Liesma Kalve – laimīga, bet nemierīga jūrmalniece ^{Apriņķis.lv}

– Liesma, lūdzu, iepazīstiniet ar sevi! 

– 1980. gadā es ieprecējos ārstu ģimenē Jūrmalā. Dakteris Andris Kalvis ir mans vīrs, un tolaik viņa māte Ērika Kalve, tagad 94 gadus sasniegusi pensionāre, arī bija daktere. Ilgus gadus strādāju Jūrmalas Pumpuru vidusskolā par latviešu valodas, literatūras un pasaules literatūras skolotāju un ārpusklases darba organizatori. Visu laiku šiverēju, jo nespēju mierā sēdēt.

– Kad pastaigājaties pa Jūrmalu, droši vien gandrīz katrs trešais pretimnācējs jūs sveicina kā skolotāju.

– Jā, Pumpuru skolā tomēr tika pavadīti divpadsmit gadi. Mums bija brīnišķīga skola, skolēni un brīnišķīgi bērnu vecāki. Sadarījām daudz labu lietu, piemēram, izveidojām pirmo skolas padomi Latvijā. Ļoti aktīvi plosījāmies, mums bija arī sestdienas skolas.

Starp citu, mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs mācījās šajā skolā un bieži vien bija ļoti liels visu jauno aktivitāšu dalībnieks un arī iniciators. Tādēļ – jā, Jūrmalā man ir diezgan pamatīgs pazinēju pulciņš.

– Pumpuru skola asociējas ne tikai ar Valsts prezidentu, bet arī ar grupu “Menuets”. 

– Jā, ar “Menuetu” un, protams, Juri Kulakovu. Tāpat arī Klāvu Elsbergu, lai viņiem gaišs ceļš. Ar šo mūziķu un mākslinieku paaudzi mēs Pumpuru skolā gājām pretim gaismai.

– Ko jūs darījāt pēc darba Jūrmalas Pumpuru vidusskolā? 

– Es aizgāju vadīt Komercsekretāru skolu, bet diezgan ātri no turienes tiku prom, jo Verners Gabranovs mani uzaicināja radīt pavisam jaunu laikrakstu – “Vakara Ziņas”. Es bija laikraksta izdevējorganizācijas SIA “BMMC” izpilddirektore, izveidoju laikraksta redakciju kopumā un palaidu pirmos piecdesmit numurus.

Vienlaikus valstī sākās nopietnas pārmaiņas, tika dibināta Reformu ministrija, un mani uzaicināja strādāt Māra Gaiļa valdībā par ierēdņu kandidātu atestācijas vadītāju. Vārdu sakot, manās rokās diezgan tieši nonāca valsts pārvaldes reforma. Mums nācās izstudēt Oto fon Bismarka birokrātijas pamatlikumus, skolu, filozofiju un valsts uzbūvi Vācijā. To mēs sekmīgi izdarījām un pēc šī parauga izveidojām jaunu demokrātiskas valsts pārvaldi Latvijā. Tas bija terminēts darbs, jo Reformu ministrija tika izveidota uz pieciem gadiem. Kad iecerētais bija paveikts, ministriju slēdza.

Tad es nonācu Valsts ieņēmumu dienestā, kas kā jauna struktūra arī tapa laikā, kad reformējām valsti. Es tur strādāju par preses sekretāri, sabiedrisko attiecību daļas vadītāju. Tolaik šī joma Latvijā bija diezgan sveša. Cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē. Reklāma un sabiedriskās attiecības kā kapeikas makā juka kopā, un neviens tās diži nešķiroja. Izveidojām laikrakstu “Nodokļi un Muita”, un es biju tā redaktore. Šādi mēs informējām nodokļu maksātājus par visiem jaunumiem, jo toreiz jau nebija interneta, tikai drukātā prese.

Pēc darba Valsts ieņēmumu dienestā es pārgāju uz privāto sektoru. Paralēli tam, kad sākās priekšvēlēšanu aģitācijas gan pašvaldības, gan Saeimas vēlēšanām, es ļoti bieži dažādiem politiskajiem spēkiem palīdzēju veidot priekšvēlēšanu kampaņas. Šis ceļš mani atveda atpakaļ uz Jūrmalu.

Strādāju ar vienu politisko partiju, kurai izveidojām ļoti spēcīgu laikrakstu – “Jūrmalas Nedēļa”. Darbs pie tā man sagādāja lielu prieku. Šis laikraksts turpināja pastāvēt vēl ilgi pēc tam, kad vēlēšanas jau bija notikušas. Tas tika apvienots ar Jūrmalas pašvaldības izdevumu un, ja nemaldos, šādā formātā iznāca līdz pat drukātās preses beigām.

Varētu teikt, ka visa mana dzīve ir projektu dzīve. Es uzņemos projektu, īstenoju to un eju tālāk. Viss rit savu gaitu.

– Kā jūs nokļuvāt Latvijas Pensionāru federācijā?

– Pirms gadiem sešiem vai septiņiem kādā tikšanās reizē mani uzrunāja Dzintra Žilde, Latvijas nopelniem bagātā cirka māksliniece un vienlaikus Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece. Viņa bija ļoti aktīva. Būdama valdes locekle, arī reāli vadīja Pensionāru federācijas valdes darbu. Dzintra mani uzaicināja kļūt par avīzes “Latvijas Pensionārs” redaktori, kam es ar lielu prieku piekritu.

Mēs no sienas avīzītes lēnām sākām veidot drukātu, nopietnu mediju. Man diezgan īsā laikā izdevās šos vecos cilvēkus pārliecināt, ka pret jebkuru preses izdevumu, kas tiek tiražēts, jāizturas nopietni: kā pret organizācijas ruporu, ar ko var sasniegt ļoti labas un skaistas lietas.

Tā mēs tos sešus gadus strādājām. Es pildīju redaktora pienākumus un publicēju tādu informāciju, kādu man federācija lūdza publicēt. Mēģināju kaut ko arī no sevis likt klāt, bet bija diezgan pagrūti, jo cilvēki turējās pie sava priekšstata par to, kādai jābūt avīzei. Es uzdrīkstos sevi saukt par profesionāli šajā jomā, jo jau pudiem sāls esmu izēdusi, un man likās, ka avīzei jābūt citādākai.

Notika tā, kā notika. Pērn novembrī Dzintra Žilde devās aizsaulē, un viņas vieta palika tukša. Federācijā valdīja liels apjukums, jo, ja visas olas ir saliktas vienā groziņā un groziņš saplīst, tad ir traki. Es, protams, federācijas notikumiem jau labu laiku biju sekojusi līdzi kā avīzes redaktore, cenšoties strādāt arī kā žurnāliste.

Tas bija tikai likumsakarīgi, ka pēc Dzintras Žildes aiziešanas mēs ar federācijas priekšsēdētāju Aiju Barču satikāmies, lai pārrunātu, kā tad Pensionāru federācijai turpmāk dzīvot. Mūsuprāt, tas, ka valdes loceklis ir gan lēmējvara, gan izpildvara, ir diezgan ielaista aplamība. Lēmējvara nevar būt tas pats, kas izpildvara. Izpildvarai ir jābūt algotam cilvēkam, kurš pilda pienākumus, ko uzliek lēmējs, lai organizācija strādātu un tiktu īstenots valdes nolemtais. 

Šā gada februārī Pensionāru federācijā Aija Barča atvēra štata vietu un noslēdza ar mani darba līgumu. Tagad man ir divi amati. Aija Barča ir mana priekšniece, un es esmu viņas labā roka – darba koordinatore. Visu, ko saka Aija un ko lemj valde, es realizēju dzīvē un vienlaikus turpinu būt laikraksta redaktore. Nu jau laikraksta saturs ir pilnīgi un tikai manā un valdes ziņā. 

Valde ir ļoti saliedēts, atsaucīgs kolektīvs. Mums reti atšķiras viedokļi, bet, ja atšķiras, tad esmu pateicīga par to, ka ir iespēja izvēlēties, kā labāk darīt, un ir cilvēki, ar ko konsultēties. Viņi, protams, ir ļoti dažādi – federācijas valdē darbojas septiņpadsmit vēlēti dalīborganizāciju pārstāvji. Katrs ar savu dzīvesstāstu, pieredzi. Esmu priecīga par to, ka man blakus ir šādas personības, ka es katram varu jautāt pēc padoma. 

– Viens no pēdējiem ierakstiem jūsu “Facebook” kontā ir ļoti interesants. ““Mana Latvijas mamma!” iesaucas veselības ministrs Hosams Abu Meri un neviltotā pateicībā bučo mūsu Aijai Barčai roku.” Uzsverat, ka Aija Barča ir jūsu Dzelzs lēdija. Kāpēc tā?

– Aija Barča ir piecu Saeimas sasaukumu deputāte. Vienmēr bijusi arī Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja. Bet, kas pats galvenais, – viņa nekad nevienam jaunam un ne tik jaunam politiķim nav liegusi nedz savu padomu, nedz pārdomas, nedz palīdzību būtiski svarīgu jautājumu risināšanā. Lai arī negrasos iet politikā nekad un nemūžam, esmu ārkārtīgi gandarīta, ka tieši Aiju Barču Hosams Abu Meri publiski tā nosauca: mana Latvijas mamma. Pelnīti. Un viņš nav vienīgais. Nesaukšu vārdos vēl vairākus ministrus un politiķus, kuriem viņa ir bijusi (un daudziem joprojām ir) gan kā politiskā mamma, gan krustmāte, gan, piedodiet par izteicienu, kā skabarga pēcpusē.

Aija vienmēr ir bijusi aktīva un ļoti labi zina, kā domā politiķi, cik viņi ir greizsirdīgi un gražīgi, kurā mirklī ar viņiem runāt, kurā labāk paklusēt. Tikai ar tādu vadītāju priekšgalā tik liela organizācija kā Latvijas Pensionāru federācija vispār var izdarīt reālas lietas. Tāda ir mana pārliecība. Es gan neesmu strādājusi iepriekšējo trīs federācijas vadītāju pakļautībā, bet tas, ko izjūtu, strādājot ar Aiju Barču, ir manas dzīves labākā pieredze.

– Septembra beigās Saeimā norisinājās federācijas rīkotā Senioru diena, kurā Latvijas pensionāru pārstāvji varēja satikties ar ministriem un pārrunāt sev svarīgus jautājumus. Tas bija pirmais šāda veida pasākums Saeimas vēsturē.

– Senioru diena bija iecerēta jau pirms diviem gadiem. Tomēr realizācija tika aizvirzīta nezināmos termiņos, līdz šopavasar mūsu un Saeimas gatavība sasniedza labāko līmeni un viss varēja notikt, par spīti tam, ka dažādu nepārvaramu šķēršļu dēļ Senioru diena Saeimā ilgstoši tika atlikta un atlikta.

Pēc pēdējās valdības maiņas bultas savirzījās tā, ka gan Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, gan Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, gan labklājības ministrs Uldis Augulis pārstāv Zaļo un Zemnieku savienību. Līdz ar to, kad trīs vadošie spēki saslēdzās vienprātībā, Senioru diena Saeimā kļuva iespējama. Mēs visi šo iespēju nekavējoties izmantojām. 

– Pēdējos mēnešos aktuāls ir bijis jautājums par pensiju otro līmeni. Ļoti īsā laikā tika savākti paraksti pret valdības ieceri samazināt iemaksas šajā līmenī.

– Pensiju otrais līmenis vairāk attiecas uz nākotnes pensionāriem, par kuriem Pensionāru federācijai it kā nevajadzētu uztraukties. Bet mēs par to uztraucamies. Kāpēc? Tāpēc, ka nevaram domāt tikai par šodienas pensionāriem. Mums ir jādomā par institūciju “pensionārs” kopumā. Rīt mūsu bērni un bērnu bērni arī būs pensionāri. Tas ir neizbēgami. Vai tad viņu problēmu risināšanai tiks radīta ciat nevalstiska organizācija? Protams, ka nē.  

Pensiju otrais līmenis ir cilvēka personiskais ieguldījums. Katra cilvēka uzvārdam un personas kodam pretī stāv skaidra summa, ko viņš ir iemaksājis, pareizāk sakot, ko valsts ir iemaksājusi viņa vietā, nepaļaujoties uz to, ka cilvēks pats labprātīgi kaut ko krās vecumdienām. Šis pensiju līmenis tika izveidots tieši ar šādu domu – ka valsts uzņemsies rūpes par nākotnes pensionāriem, piespiedu kārtā iemaksājot viņu pensijas uzkrājumā noteiktu daļu ienākumu. Šobrīd tie ir seši procenti, agrāk bija divi procenti, ir bijuši arī astoņi procenti no kopējām sociālajām iemaksām. Šis uzkrājums arvien pieaug, un to tērēs nākotnes pensionāri.

Bet tad, brīdī, kad vajadzēja domāt par valsts ārējo drošību, mūsu finanšu ministrs Arvils Ašeradens ieraudzīja: “Redz, kur ir nauda, ko mēs varētu aizņemties!” – un ieteica samazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī no sešiem uz četriem procentiem. Sacēlās milzīgs troksnis. Ko tas nozīmēja? Ka mūsu krājkasītē kāds vēlas iebāzt savu roku. Turpmāk mēs no šīm valsts sociālajām iemaksām saņemtu nevis sešus, bet gan tikai četrus procentus. Kur paliktu šie divi procenti? Arvils Ašeradens atbildēja, ka tie nonāktu valsts budžetā. 

To, kā plānots tērēt šos līdzekļus, neviens nevar pateikt. Jo nauda, kas nonāk Valsts budžetā, jau nav iezīmēta. Tā tur vienkārši tiek ieskaitīta, un neviens nevar izsekot, vai tā tiks tērēta vispārējām vajadzībām, veselības aprūpei, bruņojumam vai izglītībai. Protams, sākās milzīgs sabiedrības protests, un arī Pensionāru federācija iesaistījās.

Šī spiediena dēļ paredzēto divu procentu vietā tika noteikts viens procents, turklāt iemaksu samazinājums būs spēkā tikai līdz 2028. gadam. Ja tas ir uz laiku, tad to vēl var saprast. Mēs visi zinām, ka esam kara priekšā, nav citu variantu. Tā ir laba ziņa, ka tā notiek. Ja sabiedrība iešūpojas un pasaka nē, tad ir iespējams mainīt lietas. Mēs, sabiedrība, visi kopā panācām, ka valdība pensiju otrajā līmenī iemaksās nevis par diviem procentiem, bet par vienu procentu mazāk, turklāt īslaicīgi. Tas ir sasniegums.

– Man liekas, lielākā daļa no mums jaunībā un brieduma gados domāja: “Kāda pensija, mēs taču vienmēr būsim jauni!” Bet laiks ļoti ātri iet uz priekšu, un tu attopies, ka līdz pensijai palikuši vien desmit, pieci vai varbūt pat tikai divi gadi.

– Jā, es tam varu tikai un vienīgi piekrist. Savos trīsdesmit un četrdesmit gados tieši tā arī domāju: “Kāda pensija, tas uz mani neattiecas!” Šo neizpratni par to, ka laiks velk uz priekšu pilnīgi visus bez izņēmuma, ļoti labi var redzēt Labklājības ministrijas prezentācijā par jaunajiem pensiju saņēmējiem.

Statistika ir graujoša. Es nesaprotu, kāpēc par to netiek zvanīts trauksmes zvans. Uldis Augulis savā prezentācijā rādīja, ka septiņpadsmit procenti jauno pensionāru saņems minimālo pensiju. Tas nozīmē, ka viņi nav veikuši nekādas sociālās iemaksas. Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka ir saņēmuši algu aploksnē.

Arī agrāk daļa pensionāru saņēma minimālo pensiju. Bet lielākoties tādēļ, ka viņi bija pārejas laika pensionāri, kuri strādājuši sociālisma apstākļos, kad nevarēja veikt sociālās iemaksas atjaunotās Latvijas budžetā. Tie bija apmēram desmit procenti no visiem pensionāriem. Tātad laikā, kad nebija iespējams veidot savu pensijas uzkrājumu, minimālo pensiju saņēma desmit procenti, bet tagad, kad šo uzkrājumu varēja veidot, to nav izdarījuši septiņpadsmit procenti. Tas ir milzīgs cipars, tie ir nākotnes nabagi, kas būs jābaro no godprātīgo maksātāju veiktajām iemaksām. Tas nav taisnīgi. Valstij būs jādomā, kā ar šiem cilvēkiem tikt galā, jo neviens no viņiem negrib atzīt, ka ir rīkojies slikti.

Mums uz federāciju zvana ļoti daudz iedzīvotāju, kas nesen ir pensionējušies. Viņi ir nikni par savu mazo pensiju un lamā valsti. Es viņiem prasu: vai jūs esat veikuši sociālās iemaksas? Nē, man tas nebija jādara, es gribēju dzīvot tobrīd, man vajadzēja naudu tajā dienā. Varbūt tā arī ir taisnība, jo algas pārsvarā nebija īpaši lielas. Ja no tām vēl vajadzēja maksāt sociālās iemaksas, tad palika vēl mazāk.

Jā, draugi mīļie, bet nebļaujiet uz valsti. Ne jau valsts jums šo pensiju nav nodrošinājusi pietiekamā apmērā – jūs paši to neesat izdarījuši! Jūs paši izvēlējāties dzīvot šai dienai, dzīvot ar sajūtu – kad es iešu pensijā, tādas pensiju sistēmas vispār nebūs! Arī šāds naratīvs pastāvēja – sak, pensiju sistēma brūk kopā, pensijas nebūs, kāpēc man tērēt naudu sociālajām iemaksām? Bet tā nenotika. Pensiju sistēma pastāv, nostiprinās un nekur nepazudīs. Cilvēki izvēlas iet vieglāko ceļu, un pēc tam vainīga ir valsts, viss ir slikti.

– Daudzi uzskata, ka nesagaidīs pensijas gadus, tādēļ nav vērts veikt sociālās iemaksas.

– Sabiedrība noveco. Gluži otrādi – nevis es nesagaidīšu pensijas gadus, bet gan pārdzīvošu to laiku, kas pensiju sistēmā ir nolikts kā galapunkts, kas ir tas absolūtais cipars, kad cilvēkam tā kā būtu jāizbeidzas. Tas valsts pensiju plānā ir mazliet virs astoņdesmit gadiem, bet arvien vairāk cilvēku dzīvo deviņdesmit un pat simt gadus un pārtērē savus uzkrājumus.

– Latvijā ir straujākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā. Arī šis fakts ir ļoti satraucošs – bērni mums nedzimst, un daudzi cilvēki iet bojā dažādos negadījumos vai kļūst par invalīdiem. Pensionāru būs daudz, bet nebūs, ko viņiem maksāt. 

– Statistika ir tāda, ka uz katru pensionāru jābūt desmit strādājošajiem, lai bilance būtu pozitīva. Latvijā uz vienu pensionāru ir četri strādājošie, un tā ir ļoti slikta ziņa. Tāpēc jau mums ir kopīgā telpa Eiropa, ko daudzi izmanto. Ja nevar atrast darbu šeit, tad brauc pelnīt pensiju citur. To nevar ne nosodīt, ne pateikt: “Brauciet mājās!” Es tā neteiktu. Ja cilvēks ir atradis vietu, kur sev nopelnīt pensiju, lai viņš pelna! Un pēc tam atgriežas Latvijā un tērē savu pensiju šeit. Mēs jau nevaram zināt, kas vada katra cilvēka izvēli. Paldies Dievam, ka robežas ir vaļā un mums ir šī izvēle.

– Tajā pašā laikā bieži vien cilvēks, kurš ir aizbraucis no Latvijas, saņem gan tās valsts pensiju, kurā dzīvo, gan Latvijas pensiju, jo savulaik ir strādājis Latvijā.

– Ja cilvēks šo naudu mūsu valsts sociālajā budžetā ir iemaksājis, tad fakts, ka viņš saņem vēl kādas citas valsts pensiju, nemazina Latvijā veikto iemaksu vērtību. Nav juridiska pamata atteikt šo Latvijas pensiju. Viņš to ir nopelnījis – lai saņem. Es zinu, ka ir sagatavoti grozījumi Likumā par valsts pensijām, kas mazliet pieregulēs šīs dubultās pensijas saņemšanu. Latvijas likumdošanā šis jautājums tiek kārtots.

– Paldies par interesanto sarunu. Tās nobeigumā gan vēl pajautāšu: vai lepojaties ar to, ka esat jūrmalniece?

– Esmu lepna un laimīga, jo šeit ir fantastiski labs jūras gaiss un klimats. Tagad ir Jūrmalas iedzīvotāju mīļākais gadalaiks – siltais rudens, kad lielā viesu un atpūtnieku masa ir prom un vietējie var mierīgi baudīt skaisto Jūrmalu ar krāsainajiem kokiem un rāmo jūras šalkoņu. Protams, viesi ir labi, bet, kad esi savās mājās viens, tad saimnieks allaž mazliet atviegloti uzelpo un labprāt atpūšas, gatavojoties nākamajai viesu sagaidīšanas sezonai. Apsveicu visus ar atpūtnieku sezonas beigšanos! Un izbaudām savu pilsētu no sirds un ar prieku!