Aivars Puriņš: Kamēr vien spēšu, tikmēr sportošu! ^{Apriņķis.lv}

– Ir sācies 2025. gads. Kāds ir šis laiks aktīvajam sportistam Aivaram Puriņam?

– Pēdējā laikā ir zināmas pārmaiņas. Agrāk es trenējos katru dienu – gāju uz stadionu arī brīvdienās. Taču tas nenozīmē, ka ziemas mēnešos slaistītos. Man joprojām ir kārtīgs treniņu grafiks. Faktiski piecas dienas nedēļā ir nopietni treniņi: četras dienas – sporta hallē pie stadiona, bet piektdienās mēs darbojamies manēžā. Tur ir divsimt metru skrejceļš ar virāžām, varam veikt ātruma pieslīpēšanas darbus.

Vienā no treniņu dienām es obligāti papildus ņemu klāt darbu svaru zālē. Ja man ir divu stundu treniņš, tad pusotru stundu skrienu, vingroju, soļoju un veicu speciālos vingrinājumus, bet pēc tam apmēram trīsdesmit četrdesmit minūtes esmu svaru zālē. Tie pamatā ir pietupieni ar svaru stieni vai raušana, palēcieni, svaru bumbas, hanteles. Spēka treniņi. Būtībā es esmu sprinteris, līdz ar to man vajag ne tikai skriet, bet arī attīstīt kāju spēku. Sprintā tas ir vajadzīgs tieši startam – distances pirmajiem trīsdesmit metriem nepieciešams kārtīgs atspēriena spēks, lai pēc tam vari labā ātrumā skriet līdz finišam.

– Jūs minējāt vārdu “mēs”. Kas tad tie “mēs” esat?

– Reti kad hallē vai manēžā esmu viens. Esam trīs četri sportisti, kas darbojamies katru dienu. Taču ir gana daudz tādu sportistu, kas darba vai kāda cita iemesla dēļ netiek katru dienu trenēties. Piemēram, mūsu pulkā ir Jānis Kaprālis, kuram aprīlī apritēs jau astoņdesmit divi gadi. Viņš ir gan kaislīgs sportists, gan nopietni pēta vēsturi, ciltsrakstus, raksta atmiņu grāmatas vai palīdz saviem jaunības draugiem tās sarakstīt. Viņš spēj to visu labi apvienot. Citiem to ir grūtāk izdarīt. Arī man ir viegli salāgot. Dienas treniņi piektdienās sporta centra “Ogre” manēžā notiek no pulksten vieniem, vakaros sportisti pulcējas septiņos. Tie esam tie “mēs”, kas trenējamies cits citam līdzās, lai arī pārsvarā katram ir savs plāns un disciplīna. Tā ir mūsu komanda.

– Vai arī mājās jūs trenējaties? Varbūt jums ir iekārtota sava mazā sporta zālīte?

– Ziemas periodā brīvdienās es trenējos tikai mājās. Pārsvarā tā ir vingrošana. Veicu pilates vai stiepšanās vingrinājumus, kas ir vajadzīgi dziļo muskuļu stiprināšanai. Man ir velotrenažieris. Protams, cilāju arī hanteles, staipu speciālās vingrošanas gumijas, ar kurām var trenēt dažādas muskuļu grupas. Bet mūsu vidū ir tādi, kas arī ziemas laikā dodas uz treniņiem stadionā. Piemēram, Gunārs Vaivods, kurš savulaik bija labs barjersprinteris. Tagad viņa pamatdisciplīna ir augstlēkšana, taču barjerskrējienu nav atmetis. Augstumā lēkt viņš trenējas telpās, barjersprintu – stadionā.

– Cik daudz laika ikdienā jums paiet sportošanā? Vai vispār atliek laiks personīgajai dzīvei?

– Es gan trenējos nedaudz atšķirīgi no citu sportistu treniņu grafikiem. Ja tā ir darbadiena, tad man rīta treniņš ir no pulksten deviņiem. Divas stundas trenējos, tad eju mājās. Savukārt dienas otrajā pusē man ik palaikam ir slodzes treniņi ar velotrenažieri, tāpat vingroju ar gumijām. Katru dienu man iznāk darboties četras piecas stundas. Summā sanāk daudz, tas tiesa. Brīvdienās man ir tikai tā sadaļa, ko mēs saucam par mājas treniņiem. Skatos televīzijā vai internetā kādu sporta pārraidi un vienlaikus minos uz velotrenažiera vai vingroju. Tā sakot, apvienoju abas šīs lietas. Atbildot uz jautājumu, vai man atliek laiks personīgajai dzīvei, jāteic, ka sports ir viena no manas dzīves pamata sastāvdaļām. Es tā nenodalu, ka te man sākas sports un te – privātā dzīve.

– Kāpēc jūs savā vecumā tik ļoti vēlaties būt formā, nemitīgi trenēties un piedalīties sacensībās? Citi jūsu gados vienkārši zviln dīvānā un skatās televizoru.

– Ja cilvēks sporto, tad katram ir savi plāni un ieceres. Viens nodarbojas ar sportu vienkārši tāpēc, lai justos vesels, – tās ir viņa rūpes par savu veselību. Kad cilvēkam ir laiks, viņš paskrien, brauc ar velosipēdu, peld. Vienkārši savā brīvajā laikā kustas. Otrs savukārt jau sāk sportot nopietnāk. Tagad ir populāri teikt “seniori” vai “veterāni”, bet ir tāds jēdziens kā “vecmeistari”. Man pašam ļoti patīk šis vārds. Tas nāk no angļu valodas vārda master athletics – vecmeistaru vieglatlētika. Dažādu vecumu cilvēki piedalās sacensībās. Ir atšķirīgi gan meistarības un sacensību līmeņi, gan arī tas, kā nu kurš trenējas. Ja cilvēks sporto un piedalās sacensībās tikai tāpēc, ka viņam patīk sportisku cilvēku atmosfēra, bet uz īpaši augstiem rezultātiem savā grupā viņš nepretendē, tas ir viens. Un ir tādi, kas sasnieguši augstu līmeni – Latvijas un Baltijas čempioni, pasaules un Eiropas čempionātu medaļnieki. Viņi savā ziņā ir spiesti noturēt sasniegto līmeni un turpināt cītīgi trenēties. Tas būtībā nozīmē trenēties profesionāli. Gan tie, kam ir sešdesmit gadu, gan tie, kam jau pāri septiņdesmit. Viņi neatlaidīgi strādā un ir pasaules sešu labāko sportistu līmenī.

– Kā ar jums pašu?

– Savā ziņā esmu tāds pats.

– Vai sportista gaitās pēdējo gadu laikā jums ir nācies saskarties ar kādu interesantu atgadījumu?

– Jā, protams! Tas bija pirms sešiem gadiem, 2019. gadā, kad aizbraucu uz pasaules čempionātu telpās. Finišēju četrsimt metros trešais, bet pēc pusstundas uzzināju, ka… esmu diskvalificēts. Zīmīgi, ka pārkāpumu saredzēja nevis tiesnesis, bet gan britu līdzjutēji, proti, izejot no pirmās virāžas, es esot pieskāries līnijai. Tiesnesis, kurš bija tajā virāžā, pārkāpumu nesaskatīja. Kuram nu vēl tas bija jāredz, ja ne tiesnesim, vai ne? Taču britu līdzjutēji, kuri sēdēja tribīnēs, iesniedza protestu, jo anglis finišēja aiz manis – ceturtajā vietā. Pēc atkārtotas video noskatīšanos tā sauktajā slow motion jeb palēninātajā versijā bija redzams, ka uz baltās līnijas parādās viens melns punktiņš. Tas nozīmēja, ka es esmu ar kreiso kāju tai pieskāries. Līdz ar to bronzas medaļa aizgāja britam. Viņš gan nākamajā dienā nāca atvainoties, jo uzskatīja, ka nav pelnījis godalgu, taču komandas intereses bijušas citas.

Vecmeistaru vidē visi ir kā liela ģimene. Nav svarīgi, no kuras valsts tu esi. Daudzi labākie skrējēji no mūsu vecuma grupas mani uzņēma kā līdzīgu, un, tā kā pasaules publika mani uzņem kā līdzīgu sāncensi, es nedrīkstu pacelto latiņu laist zemāk, tādēļ esmu spiests trenēties ļoti intensīvi. Tagad es strādāju tik daudz, cik pat jaunībā neesmu trenējies. Kaut arī man tūlīt jau būs septiņdesmit viens gads.

– Ja jau pieminējāt jaunību, gribu pavaicāt, ar ko tolaik nodarbojāties?

– Cik sevi atceros, visu mūžu esmu sportojis. Ja drīkst tā apgalvot, tad manas pirmās sacensības bija pirms sešdesmit pieciem gadiem. Tas notika 1960. gada vasarā, kad mēs ar brāli (viņš ir trīs gadus vecāks) savā starpā sacentāmies akmeņu mešanā, tāllēkšanā, skriešanā un citos vingrinājumos. Talsu rajona Dundagas vidusskolā mums bija ļoti nopietnas fizkultūras stundas – vieglatlētika pēc pilnas programmas, arī slidojām, spēlējām hokeju, slēpojām, vingrojām uz rīkiem. Īsi sakot, it kā provinces skola, taču ar ļoti nopietnu akcentu uz sportu.

1965.gadā mūsu skola kļuva par mācību iestādi ar volejbola novirzienu. Mums bija ļoti sportiska klase, visi sākām spēlēt arī tā saukto tīkla bumbu. Jau pēc pusgada mēs braucām uz finālturnīru Rīgā. Pēc gada, kad mācījos jau septītajā klasē, Latvijas izlases treneris Sūniņš mani un vēl vienu no mūsu komandas uzaicināja uz Latvijas jaunatnes jaunākās vecuma grupas valstsvienību. Tolaik mēs patiešām ļoti nopietni spēlējām volejbolu, oficiāli trenējāmies, braukājām uz visiem fināliem. Bet visam paralēli… Bija tāda sistēma: ja tu vari spēlēt volejbolu un skriet krosu, tev faktiski bija jāpārstāv sava skola visos iespējamajos sporta veidos.

Man nopietnā sportošana nesākās ar vieglatlētiku, bet gan tieši ar volejbolu. Arī vēlāk, kad studēju Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē, spēlēju augstskolas mačos. Savukārt otrajā komandā pārstāvēju institūtu Rīgas hokeja čempionātā. Galvenajā komandā spēlēja tie, kas nāca no sporta skolām. Otrajā bija tuvākās rezerves un studenti no provinces. Savas dzīves laikā esmu spēlējis visdažādākās sporta spēles. Vēlākos gados mūsdienās esmu izmēģinājis arī futzālu jeb telpu futbolu, florbolu.

Pēc institūta beigšanas aktīvais sports gan palika otrajā plānā. Tiesa, tas, kam es nopietni pievērsos, arī ir sports, tikai viss notiek citādāk. Kopš skolas laikiem esmu aizrāvies ar radiosportu.

– Oho!

– Jā, tā ir darbošanās ar radiosakariem, kas notiek sacensību līmenī. Ir dažādu formātu sacensības: Eiropas un pasaules čempionāti, arī atsevišķu kontinentu vai citu valstu atklātie čempionāti. Sēžot mājās, ar savu raidstaciju vari startēt pasaules meistarsacīkstēs. Eiropas čempionātā esmu ticis pat pirmajā desmitniekā, bet pasaules meistarsacīkstēs vairākus gadus biju kā labākā Latvijas raidstacija.

– Kas ir radiosports?

– Lielākās sacensības notiek divdesmit četras vai četrdesmit astoņas stundas. Šajā laikā ir jānodibina maksimāli daudz sakaru. Ko tas nozīmē? Tu zini, kādās frekvencēs un diapazonos strādā raidstacijas. Katrai radio amatieru stacijai ir savs izsaukuma signāls, tāpat kā automašīnai numurs. No tā var noteikt, kādu valsti raidstacija pārstāv, tāpat to, vai tā ir individuālā vai kolektīvā stacija. Burtu kods, kas nosaka, ka tieši šī raidstacija ir tava.

Ja interneta meklētājā ieraksta manu izsaukuma signālu, uzreiz var redzēt, ka tas ir Aivars no Latvijas. Ieslēdz, grozi noskaņošanās pogu un dzirdi, ka ir kāda stacija no, piemēram, ASV. Es to izsaucu, viņš otrā galā mani sadzird, atbild, mēs apmaināmies ar kontrolnumuriem. Ja es viņam esmu desmitais, tad viņš man dod ciparu 010, bet es viņam 001 kā pirmajam. Mēs pierakstām visu. Ir arī elektroniskā atskaite, ko nosūta pēc sacensību beigām. Piemēram, es četrdesmit astoņu stundu laikā esmu nodibinājis tūkstoš piecsimt sakarus. Ieskaitīt to visu var tikai tad, ja arī otrs cilvēks ir norādījis mani. Proti, ir jāsakrīt numuriem un sakaru nodibināšanas laikam, arī frekvencei. Ja viens faktors ir pārkāpts, to rezultātā neieskaita.

– Izklausās aizraujoši!

– Ir arī dažādi bonusa punkti. Visa pasaule ir sadalīta četrdesmit WAZ (Worked All Zones) zonās. Piemēram, ir sacensības, kurās kā reizinātājs iet vai nu šo valstu skaits, vai zonu skaits. Varbūt kas cits. Kā piemēru var minēt Rumānijas čempionātu – te reizinātāji ir visi valsts apgabali vai provinces. Jo vairāk ar viņiem nostrādā, jo vairāk tiec pie bonusa punktiem, kas iet kā reizinātājs. Proti, tavi parastie punkti tiek reizināti ar šo skaitli, respektīvi, nostrādātie bonusi. Tur ir liela matemātika.

– Bet cilvēks taču fiziski nevar būt ēterā četrdesmit astoņas stundas no vietas, vai ne tā?

– Jā, jo zūd balss. Visu laiku ir ar balsi jāstrādā. Galva ir gluži kā burbuļota, jo ēters ir vienkārši pārpildīts. Visā tajā gūzmā ir jāatrod stacija, ar kuru neesi vēl kontaktējies. Kopumā ir astoņi diapazoni īsviļņos un vairāki diapazoni ultraīsviļņos. Ir tādi, kuros nakts laikā ir labāka uztveramība, citiem – tieši dienas laikā. Ja tās ir sacensības ultraīsviļņu diapazonā, tad man uz jumta esošā antena jāpagriež pret to konkrēto staciju. Tas nozīmē, ka pašam visu laiku ar pulti antena jāgroza. Jābūt ļoti augstai precizitātei. Tāda ir ultraīsviļņu specifika, tā ir ļoti sarežģīta – augstākā pilotāža.

Savukārt pati augstākā meistarība ir tā sauktie Mēness sakari jeb EME (Earth – Moon – Earth). Tas ir tad, kad raida signālu mūsu Zemes pavadoņa Mēness virzienā. Tas atstarojas, un to uztver stacija, piemēram, kādā Klusā okeāna saliņā, un tā raida atpakaļ. Signāla garums ir 800 000 kilometru, un tas ceļā pavada divarpus sekundes. Ar ausi uztvert to fiziski vienkārši nav iespējams, tāpēc ir speciālas programmas, kas noķer šo vājo kodēto signālu, pārvērš uz ekrāna lasāmos burtos un vārdos. Tie ir kosmiskie sakari. Un ir vēl arī meteoru sakari jeb MS (Meteo Scatter). No kosmosa krīt akmeņi, tā sauktie meteori, iet cauri mūsu atmosfēras blīvajiem slāņiem un sadeg. Veidojas jonizējošas gāzes astes, un no tām tad atstarojas radioviļņu signāls. Tas arī ir ļoti specifisks radiosakaru veids.

– Paldies par tik smalku skaidrojumu! Pieļauju, ka daudzi neko par tādu radiosportu nemaz nezināja. Bet atgriezīsimies pie jūsu specialitātes – pēc augstskolas diploma esat arhitekts. Tas taču nemaz nav saistīts ar sportu! Pastāsties par to vairāk, lūdzu!

– Mana arhitekta karjera sākās pēc tam, kad atgriezos no dienesta padomju armijā. Iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā un to absolvēju. Mana pirmā darbavieta bija Tukumā kā pilsētas galvenajam arhitektam. Vēlāk gan ģimenes apstākļu dēļ pārnācu uz Rīgu, kur strādāju projektēšanas institūtā “Komunālprojekts”. 1985. gada rudenī visi pārcēlāmies uz Ogres rajona Jumpravu. Tur joprojām ir vairāki atpazīstami objekti, kurus esmu projektējis, – piemēram, pilsētas estrāde. Īpaši piestrādāju pie tās akustikas. Tagad šī estrāde ir pārbūvēta, tā vairs nav tik plaša.

Savu roku pieliku arī pie kultūras nama pārbūves – zālē ir manis projektēta akustika. Tomēr lielākoties esmu projektējis privātmājas, turklāt – visā Latvijā. Tā nu sanāk, ka faktiski lielāko daļu dzīves esmu strādājis privātpraksē. Savu karjeru noslēdzu pagājušā gada martā. Tā ilga četrdesmit trīs gadus. Tagad es vēlos tikai sportot.

– Vai arī pārējie ģimenes locekļi aktīvi sporto?

– Jā. Arī brālis ir beidzis to pašu skolu, kuru es, – ar volejbola novirzienu, bet, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņš bija studentu volejbola izlasē. Jumpravā mēs spēlējām volejbolu vienā komandā, jo brālis te bija apmeties vēl pirms mūsu ierašanās.

Mana sieva jaunībā aktīvi sportoja, bet pēdējos gadus viņa priekšroku dod braukšanai ar velosipēdu un peldēšanai.

– Cik jums ir bērnu?

– Divas meitas. Vecākā meita ir beigusi Latvijas Universitāti un tagad dzīvo un strādā Zviedrijā, aktīvi sporto, bet vairāk sev: svara bumbas un stienis, dažādi ļoti sarežģīti vingrinājumi. Par to, ar kādiem svariem viņa strādā, pat man ir jāsaķer galva! Pat es ar tādiem nevarētu tikt galā! Vajag speciāli trenēties. Jaunākā meita bija sportiste skolas laikā. Viņa pabeidza Griničas universitāti Londonā, cītīgi strādā savā arodā turpat Londonā, sportam laika īsti neatliek.

– Kādas ir jūsu ieceres šajā gadā?

– Šogad man kā vieglatlētam ir četras galvenās sacensības. Martā notiks ziemas spēles Rīgā, kur plānoju skriet sešdesmit un divsimt metru distances. Jūlijā Jelgavā norisināsies vasaras spēles. Augusta sākumā Liepājā notiks Latvijas čempionāts, bet septembra sākumā – Baltijas čempionāts Klaipēdā. Tas gan nenozīmē, ka nepiedalīšos arī kādās mazākās sacensībās – piemēram, Ogres atklātajā čempionātā. Galvenais ir būt labā formā un neiedzīvoties savainojumos.

– Pateikt “stop” sportam laikam ir neiespējami.

– Tas ir atkarīgs no tā, kādā līmenī varēšu startēt. Ja traumu dēļ es nevarēšu ātri skriet sprintu, ir vēl citas disciplīnas – soļošana, garās distances, lodes grūšana, diska mešana vai šķēpmešana. Tāpat es varu spēlēt jebkuru sporta spēli, slidot vai slēpot. Ja nevaru skriet sprintu, dzīve no tā neapstāsies. Kamēr vien spēšu, tikmēr sportošu!

– Paldies par interesanto sarunu!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbildīgs ir laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”