Andris Upenieks: Demokrātija nav ķēdes pagarināšana Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Kā daudzi vārdi, kas izsaka tik maz, arī “demokrātija” skandinās tieši tik, cik ar to kādi spēki spēlējas mirkļa, savtīga labuma, nevis īstas tautvaldības labad. Tautvaldības apstākļos tādi spēlmaņi pazaudētu daļu no pašu varas.
Kad Gorbačova tā sauktās pārbūves un atklātuma laikā ļautiņi cerēja, ka atklātums kļūs par normu, politiskā anekdote ņirdza, ka suns nu var riet skaļāk un izskraidīšanās ķēde pagarināta, bet sociālisma vieplis par seju nekļūs. Kā tagad? No vienas puses, Satversme nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”, bet, no citas puses raugoties, ir acīm redzama vārdu un darbu nesakritība. Nav ne īstas vārda brīvības, ne tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.
Nesen šokēja LTV ziņa par mēģinājumu ietekmēt vēlēšanu rezultātus, par ko bijušais “Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars vērsies tiesā pret informācijas tehnoloģiju uzņēmuma “SOAAR” vadītāju Renāru Kadžuli par apmelošanu. Cik tālu lieta tikusi? Klusums! Tagad satriec Latvijas Universitātes profesora, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa un Centrālās vēlēšanu komisijas locekļa Ringolda Baloža publiskā atklāsme par valstisko pārcentību dažādu veidu noslepenošanas kolīzijās.
Piemēram: “Vēlēšanu elektronisko sistēmu veidošanai ir ierobežota pieejamība. Viss, kas saistīts ar nākotnes attīstību, tehnoloģijām, arī ir ierobežotas pieejamības. Konkurss, kas bija saistībā ar sistēmām, arī ir ierobežotas pieejamības. Tas nekas, ka sadārdzinājums ir desmitkārtīgs tām jaunajām sistēmām. Tā vajag. Kāpēc tā? Slepeni, un punkts! Principā noslepenots ir pilnīgi viss. Tas nozīmē, ka vēlēšanu procesā mēs izolējam pat Saeimu. Šī situācija ved strupceļā un sēj tautā šaubas...”
Kas nezina, kuras partijas virzienā kritika vērsta? Šo partiju sauc “Jaunā Vienotība”, kura nevar pamukt malā arī no citiem profesora vārdiem: “Slepenotāji, ministriju ierēdņi ir tādi kā laivā sēdētāji. Viņi atklātību saskata kā nevēlama ūdens ieplūšanu laivā, kas var nogremdēt laivu. Viņi redz, ka radušās sūces, pa kurām iekšā nāk ūdens, un ar ierobežoto pieejamību viņi tās grib vērt ciet. Tā ir iekšējā loka aizsardzība pret sabiedrību. Ir tikai atsevišķi amatpersonu un politiķu klani, kas pretēji likumu garam, tiesiskam regulējumam cīnās par “savu lietu”, kas nav sabiedrības interesēs.”
Redzams, ka atklātai domai, attieksmei nav pagarināta ķēde, gluži otrādi, tā ir apcirsta. Jāpiekrīt profesoram, ka “slepenības plīvurs ir labākā situācija, kā zagt naudu, un visi jautājumi, kas rodas saistībā ar valsts finansējumu un valsts naudas izsaimniekošanu, ir slepeni. (..) Tauta jau nav muļķe un labi saprot, kāpēc KNAB neko neatrada “Jaunās Vienotības” aplokšņu skandālā vai kāpēc prokuratūra nesaskata politiķu atbildību “Rail Baltica” lietā.”
Toties centieni ielīst indivīda naudas makā kļūst arvien nekautrīgāki. Satrauc ziņa, ka turpmāk Valsts ieņēmumu dienests lielāku uzmanību pievērsīs darījumiem ar skaidru naudu: kredītiestādēm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būs jāinformē Valsts ieņēmumu dienests par skaidras naudas iemaksām, ja vienreizējā darījuma summa sasniegs 750 eiro, bet gadā – vairāk par 7000 eiro. Tā varēs samazināt ēnu ekonomiku? Re, cik vienkārši ieglūnēt manā rocībā! Kā indivīdam noslepenot savu naudu, kas tagad jau a priori apdvesta ar aizdomu dvaku: a varbūt zagta?!
Pēc kā spriež varas kungi? Pēc sevis? Uzņēmējs Pēteris Šmidre gana precīzs: “Skaidras naudas aprites ierobežošana nozīmē naudas aprites samazināšanos tirgū un valstī kopumā, kas radīs kaitējumu ekonomikai. Gribēšana ielīst dziļāk un dziļāk cilvēku kabatās ir diezgan slikta pazīme.” Jāpiebilst, ka tās nav demokrātijas, bet totalitārisma izpausmes, kad cilvēks jau kopš dzimšanas par kaut ko ir vainīgs.