Justīne Jasjukeviča – grāfiene no Mārupes ^{Apriņķis.lv}

Vienai no “Grafienēm” – Justīnei Jasjukevičai – mīlestība pret teātri nav vienīgā kaislība. Kopā ar ģimeni viņa darbojas latvisko tradīciju kopā “Radi”. Māksliniece aizraujas arī ar pērļošanu. Kā pati saka, ja viņai piederētu viss pasaules laiks, to vien darītu, kā izšūtu grezni pērļotus apģērbus.

– Slavenais mūzikls “Meža gulbji” noteikti nav vienīgais darbs, pie kā jūs strādājat.

– Ir sācies pavasara cēliens, un šajā brīdī man ir vēl divas citas izrādes, abas – Latvijas Leļļu teātrī. Viena izrāde tiek veidota kopā ar brīnišķīgu horeogrāfi Kristīni Brīniņu. Tā ir ļoti burvīga izrāde, kas domāta pavisam maziņiem bērniņiem, vecumā no diviem līdz pieciem gadiem. Tas ir fantastisks izaicinājums – izveidot scenogrāfiju un izrādi tik maziem bērniem. Savukārt otra izrāde ir paredzēta pusaudžiem un veidota, balstoties uz sengrieķu mītiem. Izrāde stāsta par pieaugšanu, attiecībām ar vecākiem un pasauli kopumā, savas vietas meklēšanu dzīvē.

– Iepazīstiniet, lūdzu, lasītājus ar mākslinieču apvienību “Grāfienes”. Nosaukums šķiet intriģējošs.

– ”Grāfienes” ir četras scenogrāfes. Mēs satikāmies Latvijas Mākslas akadēmijā. Ļoti ātri nāca pirmais piedāvājums strādāt profesionāli, bet man vienai pašai tas šķita pārāk izaicinoši, jo pirmo izrādi bija jāveido jau studiju otrajā kursā. Tas ir ļoti agri un īpaši atbildīgi. Tad nu nolēmām to darīt kopā. Šobrīd visas četras studējam turpat augstskolas maģistrantūrā. Esam pazīstamas sešus gadus un tikpat ilgi arī strādājam kopā.

Bet tas nav nemaz tik neparasti, ka pie vienas izrādes strādā vairāki mākslinieki vienlaikus. Tā notiek ļoti bieži, ka scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un citi profesionāļi veido veselu komandu. Kolektīvs “Grāfienes” man rada apstākļus, ka līdzās ir daudzpusīgi cilvēki, kam varu pilnībā uzticēties, un kopā varam sasniegt labu rezultātu.

Kādēļ tieši “Grāfienes”? Tas ir diezgan komisks stāsts. Nosaukums patiesībā ir radies no vārda “scenogrāfija” – no “..grāfija” sanāca “grāfiene”. Tas vēsturiski vienmēr ir bijis ļoti interesants tituls galma dāmām.

– Tad jau jūs visi tagad pazīst kā “Grāfienes”?

– Varu izstāstīt vienu piemēru. Dailes teātrī mēs iepazināmies ar darbiniekiem. Mūsu vārdus neviens nezināja, bet to, ka esam “Grāfienes”, to gan. Reizēm ir bijis tā, ka mani vienkārši sauc par grāfieni. Lai arī tas ir apvienības nosaukums, taču kaut kāds komisms tajā viss allaž ir, kad to skaļi izsaka sveši cilvēki.

– Cik bieži “Grāfienēm” ir ne vien kopīgas mācības, bet arī sanākšana vienkopus, lai spriestu par dažādiem projektiem?

– Tā ir mūsu ikdienas darba sastāvdaļa – savstarpēja komunikācija. Šoziem divas no mūsu māksliniecēm gan ir ārzemēs “Erasmus” apmaiņas studiju programmās: Ildze Jurkovska ir Čehijā, bet Dace Ignatova – Atēnās.

– Tātad šobrīd strādājat divatā ar Mariannu Lapiņu?

– Jā, pašlaik darbojos tandēmā ar Mariannu un satiekos ar viņu nemitīgi. Katru dienu kopā esam teātrī, studijās, kopīgi risinām dažādas ikdienas lietas.

– Vai māksla ar jums ir gājusi kopsolī jau kopš bērnības?

– Noteikti jā, bet tā bija tāda plaša un brīva mākslinieciskā izpausme. Es mācījos mākslas skolā, kur šādas mākslinieciskas nodarbības bija iekļautas jau pamatskolas programmā. Vēl vecāki mani sūtīja mūzikas skolā, kur apguvu vijoles spēli. Tāpēc tās bija tādas ļoti vispusīgas mākslas izpausmes. Tas noteikti ir nācis līdzi visu mūžu un rezultējies tajā, ka izlemt, kāds būs manas augstākās izglītības virziens, bija viegli. Jau agri sapratu, kurp doties.

– Kāpēc tieši scenogrāfija?

– Par to man ir jāpasakās vecākiem. Mamma jau kopš bērnības mani ļoti bieži ņēma līdzi uz teātra izrādēm. Man tas ļoti patika. Tas likās kas īpašs, ka apmeklēju teātri kopā ar vecākiem; pēc izrādēm daudz par tām runājām. Tās allaž bija interesantas un neikdienišķas tēmas, arī par to, kas vispār notiek teātrī. Vēlāk, kad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 10. klasē mācījos reklāmas dizainu, sapratu, ka mana profesija būs tieši scenogrāfija. Reiz redzēju kādu interviju ar Kristīni Jurjāni (starp citu, viņa man tagad akadēmijā ir pasniedzēja) un sapratu: lūk, tā ir tā profesija, kuru esmu meklējusi!

– Kā jūsu profesija izpaužas ikdienā? Jau no paša rīta galva pilna ar dažādām idejām?

– Darbs nav tāds no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Tas notiek visu laiku, un idejas var rasties jebkurā brīdī. Man tās bieži vien atnāk tad, kad esmu dušā. Tekošs ūdens dod labu efektu – aiznes prom lieko, bet atnes kaut ko jaunu, svaigu un pareizu. Nereti tieši tā notiek mana ideju ražošana.

Ikdienā vienmēr ir jābūt ļoti atvērtam vērotājam pret visu pasauli. Manuprāt, tieši konkrēti scenogrāfijā tu nevari sevī īsti izdomāt kaut ko noslēgti, tas vienkārši nav iespējams. Tā ir reaģēšana uz visu pasauli. Tāpēc piedzīvoju tādu bērnišķīgu prieku dažādās situācijās.

– Teicāt par iešanu uz teātri kopā ar vecākiem. No otras puses, kopā ar tēti, mammu un māsu darbojaties tradīciju kopā “Radi”.

– Tā ir mūsu ģimenes grupa. Kopš bērnības ar māsu esam absolūti iekšā šajā tradīciju piedzīvošanā, ko vecāki ir gadiem ilgi apzināti izkopuši. Viņi to ir darījuši jau kopš vidusskolas gadiem, kad sāka par to interesēties. Mēs ar māsu piedzimām tādā ģimenē, kur tas jau tika praktizēts visas dzīves garumā. Bet tāda oficiāla kopdarbība sākās pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem, kad nolēmām, ka visi kopā varētu saukties par kopu “Radi”. Tā mēs kopīgi svinam ne tikai svētkus savās mājās un ģimeņu lokā, bet arī publiski – vadām godus, piemēram, mičošanas, krustabas, un dažādus citus rituālus.

– Ziemassvētkus un Lieldienas paši arī svinat savā ģimenē? Vai tas notiek tieši tajā laikā, kad šos svētkus atzīmē visā pasaulē?

– Sākotnēji man tas šķita pavisam dīvaini, ka mēs svinam vienus Ziemassvētkus, bet tad visi pasaulē – vēl vienus. Tieši tāpat ir arī ar Lieldienām. Tas ir Saules un Mēness kalendārs, pēc kura, sekojot līdzi šīm kosmiskajām lielajām parādībām, šīs īpašās dienas tiek aprēķinātas. Tā parasti ir – var svinēt trīs četras dienas agrāk, nekā pasaule to dara. Ļoti svarīgi ir tas, lai Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži tiek nosvinēti gada pašā īsākajā dienā, bet Jāņi – kad diena ir visgarākā.

– Cik būtiski ir pieturēties pie mūsu tautas tradīcijām?

– Tas ir mūsu visu pamats. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka esam tik maza valsts un tauta, taču ar milzīgu un bagātīgu kultūru. Ir jāsaprot: ja mēs paši to nesvinēsim, neviens mūsu vietā to nedarīs. It sevišķi šobrīd, kad pasaule ir tik mainīga un globāla, visiem viss ir pieejams, visi tiekam padarīti tik līdzīgi. Un tad ir jo sevišķi svarīgi kopt to savas izcelsmes kodolu.

– Kā jūsu vecāki pievērsās šīm latviskajām tradīcijām?

– Mana mamma ir brīnišķīga, viņa strādā Latvijas Universitātē. Ir zinātņu doktore, darbojas ar studentiem. Tieši savā darbā ar studentiem viņa nes šīs lielās kultūras vērtības un stāsta viņiem, kā caur dažādiem mācību priekšmetiem skolā bērniem var tomēr atgādināt par šo tradicionālo gada ritējumu. Ar šo kultūras dzīvesziņu ir saistīti abi, arī tētis ir tajā visā dziļi iekšā. Viņiem šī interese sākās jau vidusskolā. Abiem bija brīnišķīgi domubiedri un pasniedzēji, kas kopīgi ieveda tradicionālās kultūras dzīves ziņā.

– Jūsu mamma Gunta Siliņa-Jasjukeviča ir arī vairāku grāmatu autore.

– Jā, viņa par šo tēmu ir sarakstījusi vairākas grāmatas, tas arī ir saistīts ar izglītību un to, kā šīs lietas mācīt skolā. Ir publicētas grāmatas par Ziemassvētkiem un Lielo dienu, nesen tapa Rudenāju grāmata, pašlaik top Jāņu grāmata. Tātad faktiski pilns gada cikls ir jau apkopots grāmatās. Ja mēs skolā vai vispār dzīvē mācītu bērniem svinēt šos četrus lielākos svētkus, tas jau būtu ļoti liels solis un svarīga kultūras daļa, ko apgūt katram latviešu bērnam.

– Kāpēc latviešiem ir jāsvin šie svētki?

– Mūsu ģimenē visi svētki ir svinēti un piedzīvoti caur tādu empīrisku pieredzi. Es noteikti varu izstāstīt jebkuram par to, kas ir katri svētki un kā tie būtu jāsvin. Tās nav lietas, kuras es būtu mācījusies pati no grāmatām, bet gan no dzīves un saviem vecākiem. Tas ir izdzīvots ik gadu no jauna atkal un atkal. Tā ka tas ir bijis tiešām kopš pašas dzimšanas – šī ir absolūta manas identitātes sastāvdaļa.

– Jūs dzīvojat Mārupē. Vai gadskārtu svētkus svinat arī savās mājās?

– Jā, protams! Piemēram, bluķa vakars reizēm izvēršas par lielu ļembastu, jo dzīvojam tā dēvētajā dvīņu mājā, kurai nevar bluķi apvilkt tieši apkārt. Nākas to vilkt caur māju, pa terasi uz dārzu, tālāk apkārt teritorijai. Tomēr lielākoties svētkus svinam kaut kur ārpus Rīgas vai mūsu laukos Bīriņos.

– Vai kaimiņi arī ir tradīcijas atbalstoši?

– Katrs mēs esam atšķirīgi. Mūsu kaimiņi ir tikpat dažādi, cik visa sabiedrība, – gan mentalitātes, gan citādā ziņā. Visi neuztver tradīcijas vienādi, un tas tā var būt. Mēs ar māsu esam sapratušas – nav svarīgi, ko tev apkārt cilvēki teiks un domās, svarīgi ir tas, kam tu pats tici, kam piešķir nozīmi, un tad nav būtiski, kā kaimiņi skatās uz bluķa vakaru vai citu svētku svinēšanu.

– Dziesmu un deju svētkos jūsu māsa Janta piedalījās tautastērpu skatē un guva augstu atzinību. Vai jums pašai arī ir savs tērps?

– Jā, arī man ir kārtīgs tautastērps. Pagājušo dziesmu un deju svētku tērpu skatē es nepiedalījos, tikai mana māsa ar draugu. Viņu tautastērpi tika ļoti atzinīgi novērtēti. Tas tikai skubina mani pašu arī vairāk saņemties un pabeigt pilnībā savu tautastērpu, lai piedalītos nākamajā skatē.

– Vai pie tērpa pati strādājat, vai arī kādi profesionāli vadītāji palīdz?

– Tas ir atkarīgs no tautastērpa detaļām. Ir austās daļas – piemēram, villaine, kas ar smalkiem vara gredzentiņiem caurvīta…

– Jūsu pašas roku darbs?

– Nē, to es pati nemācētu izdarīt. Villaini darināja brīnišķīga aušanas meistare Dagnija Pārupe, arī vilnas svārki ir viņas darbs. Cita lieta ir, piemēram, savērt rotaslietas – to gan es daru pati.

– Kāda novada tautastērps jums ir?

– Mans tērps ir no Cēsu puses, konkrēti – Riekstukalna. Villaines ir atdarinātas no oriģināliem tautastērpiem, kas atrasti izrakumos Riekstukalna kapukalnā. Pārējās detaļas arī darinātas ļoti tuvu Cēsu pusei, arī visas ir autentiskas. Tērpa tapšana prasīja divus gadus. Kad viss bija gatavs un es pirmo reizi to uzvilku, bija patiešām pārsteidzoša sajūta. Tā, it kā tautastērps patiesi būtu augšup cēlies no zemes, gluži kā pārdzimis. Turklāt tas, izrādās, ir smags, arī galvas rota un pat matu lenta. Pēc bildēm to nekad nevarēja tā pateikt. Tas ir ārkārtīgi interesanti – darināt tērpu tik precīzi pēc tā, kāds tas savulaik tika atrasts.

– Kāpēc izvēle krita par labu tieši Riekstukalna tautastērpam?

– No Cēsīm nāk mana tēta mamma. Parasti jau tautastērpus izvēlas pēc novadiem vai apgabaliem, no kuriem cēlušies tuvākie radinieki. Tas šķita atbilstoši. Mums visiem ģimenē tērpi ir tieši no Vidzemes. Kāpēc tieši Riekstukalns? Savulaik pētījām visus mazos villaiņu paraudziņus un rakstus, un tieši šī villaine mani ļoti uzrunāja. Tā arī izlēmu, ka Riekstukalna tautastērps būs mans.

– Kas vēl jūsu dzīvē ir līdzās “Grāfienēm” un “Radiem”?

– Trešā lieta ir studēšana, taču tā iet cieši roku rokā ar darbu. Izklausās, ka ir tikai darbs un ģimenes tradīciju svinēšana, taču scenogrāfijā ir tik ļoti daudz visa kā. Katrs projekts ļauj interesēties atkal par ko jaunu. Mans hobijs ir mans darbs, lai cik banāli tas izklausītos. Tas izkrāso manu ikdienu ar dažādām krāsām.

– Jums patīkot arī rokdarbi.

– Jā, un kā vēl! Man ļoti patīk izšūt ar pērlītēm. Ja es nebūtu scenogrāfe, varētu strādāt kādā augstā modes namā un vienkārši visu dienu izšūt ar pērlītēm. Man tas šķiet tik aristrokrātiski un vienlaikus nomierinoši. Nav nevienas svešas domas prātā. Ja manā rīcībā būtu viss pasaules laiks, kāds cilvēkiem dots, es ļoti labprāt ar to vien nodarbotos.

– Varbūt arī savu apģērbu izšujat ar pērlītēm?

– Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāliem esmu sev šuvusi kostīmus un tiešām arī ar pērlītēm. Esmu ne tikai scenogrāfe, esmu arī kostīmu māksliniece, tāpēc ar to visu ikdienā sanāk ļoti bieži strādāt. Ja tas teātrim ir atbilstoši un pieņemami, tad es reizēm arī pati šuju. It sevišķi, ja tas ir nevalstiskajos teātros, kur varbūt ir mazākas iespējas saņemt tehnisku atbalstu, tad esmu bieži šuvusi visus tērpus. Piemēram, “Dirty Deal Teatro” mums bija izrāde “Sapņu ķērāji”, kur es pilnīgi visus tērpus un scenogrāfiju pašuvu pati.

– Vēlreiz atgriezīsimies pie Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikla “Meža gulbji”, kas jau reiz bija iestudēts Dailes teātrī. Ar ko šis jaunais iestudējums atšķiras no iepriekšējā? Varbūt pati savulaik esat uzaugusi ar šo mūziklu?

– Nē, es esmu nedaudz jaunāka par šo izrādi. Galvenā atšķirība ir tā, ka faktiski visa komanda ir gados jauni cilvēki, neviens no mums šo oriģinālo darbu pirms trīsdesmit gadiem nav redzējis klātienē. Protams, videoierakstus un fotogrāfijas pētījām, taču tādu personīgo atmiņu par to, kādam tam ir jābūt, nav. Tāpēc tā ir mūsu pilnīgi brīva interpretācija un absolūti svaigs redzējums. Man ir milzīgs gandarījums, ka visi šie elementi ir sastājušies kopā un neviens nevienu nav nomācis – ne mūzika, nedz teksts, ne telpa un režija nav iznākusi priekšplānā un aizēnojusi visu pārējo.

– Vai kaut ko aizguvāt no iepriekšējās izrādes?

– Nē. Kad izstrādājām savu ideju, mēs, “Grāfienes”, vēl nekad nebijām redzējušas šīs izrādes pirmo versiju. Tikai pēc tam, kad sākās ražošana, šūšana un dekorāciju izgatavošana, kopā teātrī visi skatījāmies oriģinālo versiju.

– Vai ir dzirdētas atsauksmes arī no Māras Zālītes vai Maestro Raimonda Paula?

– Jā, Paula kungs bija ļoti iepriecināts par šo jauno cilvēku vokāliem. Man ļoti spilgti palicis atmiņā viņa teiktais: “Visas manas notis var dzirdēt!” Savukārt Māra Zālīte nāca uz mēģinājumiem, viņa jau šo procesu bija redzējusi. Rakstniecei vajadzēja kādu brīdi, lai jauno versiju pieņemtu, bet ģenerālmēģinājumā viņa teica, ka viss ir labākajā kārtībā. Tas mums visiem nozīmē ļoti daudz.

– Kādi plāni šim gadam?

– Pirmām kārtām šogad obligāti ir jāpabeidz studijas maģistrantūrā, tad tāds liels cikls manā dzīvē būs noslēdzies. Sekos pārslēgšanās un iešūpošanās pastāvīgam darba režīmam. Tas man būs šā gada lielākais pagrieziens.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.