Skolnieces mamma: Nožēloju, ka meitu tajā dienā palaidu uz skolu ^{Apriņķis.lv}

Ar redakciju sazinājās vecāki, kuri ir kategoriski pret to, ka šāda darba ietvaros konkrētās vecumgrupas skolēniem būtu jāsniedz atbildes uz šāda rakstura jautājumiem. Šajā monitoringa darbā pilnībā ignorēta “vēlamas grūtniecības” jeb nākotnes ģimenes veidošanas tēma, kā arī runāt ar 10. klašu audzēkņiem par to, kā meitenēm un zēniem  vajadzētu dzīvot aktīvu dzimumdzīvi, ir aplami un mulsinoši, uzskata arī biedrības “Asociācija “Ģimene”“ valdes locekle, kustības “Bērni vispirms” pārstāve Latvijā Alīna Ozoliņa, kuru aicinājām sniegt savu vērtējumu par vairākiem šā darba jautājumiem.

Vecāki atstāti neziņā par skolā mācīto

Satrauktā 10. klases skolnieces mamma vispirms mēģinājusi noskaidrot, kas tieši viņas meitai ir mācīts par seksuālo veselību pamatskolā, taču izrādījies, ka tas ir neiespējami: “Izrādās, ka manam bērnam jau pamatskolā ir mācītas ar seksu saistītas lietas, bet es kā vecāks, kā mamma, par to vispār nebiju informēta.

Atbildot uz nesenajiem monitoringa darba jautājumiem veselībpratībā, skolēniem bija jāzina, kā pareizi uzvilkt prezervatīvu, kas ir orgasms vai dzimumakta pārtraukšana. Tas ir mācīts jau pamatskolā, jo 10. klasē šis darbs esot tikai zināšanu pārbaude par to, kas ir ticis mācīts. Protams, nav zināms, kad tas ir darīts, jo vecākiem nav iespējams atrast kādu mācību grāmatu vai izdales materiālu. Kompetenču izglītība paredz, ka šī seksuālā izglītība var būt jebkurā priekšmetā, tāpēc to, ko un kādā veidā un kurā priekšmetā skolotāji ir mācījuši, vecākiem ir grūti noskaidrot.

Darbā uzdotie jautājumi par reproduktīvo un seksuālo veselību ir ārkārtīgi tendenciozi attiecībā pret cilvēka dzīvību un bērnu. Visu laiku tajos kopā tiek saliktas šādas lietas – nevēlama grūtniecība, seksuāli transmisīvās slimības un kontracepcija. Darbs ir tendēts uz skatījumu, ka bērns ir nevēlams un ka to var nolikt mierīgi blakus seksuāli transmisīvajām slimībām, un tas jautājumos parādās vairākkārt. Un šāds darbs skolēniem tiek iedots situācijā, kad mēs kā Latvija izmirstam. Termini “vēlama grūtniecība” un “vēlams, gaidīts bērns” vispār netiek pieļauti šajā uzstādījumā.

Manuprāt, ir nepieņemami, ka šie jautājumi nav ne ar vienu pozitīvu ievirzi veidoti. Es tiešām, tos izlasot, ļoti nožēloju, ka tajā dienā savai meitai neuzrakstīju attaisnojošu kavējuma zīmi, bet palaidu viņu uz skolu. Tā kā mums ģimenē aug arī citas, jaunākas, meitas, es drīzumā iešu pie bioloģijas un sociālo zinību skolotāja un konkrēti prasīšu, kurās dienās paredzēts šādas lietas mācīt, un noteikti tad nelaidīšu uz skolu savus bērnus,” saka mamma, kura zināmu apsvērumu dēļ vēlējās palikt anonīma. 

Neatspoguļo prasīto normatīvajos aktos

Monitoringa darba mērķis esot bijis identificēt, kādā mērā ir sasniegti valsts pamatizglītības standartā noteiktie skolēnam plānotie sasniedzamie rezultāti veselības izglītības jautājumos.

Asociācijas “Ģimene” pārstāve Alīna Ozoliņa norāda: “Kas attiecas uz seksuālo un reproduktīvo jomu, starp valsts pamatizglītības standartā noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem, beidzot 9. klasi, ir uzdevums “Skaidrot cilvēka attīstības ciklu un faktorus, kas to ietekmē, analizēt rīcību reproduktīvās veselības jomā (dzimumdzīves atlikšana, kontracepcijas nozīme)”, kā arī skaidrot seksuāli transmisīvo infekciju izplatīšanās un profilakses veidus.

Tas nozīmē, ka, beidzot 9. klasi, skolēnam vajadzētu saprast cilvēka attīstības ciklu, kā arī ārējos faktorus un dzīvesveidu – veselīgus, neveselīgus ieradumus –, kas to ietekmē. Būtiski ir tas, ka standartā ir minēts skaidrot “cilvēka attīstības ciklu”, nevis attīstības fāzes. No bioloģijas viedokļa raugoties, cilvēkam nav raksturīga cikliska attīstība, tas nozīmē, ka cilvēks pēc savas nāves atkal nepiedzimst kā jauns cilvēks. Citiem vārdiem, starp cilvēka fizioloģiskajiem procesiem nav iespējama bioloģiska pārdzimšana. Par cikliskumu var runāt tikai ar pēcnācēju radīšanas nosacījumu, turklāt cilvēks turpinās pie nosacījuma, ka ir ne tikai radījis pēcnācējus, savu gēnu nesējus, bet arī audzinājis savus bērnus tādā garā, ka arī viņi paši vēlas un ir spējīgi veidot savu ģimeni. Un tikai tādā gadījumā veidojas cikliskums,” plašāk komentē Alīna Ozoliņa.

Uzsverot to, ka akcents uz bioloģisko un sociālo turpināšanos nav nekas jauns vai svešs izglītības saturā, Alīna Ozoliņa norāda, ka jau Ministru kabineta noteikumos ir iestrādāta audzināšanas izpratne, kas vērsta gan uz veselības izglītību, gan normatīvo orientāciju uz ģimeni un laulību, un retoriski jautā: “Vai šo orientāciju varam atrast monitoringa darba jautājumos? Īsā atbilde ir – nē.”

Tiek normalizēta riskanta seksuālā uzvedība

Alīna Ozoliņa uzsver, ka “monitoringa darbā uzkrītošs ir vārdu “meitenes” un “zēni” lietojums jautājumos par reprodukciju, grūtniecību, tātad dzimumattiecībām.

“Pēc 2022. gada datiem, 11 procentiem Latvijas pusaudžu (15 gadus veciem) ir bijušas dzimumattiecības. 2023. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētījumā aptaujātajiem 255 Latvijas jauniešiem (20–24 gadus veciem) vidējais vecums, kurā uzsākta dzimumdzīve, bija 17 gadi. Tātad runāt ar 10. klašu skolēniem par to, kā meitenes un zēni dzīvo aktīvu dzimumdzīvi, ir statistiski aplami un mulsinoši. Turklāt tas ir arī potenciāli kaitējoši,” vērtē Alīna Ozoliņa.

No Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura darba aptaujas rezultātiem secināts, ka sievietēm, kuras uzsākušas dzimumattiecības 13–17 gadu vecumā, biežāk sastopama neplānota grūtniecība, seksuāli transmisīvas infekcijas un novērojama riskantāka seksuālā uzvedība, salīdzinot ar sievietēm, kuras stājušās dzimumattiecībās 18–28 gadu vecumā. Arī citi pētnieki ir norādījuši, ka agrīna seksuālo dzimumattiecību uzsākšana kopumā ir saistīta ar lielāku seksuālo partneru skaitu, neplānotu grūtniecības iestāšanos, abortiem un seksuāli transmisīvām infekcijām, ieskaitot cilvēka imūndeficīta (HIV) vīrusa infekciju. Taču svarīgākais, ka ar šādiem mulsinošiem jautājumiem tiek normalizēta agrīna dzimumdzīves uzsākšana, ko Pasaules Veselības organizācija klasificē kā riskantu seksuālo uzvedību.

Pietrūkst izpratnes par auglības procesiem un veselīgu ģimeni

Asociācijas “Ģimene” pārstāve kritiski vērtē to, ka monitoringa darbā pilnībā tiek ignorēta tēma par “vēlamu grūtniecību” jeb nākotnes ģimenes veidošanu. Tajā neesot neviena jautājuma par auglības pamatprincipiem un lielākajiem riska faktoriem, kas samazina auglību.

“Tieši otrādi – grūtniecība tiek pieminēta tikai “nevēlamas grūtniecības” kontekstā. Un tas atkal ir statistiski aplam, jo mūsdienās skaitliski lielāka problēma sabiedrībā ir nevis nevēlama grūtniecība, bet negribēta bezbērnība un nepiepildīts vēlamais bērnu skaits ģimenē. Proti, daudz vairāk ir to ģimeņu, kas gribētu radīt par vismaz vienu bērnu vairāk, bet nepagūst.

Piemēram, jautājumā “Kāpēc ir svarīgi runāt par reproduktīvo veselību ar ārstu?” no atbilžu variantiem viens ir saistīts ar puberitāti, bet divi citi ir par kontracepciju. Neviens no atbilžu variantiem nav par dzīvesveida izvēlēm, kas sekmē auglību vai palīdz saprast, kad ir bioloģiski labākais laiks atvērties domai par bērniņu. Nav neviena jautājuma par sievietes auglības jeb menstruālo ciklu, hormonu (estrogēna, progesterona) dominēšanas diktētajām pārmaiņām sievietes psiholoģiskajā un emocionālajā pasaules uztverē. Nav pārliecības, ka jaunietes ir mudinātas pildīt menstruālā cikla kalendāru un izprot ne tikai tā pirmo fāzi (mēnešreizes), bet arī spēj izšķirt cikla auglīgo un neauglīgo fāzi.

Manuprāt, arī monitoringa darba sastādītāji to nespēj, jo jautājumam “Kādu procesu esamība meitenes un zēna organismā atbild par grūtniecības iestāšanos?” atbilst atbilde “meitenei – ovulācija, zēnam – ejakulācija”. Taču tā nav taisnība, jo, pat ja sievietei ir notikusi ovulācija jeb olšūnas izdalīšanās un makstī ir nonākuši spermatozoīdi, bez atbilstošas pH (sārmainas) vides spermatozoīdi ies bojā dažu minūšu laikā. Sievietes maksts vide ir skāba gandrīz visa cikla garumā, lai cīnītos ar baktērijām. Tikai īsu brīdi pirms ovulācijas īpašs sekrēts padara maksti sārmainu, lai palīdzētu spermatozoīdiem izdzīvot līdz pat piecām sešām dienām. Tikai šajās sārmainajās dienās var ieņemt bērnu,” skaidro Alīna Ozoliņa.

Tādēļ viņas galvenais secinājums ir, ka monitoringa darbā “ir pausta izteikti negatīva attieksme pret grūtniecību, pielīdzinot “nevēlamu grūtniecību” saslimšanai ar kādu seksuāli transmisīvu slimību, tai pašā laikā nekas netiek jautāts par “vēlamu grūtniecību” un auglības uzturēšanas pamatprincipiem un auglības ciklu kā tādu”.