Ivo Odītis – Latvijas patriots un kristietis no Baldones ^{Apriņķis.lv}

Ivo dzīvo Baldonē un allaž ir izcēlies ar apbrīnojamām darba spējām. Viņš ir programmatūru izstrādes projektu vadītājs Latvijas Bankā un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes docents un aktīvi darbojas arī citās jomās. Ivo Odītis bija Latvijas Kristīgo skautu organizācijas Baldones vienības vadītājs un kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Baldones draudzes loceklis aktīvi iesaistījās Baldones luterāņu dievnama atjaunošanā. Viņš ir parūpējies, lai baznīcā notiekošie koncerti tiktu straumēti sociālajos tīklos un tādējādi būtu pieejami arī cilvēkiem, kas tos nevar baudīt klātienē. Ivo Odītis regulāri rīko skautu nodarbības un pastāvīgi uzsver, ka mums ir jārūpējas par to, lai izaugtu krietna un patriotiska jaunā paaudze.

– Kā jūs pats sevi raksturotu? Pameklējot informāciju, izrādās, ka jūs esat pasniedzējs, IT speciālists, docents, skautu vadītājs, lauksaimnieks, zemessargs un vēl trīs bērnu tētis.

– Pēc profesijas esmu IT speciālists, programmētājs, programmatūru izstrādātājs. Tā ir specialitāte, kas man patikusi kopš bērnības. Kad pabeidzu skolu, man nebija šaubu, ko es darīšu. Vienlaikus jau skolas laikā pamanīju sevī talantu izskaidrot lietas citiem, tāpēc, iespējams, arī strādāju par pasniedzēju augstskolā. Savukārt skauti ir mans hobijs. Faktiski tas, ka esmu gan trīs bērnu tētis, gan darbojos ar skautiem, ļoti labi sader. Proti – ja man nebūtu bērnu, nezinu, vai es darbotos skautu organizācijā.

– Pastāstiet vairāk par sevi kā skautu vienības vadītāju.

– Man vienmēr ir paticis pavadīt brīvo laiku dabā, kaut kur staigāt, it īpaši tad, ja to var darīt kalnos. Tā kā darbojos arī baznīcā, man vienubrīd radās doma, ka es varbūt kaut kādā veidā to varu apvienot – tieši darbā ar jauniešiem, mācot viņiem arī kaut ko noderīgu. Neilgi pēc tam, kā tas bieži dzīvē gadās, zvaigznes sastājās pareizajā secībā, un es iepazinos ar kristīgajiem skautiem. Šī satikšanās bija kā tāds Dieva pirksts, un tobrīd es sapratu, ka mana pieredze, hobijs un vēlēšanās būt kopā ar bērniem, kā arī darbība baznīcā ļoti labi iekļaujas šajā redzējumā. Tādā veidā Baldonē arī izveidojās kristīgo skautu vienība, un es uzņēmos tās līdera lomu. Patlaban es vairs neesmu vienības priekšnieks, jo visam laika vairs neatliek, bet joprojām vadu nodarbības un aktīvi darbojos.

– Vai kļūšana par zemessargu ir saistīta ar Krievijas izraisīto karu Ukrainā?

– Zemessardzē es pieteicos 2022. gadā, lai gan patiesībā par to diezgan daudz biju domājis arī iepriekš. Man patīk kārtība, kāda valda pie skautiem, un likās, ka varētu patikt arī Zemessardze, kas jau ir īsti vīrišķīga lieta. Man šķita, ka savas zemes aizstāvēšanas vārdā es gribētu kļūt par zemessargu, tomēr līdz 2022. gadam šo nodomu pastāvīgi atliku, jo bija daudz visādu darbu. Savas korekcijas ieviesa arī kovida pandēmija. Skauti, jaunieši mazāk nāca uz nodarbībām, jo kovida laikā daudz kas pajuka. Tādā veidā es iestājos Zemessardzē, un tagad tā ir mana nozīmīgākā aizraušanās ārpus darba.

– Zemessargam noteikti ir jāveic dažādi pienākumi un arī jābūt pietiekami labi fiziski rūdītam. Jūs neesat izvēlējies to vieglāko ceļu.

– Jā, protams, zināmas grūtības pastāv. Tas ir līdzīgi kā cilvēkiem, kas kāpj kalnos. Viņiem ir hobijs, kas prasa daudz spēka un pastāvīgi rada izaicinājumus. Taču, ja tev šī nodarbe patīk, tad tā nemaz nešķiet tik grūta. Paskatieties, cik daudz latviešu skrien maratonu! Mēs jau esam skrējēju tauta. Protams, nebūt nav viegli trenēties un jebkuros laika apstākļos skriet zem klajas debess. Līdzīgi ir arī man kā zemessargam, bet šis grūtums nerada nepatiku. Tas sagādā zināmu interesi, jo es apgūstu jaunas lietas, kā arī gūstu sava veida baudu un prieku. 

– Esat dzīvojis un mācījies galvaspilsētā. Kādēļ izvēlējāties zinību apguvi tagadējā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā?

– Esmu dzimis Saulkrastos un pirmos desmit gadus nodzīvoju tur. Pēc tam mēs pārcēlāmies dzīvot uz Rīgu, un es turpināju mācības galvaspilsētā, 1. vidusskolā. Izvēlējos to tādēļ, ka šajā skolā mācījās mans brālēns un māsīca, un viņi teica, ka tā ir laba skola. Tolaik, kad ieradāmies Rīgā, mēs dzīvojām Pļavniekos, un savā ziņā visa Rīga bija kā balta lapa. Uzsākt mācības Rīgas 1. vidusskolā nebija vienkārši, lai gan man bija labas sekmes Zvejniekciemā, kur mācījos agrāk. Jāatzīst, pirmā ceturkšņa liecība 1. vidusskolā man bija manāmi sliktāka nekā Zvejniekciemā, bet es visu žigli apguvu un 1992. gadā, jau neatkarīgā Latvijas Republikā, pabeidzu ģimnāziju. 

– Pēc vidējās izglītības iegūšanas jau bija tikai loģiski savu dzīvi saistīt ar IT nozari?

– Es jau skolas laikā aizrāvos ar datoriem, man patika programmēt, jo tas likās interesanti un aizraujoši. Atskatoties uz to visu ar pašreizējo redzējumu, es saprotu, ka savā ziņā programmēšana sniedza datorspēļu spēlēšanai līdzīgas izjūtas. Proti, rodas ļoti patīkama sajūta, ka viss strādā tā, kā vēlies, vari kontrolēt procesu, programma izpilda to, ko tu gribi. Es kaut kā ļoti dabiski sapratu programmēšanas idejas. Mani šī nodarbe ļoti pievilka, es sapratu, kā programmēt, turklāt mums skolā bija arī iespēja to darīt. Es zinu, ka daudzās skolās tajā laikā datori nebija pieejami, toties mums informātika bija visu vidusskolas laiku. Līdz ar to mana izvēle par tālākām mācībām faktiski bija skaidra. Jau vecāki bija teikuši: kad beigsi vidusskolu, jāturpina studijas kādā augstskolā, izvēlies apgūt kādu profesiju, inženierzinātni vai kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ man faktiski nebija šaubu, ka jāiet uz Latvijas Universitāti, un tā es iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē, kur tolaik pasniedza datorzinības. 

– Pabeidzot augstskolu, uzreiz kļuvāt par pasniedzēju?

– Nē, līdz darbam universitātē bija garš ceļš. Vispirms jāsaprot, ka deviņdesmitie gadi bija laiks, kad viss strauji mainījās. Daudzas vecās profesijas beidza pastāvēt, vajadzēja jaunus cilvēkus ar laikam atbilstošu izglītību. Tā rezultātā vienlaikus ar studiju uzsākšanu es arī dabūju darbu Latvijas Bankā par programmētāju. Diezgan ilgu laiku nostrādāju paralēli mācībām, arī pēc augstskolas absolvēšanas līdz pat 2011. gadam turpināju darbu Latvijas Bankā. Ilgu laiku strādājot vienā vietā, parasti pamazām rodas dažādi papildu izaicinājumi, uzdevumi, ko jūs gribētu paveikt. Manī iesakņojās sajūta, ka pietrūkst akadēmiskās vides, tādēļ es iestājos doktorantūrā ar domu – kaut ko pamācīšos, atkal pastudēšu un izbaudīšu būšanu šajā vidē. Kad pabeidzu doktorantūru, drīz vien mani aicināja kļūt par pasniedzēju augstskolā. Es to arī pieņēmu. Tagad mācu datorzinātnes – vienu kursu bakalauriem, vienu kursu maģistrantiem.

– Kādas atsauksmes esat dzirdējis par sevi kā pasniedzēju? Studenti pret jums izturas ar cieņu?

– Grūti pateikt. Man vienmēr ir licies, ka nepieciešams izstāstīt visu tā, lai cilvēki saprot lietas būtību. Tas man bijis svarīgi gan darbā ar skautiem, gan arī ar studentiem. Priekšmeti, kurus es pasniedzu, nav ļoti teorētiski, tie ir orientēti uz izpratni. Ir jāsaprot, jāveido zināms domāšanas veids. Tāpēc man šķiet, ka studentiem vajadzētu būt pozitīvai attieksmei pret to, ko un kā es mācu. Iespējams, būs apbēdināti tie, kas sagaida ļoti teorētisku kursu. Patiesībā vērtējumos, kurus pēc kursa nobeiguma aizpilda visi studenti, dominē pozitīvas atsauksmes. Gadās arī daži dusmīgi komentāri, bet vairākums tomēr manu darbu vērtē atzinīgi. Man šķiet, ka es neesmu no “ļaunajiem” pasniedzējiem.

– Tātad pašlaik jūs esat augstskolas mācībspēka amatā, bet varbūt vēl ar kaut ko nodarbojaties?

– Es atkal strādāju Latvijas Bankā – par projektu vadītāju. Manos pienākumos ietilpst programmatūras izstrāde.

– Parunāsim par jūsu dzīvesvietu. Teicāt, ka esat dzimis Saulkrastos, audzis Rīgā. Kā jūs nokļuvāt Baldonē? Varbūt jūsu dzīvesbiedre ir no Baldones?

– Nē, mana sieva arī ir rīdziniece. Mūs uz Baldoni atveda draugi. Laikā, kad piedzima mūsu pirmais bērns, mēs mitinājāmies savā dzīvoklī Pļavniekos. Ātri apjautām, ka tur ir ļoti liela šaurība. Teiksim, pastaigāt ar ratiņiem ārā īsti nav kur, tuvumā gan ir mežs, bet iet turp ir bīstamāk nekā pa ielu. Sapratām, ka ar steigu jāmēģina izkļūt ārā no Rīgas. Mūsu draugi, starp viņiem arī toreizējais Baldones luterāņu draudzes mācītājs Rolands Eimanis, bija tikko pārcēlušies uz Baldoni un teica: nāciet, izcila vieta. Mēs, viņu iedvesmoti, pēc ilgāka procesa galu galā nopirkām zemi Baldonē. Tas bija 1999. gadā, un tolaik šis īpašums vēl atradās ārpus Baldones teritorijas. Tie bija četrpadsmit hektāri zemes, kuros ietilpa gan mežs, gan lauksaimniecības zeme. Mēs toreiz bijām jauni un traki, nopirkām zemi un divu gadu laikā uzbūvējām māju. Kopš tā laika dzīvojam Baldonē un aktīvi darbojamies Baldones draudzē.

– Kā ir dzīvot Baldonē? Jo līdz Rīgai ir gabaliņš jābrauc... 

– Attālums līdz Rīgai šobrīd jau pavisam nešķiet neko liels, savulaik bija grūtāk. Domāju, ka pārvākšanās brīdī mašīnu bija krietni mazāk. Galvenais izaicinājums tomēr bija vides maiņa, ko radīja pārcelšanās no pilsētas faktiski uz laukiem, jo trīssimt metru apkārtnē nebija nevienas citas mājas. Pirmajā brīdī tas radīja pamatīgu pārsteigumu, bet reizē nāca arī sajūsma, ka ir klusums, miers, turklāt savs īpašums. Vienlaikus mēs sapratām, ka Baldone ir mazpilsēta, te visi cits citu pazīst – vai nu ir kādreizējie klasesbiedri, vai vismaz viņu vecāki ir bijuši kopā. Sākumā bija nedaudz neparasti, jo teju nevienu nepazinām, kamēr par mums zināja visi. Protams, tāda iepazīšanās ar mazpilsētas vietējiem “ziņu dienestiem” bija pārsteigums. Taču nepagāja ilgs laiks, un, pateicoties arī draudzei, mēs iepazināmies ar šejieniešiem. Vēlāk, kad bērni sāka iet skolā, jau bija ļoti patīkami. Mēs esam teicami iejutušies vietējā sabiedrībā. 

– Vai jūs jau kopš mazotnes esat bijis kristīgs cilvēks?

– Nē, es piedzimu laikā, kad baznīca tika saistīta ar māņticību un visi par to smējās. Protams, padomju laikos bija zināma pietāte un bailes ieiet baznīcā, bet vēlāk patiesībā es biju diezgan skeptiski un negatīvi noskaņots pret ticības lietām. Laikā, kad sākās perestroika jeb pārkārtošanās, baznīca savā ziņā kļuva par nacionālās identitātes apliecinājumu. Tāpēc tajā laikā man kā tīnim bija aktuāls ļoti izaicinošs jautājums: kā tas iespējams, ka cilvēks, kas līdz šim bijis, piemēram, komunists, partijas sekretārs vai kolhoza priekšsēdētājs, pēkšņi kļuvis ticīgs? Cilvēki tā nemainās, vismaz ne reliģiskā jomā. Tāpēc man sākumā bija tāda pārliecība.

Vēlāk arī pierādījās, ka ļoti daudzi cilvēki gāja baznīcā nacionālās piederības, nevis savas reliģiskās pārliecības dēļ. Bet vienreiz sanāca tāds kā starpgadījums, kad māsīca uzaicināja mani uz baptistu draudzi Rīgā. Tad man bija jau sešpadsmit septiņpadsmit gadi. Man māsīca patika, jo viņa bija gana izaicinoša. Viņa teica: nāc paskaties! Teicu: labi, aiziešu. Tas izrādījās īpaši jauniešiem paredzēts dievkalpojums, bija ļoti uzrunājošs. Es tur satiku savus bijušos klasesbiedrus, kurus jau biju savā prātā norakstījis ar domām, ka šie nekur tālu netiks. Es ar viņiem satikos, un izrādījās, ka viņi ir normāli cilvēki, viss kārtībā. Tā tas viss nāca soli pa solim, līdz es sapratu, ka ticu Dievam. Viņš atklāja sevi caur pāris tikšanās reizēm. Es sajutu Dieva klātbūtni tajos dievkalpojumos, kas man bija ļoti nozīmīgi.

Sieva Liene baznīcā nonāca jau agrāk. Viņa bija luterāņu draudzē. Kad sākām satikties, mēs jau bijām kristieši. Kopš tā laika Dievs mūs ir turējis kopā un arī ar baznīcu mēs esam cieši saistīti. 

– Kāpēc jums likās, ka tie klasesbiedri nekur tālu netiks?

– Neslēpšu – skolas laikā, protams, manī bija zināma augstprātība. Viņiem gāja grūtāk ar sekmēm, un, beidzot pamatskolu, daži knapi vispār tika cauri. Es nebiju iedomājies, ka viņus sastapšu, turklāt baznīcā, tas man bija milzīgs pārsteigums. Pazīstot kādu klasesbiedru un zinot viņa blēņdara dabu, nebiju gaidījis, ka sastapšu šo puisi baznīcā. Tagad es to redzu pavisam citādāk, bet tobrīd man tas bija liels pārsteigums. Patiesībā pat vairāk – viens no visuzrunājošākajiem stāstiem.

– Jūs šobrīd darbojaties Baldones draudzē?

– Jā. Drīz pēc mūsu pārcelšanās uz Baldoni, 2001. gada beigās, mani arī ievēlēja par Baldones draudzes priekšnieku. Es vienkārši nevaru noturēt mēli aiz zobiem, man vienmēr gribas kaut ko organizēt, darīt. Tādus cilvēkus, kuri kaut ko mēģina uzsākt, arī pamana. Es deviņus gadus biju Baldones draudzes priekšnieks. Līdz pat šim brīdim visu laiku esmu arī draudzes padomē. Lai vai kā, es tur diezgan daudz darbojos, un mēs abi ar sievu esam starp aktīvākajiem draudzes locekļiem.

– Vēl viena jūsu darbības sfēra ir saistīta ar lauksaimniecību – jūs audzējat bioloģiskās upenes. Kas vēl aug  jūsu četrpadsmit hektāros? 

– Īstenībā mums ap māju ir septiņi hektāri lauksaimniecībā apstrādājamas zemes. Citur vietām ir ieaugušas priedes, izveidojušies citi koku pudurīši. Mēs ilgu laiku domājām, kā labāk zemi izmantot, jo lauksaimniecības zemes uzturēšana ir diezgan sarežģīta. Jāmeklē kāds, kas to regulāri pļauj, vai arī zeme jāizīrē. Taču rodas pietiekami daudz sarežģījumu, jo cilvēki ne vienmēr izdara to, ko ir apņēmušies. Mēs bijām izdomājuši dažādus variantus, ko varētu stādīt, līdz pat ķiršu dārza veidošanai. Tomēr idejas vienmēr atdūrās pret to, ka ir gana sarežģītas un nekādi nav realizējamas tādā platībā kā mūsu teritorija.

Tā tas turpinājās diezgan ilgi, līdz pirms gadiem četriem pieciem mana sieva, kas ir mūsu lauksaimniecības ideju galvenā bīdītāja, izteica domu par upeņu stādīšanu. Es, kā ierasts, teicu, ka nekas nesanāks. Taču mēs papētījām dziļāk, un izrādījās, ka upeņu audzēšanas process ir lielā mērā automatizējams un ar nelielu darba roku skaitu paveicams. Ieguvumi mazai lauksaimniecībai ir gana lieli, jo pieejami dažādi atbalsta projekti, valsts un Eiropas palīdzība. Tādā veidā mēs nolēmām, ka stādīsim upenes. Nedaudz piepirkām zemi klāt, jo pieci hektāri šādam pasākumam bija par maz. 

Šobrīd mums ar upenēm apstādīti vienpadsmit hektāri, bet tuvāko gadu laikā gribam kopējo platību palielināt līdz kādiem divdesmit, divdesmit diviem hektāriem. Tās lielā mērā arī ir kovida laika idejas, kad sēdi mājās un domā, ko varētu darīt, jo nav ko iesākt. 

– Jūs paši tiekat galā ar savu lauksaimniecības projektu, vai arī jums ir palīgi?

– Mums piepalīdz vidējais dēls. Ir arī citi cilvēki, kas mazliet piestrādā. Taču astoņdesmit procentus darbu vēl aizvien paveicam saviem spēkiem. Kad vasarā braucu mājās no darba, faktiski uzreiz sēžos traktorā un daru, kas tajā dienā ir vajadzīgs.

– Kā notiek upeņu lasīšanas process? Tur jau droši vien bez papildu darba rokām neiztikt.

– Upenes novāc ar kombainu. Tā ir viena no svarīgākajām lietām. Jau sākumā bija skaidrs, ka ar pašu rokām tādu kvantumu nevar normāli novākt, bet mums nevienam nebūs laika meklēt cilvēkus, kas to paveiks. Ņemot vērā to, ka upenes var labi nolasīt ar kombainu, mēs arī nolēmām šo ideju realizēt. Upeņu novākšana nav vienkārša lieta, bet nav arī laikietilpīgākā un grūtākā. Pēc novākšanas mēs ogas nododam bioloģisko upeņu audzētāju kooperatīvam. Tālāk tās tiek sakrātas saldētavās, un beigās visa kooperatīva saražotā produkcija tiek pārdota uz ārzemēm – Vāciju, Holandi.

– Runājot par ģimeni, jūs teicāt, ka Dievs satur jūs kopā. Tik ilgi nodzīvot kopā arī nav viegli, tādēļ jums noteikti ir paveicies ar otro pusīti.

– Tur jums pilnīga taisnība. Es ar savu sievu iepazinos septītajā klasē. Mēs esam klasesbiedri, bet pa īstam sadraudzējāmies divpadsmitajā klasē, un vēl pēc gada, 1993. gadā, apprecējāmies. Man ik palaikam jautā: kā var trīsdesmit gadus nodzīvot kopā, acīmredzot viss ir ideāli? Protams, kā ikvienā ģimenē, gadās gan konflikti, gan strīdi, bet ir vairākas lietas, kas, manuprāt, satur mūs kopā. Viena no tām ir kopīgs ticības pamats. Respektīvi, jūs varat sākt runāt par lietām un jums ir kopīga filozofiskā bāze, no kuras jūs raugāties, un, pateicoties šim vienotajam skatījumam, arī turaties kopā. Tā ir Dieva atklāsme, ar kuru jūs dzīvojat.

Otra lieta, kas mums abiem piemīt, ir tāda pozitīva īpašība, ka neesam gatavi problēmas ilgi turēt neizrunātas. Mums, latviešiem, nereti patīk  apvainoties, piepūsties, un tad mēs dikti ilgi viens otram ne vārda nebilstam. Savukārt mēs ģimenē dodam priekšroku pateikt visu, kas sakāms, iespējams, pat līdz asarām izstrīdēties. Tad mēs izrunājam visu un saprotam, ko varam darīt tālāk. Ja abas puses saprot, ka konflikts kaut kādā veidā jāatrisina un kompromiss ir jāatrod, tad jūs to arī izdarāt. Tas zināmā mērā prasa nolikt malā savu ego un atrast, ko jūs kopā varat darīt. Šāda pieeja vienmēr bijusi mūsu attiecību pamatā. 

– Runājot par bērniem, kā jums pašam šķiet – vai ir izdevies dēlus izaudzināt tādus, kā vēlējāties, un vai esat arī labi vecāki?

– Vēlos domāt, ka pūles nav bijušas veltas. Taču, raugoties no cita skatpunkta, varbūt tā ir liela nopelnu piesavināšanās, jo es nezinu, cik daudz tajā ir tieši mūsu ieguldījuma. Šķiet, ļoti daudzas lietas dzīvē nosaka apstākļi, kādās ģimenēs jūs paši esat auguši un ko jūs tālāk bērniem varat nodot. Man ir bijuši brīnišķīgi vecāki, manai sievai tāpat. No viņiem iegūto mēs esam mēģinājuši nodot tālāk arī saviem bērniem. Tā arī ir bijusi Dieva dāvana. Man šķiet, cilvēkiem no sarežģītiem dzīves apstākļiem bieži vien ir ļoti grūti izrauties.

Mums nav nācies saskarties ar patiešām smagiem dzīves pārbaudījumiem vai vecākiem, kas dara pāri. Līdz ar to mums nav bijis sarežģījumu savas zināšanas un pieredzi nodot tālāk mūsu bērniem. Puikas ir izauguši, jaunākais vēl mācās vidusskolā, tūlīt pabeigs ģimnāziju. Abi pārējie dēli studē augstskolās. Vecākais dēls Jānis mācās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet vidējais iet manās pēdās – šobrīd studē datorzinātnes. Es gan īsti nezinu, kurš kura pēdās seko, jo patiesībā Jānis jau skolas laikā gribēja doties uz Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, bet pēc tam pārdomāja un sāka studēt inženierzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē. Taču saistībā ar kovidu un visādiem citiem notikumiem viņš studijas pameta. Devās uz Zemessardzi ar domu – paskatīsies, kā tās lietas notiek, un, ja iepatiksies, tad tomēr atgriezīsies pie sākotnējās domas par studijām Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijā. Jānis kādu laiku padarbojās Ādažos kopā ar zemessargiem, tā lieta aizrāva, un pēc gada viņš jau bija Aizsardzības akadēmijā. Skatoties, kā viņam iet Zemessardzē, sapratu, ka arī man patiks. Šajā ziņā es ņēmu piemēru no sava dēla.

– Nu jau trīsdesmit vienu gadu esat nodzīvojuši laulībā, un šogad abi nosvinējāt piecdesmit gadu jubileju, kas daudziem šķiet visnotaļ zīmīgs skaitlis.

– Runājot par gadiem, es to daudzumu dikti nejūtu. Manuprāt, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas. Man ļoti patīk teiciens, ka vīrietis ir miris tad, kad viņā nomirst zēns. Es sliecos uz domu, ka vecums mūsdienās vairs nav tik nozīmīgs. Mums ir iespējas uzturēt labu veselību, un, ja vēl jūs mazliet piedomājat par to, nodarbojaties ar sportu un citām fiziskām aktivitātēm, tad piecdesmit gados jūtaties vēl gana jauni.

– Dzirdēts, ka jūs vēl vismaz nesen arī dejojāt.

– Iepriekš es trīs gadus nodejoju Baldones deju kolektīvā, bet pēc tam vēl piecus gadus Rīgā vidējās paaudzes deju kolektīvā “Artava”. Vairs to nedaru. Faktiski nodejoju pēdējos Dziesmu un deju svētkus, vēl pusgadu paturpināju un sapratu, ka vienkārši visu nespēju. Vajadzēja kaut ko nolikt malā. Man bija jāizvēlas – vai nu turpinu dejot, vai arī vairāk laika veltu Zemessardzei.

– Novembris bija Patriotu mēnesis. Vai arī jūs esat Latvijas patriots, ceļaties un krītat par Latviju? Daudzi joprojām brauc labākas dzīves meklējumos prom no Latvijas, jo šeit algas ir mazas, bet cenas visu laiku aug. 

– Šajā jautājumā man ļoti negribas salīdzināt sevi ar citiem. Esmu šīs zemes patriots. Savulaik piedzīvoju neatkarības atgūšanu, ar sirdi un dvēseli esmu bijis šajā procesā, tāpēc arī šobrīd stāvēšu un kritīšu par savu valsti. Tagad esmu Zemessardzē, un ne tikai tāpēc, ka man patīk militārās lietas, bet darboties kā zemessargam ir vērtīgi, jo tā es varu arī aizsargāt savu valsti un būt noderīgs. Patriotisms man vienmēr bijis aktuāls un nozīmīgs, un to esmu mācījis arī bērniem. Droši vien tādēļ vecākais puika izvēlējies iet tādu dzīves ceļu, un arī vidējais saka, ka nekur prom nedosies.

Jāatzīst, man vienmēr ir bijuši tādi apstākļi, lai es varētu šeit palikt, un nav nācies saskarties ar ekonomiska rakstura iemesliem, lai es pamestu Latviju. Man ir dota profesija, kas vienmēr ir ļāvusi arī šeit gana daudz nopelnīt un pietiekami labi dzīvot. Tas arī ir visa pamats, kura dēļ nekad nav bijis nopietni jādomā par iespējamu prombraukšanu. Esmu gan ļoti piesardzīgs un negribu apgalvot, ka nekad tā nedarītu, jo varbūt citos apstākļos arī es dotos darba meklējumos kaut kur uz ārzemēm. Tiem cilvēkiem, kas dodas strādāt uz citām valstīm, ir grūti kaut ko pārmest, tas jau nav patriotisma trūkums.

– Sācies adventa laiks, gaidām Ziemassvētkus. Kāds jums kā kristīgam cilvēkam ir šis gada posms?

– Tas ir gaidīšanas laiks. Tāpat jāatzīst, ka Ziemassvētki – varbūt tāpēc, ka darbojos baznīcā, – man ir arī diezgan saspringts laiks. Patiesībā šajā laika posmā līdz Ziemassvētkiem notiek ļoti daudz visādu pasākumu. Šogad es vairs nedejoju, taču darbu pietiek. Baznīcā bez dievkalpojumiem ir arī citi pasākumi. Tāpat mums ir skautu aktivitātes, kuru ietvaros mēs ar skautiem nesam apsveikumus. Tāpēc darīšanas ziņā gada nogale ir diezgan saspringta. Būtībā visā pasaulē šis ir skaists, bet vienlaikus arī ārprātīgi trokšņains laiks. Pirms Ziemassvētkiem daudz kas tiek radīts, taču tajā ir ļoti liela mārketinga un tirdzniecības daļa, kas ievērojami apgrūtina izjust šo gada posmu. Tādas ir manas izjūtas. Es daudz labprātāk skatos, gaidu un baudu Lieldienas. Jo tie, manuprāt, ir nozīmīgākie kristiešu svētki. 

– Ko jūs gribētu novēlēt mums visiem šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā?

– Sagaidīt un sajust to Dieva atnākšanas brīnumu. Sajust to, ka tie ir Ziemassvētki, Kristus dzimšanas svētki. Īstenībā mēs pasaulē redzam, ka notiek vispārēja skriešana un dāvināšana, tiek aizdegtas svecītes un rotātas egles, bet pats galvenais notikums – Pestītāja dzimšana – bieži vien paliek otrajā plānā. Svētku dziļāko būtību daudzi cilvēki mūsdienās vienkārši palaiž garām.

– Pateicos par sirsnīgo sarunu! Priecīgus Ziemassvētkus arī jums un jūsu ģimenei!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.