiesībā no vecām grāmatām patiešām mēdz būt alerģijas, piedodiet, tiešā nozīmē – putekļu ērcīšu radītas. Es domāju, ka mana veselība arī no tā ir cietusi. Kamēr strādāju bibliotēkā, ļoti centos un cīnījos par to, lai grāmatas regulāri tiktu tīrītas un vētītas, lai neveidotos putekļi. Vecām grāmatām, kuras nav novecojušas saturā, bet kurās ir putekļu ērcītes, kļūst dzeltenas lapas, vienkārši negribas tās ņemt rokās.

– Vai nav žēl to laiku, kad mēs dzīvojām teju ar katru grāmatu un pēc tām stāvējām garās rindās?

– Viss dzīvē plūst un mainās. Es redzu, ka jaunieši lasa grāmatas, mūsu bibliotēkā bērni gaida rindās, un ne tikai bērni. Tagad modē nāk citādāka literatūra. Ir teiciens, ka tas, kas tagad modē, būs krāmu bodē, bet tas, kas tagad krāmu bodē, atkal būs modē. Mani tas neuztrauc, jo cilvēki ir apzinājušies arī to, ka ne jau katram mājās vajag bibliotēku un krāt putekļus. 

– Kā sākās jūsu ceļš uz sabiedrībai tik svarīgo bibliotekāra profesiju?

– Kā jau mēs zinām, dzīvē nekas nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgi. Tātad man vajadzēja tur nokļūt. Mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā bibliotēku nodaļā. Šo darbu es iemīlēju un patieso tā vērtību sapratu pēc astoņiem gadiem. Arī šodien atskatoties uzskatu, ka bibliotēkā ir ļoti interesants darbs, daudzpusīgs un radošs, ja vien pats cilvēks grib sevi attīstīt un ja viņam ir plašs interešu loks.

– Kāpēc profesijas iemīlēšanai bija nepieciešami astoņi gadi?

– Padomju laikā nebija iespējas sevi izpaust, jo bija klišejiskas izstādes, ko vajadzēja iekārtot par godu kongresiem un saistībā ar attiecīgo politisko uzstādījumu. Arī literatūru pats tu nevarēji izvēlēties. Tā atceroties, es daudz kā personība tajā laikā ieguvu, jo strādāju abonementā un, kārtojot grāmatas, atradu ļoti daudz nozaru literatūras, kas man ieinteresēja. Tādā veidā varēju sevi vairāk izglītot. Pagāja kāds laiks, kad es piefiksēju, ka vairs necenšos kaut kur traukties, bet rodu piepildījumu darbā.

– Bijāt taču bibliotekāre, taču nule kā minējāt abonementu nodaļu!

– Sākotnēji strādāju par bibliotekāri, tad kļuvu par abonementa vadītāju, apkalpoju lasītājus. Pēcāk mani iecēla jau par bibliotēkas vadītāju.

– Jūs neesat baložniece kopš dzimšanas – bijāt siguldiete. Kā dzīves ceļš no Siguldas atveda līdz Baložiem? 

– Nāku no Siguldas puses – Allažiem. Kad mācījos tehnikumā, pēdējā mācību gada praksē mani nosūtīja uz Baložiem. Toreiz gan biju pārliecināta, ka atgriezīšos un strādāšu Siguldā. Baložos vajadzēja darbinieku, un es viņiem acīmredzot iepatikos. Tā nu mani pieņēma šeit darbā, un te arī nostrādāju visu mūžu.

– Tik ilgus gadus nostrādājot Baložu bibliotēkā, vai vietējie iedzīvotāji pazīst un sveicina kādreizējo tās vadītāju?

– Tā varētu teikt. Es jau tikai pirms diviem gadiem beidzu savas darba gaitas. Ir pat gadījies, ka eju ar kādu draugu pa Rīgu un arī tur mani sveicina. Mani sveicina arī mazi bērni, jo bibliotēkā mums ir ļoti daudz pasākumu tieši viņiem. Dažādas aktivitātes lasīšanas veicināšanai, sākot ar pašiem mazākajiem. Tāpat ir programma trīsgadniekiem, iesaistāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības iniciatīvā. Bērni regulāri nāk uz bibliotēku, arī no bērnudārza. Tā ka arī jaunie cilvēki mani pazīst. Gadās, ka mani sveicina arī tādi, kurus es pati nepazīstu, bet viņi ir bibliotēkā bijuši un atceras mani.

– Vai arī jūs pati mēdzat aiziet uz bibliotēku pēc kādas grāmatas?

– Protams! Es lielākoties visu lasu no bibliotēkas krājuma. Man ir vēl kāda brīnišķīga iespēja, ko savā laikā panācu viena no pirmajām. Tas ir viedais grāmatu skapis, kas bija ļoti noderīgs arī Covid-19 laikā, kad nevarēja apmeklēt bibliotēku. Katalogā izvēlies grāmatu un pasūti, bibliotekārs to ieliek skapī, un tu saņem to, pat neapmeklējot bibliotēku, jebkurā sev ērtā laikā. Jau vairākus gadus bibliotēkām ir savi bibliomāti, kas darbojas līdzīgi kā, piemēram, “Omnivas”, pakomāti.

– Kā jūs tagad pavadāt savas dienas? Vai ir iespējas izgulēties, pavingrot? 

– Es neesmu ilgais gulētājs. Mums ir ezers, vasarās no rītiem ar velosipēdu braucu peldēt. Izbraukājos ar riteni, varu nopeldēties un vēl pavingrot pie ezera. Savukārt ziemā man patīk nūjot. Blakus ir mežs, tā ka ir iespēja regulāri būt svaigā gaisā pie dabas krūts. Vēl mēs vietējie seniori braucam uz Daugmales peldbaseinu peldēt. Tāpat ir pieejama ciguna vingrošana. Vispār es vienmēr esmu piekopusi veselīgu dzīvesveidu un gājusi uz dažādām nodarbībām. 

– Vai ikdienā bieži sanāk tikties ar radiem, draugiem, paziņām? 

– Protams! Man ir diezgan plašs radu loks. Bet tajā pašā laikā man ir interesanti arī pašai ar sevi, nekad nav garlaicīgi. Atrodu savu piepildījumu. Tāpat man ļoti patīk gatavot, arī krājumus ziemai. Varbūt pilns pagrabs man gluži nav, bet šis tas gan ir sagādāts.

– Kas jums pašai vislabāk garšo?

– Ēvalds Valters savulaik teicis, ka viņam patīk vienkāršs latviešu ēdiens. Man ir tieši tāpat. Neesmu no tiem, kas daudz cep un kaut ko smalku gatavo, jo man vienkārši tā laika ir žēl. Man garšo zivis, dārzeņi, vienmēr jābūt salātiem. Parasts un gards mājās gatavots ēdiens. 

– Daudzi gaužas par mazajām pensijām. Kāda ir jūsu pieredze?

– Mans uzskats ir tāds, ka tik labi, kā mēs tagad dzīvojam, nekad iepriekš neesam dzīvojuši. Tie, kas krietni agrāk aizgāja pensijā, un lauku ļaudis saņem mazas pensijas, bet tie, kas ir kārtīgu darba mūžu strādājuši un maksājuši nodokļus, tomēr saņem tādas pensijas, lai varētu izdzīvot. Tā es domāju. Redzu, kā pensionāri iepērkas, un viņiem ir laiks gatavot. Šobrīd mani vairāk uztrauc tie jaunie cilvēki, kas nemaksā nodokļus un alimentus saviem bērniem.

– Vai jums ir vēl kāds hobijs, atskaitot lasīšanu?

– Tādas īstas aizraušanās man laikam nav. Patīk lasīt un risināt krustvārdu mīklas. Arī izzinoši raidījumi un memuāru literatūra – tāda, kas liek padomāt. Adīšana un tamborēšana nav man, vairāk interesē daba, klasiskā mūzika.

– Vai jums ir mierīgs prāts, zinot, ka Baložu bibliotēku esat atstājusi drošās rokās?

– Jā. Tiesa, tas jau ir atkarīgs ne vien no tām rokām, kas tagad bibliotēkā ir, bet arī no politiskās situācijas un lielā mērā arī no budžeta. Tā es to redzu.

– Novēlam arī turpmāk tikpat pilnasinīgi izbaudīt laiku pensijā un regulāri saņemt sirsnīgus sveicienus no vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar siltu smaidu atceras tikšanās brīžus bibliotēkā!

– Paldies!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.