Laura Dūzeļa misija – pievērst bērnus sportam ^{Apriņķis.lv}

Kā sporta skolotājam Laurim ir svarīgi, lai bērni pēc iespējas vairāk kustētos un dzīvotu veselīgi. Vienlaikus viņš aizraujas ar plašāk vēl maz zināmu hobiju – 3D fotografēšanu un filmēšanu, ko nākotnē cer pārvērst par profesionālu nodarbi. Protams, nepametot novārtā regbiju un jaunās paaudzes skološanu.

– Kur jūs var sastapt ikdienā?

– Dienas gaitā esmu sastopams trīs dažādās pilsētās: maizi pelnu kā sporta skolotājs Baldonē un Ikšķilē, kur strādāju ar 3.–10. klases skolēniem, savukārt Ķekavas Sporta skolā trenēju jauno regbistu paaudzi.

– Droši vien nav viegli strādāt dažādās vietās.

– Jā, taču, no otras puses, tas palīdz aptvert plašāku skolojamo bērnu loku. Iespējams, kāds no mazajiem audzēkņiem reiz kļūs par izcilu sportistu. Jo sevišķi tieši regbijā – būs nākamie Latvijas izlases spēlētāji.

– Kādēļ jums darbs trīs dažādās skolās un divos novados? 

– Tas ir saistīts ar Latvijas novadu reformu – mēs drīkstam strādāt katrā tikai tajā noteikto stundu skaitu. Tāpēc man ir piecpadsmit stundas Baldonē, pārējās piecpadsmit – Ikšķiles skolā. Papildus tam man ir noteiktas darba stundas Ķekavas Sporta skolā.

– Kā tas tā dzīvē iegrozījās, ka sportā jūs piesaistīja tieši regbijs?

– Tas Baldonē ir viens no pašiem svarīgākajiem un populārākajiem sporta veidiem. Gandrīz katrs baldonietis ir ar šo sporta spēli saskāries. Tas ir tāds kā vietējais nacionālais sporta veids. Agrāk regbijs bija vēl augstākā amatieru līmenī. Reiz klātienē skatījos kādu spēli, un man piedāvāja arī pašam izmēģināt spēkus. Aizgāju uz pāris treniņiem un sāku pamazām spēlēt. Sekoja dalība turnīros. Viss attīstījās tik tālu, ka vēlāk spēlēju arī nopietnā līmenī – pat Latvijas izlasē sanāca uzspēlēt.

– Nedaudz ieskatīsimies jūsu bērnībā. Kad un kā sapratāt, ka vēlaties sportot un ar sportu saistīt savu turpmāko dzīvi? Vai izvēle par labu regbijam bija nejaušība vai apzināts solis?

– Kopš bērnības vienmēr esmu bijis kādā sporta pulciņā. Sākumā nopietnākie bija treniņi vieglatlētikā. Vēlāk sekoja futbols, ar ko nodarbojos samērā ilgi, vairs pat neatceros, cik gadus, un tad pienāca regbija laiks. Lai arī trenējos regbijā, vasaras brīvlaikos, tā teikt, pašmācības ceļā apguvu arī visus pārējos sporta veidus, kas vien pie mums ir pieejami, – basketbolu, volejbolu, bet ziemā, ja bija ledus, spēlējām hokeju. Kā zināms, pie mums Baldonē ir Riekstukalns. Tad var stundām ilgi laisties lejā no kalna ar slēpēm. Starp citu, pagājušajā gadā nokārtoju arī slēpošanas instruktora kursus un saņēmu apliecību! Tagad tik jāgaida īsta ziema. Būs vēl viens labs darbiņš.

– Kāpēc jums bērnībā gribējās sportot, nevis kopā ar citiem puikām darīt nedarbus? 

– Nebiju jau arī nekāds baltais jēriņš, jo bez nedarbiem taču neiztikt, vai ne? Tomēr sportiņš bija tieši tas, kas piesaistīja pamatīgi. Laikam tā apkārtējā vide bija tāda, jo arī visi mani draugi nodarbojās ar sportu – cits vairāk, cits mazāk, taču to darīja. Manuprāt, viss ir ļoti atkarīgs no tā, kādā vidē uzaudz un kādi cilvēki tev ir apkārt. Protams, arī atbalsts no ģimenes puses ir svarīgs.

– Vai arī jūsu vecāki ir saistīti ar sportu? 

– Nē, viņi ar sportu bija nodarbojušies tikai jaunībā.

– Būt sportistam – tā ir viena lieta –, bet kļūt par sporta skolotāju – pavisam cita, vēl nopietnāka nākotnes izvēle. Kad jūs sapratāt, ka vēlaties kļūt tieši par sporta skolotāju? Vai tiešām skolas laikā sportā veicās labāk nekā matemātikā vai ķīmijā?

– Protams, ka sports man padevās. Taču labas sekmes bija arī matemātikā un fizikā. Ķīmijā gan nesekmējās tik labi… Sporta skolotājs esmu tāpēc, ka vēlējos to darīt, turklāt tas tik ļoti labi savijas kopā ar regbiju un trenera darbu. Viss ir cieši saistīts. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ir arī tāds novirziens – vienlaikus var apgūt gan trenera, gan arī sporta skolotāja profesiju. Bez šaubām, ir dažādas programmas, taču tieši šajā es saskatīju savu potenciālu un vajadzību. 

– Cik sen kļuvāt par regbija treneri?

– Tas viss notika paralēli. Kādreiz pats biju Ķekavas Sporta skolas audzēknis. Pēc gadiem kļuvu par treneri. Tas tā secīgi pēctecībā aizgāja. Tomēr jau sākotnēji bija skaidra pamatdoma – kļūt par regbija treneri un vienlaikus skatīties, ko vēl es varētu darīt papildus.

– Savulaik esat spēlējis pat Latvijas regbija-7 izlasē. Kaut kur lasīju, ka, pateicoties augstajai rezultativitātei spēlēs, esat dēvēts par “Miesnieku” kluba “punktu mašīnu”! Kā šobrīd pašam ir ar regbija spēlēšanu?

– Turpinu trenēties Baldones regbija klubā. Tiesa, sacensībās vairs nepiedalos. Vairāk vēlos uzturētu fizisko formu, lai varētu sportot kopā ar bērniem un jauniešiem. 

– Viena no mūsu gadsimta sērgām ir bērnu tuklums, liekais svars. Kā ir ar jūsu audzēkņiem?

– Diemžēl parastajās skolās lielākā daļa bērnu ir ar lieko svaru, savukārt sporta skolā aina, protams, ir atšķirīga – tur šādu bērnu ir daudz mazāk. Iemesls tam ir absolūti vienkāršs: ja viņi cītīgi apmeklē treniņus un sporta stundas, tad nav iespējams dabūt atpakaļ visu to, ko esi apēdis, cik daudz nosēdējis telefonā vai nogulējis pie televizora. Ja ārpus skolas nenodarbojies ar fiziskām aktivitātēm – sportu, tautas dejām –, tad ir grūti cīnīties ar aptaukošanos.

– Vai jums pašam ir izdevies kādu skolēnu motivēt pievērsties sportam un likt tiešām saprast, ka būt kustībā – tā ir īstā dzīve un pamats?

– Jā, noteikti! Baldonē ir gana daudz bērnu, kas sākuši nodarboties ar sportu jau septiņu gadu vecumā vai vēl agrāk un tagad jau izauguši līdz Latvijas jauniešu izlasēm. Sports ir kļuvis par viņu ikdienu, un tas mani ļoti priecē. Bērniem vairs nav vajadzīga ārēja motivācija no treneriem vai kāda cita. Viņi jau paši šo dzinuli uztver kā savas dzīves dabisku sastāvdaļu. 

– Lieki teikt, ka jūsu audzēkņi noteikti vēro arī dažādas sporta pārraides. Vai kādreiz viņiem iesakāt, piemēram, ka šodien ir jāskatās kāda īpaša spēle, vai atgādināt par svarīgiem notikumiem? 

– Daudziem audzēkņiem tas pat nav jāsaka, viņi paši to zina un par to runā. Tiesa, sekot līdzi regbijam ir daudzkārt sarežģītāk tā iemesla dēļ, ka mūsu televīzijas kanālos to faktiski nekad nerāda. Vienīgi, ja tas ir Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs. Mēs pat esam rīkojuši kopīgus skatīšanās pasākumus, kad notiek lielāki turnīri vai sporta notikumi vispār. Ziedojam kādu treniņu un kopā skatāmies arī regbija spēles, lai jaunie sportisti redzētu, kā šo spēli spēlē augstākajā līmenī. Tas daudziem dod papildu motivāciju trenēties un tiekties pēc augstākiem sasniegumiem.

– Kas ir tas, ar ko regbijs piesaista?

– Latvijā regbijs mūsdienās vairs nav tik populārs, kā senāk, taču bez uzmanības, protams, nepaliek. Kad notiek Latvijas čempionāta vai kausa izcīņas spēles, par to stāsta televīzijā. Protams, arī par to, ar kādām sekmēm Eiropas čempionātā spēlē mūsu valstsvienība. Mani pašu visvairāk saista tieši cīņa par bumbu un tiešais fiziskais kontakts. Šī dinamika arī raisīja manī lielo aizrautību. Protams, sasniegt labāko rezultātu, cīņa par katru bumbu, apskriet un apspēlēt pretiniekus.

– Ņemot vērā ikdienas darbu kā skolotājam un trenerim, pieļauju, ka diena izvēršas itin gara. Vai var teikt, ka jūsu dzīve ir saistīta tikai un vienīgi ar sportu?

– Faktiski tā arī ir – mana darbadiena ilgst teju no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Kad beidzas darbs skolās, sākas treniņi. Kad treniņi ar bērniem un jauniešiem ir galā, tad ir laiks paša treniņdarbam. Teiksim tā – sports manā dzīvē ir no paša rīta līdz vēlam vakaram.

– Vai nav drusciņ skumji, ka aktīvā sportista mūžs tomēr ir tik īss? Piemēram, nesen plašu uzmanību izraisīja ilggadējā Latvijas hokeja izlases kapteiņa Kaspara Daugaviņa pēkšņais lēmums noslēgt profesionālā sportista karjeru. Viņa trīsdesmit seši gadi skaitās cienījams vecums profesionālam sportistam. Un tomēr – pat sporta profiņi nevar visu mūžu būt jauni un žiperīgi.

– Protams, ka ir žēl. No otras puses, ja esi ar sportu nodarbojies kopš mazotnes, tad šāds sportista mūžs nemaz nav tik īss. Un kādēļ gan nebūt sportā arī visa turpmākā mūža garumā? Ja runājam tieši par Kasparu Daugaviņu, manuprāt, viņa profesionālā karjera bija salīdzinoši ilga. Vēl būtisks faktors ir tas, uz ko sportisti bieži iekrīt un sākotnēji pat par to nedomā un neaptver, – profesionālajā sportā viss kāda iemesla dēļ var ātri un pēkšņi beigties. Gadi arī paskrien ātri. Tieši tāpēc jau savlaicīgi ir jābūt plānam B – ko darīt pēc karjeras beigām vai paralēli tai –, lai nav tā, ka puse dzīves jau nodzīvota, taču tad pēkšņi viss ir jāsāk no jauna.

– Plāns B jūsu gadījumā bija kļūt par treneri un sporta skolotāju?

– Tieši tā! Regbijs Latvijā nekad nav bijis profesionālā līmenī, ja neskaita dažus regbistus, kuri ir spēlējuši profesionāli. Latvijā regbijs ir amatieru sports, drīzāk pat hobijs. 

– Ja jums Baldonē pa ielu pretī nāk audzēkņi vai viņu vecāki, parasti droši vien sveicināties, vai ne? Kāda ir sajūta, ka jūs atpazīst teju katrs otrais baldonietis? 

– Tev nav jābūt sporta skolotājam, lai Baldonē būtu zināms. Protams, ja esi skolotājs, tad tevi pazīst jo īpaši. Šeit cits citu labi zina, un kaut kādā mērā visi ir vairāk vai mazāk saistīti.

– Jācer, ka būsiet ielicis labu pamatu bērnos un daudzi savu dzīvi saistīs ar sportu, iespējams, tieši tāpēc, ka viņa sporta treneris ir bijis Lauris Dūzelis!

– Cerams! Taču to vēl tikai redzēsim nākotnē.

– Ķekava un Baldone neatrodas rokas stiepiena attālumā viena no otras, turklāt Baldone jau pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām bija atsevišķs novads. Kurā brīdī izlēmāt sākt braukāt un strādāt arī Ķekavas Sporta skolā?

– Ķekavu pazinu labi jau agrāk, jo tur spēlēju futbolu “Audā”. Tāpēc tas man nebija nekas svešs – ikdienā braukāt uz sporta skolu. Treniņi gan mums pārsvarā notiek Baldonē. Arī iepriekš nodarbības galvenokārt noritēja Baldonē, jo Ķekavā nav īsti laba laukuma, kur spēlēt regbiju. Tur ir tikai lielais mākslīgā seguma laukums, kas nav zālājs. Baldonē savukārt ir tādas iespējas, tāpēc treniņi notika un joprojām lielākoties notiek tieši te.

– Regbijs ir jūsu ikdiena – darbs un vaļasprieks vienlaikus. Bet zinu, ka jums ir vēl kāds hobijs, ar ko esat pamatīgi aizrāvies. Lūdzu, pastāstiet par to!

– Jā, ir tāda jauna lieta, ar ko esmu sācis nodarboties, – tā sauktā 3D tūres izveide. Pievērsos tam nesen, tāpēc šāda veida fotografēšana un filmēšana pagaidām vēl ir tikai hobijs, jo lielus ienākumus tas pagaidām nenes. Taču man ir mērķis pievērsties tam vēl pamatīgāk, lai arī šī nodarbe nākotnē kļūtu par ienākumu avotu.

– Kā vispār radās doma pa 3D fotografēšanu un filmēšanu?

– Brālis vienubrīd strādāja nekustamo īpašumu jomā par mākleri. Arī es sāku par to interesēties un sociālajos tīklos ievēroju latviešu uzņēmumu “Giraffe360”, kas ir izveidojis speciālu fotokameru, ar ko var radīt šādas 3D tūres. Izmēģināju viņu ražoto produktu, un tagad jau esmu nonācis līdz tam, ka centīšos veidot vēl profesionālākas tūres, kuras varēs pielietot plašākiem objektiem. 

– Bieži vien, ieraugot bildes vai video, šķiet – ak, cik lieli apartamenti! Bet, kad ienāc konkrētajās telpās, tās patiesībā, izrādās, ir tik mazas... Acu apmāns.

– Jā, tieši tāpēc 3D tūre ir ļoti labs rīks, lai attālināti varētu maksimāli plaši nodot šo sajūtu, kā kopumā izskatās konkrētie apartamenti, dzīvoklis, māja vai jebkāda cita veida īpašums. Arī kempingi, starp citu. 3D tūre ir pietuvināta maksimāli reālajai ainai. Kamerai ir arī īpašs mērinstruments, kas ļauj precīzi reģistrēt konkrētus telpas izmērus.

– Cik viegli vai grūti ir veidot 3D tūri? Pieņemsim, īpašumam ir vairākas telpas, kas jāiekļauj tūrē. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai šādu kompleksu pasākumu veiktu?

– Mūsdienīga kamera jau sadarbojas ar mākslīgo intelektu, līdz ar to process notiek ļoti ātri. Pilnīga tūre tiek izveidota divdesmit četru stundu laikā. Mans darbs ir ar kameru uzņemt attēlus visās telpās, lai ir redzams katrs stūris, pārējo darbu tālāk jau veic mākslīgais intelekts un IT speciālisti.

– Lai uzfilmētu visus stūrus, sanāk, ka jums jāfotografē katrs centimetrs, lai nepalaistu kaut ko garām. 

– Ja ir istaba, tad kamera ir jānovieto maksimāli tās vidū. Tas rada tādu kā 360 grādu attēlu, ko sauc pa panorāmu. Pēcāk šīs panorāmas montē kopā. Attiecīgi tajā tūrē jūs varat pietuvināt katru stūri detalizēti kā veselai bildei. Tas viss notiek diezgan ātri.

– Vai jūs arī savā ikdienā šādu kameru pielietojat? Varbūt tas ir tikai kā darba instruments? 

– Jā, tas ir darba instruments. Tagad nākamais posms būs filmēšanas opcija. Tas gan notiek ar citu kameru, kas var veidot 360 grādu panorāmas. Tā videoformātā uzfilmē visu, kas ir apkārt, un to vēl iesaista virtuālajās tūrēs. 

– Kur jūs šo māku apguvāt? Cik viegli vai grūti ir iemācīties ko tādu darīt?

– Tieši šī kamera, kas ir aprīkota ar mākslīgo intelektu, radīta tāda, lai būtu maksimāli viegli lietojama. Lai to viegli varētu lietot iespējami plašāks cilvēku loks. Visu par virtuālajām tūrēm un visu pārējo es apguvu pašmācības ceļā. Bet sākās viss tieši ar šo “Žirafi”, kā mēs to draudzīgi saucam. Vēlāk pētīju visu dziļāk par iespējām veidot virtuālās tūres un kāds pēc tām vispār ir pieprasījums. Soli pa solim apgūstu arvien vairāk.

– Varbūt jums ir vēl kāda aizraušanās?

– Jā, makšķerēšana!

– Arī zemledus?

– Jā, arī to es daru katru ziemu. Bet vispirms ir jāsagaida pietiekami biezs ledus.  

– Jums nav bail kāpt uz ledus?

– To es daru tikai tad, ja ledus ir pārbaudīts un drošs. Piemēram, Peipusa ezerā Igaunijā, kurp katru gadu dodos vienu vai divas reizes, uz ledus nemaz tā vienkārši nelaiž, ja to nav atļāvusi vietējā robežsardze.

– Ko jūs darāt ar noķertajām zivīm?

– Kā nu kuru reizi. Parasti jau kaut ko atstāju arī sev, lai varu pagatavot un apēst. Protams, ne katru dienu sanāk uzturā lietot tik svaigu zivi, kuru turklāt pats esi noķēris. Ja gadās, ka loms ir liels, skaidrs, ka visu mājās nenesu un atlaižu turpat atpakaļ ūdenī.

– Vai zivis pats gatavojat?

– Zivis vienmēr gatavoju pats. Kāda ir mana mīļākā recepte? Teikšu tā: visbiežāk gatavoju līdakas kotletes. Tās man ļoti garšo. Un ja vēl ir paša gatavotas... Garšo visai ģimenei! Bet man vispār patīk gatavot. Tas rada papildu gandarījumu.

– Paldies jums par interesanto sarunu!