Ķekaviete Marija Varika – žurnāliste ar aktrises talantu ^{Apriņķis.lv}

Pavisam nesen, 15. novembrī, Marija saņēma Ķekavas novada Goda pilsoņa apbalvojumu par mūža ieguldījumu pozitīva novada tēla veidošanā un popularizēšanā. Viņa paveikusi nozīmīgu darbu – ierakstījusi ķekaviešu atmiņu stāstus diskā “Tā bija”, kā arī 2015. gadā kopā ar Diānu Spertāli un Annu Āboliņu izveidojusi ķekaviešu liecību apkopojumu “Tā bija… Ķekavā”. Šīs Māras intervijas ar novadniekiem ir Ķekavas vēstures grāmata, kurā iemūžināta dzīve un cilvēki no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Pērn Māra nosvinēja astoņdesmit gadu jubileju un lepojas ar sešiem mazbērniem – arī aktīviem ķekaviešiem. Starp citu, slavenā gaiļa dziesma, kas reiz modināja “Latvijas Radio 1” klausītājus, ir ieskaņota Ķekavā – Marijas pagalmā.

– Jums ir divi vārdi – Marija Māra.

– Oficiāli es esmu Marija. Stāsts par otro vārdu ir šāds: kad es aizgāju strādāt uz Latvijas Radio, mani aizsūtīja gatavot pirmo interviju. Raidījums bija jāpiesaka, un tajā laikā to darīja diktori. Cilvēki jautāja, kā lai mani piesaka – kā Māru vai Mariju. Es atbildēju: piesakiet par Māru, lai diktoram īsāk būtu jārunā. Kā pirmajā reizē kļuvu par Māru, tā arī paliku.

– Marija ir ļoti skaists vārds – tas saistās ar Bībeli, ar Jēzus māti Mariju. Bet arī Māra ir īpašs vārds.

– Jā, man nekādu iebildumu pret to nav. Pēc tam, kad pirmajā raidījumā tiku nodēvēta par Māru, vairs nevarēja būt citādi.

– Kā izvērtās jūsu darba gaitas? Vai uzreiz pēc skolas absolvēšanas sākāt strādāt radio? 

– Viss mans mūžs ir viena vienīga nejaušība. Jau bērnībā gribēju kļūt par žurnālisti. Bet, kad beidzu vidusskolu, skolas direktors mani pierunāja, lai pamēģinu stāties aktieros, jo viņam pašam patika teātris. Es tā pa jokam aizgāju uz iestājeksāmeniem un nezin kāpēc tiku uzņemta. Tā nu divus gadus nomācījos Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē. 

– Kālab tikai divus gadus? 

– Tāpēc, ka man tur diez ko nepatika un es arī negribēju būt aktrise. Kad tiku iekšā, domāju, ka ņemšu ārā dokumentus un iešu uz universitāti. Bet baidījos, ka varbūt netikšu tur uzņemta un tad palikšu uz ielas.

– Šie divi gadi jums noteikti deva labu pieredzi un noderēja, strādājot radio. Aktiermeistarība ir ļoti vērtīga lieta. 

– Protams, jebkuras zināšanas kaut ko dod. Es nevarēju iedomāties, ka varētu būt aktrise un pelnīt naudu ar to, ka uz skatuves kaut ko tēloju. To es nespēju pieņemt. 

– Kas bija jūsu kursabiedri?

– Biju vienā kursā ar Uldi Dumpi. Mēs abi paši pēdējie pieteicāmies studijām.

– Vai jums kādreiz ir sanācis saskrieties ar Uldi Dumpi, un vai viņš jūs atpazīst kā savu kursabiedri?

– Nu, gan jau viņš mani būs aizmirsis, bet mēs mācījāmies kopā. 

– Tad jau filmas, kurās piedalās Uldis Dumpis, varējāt skatīties ar īpašu pacilātību.

– Ir pagājis daudz laika. Es pēc tiem diviem gadiem, kurus nomācījos aktieros, aizgāju uz pilnīgi citu sfēru – iestājos ekonomistos. Tāpēc jau teicu, ka mana dzīve ir viena vienīga nejaušība. Es biju liela sliņķe, laikus neizņēmu dokumentus no konservatorijas, un, kad vajadzēja stāties universitātē, izrādījās, ka tā konservatorijas dāma, kas pārzināja dokumentus, ir aizbraukusi ekskursijā, tādēļ es nedabūju vajadzīgos papīrus un universitātē netiku. Vienīgā vieta, kur tobrīd vēl varēju iestāties, bija Vissavienības tirdzniecības institūts. Sāku mācīties Rīgas filiāles Ekonomikas fakultātē. Nolauzu visus piecus gadus. Man tur tīri labi patika. Dienā strādāju, bet vakaros gāju uz lekcijām. 

– Kur tolaik strādājāt?

– Pa visu Padomju Savienību bija jādala elektrības kabeļi, kas pienāca ostā vai stacijā.

– Kā tas izpaudās?

– Vārdu sakot, ir pieprasījums, un ir piedāvājums. Pēc pieprasījuma kabeļi jāsūta, teiksim, uz Maskavu vai kaut kur uz Sibīriju. Pēc tam strādāju vēl citur, pārgāju uz lauktehniku. Tur bija līdzīgi. Šajā reizē bija jādala nevis kabeļi, bet gan instrumenti, no kuriem arī es neko daudz nesapratu.

– Tagad, kad jau tik ilgu laiku dzīvojam neatkarīgā valstī, vai jūs redzat to lielo starpību, kā bija un kā ir tagad? Varbūt esat no tiem, kas ilgojas pēc jaunības labajām atmiņām? Jo pietiekami ilgi – piecdesmit gadus – mēs bijām zem padomjzemes tupeles.

– Mans tēvs bija izsūtītais, un tolaik jau uz izsūtīto tuviniekiem skatījās ar aizdomām. Es pat brīnos, kā mani ar tādu biogrāfiju pieņēma konservatorijā un pēc tam radio. Jo es nebiju arī partijā. Tādus jau parasti neņēma. Laikam viņiem bija bezizejas situācija.

– Kurā gadā tēvu izsūtīja?

– Man tad bija viens gadiņš. Viņu faktiski nodeva viens kaimiņš 1945. gadā.

– Kā jūs nonācāt radio?

– Atkal jāsaka tas pats – arī tā bija kārtējā nejaušība. Es tikko biju dabūjusi augstskolas diplomu. Radio jau bez augstākās izglītības neņēma. Nejauši uzzināju, ka lauksaimniecības redakcijā vajag korespondentu. Aizgāju, un mani paņēma. Nostrādāju tur gandrīz četrdesmit gadus, veidoju sižetus par lauksaimniecību.

– Droši vien sanāca liela braukāšana, jo ar lauksaimniecību taču nodarbojas visā Latvijā. Varbūt bija jābraukā arī pa Padomju Savienību?

– Nedaudz arī pa Padomju Savienību, bet galvenokārt pa visu Latviju. Tagad, kad kaut kur aizbraucu, vienmēr atceros, ka reiz te jau esmu bijusi.

– Vai tajā laikā žurnālistiem vajadzēja izmantot sabiedrisko transportu?

– Nē, bija mašīnas. Benzīns maksāja lēti, bet mašīnas bija drausmīgas. Atceros, ka braucieniem uz laukiem mums parasti deva tos bobikus, kas varēja izbraukāt pa dubļiem. Viena mašīna bija tāda, ka durvis neturējās ciet, sējām tās klāt ar dvieli. 

– Mēdza gadīties arī situācijas, ka apstājaties un mašīna vairs nevar tālāk pabraukt?

– Ir bijis visādi. Reizēm arī vajadzēja vilkt mašīnu. Skrēju pie kāda priekšsēdētāja vai inženiera, lai palīdz ar traktoru.

– Padomju gados pret radiožurnālistiem izturējās ar lielu cieņu. Daudzi sagaidīja ar bagātīgi klātu galdu, jo ciemos taču brauc žurnālists! Kā tolaik bija strādāt šajā amatā? Tagad žurnālists ir kā ceturtā vara, bet padomju laikā bija gandrīz vai otrais aiz kompartijas komitejas.

– Kafija vienmēr bija uzvārīta. Dažviet galdā cēla pat šņabi. Ārprāts, ko tikai mums nepiedāvāja! Bet es kaut kā vienmēr pamanījos izvairīties no tā visa. Cilvēki laikam domāja, ka obligāti vajag pacienāt žurnālistus.

– Kas visvairāk ir palicis atmiņā no žurnālistes gaitām? Varbūt kāds komisks atgadījums?

– Bija daudz visādu notikumu. Kādreiz sapņoju rakstīt grāmatu par mūsu selekcionāriem, bet, protams, sava slinkuma dēļ neuzrakstīju neko. Bija tāds vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks. Viņš fantastiski lasīja savus dzejoļus. Nevarēju iedomāties, ka šāds nopietns vīrs, izrādās, ir īsts dzejnieks.

– Taču grāmatas jūs esat uzrakstījusi. Goda pilsoņa apbalvojumu saņēmāt par ķekaviešu atmiņu apkopojumu. 

– Jā, bet tas jau ir tāds radiožurnālista darbs. Es vienkārši darīju to pašu, ko radio, – intervēju cilvēkus – un tad šīs intervijas atšifrēju. Neesmu nekāda rakstniece.

– No kurienes jūs esat? Vai visu dzīvi esat dzīvojusi Ķekavas novadā?

– Es uzaugu Rankā, tas ir Ziemeļvidzemē, pie Piebalgas. Mācījos Lizuma vidusskolā un pēc tam Smiltenes vidusskolā. Septiņpadsmit gadu vecumā atnācu uz Rīgu, kur dzīvoja mans tēvs. Viņš un mamma bija šķīrušies. Tēvs uzcēla man māju, lai būtu, kur dzīvot, kad studēšu.

– Tēvs atgriezās no izsūtījuma un uzcēla māju? Šķiet neticami!

– Viņam bija apgriezieni. Šajā valstī viņš noteikti būtu miljonārs. Bet toreiz viņš, būdams izsūtītais, turklāt bez dokumentiem, noorganizēja lielu afēru Padomju Savienības mērogā. Viņš Latvijā savāca jaunlopus un tos sūtīja uz dienvidu republikām, savukārt no dienvidiem dabūja lopbarību. Tajā laikā jau Latvijā lopiem nebija, ko ēst. Kad tas nāca gaismā, notika liela izmeklēšana. Tētim tolaik bija daudz naudas.

– Kurā gadā viņš aizgāja?

– Tētis aizgāja kaut kā mīklaini. Dažas dienas pēc tam, kad man palika astoņpadsmit gadi.

– Vai jums izdevās noskaidrot, kas ar viņu notika?

– Nē. Man tikai teica, ka gatavojas viņu rakt ārā un taisīt pārbaudes. Droši vien patiesību tā arī nekad neuzzināšu. Ir visādi varianti, kas ar viņu varētu būt atgadījies.

– Jūs dzīvojāt Katlakalnā. Vai bija viegli izbraukāt līdz Rīgai ar sabiedrisko transportu?

– Reizēm vajadzēja gaidīt pat stundām ilgi. Tolaik autobusi kursēja ļoti reti. Satiksme pa Bauskas šoseju vispār nebija tāda, kāda tā ir tagad.

– Vai braucāt pati ar savu mašīnu?

– Nē. Mums mašīna uzradās vēlāk, bet vīrs mani nelaida pie stūres, laikam baidījās, ka iekļūšu kādā avārijā.

– Pastāstiet par savu ģimeni! 

– Mans vīrs bija agronoms Katlakalnā. Mums ir divi bērni un seši mazbērni. Bet vīrs nu jau otro gadu kā aizgājis.

– Tad esat laimīga vecmāmiņa un arī vecvecmāmiņa?

– Mazmazbērnu man vēl nav. Gaidu.

– Kā jums radās ideja apkopot intervijas ar Ķekavas iedzīvotājiem?

– Tur jau vainīga Diāna Spertāle. Iepazināmies, kad viņa nāca mani intervēt par Uldi Dumpi. Diāna rakstīja par viņu grāmatu, bet es nevarēju pateikt neko vairāk, kā citi.

– Kā Diāna iedomājās uzmeklēt tieši jūs? 

– To es nezinu.

– Kas ir Anna Āboliņa?

– Anna Āboliņa strādāja kolhozā kopā ar manu vīru. Viņa bija laboratorijas vadītāja. 

– Kā viņa ir saistīta ar šo ķekaviešu liecību apkopojumu?

– Viņa darbojās Doles Saviesīgajā biedrībā Ķekavā. Tieši šī biedrība izdomāja, ka vajag tādu grāmatu, un man tika piedāvāts to uzrakstīt. 

– Jums šogad apritēja astoņdesmit gadu. Kā atzīmējāt jubileju?

– Svinēju nelielā kompānijā Jelgavā. Mana mazmeitiņa, kamēr studē, tur īrē istabu. Jelgavā šobrīd dzīvo vēl viena mazmeita.

– Ko vēl interesantu par sevi varat pastāstīt?

– Man tā dzīve ir bijusi diezgan vienkārša, es domāju, ka nekas tāds pārāk interesants.

– Kā jutāties, kad uzzinājāt, ka jums tiks pasniegts Ķekavas novada Goda pilsoņa apbalvojums?

– Bailīgi, jo tur zālē ir ļoti slidena grīda un es neesmu īsti stabila uz kājām. Kad vajadzēja, mani stutēja mazmeitiņa. Smejos, ka es tagad esmu apmēram tāda pati kā Raimonds Pauls – staigāju ar štoku, lai ir stabilāk.

– Kā jūs pavadāt ikdienu? Varbūt daudz rosāties savā dārzā?

– Protams, bieži dzīvojos pa dārzu. Kurš cits ravēs manas dobes, pašai vien tas jādara!

– Kas jums aug dārzā?

– Gandrīz viss, kas aug Latvijā. Protams, audzēju kartupeļus, bietes, burkānus. Būtu grēka darbs neaudzēt, ja ir zeme, un man tā ir aptuveni pushektārs.

– Kā jūs viena pati tiekat galā ar visiem darbiem, tajā skaitā ar savu pushektāru zemes? 

– Man ļoti daudz palīdz dēls. 

– Ja jums tik daudz kas aug dārzā, vai gatavojat arī konservus ziemai?

– Pēdējā gadā vairs ne, jo pretējā gadījumā daudz kas netiek apēsts un šo to pat nākas izmest ārā. Tagad tā mazlietiņ kaut ko iekonservēju.

– Kas jums pašai vislabāk garšo?

– Laikam jau maize. Bet man, starp citu, ļoti patīk cept kūciņas, kādas plātsmaizes. Ar āboliem, biezpienu, ar visu ko.

– Vai bērni un mazbērni bieži ciemojas pie jums?

– Kopš viņsaulē aizgājis mans vīrs, dēls gandrīz katru dienu atbrauc pie manis. Mazmeitiņas arī atbrauc. Man ir piecas mazmeitiņas un viens mazdēls, viņš ir visjaunākais – tikai vienpadsmit gadus vecs.

– Vai no galvas zināt visu mazbērnu dzimšanas un vārda dienu datumus?

– Vēl jau zinu, par atmiņu vismaz pašlaik nesūdzos.

– Patlaban dārza darbi beigušies, atnākusi ziema. Kā pavadāt laiku šajos mēnešos?

– Kaut ko palasu. Vēl es ļoti esmu aizrāvusies ar sudoku mīklām. Kādreiz nezināju, ka vispār kaut kas tāds ir, bet, kolīdz iepazinu tās, tā iedegos, un nu tas ir mans vaļasprieks. 

– Kā nonācāt līdz sudoku mīklām?

– Vairs pat neatceros. Bet tagad es gandrīz vairs nevaru dzīvot bez tām – abonēju dažādus žurnālus ar sudoku mīklām.

– Un kā ar iepirkšanos? Pasūtāt pārtiku uz mājām vai pati dodaties uz veikalu?

– Man ir ideāli – reizi nedēļā visu atved mazmeitiņas. Atliek tikai pateikt, ko man vajag. Vai arī viņas aizved mani pašu uz veikalu. Uz autobusu es vairs nevaru aiziet.

– Zināms, ka pensionāriem ir grūti ar iztikšanu. Ko jūs varat teikt par sevi šajā ziņā? Esat nostrādājusi četrdesmit gadus. Vai arī domājat, ka pensijas ir neadekvāti mazas un jāpateicas, ka bērni un mazbērni var atbalstīt?

– Ja gāzes cena nebūtu tik nežēlīga, tad jau varētu pavisam labi dzīvot. Mums ir gāzes apkure. Gāze ir nenormāli dārga. Naudu no bērniem, mazbērniem nevajag prasīt, bet, lai kaut kur aizved, – to gan. Pati es jau labu laiku vairs nevadu mašīnu. 

– Tātad jums bija autovadītāja tiesības?

– Jā, man bija tiesības, tikai vīrs negribēja dot mašīnu. Turklāt tolaik, padomju gados, ģimenei drīkstēja būt tikai viena mašīna. 

– Kurā brīdī sākāt braukt pie stūres?

– Kad strādāju radio, tad arī izgāju autovadītāju kursus un sāku vadīt auto.

– Vai pati braucāt arī uz intervijām?

– Nē, mums nedeva mašīnas, kaut gan visiem redakcijā bija tiesības. Tā sakot, neuzticēja mašīnas.

– Vai dāmām padomju gados bija viegli nokārtot autovadītāja tiesības?

– Jā, nebija grūti. Es noliku ar pirmo reizi.

– Kā jums ar veselību? Vai ikdienā arī nākas pirkt daudz dārgu medikamentu?

– Es cenšos vispār nedzert zāles. Vienīgi pret augstu asinsspiedienu tās jālieto.

– Kā jums izdodas būt veselai savos gados? 

– Vienkārši nevajag iet tik daudz pie ārstiem. Ja sāktu to darīt, gan jau dakteri atrastu veselu buķeti ar slimībām.

– Kas jādara, lai nodzīvotu līdz astoņdesmit gadiem?

– Ir jākustas. Varbūt tie ir gēni, kas to lai zina. Man visi ir dzīvojuši ilgu mūžu, atskaitot tēvu. Mammai bija astoņdesmit seši gadi, kad viņa devās mūžībā. 

– Ir sācies jaunais gads. Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem?

– Lai nepazūd ticība labajam – tas ir galvenais.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.