Madara Minete Carnikavā: Cilvēkam emocionāli svarīgi ir atrasties dabā un starp dzīvniekiem ^{Apriņķis.lv}

– Par mediķiem nereti kļūst no paaudzes paaudzē. Kāpēc jūs izvēlējāties šo profesiju?

– Man skolā patika bioloģija, zooloģija. Droši vien kaut kādā mērā tā bija arī vecāku ietekme, jo mamma pēc izglītības ir ārsta palīdze un pēc savas būtības ir mediķe. Sākumā vēlējos strādāt veterinārijā medicīnā, jo uzaugu kopā ar lielākiem un mazākiem zvēriem. Man bija arī unikāla iespēja vērot, piedalīties veterinārajās operācijās, manipulācijās jau no agra vecuma. Tā pieredze man palīdzēja izšķirties par labu cilvēku medicīnai, taču nevis praktisku, bet gan emocionālu apsvērumu dēļ.

– Medicīnas novirzienu ārsti izvēlas mācību laikā. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka būsiet tieši ģimenes ārste?

– Grūti pateikt. Mums visiem bija savas ilūzijas, priekšstati. Jāsaka godīgi – medicīnā ģimenes ārstiem ir uzlikta ļoti liela stigma. Bieži vien mums studiju laikā teica: “Jūs jau visi būsiet ģimenes ārsti…” Daļai kolēģu tas, protams, neradīja pozitīvas emocijas. Patiesībā man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka man patīk medicīna plašākā izpratnē, nevarēju sevi iztēloties vienā nodaļā, specialitātē. Man patīk strādāt ar dažādiem cilvēkiem un risināt dažādas problēmas.

– Carnikavā jūs strādājat aptuveni pusgadu. Kā līdz mums nonācāt?

– Pirms tam kopā ar savu medmāsu strādāju Iekšlietu ministrijas poliklīnikā, sapratām, ka mums labi sanāk strādāt komandā, un kopā arī pārnācām uz Carnikavu. Svarīga ir uzticēšanās ne tikai starp ārstu un pacientu, bet arī starp ārstu un medmāsu vai ārsta palīgu. Par Carnikavas pusi vienmēr piedomāju, un tā tik tiešām ir – kad vairāk piedomājam, visas mūsu domas kaut kādā mērā arī piepildās. Saņēmu Nacionālā veselības dienesta sūtīto vēstuli ar piedāvājumu atvērt ārsta praksi, un tajā brīdī arī savu lēmumu pieņēmu.

– Kādi ir pirmie iespaidi par darbu šeit?

– Carnikava nav Rīga. Skats pa logu ir pilnīgi cits. Pie mums nāk ciemos kaķi, kas iepriecina gan mūs, gan pacientus, pa pļavu pastaigājas putni – vārnas, zivju gārņi, stārķi, gulbji. Abas ar medmāsu smejamies, ka praksē jāiegādājas binoklis, lai var pievērsties arī ornitoloģijai. Rīgā bija liela drūzma, sava kārtība, darbs lielā kolektīvā. Carnikava ir mierīgāka vieta, taču darba mums netrūkst. Pacienti ir izglītoti, vēlas uzzināt daudz ko jaunu, vēlas vairāk pārrunāt sasāpējušās lietas, iepazīties. Izmeklējumus un mājasdarbus carnikavieši paveic ātrāk, nekā tas bija Rīgā. Man ir nojausma, ka cilvēki šeit savā starpā sadarbojas, cits citam palīdz, pastāsta, pie kura speciālista pierakstīties, kur ātrāk veikt izmeklējumus.

– Kā jauns speciālists, nonākot jaunā vietā, var iegūt jaunus pacientus?

– Var pārņemt lielu praksi un uzreiz mesties rutīnā vai sākt ar mazumiņu, no nulles, saprast un iepazīt savus pacientus. Vislabāk, manuprāt, ir tad, kad pacienti mūs izvēlas paši – viņi dalās ar savām rekomendācijām kaimiņiem, draugiem un radiem. Manā gadījumā bija pašvaldības ziņa sociālajos tīklos, ka Carnikavā darbu uzsākusi jauna ģimenes ārste. Sākumā izlūkos atnāca drosmīgākie, tagad jau ziņa izplatījusies. Cilvēkiem ir svarīga medicīnas personāla attieksme, darba kultūra, komunikācija, un tikai tad kvalitatīvi var notikt pats galvenais – ārstniecība.

– Ārsta profesijā visa dzīve ir nepārtraukta mācīšanās, jo visu laiku parādās jaunas zāles, ieviestas dažādas inovācijas. Cik daudz jums ikdienā sanāk apgūt jaunas lietas medicīnā?

– Katrs pacients kabinetā ienes kaut ko jaunu. Ik dienu parādās jauni medikamenti, jaunas diagnostikas iespējas, un labam ārstam ir jāseko līdzi šiem jaunumiem. Pacienti arī paši atnāk pie manis ar informāciju, paši studē zinātnisko literatūru, ir ārstējušies ārzemēs. Valstī ir noteikti arī obligātie mediķu tālākizglītības pasākumi, kas izpaužas kā piedalīšanās starptautiskos semināros, konferencēs, dažādos kursos, apmācībās, – to visu mēs pildām, līdz dodamies pelnītā pensijā.

– Kā jūs raksturotu situāciju ar jaunu zāļu vai ārstēšanas metožu ienākšanu nozarē?

– Kaut kas jauns parādās katru dienu, cita lieta – cik ātri tas ienāk Latvijā vai nonāk pie pacienta kā gatavs produkts vai izmeklējums. Tas vairāk ir valsts finansējuma un pacientu finansiālo iespēju jautājums.

– Ģimenes ārstus bieži uztver ne tikai kā speciālistus, bet arī sava veida psihologus, kas uzklausa un nomierina. Pacienti bieži dalās savās ikdienas sajūtās?

– Protams. Ja pacients uzticas mediķim, viņš reizēm dalās arī ar sāpēm, kurām nav medicīniski redzama cēloņa. Mentālā jeb psihiskā veselība tomēr ir cieši saistīta ar fizisko veselību. Tās patiesībā ir nedalāmas lietas. Reizēm palīdzam risināt sociālas dabas jautājumus. Mums ir paveicies – tepat blakus ir Sociālais dienests, ar kuru ir laba sadarbība.

– Savulaik ģimenes ārsti devās arī mājas vizītēs, taču ir lasīts, ka tagad tas notiek arvien retāk. Vai tā patiešām ir?

– Visas lietas ārsta kabinetā mēs nevaram atrisināt un, iespējams, arī nevajag. Mājas vizītes joprojām eksistē. Labais piemērs, kam būtu jāpaliek, ir mājas vizītes pie jaundzimušajiem, kas ir arī valsts reglamentētas. Ir svarīgi redzēt jaundzimušo mājas apstākļos, turklāt tas dod sirdsmieru arī pašiem vecākiem. Otra grupa – seniori, cilvēki ar kustību vai garīgās attīstības traucējumiem, kuri fiziski vienkārši nevar atnākt uz praksi. Mums ir jānodrošina viņiem mājas vizīte vismaz reizi gadā. Labs piemērs ir Lielbritānija, kur mājas vizītēs daudz dodas ārstu palīgi, medmāsas. Tam gan no valsts ir vajadzīgs finansējums.

– Kā tehnoloģiju laikmetā mainās pacienta un ārstu sadarbības modelis? Vai biežākas nekļūst telefoniskās un attālinātās konsultācijas?

– Attālinātas konsultācijas notiek katru dienu, dzīvojam ļoti dinamiskā laikmetā. Pandēmijas laikā tam bija savi apsvērumi. Tomēr jāsaprot, ka attālinātajās konsultācijās var rasties kļūdainas interpretācijas – bieži vien tas, ko pacients pastāsta telefoniski, nav tas, ko mēs noskaidrojam klātienes vizītē. Tas, kā pacients saredz savu problēmu, interpretē to un pasniedz medicīnas personālam, var atšķirties no tā, ko redz ārsts. Katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Visu mēs nevaram atrisināt telefoniski, bet ir situācijas, kad īsa telefona saruna pacientam ļoti palīdz, sniedz vajadzīgo atbalstu vai palīdzību.

– Kā ārsta un pacienta sadarbību ietekmē tas, ka šobrīd daudz ko var atrast globālajā tīmeklī, ko daļa arī noteikti izmanto? Cik uzticama informācija tur vispār ir pieejama?

– Tas, kas notiek internetā, ir koks ar diviem galiem. “Google” mēs pat vairs vispār nepieminam, jo kā nu konkrētajā dienā nostrādās algoritms. Tagad informāciju var meklēt dažādās aplikācijās, bet atbildes mēdz būt apšaubāmas. Esmu testējusi, ko tad pacienti tur var atrast, un varu teikt, ka pagaidām tehnoloģijām vēl tāls ceļš ejams līdz cilvēku ārstēšanai. Medicīnā ir daudzas nianses, kas uzkrājas kā praktiskā pieredze, un to mākslīgais intelekts nav iemācījies nokopēt. Nekas neaizstās vizīti pie speciālista un viņa redzējumu.

– Vērtējot savu pacientu veselību kopumā, kādas tendences šobrīd ir manāmas?

– Pacienti arvien vairāk skatās, kas notiek Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kādas diagnostikas un terapijas iespējas ir pieejamas ārzemēs. Mūsu pacienti saprot, ka ir diezgan liela starpība terapijas iespēju ziņā, īpaši jau onkoloģisko un reto slimību gadījumos. Tas attiecas ne tikai uz smagām saslimšanām, bet arī jauniem medikamentiem. Daudz parādās alerģiskas saslimšanas, atopiskais dermatīts, hroniskas elpceļu saslimšanas bērniem. Jaunākiem cilvēkiem tiek atklātas onkoloģiskas saslimšanas, reproduktīvās sistēmas traucējumi, kad pāri izlemj par labu ģimenes pieaugumam. Šeit ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

– Kā jūs raksturotu savu vidējo pacientu – kāds viņš ir?

– Mans vidējais pacients ir strādājošs ģimenes cilvēks ar bērniem, kuram ir vecāki senioru vecumā. Daudz ir jaunu ģimeņu. Pastrādājot citur un redzot, kas notiek lielajās slimnīcās, reģionos, uzskatu, ka mūsu pacienti ir arī izglītoti, ar labu veselības pratību, taču tā tas nav visur Latvijā, īpaši lauku reģionos.

– Laba veselības pratība – tā ir arī atbildīga attieksme pret savu veselību? Valstī kopumā tomēr nereti dzirdam, ka pacienti pie speciālistiem vēršas novēloti. 

– Novēlota vēršanās pie ārstiem ir bijusi vienmēr. Reizēm varbūt ārsts ir pateicis īsto diagnozi vai pareizo ārstēšanas taktiku, bet pacientam atbilde līdz galam nav patikusi. Tad pēc gadiem var atklāties nopietnāki sarežģījumi, un saprotam – atbilde mums jau bija iepriekš, tādējādi pamata problēma nav bijusi ārstā vai terapijā, bet pacienta un ārsta komunikācijā. Reizēm nepietiek darba roku – kapacitātes, lai vairāk runātu par slimību prevenciju, profilaksi un skrīningiem, kas ļautu mums ātrāk atklāt vai novērst smagas saslimšanas.

– Pārzinot savu nozari, jums noteikti ir idejas par veselības jomas uzlabošanu. Ja jūs būtu veselības ministre, kas būtu galvenās lietas, ko jūs mainītu medicīnā?

– Problēma, kas mums ir jau gadiem, – milzīgas rindas pie valsts finansētajiem speciālistiem. No vienas puses, mēs sakām, ka bērni ir mūsu prioritāte, bet demogrāfiskie rādītāji ir absolūti sliktākie, kādi mums ir bijuši. Mēs sakām, ka bērniem medicīna ir par velti, bet tā absolūti nav. Iespējas tikt pie valsts finansēta ārsta ir ierobežotas. Pacients nevar gaidīt ilgstoši, īpaši, ja tas ir bērns vai zīdainis, kur nepieciešama ātra rīcība. Jābūt labākiem algoritmiem, kā pacientiem pie speciālistiem tikt ātrāk. Bērnu slimnīcā ir steidzamības rinda, bet viņu iespējas ir limitētas. Vienīgā iespēja, ko atzīst paši speciālisti, ir doties uz uzņemšanu, jo tikai akūtajā medicīnā ir nepārtraukts finansējums. Viss pārējais paliek uz vecāku pleciem kā maksas pasākums.

– Pēdējos gados daļā sabiedrības jaušama skeptiska attieksme pret medicīnu. Vai pacienti jums uzticas?

– Cilvēki vienmēr ir bijuši skeptiski pret medicīnu, pandēmija vienkārši izkristalizēja šo problēmu. Sabiedrība un arī politiķi ieraudzīja, ka cilvēkiem atšķirīgi viedokļi. Domāju, ka pacienti man pārsvarā uzticas.

– Kā savu vidējo pacientu jūs minējāt arī jaunās ģimenes, taču jums noteikti ir arī citu paaudžu pacienti. Kuri vairāk ieklausās, ir apzinīgāki?

– Ir dažādi. Vecākajai paaudzei ir uzkrāta liela pieredze, viņi daudz ko ir pieredzējuši, ir izveidojies savs viedoklis, kuru reizēm ir grūti mainīt. Otra skeptiskā grupa ir vecāki. Loģiski, ka savs bērns ir vissvarīgākais, kas var būt. Tas ir tikai normāli, ka viņi ir skeptiski, grib izpētīt, uzklausīt vairākus viedokļus, lai saprastu, kas viņu bērnam ir labāk.

– Kas jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

– Veiksmīga sadarbība ar pacientu. Gan pie labiem iznākumiem, gan reizēs, kad neesam sasnieguši visus nospraustos mērķus. Ja mums izdodas veiksmīgi komunicēt un sadarboties ar pacientu, meklēt labākos risinājumus, tas priecē. Pacientiem mēdzu teikt: ja nav uzlabojuma, zvaniet un nāciet uz atkārtotu vizīti, domāsim, kā panākt labāku rezultātu.

– Medicīnā pacientu stāsti bieži vien nav pozitīvākie. Kā jūs atgūstat spēkus pēc garām un nogurdinošām darba dienām?

– Pavadu laiku ar ģimeni un dzīvniekiem. Patīk ceļot, taču tam neatliek daudz laika. Arī sportot sanāk retāk, nekā vajadzētu. Man patīk daba un dzīvnieku vērošana, kinoloģija, ceru tam vairāk nākotnē atlicināt laika. Un, protams, mūzika – noteikti rokmūzika, dažādu žanru. Man blakus mājām ir mežs, katru dienu varu doties pastaigās, aizmirst par darbu, cilvēkiem. Lutina arī mūsu prakses vieta Carnikavā, Gauja plūst pavisam blakus. Redzu, ka carnikavieši pret vidi sev apkārt izturas ļoti atbildīgi, tas priecē. Ikvienam cilvēkam emocionāli ir svarīgi atgriezties dabā.