Andris Upenieks: Visvairāk pēc miera aizlūdz karā ^{Apriņķis.lv}

Šie vārdi eksistē ne vien latvju dainās, tie par svētiem tiek turēti arī citu tautu folklorā, mutvārdu daiļradē, izsenis augstā godā turēti gan aizvēstures pirmatnībā, gan grieķu un romiešu antīkajā pasaulē, gan bruņinieku likumos, gan parastajā pilsoniskajā ikdienībā, ja nav pazaudējusi kaunu un godu.

Bez filozofiskām kategorijām ir arī jēdzieni, kurus lieto ne vien sadzīvē, bet arī starptautiskajā valodā, bet kuru saturs devalvējas līdz tukšumam, izplūst bezjēdzībā, un neviens par to neceļ ne ausu. Ir tāds vārds kā “garantēt”! Mūsu pašu vārdnīcas šā internacionālisma nozīmi izskaidro nepārprotami. Garantēt nozīmē uzņemties likumā vai līgumā noteikto saistību izpildi un atbildību par to.

Runājot par karu Ukrainā, gan pie mums, gan starptautiski netiek pienācīgi akcentēts Budapeštas memorands. Tā bija starptautiska vienošanās par drošības garantijām saistībā ar Ukrainas pievienošanos līgumam par kodolieroču neizplatīšanu. Memorandu 1994. gadā Budapeštā parakstīja Lielbritānija, ASV, Krievija un pati Ukraina. Ukraina savu apņemšanos atteikties no kodolieročiem izpildīja bez ierunām. Pirmais šā memoranda punkts ir – parakstītājvalstu garantijas cienīt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežas!

Kā ar garantijām Ukrainai, ja 2014. gadā Krievija okupēja Ukrainas Krimu? Turklāt to veica tā saukto zaļo cilvēciņu aizsegā. Nākamā “speciālā militārā operācija” sākās 2022. gada 24. februārī, kas pasaules veselajam saprātam zināms kā Krievijas izraisītā agresīvā kara sākums. Kā ar memorandu? 2022. gada 5. decembrī, Budapeštas memoranda parakstīšanas 28. gadadienā, Krievija veica raķešu uzbrukumus Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai. Šajā sakarā Ukrainas Ārlietu ministrija paziņoja, ka “nekādi līgumi ar Krieviju nedarbojas”.

Saprotams, ka tas arī nevienam nebija pārsteigums, arī Latvijai ne, kura 1920. gada 11. augustā noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju. Svarīgākie līguma panti attiecās uz Latvijas neatkarības, patstāvības un suverenitātes atzīšanu, Krievijas atteikšanos uz mūžīgiem laikiem (!) no suverēnām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi (līguma 2.  pants).

Tagad var ironiski pavīpsnāt par krievu “mūžību”, kas ilga tikai 20 gadus, jo 1940. gadā Latvija tika okupēta. Bet arī pirms tam 1932. gada neuzbrukšanas līgums, vēlāk Staļina pieprasītais un uzspiestais “savstarpējās palīdzības” līgums 1939. gada 5. oktobrī no palīdzības līguma faktiski pārtapa par militāro bāzu līgumu. Bet Molotova–Ribentropa pakts jau īstenojās: Otrais pasaules karš bija sācies 1939. gada 1. septembrī. Kādēļ tāds uzskaitījums? Lai lieku reizi atgādinātu, ka neviens līgums ar Krieviju nav iespējams, neviena krievu garantija nav garantija. Bet vai ASV un Lielbritānijas parakstītās garantijas arī tikai papīra vērtas?!

Citādi, kā varēja okupēt Krimu, kā pieļāva krievu iebrukumu suverēnajā Ukrainā? Un vispār – kā ar Rietumu militāro palīdzību, kurai vajadzēja plūst kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, bet špricējas kā no nieka smaržu flakoniņa, pieļaujot tādu Ukrainas noasiņošanu, ka prezidents Volodimirs Zelenskis nu jau spiests apdomāt kompromisus, kaut arī stingri uzsvēris, ka Kijiva neatteiksies no savām teritorijām, pat ja karš ieies “aukstajā fāzē”, un Kijivas mērķis joprojām ir iestāties NATO.

Jā, NATO ir drošība un garantija, bet dažkārt piezogas šaubas, ja garantijas tikai uz papīra, bet dabā nedarbojas. Un kā ar sēšanos pie viena galda ar starptautisku noziedznieku, kam izdots aresta orderis?

Ir adventa laiks, un joprojām dievnamos, mājās, ģimenēs aizlūdz par Ukrainu. Bet ar lūgšanām ir par maz. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!