Ir jāatjauno pilsoņu ticība valstij ^{Apriņķis.lv}

Organizatori uzsvēra, ka vēlas dzirdēt nevis sabiedriskajos medijos daudzkārt skandētas šablonfrāzes par to, kurš vainīgs un ko vajadzētu pārtraukt darīt, bet kas būtu sistēmiski jāmaina, lai sabiedrība pārstātu kāpt uz pašu ar labiem nodomiem izmētātajiem grābekļiem.

Astoņu runātāju kodolīgi formulēto cēloņu līderpozīcijās visbiežāk tika nosaukti regresa iemesli, kas saistīti ar Latvijas ekonomisko lejupslīdi un valsts pārvaldes sistēmas degradāciju un neproduktivitāti.

Politiķis, ekonomists Aivars Strakšas uzskata, ka ar vārdu “bankrots” ir jāsaprot “ne tikai finansiālas problēmas un nespēju dzīvot bez straujas parādu audzēšanas, bet pirmām kārtām valsts pārvaldes sistēmas degradāciju līdz tādam līmenim, kad tā pārstāj pieņemt daudzmaz adekvātus lēmumus un nespēj rīkoties atbilstoši realitātei”.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis uzsvēra, ka politiķiem trūkst izpratnes par valsts ieņēmumiem un izdevumiem, par privāto investīciju nozīmi un ekonomiski pamatotiem lēmumiem: “Kad paskatāmies uzņēmuma vai ģimenes kontekstā, tad, ja izdevumi pārsniedz ieņēmumus, vienā brīdī tu paliec maksātnespējīgs un bankrotē.”

Otrs pie politiskām partijām nepiederošs runātājs, pētījumu centra “SKDS” direktors Arnis Kaktiņš saskata krīzes klātbūtni visos pašreizējās varas līmeņos. Viņaprāt, lielākajai daļai pašreizējo likumdevējvaras pārstāvju nevajadzētu atrasties savā amatā, jo “viņi tam vienkārši nekvalificējas, tādēļ kļūst arvien sliktāk”, un bēdīgi esot arī ar tiesu, mediju un izpildvaru. “Dzelzceļa projekts “Rail Baltica” ir tam simbols. Redzu, ka tāds “Rail Baltica” ir mums apkārt visās jomās – citos mērogos, bet ar to pašu saturu,” – tā A. Kaktiņš.

Guntara Vītola (“Tauta. Zeme. Valsts”) domai par to, ka liela problēma ir mūsu pašu “neticībā, ka kaut kas var mainīties”, pievienojas arī Ringolds Balodis (“Latvija Pirmajā vietā”). Ticības trūkums un vēlme raudzīties caur to, ko mēs varētu darīt, arī noteiks, vai mēs nākotnē būsim veiksmīgi vai ne. Šobrīd Latvija, viņaprāt, vēl atrodas “nabaga meitenes” eiforijā, kas “reiz, iestājusies Eiropas Savienībā, pieradusi pie bezmaksas kūkām un finansiālajām dāvanām”. Jāatzīmē, ka G. Vītols bija viens no dažiem, kas kā vienu no trim galvenajām problēmām izcēla demogrāfiju: “Pēc 25 gadiem mūsu būs par trešdaļu mazāk. Mēs esam visātrāk izmirstošā valsts Eiropas Savienībā. Mums ir jādomā, kā ar aizvien mazāku cilvēku skaitu mēs varēsim uzturēt savu ekonomiku. Neesmu dzirdējis, ka šāds plāns būtu.”

Demogrāfijas lejupslīdes faktoru minēja arī Antons Ļamins (“Latvijas attīstībai”). Līdzās tai satraucošs esot arī ilgstošais investīciju trūkums budžetā, valsts ekonomikas pārvalde un ārējā parāda pieaugums

“Demokrātija kā efektīva valsts pārvaldes sistēma vairs nestrādā,” vairāku konferences dalībnieku domas iezīmēja ekonomists Ivars Zariņš. Iemesls esot pilnasinīgas politiskās konkurences neesamība, kas dod zaļo gaismu absolūtam varas monopolam.

Vienisprātis ar ekonomistu savā argumentācijā bija arī deputāts Didzis Šmits (“Apvienotais saraksts”). Viņš uzskata, ka lielākā problēma ir tā, ka ārpus politiskā procesa paliek spējīgākie cilvēki. “Latvijai trīsdesmit gadu laikā ir bijuši septiņpadsmit premjeri, vidējais premjerēšanas laiks ir bijis mazāks par diviem gadiem. Jebkurš, kas nāk no privātā sektora, saprot, ka tas ir pārāk īss laiks, lai radītu progresu un pārmaiņas,” – tā D. Šmits.

Uzņēmējdarbības izņemšanu no darba kārtības par vienu no trim krīzes iemesliem nosauc Ringolds Balodis, bet tam visam pāri, viņaprāt, galvenā problēma – latvietis zaudē ticību savai valstij. “Vara ar savu darbību veicina to un attālina tautu no valsts mīlēšanas. Bezatbildība ir tā, ka mums tautai nemāca demokrātiju, vara dara visu, lai tauta necenstos cīnīties un mīlēt savu valsti.”