Krišjānis Ratiniks – baložnieks ar Ginesa rekordu ^{Apriņķis.lv}

– Kopš Ginesa rekorda sasniegšanas ir pagājis kāds laiciņš. Kas jauns un interesants ir noticis jūsu dzīvē?

– Godīgi sakot, pēdējais gads manā dzīvē ir bijis diezgan garlaicīgs… Joprojām guļu uz šiem Ginesa rekorda lauriem, kurus ieguvu pirms gada 26. janvārī. Esmu ļoti daudz domājis, ko jaunu pasākt, taču nekur tālu ar to pagaidām neesmu ticis. Tas nekas. Turklāt tam ir arī loģisks skaidrojums. Mans darbs ir saistīts ar veloceļošanu un nemitīgu būšanu ārpus Latvijas. Vienu gan zinu droši – esmu nolēmis šogad vairāk pievērsties Latvijas apceļošanai.

– Kas jūs vispār piesaistīja velobraukšanai tik ļoti?

– Vizināšanās ar divriteni mani saistījusi jau kopš bērnības. Tas bija un joprojām ir laika brīdis, kuru varu pavadīt ar sevi. Ja agrāk es biju tāds izteikts vienpatis, tagad esmu izaudzis līdz tam, ka man patīk braukt kopā ar citiem cilvēkiem. Dalīties ar citiem tajā, ko esmu redzējis un kur esmu nokļuvis.

– Cik valstīs šo gadu laikā esat pabijis?

– Ar riteni sāku ceļot tad, kad man bija divdesmit divi, divdesmit trīs gadi. Kopš tā laika esmu apceļojis jau sešdesmit piecas valstis. Esmu uzkrājis daudz zināšanu, ar kurām vēlos dalīties, tādēļ aicinu līdzi šajās tūrēs arī citus ceļot gribētājus.

– Tad man jājautā, kāda ir garākā distance, kuru esat pieveicis vienas diennakts laikā?

– Tas notika tieši todien, kad ieguvu Ginesa pasaules rekordu, – divdesmit četru stundu laikā es apmeklēju deviņas valstis, kopumā nobraucot septiņsimt piecpadsmit kilometru.

– Tas šķiet mazliet neticami, ka vienas diennakts laikā ar divriteni iespējams paviesoties deviņās valstīs! Kuras tās bija?

– Tas bija tepat Eiropā: Itālija, Šveice, Lihtenšteina, Austrija, Vācija, Francija, Luksemburga, Beļģija un Nīderlande.

– Kad nonācāt pie idejas par Ginesa pasaules rekordu?

– Šī doma manu prātu urdīja jau sen. Vismaz piecus sešus gadus. Kamēr sēdēju ar savu ideju tikai prātošanas līmenī, bet nekā lietas labā nedarīju, daudzi šī rekorda latiņu uzstādīja arvien augstāku. Kad tika sasniegta astoņu valstu robeža, sapratu, ka ir pēdējais brīdis savu ieceri realizēt dzīvē – ir jāizbraukā deviņas valstis, citādi var gadīties, ka to nekad vairs neīstenošu.

– Kāpēc tieši šāds valstu skaits?

– Manuprāt, tādam veloceļotājam kā es tas visvairāk ilustrē tieši manu brīvību un alkas pēc šādiem piedzīvojumiem: ceļojuma plānošana, loģistika un vienlaikus pēc iespējas vairāk valstu apciemošana vienlaikus... Esmu ļoti gandarīts, ka man tas izdevās. Tiesa, tas nebija viegli ne fiziski, nedz arī juridiski. Daudzi varētu šādu ceļojumu veikt un uzstādīt Ginesa rekordu, bet, lai to juridiski arī atzītu, ir jābūt lielai informācijas bāzei ar ievāktajiem datiem, lieciniekiem, fotogrāfijām un parakstītiem dokumentiem. Šis reģistrācijas process aizņēma pus gadu, līdz es beidzot arī fiziski varēju saņemt attiecīgu sertifikātu.

– Vai pasaulē ir daudz tik fanātisku cilvēku kā jūs, kuri vēlas sasniegt šādus rekordus?

– Par to man ir grūti spriest, jo es nezinu, cik bieži tiek mēģināts uzstādīt šādu rekordu. Mēs jau redzam tikai to riteņbraucēju vārdus, kuri ko tādu ir sasnieguši. Vienīgi veiksmīgos gadījumus, nevis neveiksmīgos mēģinājumus. Man svarīgākais bija tas, lai šo Ginesa rekordu teorētiski nevarētu pārspēt. Pašlaik uzzīmēt tādu maršrutu, kur diennakts laikā būtu iespējams izbraukt desmit valstis, īsti reāli nav. Tik daudz cilvēks divdesmit četrās stundās nevar nobraukt, maz ir tādu iespēju kaut vai valstu izmēru ziņā un cik tālu tās viena no otras atrodas. Tāpēc es laikam pat īsti neuztraucos par to, ka, iespējams, vēl kāds tik drīzā nākotnē spētu pārspēt manu rezultātu.

– Pastāstiet par to dzinuli, kas jums liek kāpt uz velosipēda un braukt tik garus attālumus. Kā nepiekust un sevi pārspēt?

– Es pārliecinoši varu teikt vienu: velosipēds ir pats labākais transportlīdzeklis pasaulē, kāds vien cilvēkam var būt. Braucot ar riteni, var redzēt daudz vairāk, nekā ceļojot ar automašīnu vai autobusu, nemaz nerunājot par lidmašīnām. Tu vari jebkurā brīdī apstāties, nofotografēt kādu skaistu ainavu, objektu vai cilvēkus. Vari pēkšņi nedaudz pamainīt maršrutu, jo vari to atļauties. Nekur nav jāsteidzas! Tas man dod to brīvības sajūtu, kuru nevar gūt, ja izmanto cita veida transportu. Protams, nemitīgi mīt pedāļus nav nekāds vieglais darbiņš, taču tas, ko var pieredzēt un piedzīvot, ir neatsverams ieguvums.

– Vai ir dienas, kad sanāk neuzkāpt uz velosipēda?

– Daudz cilvēku par mani nepareizi domā, ka es katru dienu to vien daru, kā braucu ar divriteni. Patiesībā gada laikā divus mēnešus es nebraucu ar riteni vispār. Tajā pašā laikā tas nebūt nenozīmē, ka tik ilgu laiku vispār turos no velosipēda pa gabalu. Vismaz reizi nedēļā ir kāda diena, kad nebraucu nemaz. Bet nav arī gluži tā, ka es tās dienas pavadītu dīvānā. Ja es nekāpju uz velosipēda, tad vismaz eju paskriet vai dodos garākā pastaigā. Vai arī sēžu lidmašīnā, jo dodos nākamajā velotūrē.

– Dodoties kādā tālākā ceļojumā, arī uzticamais partneris – divritenis – ir jādabū iekšā lidmašīnā. Kā tas notiek?

– Kad cilvēki dodas ceļojumā, viņi rūpīgi sakrāmē koferi. Nereti ir tā, ka šī kofera pakošana aizņem diezgan daudz laika, jo ir jāizlemj, ko ņemt līdzi un vai vispār to varēs ielikt ceļasomā. Divriteni koferī neieliksi. Tas ir jāiepako speciālā kartona velo kastē, taču viss process aizņem tikai piecpadsmit minūtes. Kad cilvēks to paveic pirmo reizi, viņš saprot, ka velosipēdu ir daudz vieglāk paņemt līdzi, nekā sagatavot ceļojumam koferi.

– Vai bieži apstājaties un fotografējat, ja ieraugāt kādu skaistu vietu?

– Fotografēšana deviņdesmit procentos gadījumu notiek brauciena laikā, jo telefons ir kabatā un bildes top, ceļā esot. Ir bijušas situācijas, kad pāri ceļam skrien kāds zvērs vai ir redzami skaisti saules stari mākoņos, – tas ir tikai īss mirklis, tādēļ jābūt sekundes gatavībā, lai šo to iemūžinātu. Bieži vien apstāšanās laiks un sagatavošanās fotografēšanai var būt pārāk ilga, un šis mirklīgais skats jau būs zudis. Tieši tāpēc manas labākās fotogrāfijas ir tapušas, tieši braucot.

– Kā jums nepiekūst kājas tik garos braucienos?

– Es smejos, ka riteņbraukšana ir sēdošs sporta veids, jo lielākoties jau sēžam uz sava divriteņa. Taču šajā gadījumā mēs nerunājam par to kā sporta veidu, kas būtu sacensības. Tā ir aktīvā atpūta. Protams, ka piekūst kājas! Taču citam varbūt tās nogurst, kaut vai sēžot tikai pie datora vai televizora vien. Braucot ar velosipēdu, jebkurā brīdī vari apstāties, piesēst kādā kafejnīcā vai vienkārši pastaigāties. Tā ir tā absolūtā veloceļotāja brīvība.

– Jūs piedāvājat daudz un dažādus velobraucienus visa gada garumā. Ir pat mēneši, kad notiek vairākas tūres pēc kārtas.

– Esmu Latvijā vienīgais oficiālais tūrisma operators, kurš ved veloceļojumos. Un zinu ļoti skaidri, ka cilvēki vēlas ceļot šādā veidā, lai redzētu Eiropas valstis no velotūrista skatpunkta. Ir, protams, mazāk populāri ceļojumi, taču ir arī tādas tūres, kur dalība tiek rezervēta pat stundas laikā. Cenšos piedāvājumus dažādot. Man pašam vienmēr ir paticis iekļaut dažādus maršrutus, jo daudz ir tādu, kas pēc laika vēlas doties atkal jaunā ceļojumā. Tas ir mans dzinējspēks, jo bez gandarījuma, ko saņemu, kad cilvēki smaida un priecājas par dabas skatiem un to, ko ir pieveikuši, nekā labāka nav.

– Kur šādos veloceļojumos parasti guļat – viesnīcās vai teltīs?

– Nakšņojam tikai viesnīcās vai apartamentos. Mūsu bagāža patiesībā ir pavisam neliela – somiņa, kurā ir vissvarīgākās lietas. Gulēšana vienmēr ir komfortablos apstākļos, tāpēc ceļojumam vajadzīgo lietu ir ļoti maz.

– Kādi ir jūsu līdzbraucēji ceļojumos?

– Vecākais klients jaunāks nekļūst, bet viņš turpina ceļot kopā ar mani. Viņš ir jau pieteicies uz nākamo velotūri. Vīram šobrīd ir jau astoņdesmit pieci gadi! Daudzi droši vien iedomājas, ka ar divriteni ceļo tikai gados jauni cilvēki, bet vidējais vecums manās grupās ir ap četrdesmit pieciem gadiem.

– Vai ar velosipēdu ceļojumos gadās arī kādas ķibeles?

– Jā, ir bijušas, tomēr esmu novērojis, ka pēdējo gadu laikā tās piemeklē arvien retāk. Cilvēki cītīgāk sagatavojas, arī tehnika ir labāka. Ja kādreiz kādam gadās caura riepa, to mēs kopīgiem spēkiem vienmēr nomainām. Lielāku problēmu nekad nav. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas braukt kopā grupiņā, nevis ceļot vieni paši, jo viņi nemāk novērst šāda veida tehniskas problēmas. Tā ir sava veida apdrošināšana, ka tad, kad brauc kopā ar zinošiem cilvēkiem (un tādam noteikti ir jābūt grupas vadītājam), viņi tavā vietā atrisinās kādas tehniska rakstura problēmas.

– Jūs braucat viens un no tādām problēmām nebaidāties?

– Nē, nebaidos, jo mūsdienās vienmēr būs pieejams kāds sabiedriskais transports, taksometrs vai palīdzība no malas, ja nu patiešām notiktu kaut kas tāds, kad nevari vairs turpināt ceļu saviem spēkiem. Lielākoties viss ir atrisināms.

– Vai varat izstāstīt arī kādu kuriozu?

– Hmm… Nāk prātā kāds grupas brauciens. Parasti tūrē dodamies septiņi astoņi cilvēki. Es katram lūdzu pastāstīt par to, kas viņu dzīvē aizrauj un kā viņš varētu būt noderīgs šajā ceļojumā. Interesanti, ka teju katrā reizē grupā ir kāds, kurš nodarbojas ar orientēšanās sportu. Viņi vienmēr saka: mums nebūs nekādu problēmu, jo mēs kartes pazīstam un noteikti nekur neapmaldīsimies. Kopš es šos vārdus dzirdu, vienmēr pie sevis labdabīgi nosmīnu: šie cilvēki pilnīgi noteikti kaut kur noklīdīs! Ja cilvēks saka, ka viņš ir orientierists, skaidrs, ka tiks meklēti kādi piedzīvojumi un noteikti nobrauks no maršruta. Un tad būs zvans Krišjānim: “Klausies, esmu mazliet pazudis! Kur man braukt?” Bet varu nomierināt – neviens nekad nepazūd ar galiem, visus atrodam un uzvedam atpakaļ uz ceļa.

– Kādu profesiju pārstāvji dodas kopā ar jums šādos veloceļojumos?

– Ziniet, biežāk nekā citu arodu speciālisti brauc tieši ārsti. Iespējams, pat katrā grupā ir bijis kāds mediķis. Bet nav jau tik svarīgi, kas esi pēc profesijas. Galvenais, lai tev ir šī mīlestība ceļot ar divriteni. Ja cilvēks pats ir ceļojumu iegādājies un tas viņam patīk, tad viss būs lieliski!

– Vai bieži šajos ceļojumos gadās satikties ar vieniem un tiem pašiem braucējiem?

– Man ir izveidojies savs klientu loks, kuri atzīmē, ka vismaz viens ceļojums gadā būs kopā ar mani. Līdz ar to man vienmēr ir jādomā kādi jauni maršruti, jo pa vienu un to pašu cilvēks otrreiz, visticamāk, nebrauks. Jā, ir vairāki ceļotāji, kas ar mani kopā brauc arī divas reizes sezonā. Es to vērtēju tikai pozitīvi. Vienmēr pievēršu ļoti lielu uzmanību ceļojuma plānošanai un loģistikai, cikos un kur mēs būsim, līdz ar to esmu novērsis dažādas problēmas, kas var rasties un kļūt par kurioziem.

– Par ko velobraucējs parasti domā, minot pedāļus?

– Paši jaukākie un labākie ir tie ceļojumi, kuros nav jādomā par maršrutu un karti, jo tu brauc pa to jau desmito reizi. Vienkārši vari attīstīt jaunas idejas. Manā gadījumā tās ir idejas, kas ienāk prātā tieši brauciena laikā. Piemēram – kāds varētu būt jauns galamērķis. Nereti mēdzu apstāties, lai telefonā ierakstītu jauno domu. Lai tā nepaliek kaut kur ceļa malā, bet ceļo ar mani līdz mājām, kur to varēšu attīstīt tālāk.

– Jūs joprojām esat baložnieks?

– Jā, arvien dzīvoju Baložos.

– Cik laba vieta ir Baloži, lai tur pārvietotos ar divriteni?

– Lieliska! Ne velti šeit dzīvoju jau deviņus gadus. Manuprāt, viens no lielākajiem bonusiem ir tas, ka no Baložiem līdz Vecrīgai var aizbraukt pa veloceļiem. Šāds savienojams nav ne ar vienu citu Latvijas pilsētu. Protams, arī tepat Baložos var braukt ar divriteni jebkur – pa meža vai grants ceļiem, kas tagad ir īpaši populāri. Tāpat tuvumā ir pieejamas visas svarīgākās šosejas, kur arī var trenēties.

– Jums ir arī auto, vai pārvietojaties tikai ar velosipēdu?

– Jā, tāds stereotips par mani laikam ir radies, ka es braucu tikai ar divriteni un droši vien nemāku stūrēt automobili. [Smejas.] Gada laikā ar automašīnu nobraucu gandrīz tikpat daudz kilometru, cik ar velosipēdu. Ikdienā es bieži vien arī pārvietojos ar auto. Varu paraudzīties uz attiecībām starp riteņbraucējiem un autovadītājiem no abām pusēm. Nav tā, ka, braucot ar velosipēdu, es domāju tikai par sevi. Nē, galvenā doma ir, vai es netraucēju kādam citam satiksmes dalībniekam – autobraucējam vai gājējam. Tas mums katram būtu jāievēro.

– Vai, no rīta pieceļoties, laika apstākļiem ir izšķiroša nozīme – doties ceļā ar velosipēdu vai tomēr labāk ar automašīnu?

– Dažkārt draugi mani sauc par Toma Briča līdzinieku, jo es ļoti cītīgi sekoju līdzi laika prognozēm. Riteņbraukšanā primāri svarīgākā informācija ir par vēja virzienu, otršķirīgi ir nokrišņi. Protams, nevienam nepatīk braukt pa lietu, jo sevišķi, ja laukā ir tikai kādi divi trīs grādi virs nulles. Savus izbraucienus plānoju tikai tad, kad ir labāki laikapstākļi. Un ļoti reti tomēr līst visu dienu, vai ne? Varbūt no rīta ir labs laiciņš, lai izbrauktu ar riteni, bet, ja to nokavē, pēc tam stipri līst, un tad doties ceļā vairs īsti negribas. Ja apstākļi spiež doties kādā garākā braucienā ar riteni arī lietus laikā, tad tas vienkārši ir jādara.

– Ko par jūsu aizraušanos saka ģimene, radi, draugi, kaimiņi?

– Agrāk uz mani raudzījās tā šķībi – sak, bezjēdzīgi ar divriteni blandās pa pasauli! Šobrīd visi ir sapratuši, ka es esmu atradis savu sirdslietu, un uz mani raugās pavisam citām acīm.