Sandra Breidaka Ādažos: Mēs bijām nevis audzinātājas, bet audzītes ^{Apriņķis.lv}

– Saņemot apbalvojumu “Goda novadnieks”, jūs teicāt ļoti skaistu un aizkustinošu runu. Bijāt tai īpaši gatavojusies?

– Man bija pieturas punkti – cilvēki, kam gribu pateikt paldies. Negribēju nevienu aizmirst. Dzīvoju pēc principa, ka katra satikšanās dzīvē mums ir dota ar kaut kādu nozīmi. Ar kādu cilvēku mums lemts garāks ceļa posms kopā, ar kādu  – īsāks, bet katrs mums kaut ko iemāca. Es varu būt pateicīga, ka man dzīvē nācies vairāk satikt tieši labus cilvēkus.

– Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot, ka esat izvirzīta apbalvojumam?

– Biju saviļņota un patīkami pārsteigta. Vienlaikus arī priecīga, ka četrdesmit gadu ilgais darbs ir novērtēts un ādažnieki to ir pamanījuši. Sanāca skaists darba mūža novērtējums. Ar vīru Normundu uz Ādažiem pārcēlāmies 1983. gadā un šeit arī sākām veidot savu ģimenes dzīvi. Arī viņš ir saņēmis šādu apbalvojumu, diemžēl jau pēc nāves [Normunds Breidaks, ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs, negaidīti devās mūžībā 2019. gada rudenī, – aut.]. Taču esmu laimīga, ka varēju kopā ar vīru piedzīvot Ādažu izaugsmi. Ādaži no ciema kļuvuši par skaistu pilsētu.

– Kas ir jūsu dzimtā puse?

– Esmu dzimusi Liepājā un sirdī vienmēr esmu un būšu liepājniece. Lai kur vēji aizpūstu – Liepāja ir man sirdī. Atliek aizbraukt līdz Liepājai un aiziet līdz jūrai, un ir laime pilnībā. It kā jau arī šeit man tuvumā ir jūra, bet tā nav tā jūra. Šis jau ir tikai līcītis. (Smejas.) Liepājā nodzīvoju tikai pirmos trīspadsmit savas dzīves gadus. Vecāki ātri izšķīrās, mēs ar mammīti pārcēlāmies dzīvot uz Rīgu. Tur es neiejutos. Man bija ļoti grūti atstāt Liepāju. Braucot prom, es līdz pat Saldum raudāju. Protams, bija spēcīga emocionālā piesaiste – klasesbiedri, draugi…

– Ar vīru esat dzimuši katrs savā Latvijas pusē, taču sastapāties Rīgā.

– Jā, vīrs nāk no Ilūkstes puses. Viņa krustmāte, slavenā dakterīte Gudrīte Dambe, dzīvoja Ādažos. Ar Normundu apprecējāmies 1983. gada jūlijā, bet augustā jau uzsāku darbu “Strautiņā”. Mums ir interesants iepazīšanās stāsts. 1981. gada 15. septembrī, manā vārda dienā, pie manis ieradās mana bērnības draudzene [rakstniece Inguna Bauere, kura 2024. gada sākumā tika aizsaukta mūžībā, – aut.] ar saviem kursabiedriem Aigaru un manu topošo vīru Normundu. Aigars un Inguna bija nolēmuši apprecēties, bet par vedējiem izvēlējušies mani un Normundu. Tobrīd man bija divdesmit gadu, nezināju, ko nozīmē būt vedējmātei. Šķita, ka tas ir vienkārši. Sākumā ar Normundu bijām vedēji, bet pēc diviem gadiem paši svinējām kāzas. Savu ģimeni nodibinājām, pateicoties saviem draugiem.

– Simpātijas starp jums parādījās uzreiz?

– Ar šodienas acīm raugoties, es teiktu, ka jā. Mums uzreiz bija pirmais kopīgais pārbaudījums, kur mēs viens otru tuvāk iepazinām un kopā izturējām. Visi teica, ka tik lustīgas kāzas nav piedzīvojuši. Pēc tam savā dzīvē esam bijuši vedēji daudziem pāriem, bet ar pirmo pāri mums ir laba tradīcija – mēs kopā svinējām katru Ingunas un Aigara kāzu jubileju. Diemžēl mana draudzene šā gada sākumā arī aizgāja taisaulē, bet tradīciju turpinām – kāzu jubileju nosvinējām divatā ar Aigaru. Mēs nezinām, cik kuram dzīvē ir atvēlēts laiks. Diemžēl tā notiek.

– Minējāt, ka uz Ādažiem pārcēlāties 1983. gadā. Kāpēc izvēlējāties Ādažus?

– Mani iedrošināja mana mīļā krustmāte, kas, gluži tāpat kā vīra krustmāte, dzīvoja Ādažos. Viņa teica, ka Ādažos būvē jaunu un skaistu bērnudārzu, lai es piesakos darbā. Tikko biju ieguvusi pedagoģisko izglītību. Kas gan jaunam speciālistam var būt labāks, kā doties uz skaistu vietu. Ādaži vienmēr ir bijuši visiem solīti priekšā. Kolhozs “Ādaži” padomju laikos bija pirmrindnieks. Bērnudārzs nebija tipveida projekts, mums tiešām tika uzbūvēts ērts, skaists, plašs dārziņš. Reti kur Latvijā vienai grupiņai bija divas telpas – viena rotaļām, otra gulēšanai. Tolaik iepriecinoši bija tas, ka jaunajiem speciālistiem, kas nāca strādāt, deva dzīvokļus. Tā mēs arī pie sava vienistabas dzīvokļa tikām un bijām laimīgākie cilvēki pasaulē.

– Ar laiku jau vienistabas dzīvoklī kļūst par šauru…

– Protams. Pirmajā ielā 43 bija tā sauktā celtnieku māja, kur celtnieki paši sev būvēja dzīvokļus, bet Normunds pēc profesijas arī bija celtnieks inženieris. Viņš piedalījās mājas būvniecībā, tādējādi mēs ieguvām trīsistabu dzīvokli. Tobrīd jau bija piedzimuši abi puikas – Artūrs un Kaspars. Vēl mums ir arī meitiņa peciņa, kuru ļoti gaidījām. Elziņai ar Artūru ir desmit gadu starpība, ar Kasparu  – astoņu.

– Sabiedrībai vairāk zināmi ir Kaspars un Artūrs. Vai arī meita Elza dzīvē ir izvēlējusies radošo ceļu?

– Jā, Elza ir studējusi žurnālistiku, bet vēlāk ieguva maģistra grādu rakstniecībā. Domāju, ka kaut kādā mērā radošums bērniem ir no mums. Mēs ar Normundu bijām sabiedriski aktīvi. Normunds ilgus gadus dejoja tautas deju ansamblī “Sprigulītis” visās paaudzēs, bet es dziedāju korī “Jumis”. Pēc Elzas piedzimšanas iestājos augstskolā, jo vairs nederēja vidējā pedagoģiskā izglītība, tika pieņemts likums, ka visiem pedagogiem ir jābūt augstākajai izglītībai. Elziņai tobrīd bija tikai divi gadi. Mācījos pa vakariem – no pulksten pieciem līdz desmitiem vakarā bija lekcijas. Ļoti daudz atbalstīja vīrs, un Artūram arī sava tiesa tika. (Smaida.) Kad saņēmu augstskolas diplomu, teicu, ka lieli nopelni šā diploma iegūšanā ir Artūram.

– Kā jūs raksturotu savus bērnus?

– Protams, ka viņi ir dažādi, lai gan ir arī kaut kādas kopējas rakstura īpašības un vērtības. Priecājos, ka viņiem ļoti svarīga ir ģimene. Abi dēli ir izveidojuši ģimenes, un Artūram ir mūsu modelis – divi dēli un meitiņa peciņa. Par bērniem man sirds ir mierīga – labākais, ko viņi varējuši paņemt no mums, turpinās. Visiem bērniem ir arī liela atbildības sajūta. Artūrs ir ļoti sportisks, un to viņš nodod tālāk saviem bērniem. Viņš ir arī ļoti saimniecisks, viņam ir tēva zelta rokas. Kaspars un Elza mācījās Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, tāpēc viņos var redzēt to brīvību, to, kā viņi izpaužas. Kasparam skolas teātrī bieži vien bija galvenās lomas, arī Elza tam ir gājusi cauri. Kaspars spēlēja marimbu un bungas. Interesanti, ka Artūra mazākais dēls Kārlītis arī tagad spēlē bungas. Bieži esmu kopā ar mazbērniem Augustu un Kārli un redzu, ka situācijas, kas viņiem veidojas, ir viens pret vienu, kādas bija Artūram ar Kasparu.

– Kādas bija brāļu attiecības bērnībā?

– Ļoti veselīgas. (Smejas.) Kā jau puišiem, ne vienmēr viss bija mīlīgi un draudzīgi. Gadījās arī pa kādam strīdam. Kad jutu, ka vairs nevar, teicu, lai katrs iet savā istabā. Laukā viņi varēja nākt tad, kad bija gatavi vienoties. Viņi jau viens bez otra ilgi nevarēja izturēt, līdz ar to ātri vien salaba.

– Minējāt, ka Kaspars ar Elzu mācījās Valdorfa skolā, kur bērnu izglītošanai ir citādāka pieeja nekā vispārizglītojošajās skolās. Vai arī tas veicināja bērnu radošumu?

– Jā, bet ne tikai. Bērni jau redzēja, ka mēs arī esam radoši, un tas ir forši. Normunds piedalījās visos dziesmu un deju svētkos, spēlēja Ādažu amatieru teātrī, ko šobrīd vada Artūrs. Taču kaut kādā mērā, protams, ka Valdorfa skola attīstīja bērnos runas mākslu, drosmi uzstāties un citas lietas. Tas, kas man patīk Valdorfa pedagoģijā, – tā bērniem liek domāt, just, nebaidīties paust savu viedokli.

– Par “Strautiņa” vadītāju kļuvāt pēc neatkarības atgūšanas?

– Jā. Tagad bērnudārzu saucam par pirmsskolas izglītības iestādi, bet, manuprāt, tieši bērnudārzs bija atbilstošākais nosaukums. Uzrunājot jaunos vecākus, vienmēr uzdevu viņiem jautājumu: vai zināt, kurš ir visskaistākais dārzs pasaulē? Bērnudārzs! Savulaik mēs bijām nevis audzinātājas, bet audzītes. Tas ir daudz mīļāk. Par audzīti nostrādāju desmit gadus, bet 1991. gadā kolhoza valde nolēma, ka bērnudārzs ir jāslēdz. Kolhozs 4. martā sarīkoja skaistu atvadu balli, bet kas gan tā par balli – mēs visas raudājām, jo pamats zem kājām juka un bruka.

Tajā laikā manā grupiņā bija daudz skolotāju bērnu, bet skolotājām martā palikt bez bērnudārza – tas bija traki. Viņas bija aktīvas un lūdza, lai saglabā vismaz vienu grupu un bērni var pabeigt mācību gadu. Bērnudārzs bija slēgts, ēka nodota agrofirmai “Ādaži”, kas telpas izīrēja Valdorfa skolai un Ādažu vidusskolai. Vienu telpu atrada arī skolotāju bērniem. Skolotājas nāca un lūdza, vai es varētu uzņemties vadīt šo grupiņu. Teicu, ja viņas nokārto telpu jautājumu, esmu ar mieru. Strādāju ar septiņpadsmit dažādu vecumu bērniem.

– Tas bija kā pavisam jauns sākums.

– Jā, mums pat nebija mēbeļu. Pati no mājām atvedu klavieres, bet no Ādažu vidusskolas – saliekamās gultiņas. Ēdienu mums lielos termosos veda no Podnieku ēdnīcas un nolika pie sētas. Sākums, protams, nebija vienkāršs. Mēs nevarējām atļauties veidot tikai četrgadnieku vai sešgadnieku grupas. Lai piepildītu grupu ar divdesmit pieciem bērniem, nācās to komplektēt no dažādu vecumu bērniem. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kam bija dažādu vecumu grupas jeb, kā es tās saucu, ģimenes grupas. Lielākoties šīs “ģimenes grupas” mēs esam saglabājuši. Priecājos, ka tagad Ādažos ir kvalitatīvas izglītības iestādes un vecākiem ir iespēja izvēlēties, kādu izglītības iestādi viņi vēlētos saviem bērniem. Man sniedz gandarījumu tas, ka “Strautiņa” saime turpina labākās tradīcijas un iestādes vadībā ir mūsu audzēkņi.

– Kāpēc ir svarīgi saglabāt ģimenes grupas?

– Kad man kāda māmiņa vaicāja, kā gan mazais bērns ar lielo bērnu var būt kopā vienā grupiņā, es atbildēju: “Mīļo mammīt, jums ģimenē taču arī ir dažādu vecumu bērni!” Mazie bērni ir lieli ieguvēji, jo viņi, skatoties uz lielajiem, it kā nemanot mācās. No psiholoģiskā viedokļa, ģimenes grupām ir ļoti daudz plusu. Skolotājām gan ir lielāka slodze, jo viņām ir jāpadomā par uzdevumiem visiem vecuma posmiem, kas ir grupiņā. Reizēm vecāki uztraucas, kā jaukta tipa grupiņā būs ar sagatavošanu skolai. Jāsaprot, ka mēs gatavojamies visas dienas garumā – katrs vārds, ko runājam, katra darbība, ko darām, ir gatavošanās. Lai būtu pārliecināti par savu rezultātu, mēs sešgadniekiem izveidojām mazo skoliņu – mums dārziņā ir atsevišķa telpa, kas ir iekārtota kā skolas klase. Tur sešgadnieki nostiprina iepriekš iegūtās zināšanas. Viņi arī ļoti gaida to brīdi, kad varēs doties uz klasīti.

– Jūs “Strautiņā” pavadījāt četrdesmit gadus. Kādi ir jums personīgi nozīmīgākie notikumi, kas šajos gados bijuši?

– Ļoti svarīgi ir cilvēki – komanda, kas tika izveidota. Par “Strautiņu” varu teikt, ka tur ir salasījušies domubiedri, kam tas ir sirdsdarbs. Mēs dārziņā nedalījām cilvēkus pēc amatiem, kā tas ir valsts iestādēs. Mums nevienu dienu nav bijis tā, ka auklītes tikai berž, tīra un mazgā. Iestādes darbības jautājumos mēs iesaistāmies visi, strādājam līdzvērtīgi. Man ir svarīgi, lai darbinieki justos labi, jo apmierināts darbinieks var labi strādāt. Labākais šo gadu laikā ir tas, ka mums izveidojās kolektīvs ar ļoti mazu kadru mainību. Priecājos arī par mūsu iedibinātajām tradīcijām, piemēram, “labrītiņu” – pirmdienas rītos visa iestāde satikāmies zālē pie svecītes. Ikviens tās nedēļas jubilārs tika sveikts ar dziesmu, ko, starp citu, aizguvām no valdorfiešiem. Daudz labu lietu mēs pārņēmām no Valdorfa pedagoģijas. Skaisti atzīmējām lielās jubilejas – desmit, divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadu. Desmit gadu jubileju svinējām tikko atjaunotajā Igates pilī, divdesmit gadu jubileju – Mežotnes pilī, trīsdesmit gadu jubileju – Dikļu pilī, bet četrdesmit gadu jubileja tika atzīmēta Liepupes muižā. Tās vienmēr ir skaistas balles darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

It kā jau var padomāt, ka skolotāji pilis nevar atļauties, taču ārkārtīgi svarīgs ir personiskais kontakts. Mūs no pašu iemaksām atbalstīja Latvijas Pašvaldības darbinieku arodbiedrība, turklāt ļoti pretimnākoši cilvēki vienmēr ir bijuši arī pilīs, iespēju robežās samazinot izmaksas. Lai būtu pārsteiguma moments, nekad neteicu, uz kurieni šoreiz dosimies. Darbiniekiem atlika minēt. (Smaida.) Katru gadu braucām ekskursijās, esam pabijuši daudzās skaistās Latvijas vietās. Kad bija mazāk grupu, rīkojām arī vecāku balles, tajās kopā ar vecākiem izspēlējot bērnu dienu dārziņā.

– Jūsu raksturojumā minēts, ka “sarunāties ar Sandriņu ir kā dzirdēt eņģeļa spārnus švīkstam”. Kas ir jūsu cilvēkmīlestības, sirsnības un gaišuma noslēpums?

– Domāju, ka tā ir Dieva dāvana. Pateicos Dievam par visu, kas man ir dots. Un ar šo pateicību arī dzīvoju. Mīļums man noteikti ir arī no omītes. Mana mammīte, būdama bērns, ar visu ģimeni tika izsūtīta uz Sibīriju, bet laimīgā kārtā visi arī atgriezās atpakaļ. Par Sibīrijas gadiem mājās nestāstīja, bet varu tikai apbrīnot savu omīti un opapu – to gaišumu, kas viņos bija. Nevienā brīdī viņi neizrādīja ne dusmas, ne aizvainojumu. Viņi vienmēr pateicās par ikvienu dienu, kas viņiem dota, un to priecīgi dzīvoja. Svarīgi ir ieraudzīt labo un pateikt paldies ikvienam, kas to ir pelnījis, tajā skaitā saviem darbiniekiem.

Man kādreiz ir vaicāts, kā es kontrolēju savus darbiniekus. Man viņi nav jākontrolē, es uzticējos, un darbinieki manu uzticību negribēja pievilt. Savulaik man bija rituāls dārziņā – iesākot dienu, iziet cauri visām grupām. Tad jau es redzēju, kā darbinieks jūtas, kāda ir komunikācija, vai nepieciešams uzklausīt. Nevajag sniegt gudrus padomus, reizēm vislabākais risinājums ir apskāviens un samīļošana. Kad man vīrs devās mūžībā, bija ļoti smagi, bet tieši kolektīvs bija tas, kas mani ļoti atbalstīja. Protams, arī vīra dzīve un darba mūžs nav bijis viegls. Pašvaldības vadītājam ir ļoti smaga ikdiena. Es to katru dienu redzēju. Tāpat kā man, arī Normundam bija svarīgi, kā jūtas cilvēki. Viņš rīkojās un novadu pārvaldīja kā labs saimnieks.

– Šobrīd politikai sekojat līdzi?

– Jā, tagad man ir vairāk laika tam pasekot līdzi un iedziļināties. Šodienas politikā es esmu ļoti vīlusies. Nezinu, kur paliek tie labie cilvēki, kas ieiet politikā, – viņi ātri mainās. Reti kurš paliek tāds, kāds viņš ir. Mēs tērējam miljonus visādiem pētījumiem, nevis konkrētām lietām. Tas ir ļoti skumji. Vēl viena lieta, ko esmu ievērojusi, – politiķi ir kļuvuši ļoti augstprātīgi. Tajā brīdī aizdomājos, kur ir mūsu kā pedagogu vaina, jo mēs jau esam viņus audzinājuši.

– Pēdējie gadi jums ir bijuši pārbaudījumiem pilni. Kas deva spēku tikt tam visam pāri?

– Protams, kolēģi, draugi, mana ģimene un ticība Dievam. Smejos, ka Dieviņam vēl ir kādi plāni attiecībā uz mani. Ja vairāk cilvēku ievērotu Dieva baušļus, kas ir pavisam vienkārši, mēs dzīvotu daudz, daudz labāk. Zelta likums ir mīlestība. Ja dzīvē to ievēro, tad mīlestība ģimenē, darba attiecībās, domājot par valsti, palīdz izdzīvot.

– Ticību Dievam esat ieguvusi dzīves laikā, vai arī tā bija klātesoša jau bērnībā?

– Dzīves gaitā, jo padomju laikā jau daudz kā nebija. (Smaida.) Protams, omīte mājās Dieva vārdu vienmēr teica un svētīja, bet ne ļoti uzkrītoši, jo bija piedzīvojusi Sibīriju un baidījās. Taču, kad parādījās atmodas vēsmas, tieši omīte bija tā, kas mani astoņpadsmit gadu vecumā aizveda uz baznīcu nokristīt. Esmu par to viņai ļoti pateicīga. Savukārt mans opaps bija kārtīgs darba darītājs. Par to jau viņus arī izsūtīja – par to, ka viņi kārtīgi strādāja un dzīvoja mazliet labāk nekā kaimiņš. Bet arī Sibīrijā ar savu darbu viņi ātri vien sāka dzīvot labāk. Kad atgriezās Latvijā, viņi nevarēja atgriezties savās mājās. Opaps ilgu laiku nevarēja aizbraukt uz to vietu paskatīties. Omīte bija drošāka, viņa teica: “Aizved mani, gribu apskatīties.” Ģimene, kas tur bija ielaista dzīvot, neprata saimniekot. No kārtības un spozmes tur vairs nebija nekā.

Ilgus gadus braucām uz Garkalnes baznīcu, tad tur kalpoja Indulis Paičs. Tas ir mans mācītājs. Digitālās lietas mums palīdz – tagad [noētiskās veselības kopiena] “Elizeja” ir arī feisbukā, tādējādi rīta un vakara lūgšanas man ir kopā ar viņu. Jāatzīst, ka uz baznīcu nedodos regulāri, bet ik pa laikam aizbraucu uz Baltezera baznīcu. Mani ļoti uzrunā mācītājs Ivars Jēkabsons, kurš izvadīja manu vīru Normundu un ir bijis ar mums grūtos brīžos.