Arnolds Brūders bauda dzīvi pats un rada tādu iespēju arī citiem ^{Apriņķis.lv}

– Kā jums klājas?

– Nav ne vainas. Viss ir kārtībā.

– Tiešām var apbrīnot pensionārus, kuri nevis sūdzas, bet ir pozitīvi noskaņoti. Kur jūs rodat šo pozitīvismu un sajūtu, ka viss ir kārtībā?

– Es smeļos optimismu no pašas dzīves, mans kalendārs ir pilns, nepārtraukti gaida dažādas lietas, kas jāpaveic. Teikšu tā – esot pensijā, man tagad sanāk padarīt vairāk nekā tad, kad dzīvoju vienmuļā ritmā, kursējot starp mājām un darbu. Bet jāteic, ka arī pensijā darāmas dažādas lietas, ir liela iespēju daudzveidība – ja vien pats gribi dzīvot, tad dzīvo un nežēlojies, un savu iespēju robežās virzies uz priekšu. Pat ja kaut kas iesāpas vai pieklibo veselība, tāpat palēnām turpini virzīties uz priekšu. Arī pensijā ir iespējams dzīvot normālu, pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi.

Mēs ar sievu būtībā esam pārcēlušies uz laukiem. Titurgā mums ir dzīvoklis, bet laukos – privātmāja. Māju vajadzēja atjaunot, pie tās bija daudz jāstrādā, lai tajā varētu dzīvot. Tagad tas ir izdarīts, turklāt to paveicām paši savām rokām. Arī Baložu pensionārus neesam aizmirsuši.

Dzīvojam Jelgavas novada Zaļenieku pagastā, un tur ir ļoti daudz, ko darīt: teātris jāspēlē, pirms dziesmu un deju svētkiem padancot vajadzēja, ir nodibināta iedzīvotāju biedrība, kurā esmu aktīvi iesaistījies, darbojos valdē. Nupat pagastā ievēlēja iedzīvotāju konsultatīvo padomi, arī tur tiku. Mums ir aktivitāšu centrs, un aizvadītajā gadā tas rīkoja konkursus “Zaļenieku veiksme”, “Intuīcija”, “Prāts”. Nolēmu piedalīties un palīdzēt šajā procesā, tostarp organizējām dalībniekiem nometni. Šobrīd skolai ir jārīko komandas diena, un arī tur ir daudz, ko darīt. Vārdu sakot, kalendārs ir pilns, un dzīve joņo uz priekšu straujā skrējienā.

– Jūs darbojaties Baložu senioru biedrībā. Vai biedrība rīko arī ekskursijas?

– Jā, protams. Šogad organizējām jau ceturto ekskursiju. Tā bija uz “Augustes iedvesmas dārzu”, Līgatnes pili, Limbažu Lielezera maiznīcu un Zilo kalnu. Kāds lociņš tika izmests! Pirms tam bijām Cesvainē, arī Liepājas pusi apmeklējām. Ekskursijas organizēju un vadu pats. Autobusi vienmēr ir pilni, vienreiz man pat bija jāsēž uz pakāpiena. Bijām mazliet pārrēķinājušies un domājām, ka būs arī gida krēsls, bet tā nebija. Man nācās sēdēt uz pakāpiena, taču viss bija kārtībā, tā arī nosēdēju tur visu ekskursiju.

– Vai mēdz būt tā, ka ekskursijas atkārtojas? Esat bijuši Liepājā vairākkārt, vai arī tā bija pirmā reize? 

– Mēs cenšamies nebraukt otrreiz pa jau apgūtiem maršrutiem. Vienīgā vieta, kur bijām atkārtoti, ir Cesvaine. Tur bijām pirms daudziem gadiem, tiklīdz es vispār sāku vadīt ekskursijas. Cesvaine šobrīd izskatās pavisam citādāk nekā toreiz, ir atjaunota pils. Kad mēs tur bijām pirmoreiz, atjaunošanas process bija tikko sākts. Arī pa ceļam esošos apskates objektus izvēlos ar domu – pie kuriem mēs iepriekš neesam bijuši. Ja kāds no tiem ir jau apskatīts, lai vismaz pārējie būtu iepriekš neredzēti, un cilvēkiem nav garlaicīgi. Mēs nebraucam bieži uz vienām un tām pašām vietām. Lai gan, ja godīgi, uz Liepāju var braukt kaut desmit reizes un katru reizi sagatavot citādāku maršrutu, ielikt kādu jaunu akcentu, citas vietas sīkāk apskatīt. Var izbaudīt kaut vai to pašu cietumu vai satikties Liepājā “Namīnā” ar “Atštaukām” un kopā ar viņām izveidot interesantu pusdienu programmu. Iespējas ir dažādas. 

– Kā notiek gatavošanās ekskursijām? Kur jūs smeļaties idejas? Latvija taču nav liela. Pati pasaule ir maza, ja tā var teikt. 

– Es teiktu, ka Latvija ir milzīga, spēj tik apgūt, īpaši šobrīd, kad ir tik daudz jaunu, interesantu un atjaunotu vietu. Esmu bijis gandrīz visās Latvijas pilsētās. Lai gan to vairs nevaru tik droši apgalvot, jo pilsētu statusi ir mainījušies, bet principā esmu viesojies visos reģionos un tos apskatījis. Katru reizi, plānojot ekskursiju, sazinos ar vietējiem informācijas centriem un zinātājiem, uzklausu mūsu pašu pensionāru ieteikumus, jo nereti kāds kaut kur ir bijis ar savu ģimeni un kaut ko interesantu redzējis. Mēs paši ar sievu arī šur tur aizbraucam un bieži daudz ko interesantu ieraugām.

Vēl, piemēram, braucām uz Bruknu un Biržiem. Ekskursija uz Bruknu bija fantastiska, klausījāmies Mediņa kunga stāstījumu par to, ko viņi tur dara. Pavadījām vairāk nekā divas stundas tikai pie viņa. Mūsu cilvēki atplestām mutēm klausījās un teica, ka vajadzētu vismaz četras stundas, lai varētu visu apskatīt. Gatavojot ekskursijas, gan uzklausu ieteikumus no citiem, gan balstos uz savu pieredzi, tāpat ņemu vērā to, ko kaut kur izlasu, sadzirdu vai ieraugu. Es vienmēr zvanu vietējiem iedzīvotājiem, uzklausu, ko viņi mums iesaka. Vietējie informācijas centri arī ļoti labi strādā, vienmēr kādu ideju pamet. Es gan nepaļaujos tikai uz viņu teikto, piezvanu konkrētajam objektam vai apsaimniekotājam.

Kad tieku skaidrībā ar aptuveno virzienu, pēcāk izkristalizējas potenciālie apskates objekti un tas, vai vispār uz konkrēto vietu brauksim. To sajūtu sarunās pa telefonu. Cilvēki mēdz būt dažādi, daudziem vēlme it kā ir, bet dažreiz tajā pašā laikā tu jūti, ka sarunu biedram ir arī tāda kā neprasme. Tad reizēm, vēloties izlīdzēt, pats iegūstu informāciju par objektu un palīdzu īpašniekam stāstīt par to. Reizēm gadās, ka es zinu vairāk nekā pats vietas īpašnieks. Šāda pašrocīga zināšanu apguve manī raisa lielu interesi, tā ir nepārtraukta mācīšanās, kas man visu mūžu ir ļoti patikusi. Tā ļauj pastāvīgi kaut ko jaunu apgūt, uzzināt, iemācīties.

– Ja jūs par konkrēto vietu zināt vairāk nekā pats tās īpašnieks, vai sākat par to stāstīt vai arī paturat informāciju pie sevis, lai nelielītos? Kā rīkojaties tādās situācijās? 

– Es noteikti nelielos, bet pārējais ir atkarīgs no situācijas, kā arī no konkrētās vietas un cilvēka. Reizēm pēc tam autobusā pastāstu savējiem vēl kādus faktus par to vietu, reizēm to daru ekskursijas laikā kopā ar pašu saimnieku. Dažkārt ir tā, ka īpašnieks pats saka: es te esmu nesen, vēl šo to nezinu. Tad es viņam, piemēram, pavaicāju, ko viņš domā par vienu vai otru lietu.

Igates pilī mums bija interesants moments, jo tur bija nomainījušies apsaimniekotāji. Pirms dažiem gadiem tur vadīju vairākus seminārus un komandu treniņus. Toreiz man stāstīja, ka pāris īpašnieku, kas tur ilgāk bija dzīvojuši, un tie, kas pili atjaunojuši, esot konstatējuši interesantu lietu. Proti, dīķim, kurā reiz peldējusies baronese Pistolkorsa, bijusi ieklāta melnā ozola dēļu grīda, lai baronesei vieglāk iet izpeldēties un kājas nekļūst dūņainas un dubļainas.

Es apsaimniekotāja pārstāvei jautāju, vai viņai arī ir zināma šī leģenda par dīķi. Viņa atbildēja, ka pirmo reizi dzirdot, un teica paldies, ka to pastāstīju. Kundze atklāti atzina, ka dzīvo tur tikai otro gadu, neesot vietējā. Apsaimniekotāji ļoti daudz ir izdarījuši, lai Igates pils atkal atdzīvotos, taču informācijas par vēsturiskajiem notikumiem esot ļoti maz, bet viņi visu vēlas uzzināt. Es teicu, ka zinu šādu leģendu, bet man nav pierādījumu.

Situācijas ir dažādas. Lielīties nevajag, taču es papildinu stāstus un pajautāju, vai ir zināma informācija. Jo mēdz būt situācijas, kad īpašniekam ir informācija par vietu no vēsturiskā skatpunkta, bet varbūt viņš nezina kaut ko citu, piemēram, saistībā ar dabu. Teiksim, izrādās, ka objekts atrodas konkrētā Latvijai ģeogrāfiskā ziņā nozīmīgā vietā, varbūt tas ir īpaša veida paugurs, kāpa vai krauja, vai kāda senkrasta vieta Baltijas ledus ezerā. To cilvēki bez ģeogrāfa zināšanām var vienkārši nezināt. 

– Kā jums rodas idejas ekskursiju maršrutiem? Jūs teicāt, ka šo to sadzirdat no citiem, šo to zināt pats. Vai katru ideju sevī izdzīvojat, vai arī tā rodas no apkārt saklausītā? Latvijā patiešām daudz kas atjaunojas. 

– Idejas vienkārši atnāk. Parasti es apsveru, kurā virzienā mēs mazāk esam ceļojuši. Mums ir iespēja izvēlēties garāku vai īsāku maršrutu, tāpat jāņem vērā budžets. Skatāmies, kāda situācija ir vietās, kur neesam bijuši. Piemēram, ja braucam uz Vidzemi, kuru šī vēsturiskā novada kaktiņu šoreiz gribētos apskatīt. Paskatos, kas vēl Vidzemē ir tāds, kurp vērts aizbraukt, bet apskatāmo vietu jau ir bezgala daudz.

Piemēram, šoreiz mēs braucām uz to pašu Cesvaini, taču nebijām braukuši cauri Ērgļiem pa Kangaru kalniem, līdz ar to mums pavērās jaunas vietas apskatei. Es pats tur esmu bijis, bet nebiju nevienu vedis. Ērgļu stacijā var satikties ar Māri Olti. Viņš tur uztaisījis restorāniņu, un viņam ir savs stāstījums. Tādā veidā vienmēr var atrast kādu odziņu, aizbraukt pie kāda meistara, kādu darbnīcu apmeklēt. Mājražotāji ir ļoti interesanti. Katrā novadā cilvēki nodarbojas ar citādākām lietām – viens ar vīniem, otrs ar zālītēm, cits ar tējām, vēl kāds ar ozolzīļu kafijām un ko tik vēl ne! Vienkārši vajag saskatīt un saklausīt.

Pagājušajā gadā mēs bijām kolosālā ekskursijā uz Rundāles pili. Bija jāsameklē vietas, un to man patīk darīt.

– Bet Rundāles pils taču daudziem ir labi zināma!

– Jā, Rundāles pili visi jau ir apskatījuši, bet mēs ceļojām pa Rundāles pagastu apvienību un iepazināmies ar interesanto multifunkcionālo centru, Mežotnes baznīcas kultūrtelpu, Mazmežotnes muižu, atdzimušajām Rundāles ūdensdzirnavām. Tāpat paviesojāmies zemnieku saimniecībā “Padegas”, kur konkursa “Īstās latvju saimnieces” dalībniece Sandra Icaka audzē smiltsērkšķus, arbūzus un melones.

Tā kā esmu daudzviet bijis un ar daudziem cilvēkiem strādājis, man ir diezgan liels paziņu loks. Es vienam, otram paziņam paprasu, ko viņš man var ieteikt. Man iesaka vienu, otru, trešo, es sazvanos, sarunāju, paklausos, paklaušinos. Dažkārt pirms tam pats aizbraucu paskatīties, vai ir vērts tur braukt, ja vien tas nav kaut kur ļoti tālu. Paziņas arī palīdz un iesaka.

Pēc virziena izvēlēšanās veicu izpēti, kur varētu piestāt un ko aplūkot. Tādā veidā var visu maršrutu izveidot, tikai ļoti jāplāno laiks, jo gribas daudz kur paspēt. Jārēķinās ar ceļā pavadīto laiku, tāpat arī objekta nopietnākai apskatei paredzēto. Turklāt mūsu kompānija nekļūst jaunāka, līdz ar to arī pārvietošanās ātrums ar katru gadu samazinās. Ekskursijas vairs nav pa tādām dabas takām, kur jārēķinās ar sarežģītāku pārvietošanos. Jāplāno kaut kas mierīgāks un lēnāks. Tādā vīzē tas viss arī top, tā rodas idejas.

Šā gada pēdējā ekskursija mums būs mazbudžeta pasākums. Sākām meklēt. Piemēram, Salaspils botāniskā dārza augu māja. Turpat autobusā apjautājos mūsu piecdesmit ekskursantiem, un izrādījās, ka teju neviens tur nav bijis. Nu re! Tieši uz Ziemassvētkiem tā pamatīgi ieiesim tropos! Kolosāli, vai ne? Šādā veidā arī top mūsu ekskursijas.

– Cik jums ir gadu? Jūsu balss šķiet tik jauneklīga.

– Esmu 1953. gada ražojums. Varat rēķināt.

– Kā tas nācās, ka nolēmāt savu dzīvi saistīt ar ģeogrāfiju? Kādēļ tieši šāda izvēle? 

– Tas ir labs stāsts. Jāteic godīgi, jau skolas gados es biju diezgan mērķtiecīgs. Jau kādā 5. klasē sapratu, kas man patīk, un tie bija trīs priekšmeti, trīs virzieni: vēsture, ģeogrāfija un literatūra. Pēc diviem gadiem sāku mācīties Skrīveros, un mans klases audzinātājs bija režisora Uģa Brikmaņa tēvs – ģeogrāfs Kārlis Brikmanis. Jāteic, tieši viņš pamatīgi iesēja manī to ģeogrāfa būšanas sēklu, kā arī izaudzēja un izloloja tā, ka piedalījos dažādās ģeogrāfijas olimpiādēs un ap to laiku arī plūcu šādus tādus laurus. Sākot no 7. klases, mērķtiecīgi gatavojos, lasīju papildu literatūru. Man ģeogrāfija patiešām iekrita ļoti dziļi sirdī un tā arī tur palika. Lai arī dzīves gaitā no tiešās ģeogrāfijas esmu aizgājis diezgan tālos neceļos, kaut kur manī tā ir palikusi – tieši saistībā ar tūrismu. 

– Kādā ziņā jūs aizgājāt neceļos no ģeogrāfijas?

– Studiju gados ļoti nopietni specializējos ģeoloģijā, pēcleduslaikmeta ģeoloģijā. Man jau bija norīkota vieta darbam, kur jānostrādā pirmie trīs obligātie gadi, kā jau tajos laikos bija pieņemts. Taču viss mainījās, kad ceturtajā kursā mums bija pedagoģiskā prakse. Ceturksni visi strādājām skolā par skolotājiem, jo arī šī prasme mums bija jāapgūst. Šajā ceturksnī es neplānoti “saslimu” ar pedagoģiju, jo man trāpījās ārkārtīgi interesanta audzināmā klase, ar kuru man ir kontakti līdz pat šai dienai.

Tā bija mana prakses audzināmā klase 6. vidusskolā, tolaik viņi bija desmitie. Dažiem pat esmu bijis par vedējtēvu. Viņu dēļ es piekritu strādāt skolā, kur nostrādāju piecus gadus. Pēc tam aizgāju strādāt jauniešu tūrismā, vadīju bērnu ekskursijas Jauno tūristu stacijā. Tur arī sākās virzība prom no ģeogrāfijas. Būtībā tāds pats ceļš uz priekšu vien bija, taču tur bija viss, kas saistīts ar aktīvo tūrismu, arī kalnu pārgājieni.

Tūrismā nostrādāju samērā ilgi, un ar to ir saistīta nākamā lieta. Tajos laikos desmit gadu garumā Karpatos strādāju ar astoņdesmit Latvijas bērniem Jauno tūrisma instruktoru skolā. Esmu bijis daudzviet tā laika Padomju Savienībā – Hibīnos, Urālos, Karpatos, Kaukāzā, Vidusāzijā un vēl tālāk. Ar bērniem esmu bijis līdz pat Tālajiem Austrumiem. Arī skolotājiem vadīju kalnu pārgājienus pa Kaukāzu.

Kad šī ārpusskolas iestāde beidza pastāvēt, Latvijas brīvvalsts laikā mēs vēl kopā ar kolēģiem aptuveni trīs gadus mēģinājām noturēt tūrisma staciju kā valsts uzņēmumu. Taču bez valsts atbalsta tas bija ļoti grūti. Sākām veidot bērnu piedzīvojumu nometnes. Tā ir pieredze no tīrās ģeogrāfijas, kas, pateicoties mūsu nometnēm deviņdesmitajos gados, būtībā atveda mūs uz to nometņu kustību, kāda Latvijā ir šobrīd. Toreiz mūsu organizētās piedzīvojumu nometnes bija vienīgās, taču samērā dārgas. Šobrīd Latvijā vasarā ir jau ap tūkstoš nometņu.

Joprojām turpinu vadīt mācību nodarbības bērnu nometņu vadītājiem, jo viņiem ir jābūt sertificētiem, jāiziet nometņu vadītāju kursi. Tajos es jau gadiem lasu lekcijas un mācu, kā veidot nometņu saturu. Tas ir vēl viens virziens, atkal sava veida neceļš tālāk no ģeogrāfijas. Savukārt nodarbošanās ar tūrisma lietām mani aizveda pie biznesa, kurā strādāju pēdējos gadus līdz pensijai. Vadīju komandu veidošanas un vadības treniņus, kur atkal mācījos kaut ko no jauna, kas nebija saistīts ar ģeogrāfiju, bet vairāk ar vadības un psiholoģiskajām prasmēm.

Man nācās apgūt daudz jauna, taču viss veiksmīgi aizgāja. Tie bija komandu treniņi dabā, un arī šajā jomā Latvijā esmu bijis aizsācējs. Šobrīd ir daudz un dažādas firmas, kas veido komandu treniņus, bet mēs ar tādu uzņēmumu Latvijā tolaik bijām celmlauži. Bijām ļoti populāri, esmu strādājis ar visiem tā laika lielākajiem Latvijas uzņēmumiem. 

– Pensionāri ir dažādi – daļa sēž mājās, skatās televizoru un nekur nekustas, bet jūsos ir enerģijas pārpilnība. Kur jūs smeļaties šo enerģiju, ka varat būt tik aktīvs un kustīgs pensionāra gados?

– Vilks spalvu met, tikumu ne. Es visu mūžu esmu bijis aktīvs, nepārtraukti esmu atradies kaut kādā apritē, ja tā var sacīt. Esmu dzīvojis aktīvu dzīvi, pastāvīgi darbojies. Man ir arī lieliska dzīvesbiedre, kura sniedz atbalstu un daudz ko dara kopā ar mani. Man vienkārši nekad nav ienācis prātā, ka vajadzētu sēdēt vai gulēt dīvānā un vaimanāt par to, ka dzīve ir slikta. Tas, ka mums apkārt redzams daudz lietu, kurām nevajadzētu tādām būt un kuras varētu tapt daudz labākas vai citādākas, ir skaidrs, bet kurš tad ir teicis, ka dzīvē būs viegli? Vai no tā kļūs vieglāk, ja sēdēsi dīvānā, vaimanāsi un nekustēsies? Tāda dzīve ir pavadīta bezjēdzīgi. Kad tad tu dzīvosi, ja ne tagad?

Nupat satikāmies ar klases un kursa biedriem. Visi nospriedām, ka jātiekas katru gadu, kamēr vēl kustamies. Kad mēs tā papļāpājam, atklājās, ka mums ir laimējies būt klasē, kurā ir tie kustīgie cilvēki, kuri nerimst līdz pat tagadējam vecumam. Kursa biedri ir tādi paši kā es, katrs kaut ko dara: viens kaut ko audzē, otram ir kempings, citam vēl kaut kas. Acīmredzot man ir laimējies ar to paaudzi un cilvēkiem, kas man apkārt, jo viņi nav ļāvuši man iesīkstēt un nav vaimanājuši par to, ka gals nu klāt. Ja tas patiešām būs klāt, tad arī būs tajā dienā, kad lemts, bet līdz tam ir jādzīvo, jāpriecājas un jābauda dzīve.

Kas var būt skaistāks par dzīves baudīšanu! Tieši tagad ir tie gadi, kad patiesi vari izbaudīt dzīvi un darboties jomā, kas tev patīk. Vari darīt to, ko gribas. Protams, pastāv arī kaut kādas iespēju robežas. Nu un? Tās ir pietiekami plašas, atliek tikai radoši padomāt, ko tu no pieejamā vari izmantot. Man ļoti patīk radošās idejas. Piemēram, jautājāt, kā izveidoju tādu vai citādu maršrutu. Tas ir tāpat, kā pielietot dažādas radošās domāšanas metodes. Tu ņem kādu vārdu un domā, kas tev ar to asociējas un kas ne. Tad, saliekot kopā saistīto ar nesaistīto, ieraudzīsi jaunu iespēju.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.