Lasāmgabals. Notikums uz tilta ^{Apriņķis.lv}

Bija gandrīz pusnakts. Viņa raitā solī gāja pāri tiltam. Nezin kāpēc, bet prātā ieskanējās sakramentālā frāze: “Uz Maskavu!” no Antona Čehova “Ķiršu dārza”. Viņa to pārfrāzēja: “Uz mājām!” Jo – kāds, pie velna, Čehovs gandrīz pusnaktī uz tilta?!

Upes viņā pusē automašīnu varēja atstāt bez maksas, tāpēc viņai šis bija ierasts maršruts. Neba pirmo gadu strādā tādā režīmā. Bail? Nē! No kā gan bīties? Pilsētas ugunis zibsnīja aiz muguras, bet priekšā – jaunuzbūvēti kvartāli ar daudzstāvu ēkām. Spoži izgaismoti. Tik vien kā vairāki simti metru, lai šķērsotu upi un iesēstos mašīnā. Uz mājām! Uz mājām! Viņa pielika soli.

Uz tilta vīdēja siluets. Bail? Protams, nē. Izdzīvojusi bohēmisku jaunību teātrī (ak tāpēc šonakt Čehovs viņu vajā!), atradusi kopīgu valodu ar vietējiem rajona saulesbrāļiem, kuri nekad neapskādēja un neapzaga viņas mašīnu piemājas autostāvvietā, viņa turpināja iet, pat neminstinoties. Galva pulsēja no dienā piedzīvotajiem notikumiem un informācijas. Tolaik par tādu multitāskingu skaļi nerunāja. Kas tas tāds? Jā, tagad zinām – vairāku uzdevumu veikšana vienlaikus. Viņas multitāskings notika domās. Viņa soļoja pāri tiltam un it kā bija tur, bet it kā – joprojām darbā un mājās. Domas šaudījās: “Vai kaut kas nav aizmirsts, palaists garām? Vai rīt kāds neizteiks pretenzijas? Vai bērni paēduši? Mammai zvanīt nav vērts, ir nakts, viņa guļ. Vai tētim šodien nebija lēkme? Neviens man to tik un tā neteiks…”

Siluets sakustējās. Viņa bija pārāk tālu, lai uzreiz saprastu, kas notiek. Tomēr kaut kas ķermeņa valodā šķita aizdomīgs. Siluets pārliecās pāri margām. Dziļi virs upes. “Kaut kas ūdenī?” viņa labticīgi nodomāja. Siluets cēla kāju pāri margām. Neizdevās. Viņš grīļojās. Izskatījās, ka siluets nav pārliecināts par to, ko it kā vēlas darīt. Viņa bez apdomas iesaucās: “Ei! Hallo! Pagaidi! Kas notiek?” Siluets pat nepagriezās.

Viņa skrēja. Uz tilta margām bija vīrietis. Viņš nepievērsa uzmanību apkārt notiekošajam. Nekas jau arī nenotika, tikai viņa skrēja arvien tuvāk, krākuļojoši vilkdama gaisu kā mopsis. “Es viņu nenoturēšu, ja viņš lēks no tilta,” viņa domāja. “Policijai nav vērts zvanīt, nepaspēs atbraukt. Varbūt tomēr piezvanīt? Vismaz izvilks no ūdens. Es peldēt neprotu.” Vīrietis centās uzkāpt uz tilta margām. Viņam tas izdevās. Viņš stāvēja un zvārojās. “Lēks!” viņa saprata. Un apstājās. Jo atcerējās kaut kur lasīto, ka šādos gadījumos jātuvojas lēnām un jārunā mierīgi. Nedrīkst izbiedēt.

Vīrietis vairs nestāvēja, viņš notupās uz margām. Viņa šļūca kā gliemezis, tikpat kā neatraudama kājas no zemes un cenzdamās apvaldīt straujo elpu. “Ei! Palīdzi man! Paalīīdzi maan,” viņa piesardzīgi iesaucās, stiepdama vārdus. Vīrietis pagriezās uz balss pusi. Sejā jautās apmulsums. “Palīdzi man! Pa-lī-dzi!” viņa uzstājīgi sauca, redzot, ka viņš beidzot reaģē. Viņa slīdēja, cik vien spēja, mierīgā gaitā. Vīrietis nekustējās. Gaidīja.

“Kas notika? Es taču redzu, ka kaut kas noticis,” viņa uzsāka sarunu, kad bija apstājusies attālāk. Viņš klusēja. “Vai varu kā palīdzēt? Vismaz aprunāsimies!” Viņš klusēja. “Es varu uzklausīt tevi, man ir laiks. Nelikšos mierā, kamēr nebūšu pārliecināta, ka ar tevi viss kārtībā. Vismaz šovakar. Vai man kādam piezvanīt? Aizvest tevi pie draugiem? Uz mājām? Drīkstu pienākt tuvāk?” viņa turpināja.

“Iedzersim!” vīrietis caur zobiem izspieda tikai vienu vārdu un izvilka no kabatas blašķi. “Nav laba doma, nepavisam nav laba,” viņa pie sevis atkārtoja un apstājās blakus viņam. Tomēr blašķi paņēma. Viņš jau bija gādīgi atskrūvējis vāciņu. “Labas manieres,” viņas nemierīgais prāts turpināja darboties savā nodabā. “Tad jau, cerams, no tilta vairs nelēks. Diez vai pašnāvnieks tādiem niekiem pievērstu uzmanību.” Viņa sajuta ruma smārdu. Aizskrūvēja vāciņu, bet trauku neatdeva. “Lai paliek pie manis,” viņas prāts turpināja analizēt.

Vīrietis aizvien tupēja uz margām. Viņa saprata, ka par katru cenu ir jāizprovocē uz sarunu un jāpanāk, lai viņš nokāpj no šaurajām margām. Bet kā? Viņa turpināja vaicāt, kas noticis. Kas atgadījās tieši šovakar? Šis jautājums trāpīja mērķī. Vīrieša ķermenis vairs nebija tik sasprindzis. Viņš sakustējās, it kā iekārtodamies ērtāk. Ievilka elpu. Sākumā katrs teikums bija īss. Pauzes – garākas par teikumiem. Viņa klusēja, padomus nedeva, klausījās.

“Vai vari nokāpt lejā?” sagaidījusi kārtējo klusuma brīdi, viņa palūdza. “Es tā jutīšos drošāk. Man visu laiku jāuztraucas, ka tu varētu zaudēt līdzsvaru. Baidos, ka nevarēšu tevi izglābt, ja kritīsi.” Un vīrietis tiešām nostājās uz zemes. “Kā tu jūties?” Pēc šī jautājuma vīrietis gandrīz sāka raudāt. Viņš izkliedza: “Nodots!” Vispirms viņi stāvēja, pagriezušies viens pret otru. Viņa elpā nejuta alkohola smaku. Viņš stāstīja. Aizgūtnēm. Viņa klausījās. Pēc tam abi lēnām sāka iet pāri tiltam. Viņš visu laiku runāja. Sirds pilna līdz malām. 

Viss grozījās ap un par sirdi. Sirdslietas viņu bija pamudinājušas pielikt punktu dzīvei. Sirdssāpes. Salauzta sirds. Tovakar viņa draudzene pateica, ka neredz ne iespēju, ne vajadzību turpināt kopdzīvi, viņa dodas uz ārzemēm. Uz neatgriešanos. Kad tas ir uzrakstīts tieši tik sausi, cik ir, šķiet – nekas īpašs. Katru dienu tā notiek. Ar daudziem. Bet visi necenšas izdarīt pašnāvību. Par laimi, viņa neko tādu skaļi nepateica. Nelien svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu! Otra prātā un sirdī nevar iespraukties un nevar paredzēt, kurš pilnajā glāzē būs pēdējais piliens, kas izraisīs it kā neadekvātu, situācijai neatbilstošu rīcību. Ja cilvēks pašnāvību redz kā risinājumu savām problēmām, viņš patiesībā negrib mirt. Viņš grib būt sadzirdēts. Sadzirdēts un saprasts.

Kad abi bija atnākuši līdz viņas automobilim, vīrietis bija izrunājies. Viņa vēlreiz piedāvāja aizvest mājās vai pie kāda laba drauga. Nē, nevajagot. Viņam viss būšot labi, neslīcināšoties un nekāršoties. Dzīvošot. Viņam vajadzējis, lai kāds uzklausa. Un bijis patīkami, ka kāds par viņu uztraucas, atbalsta. Beidzot viņš varējis atvērt sirdi. Neizlikties stiprāks, nekā ir. Sarunas laikā viņš pats bija atbildējis uz jautājumiem, kas viņu urdīja un sāpināja. Un viņai jau nebija atbilžu.

Viņš aizgāja. Mierīgā solī, izgaisdams tumsā. Neatskatīdamies. Viņa iedarbināja auto.

“Uff, nu gan dieniņa,” braucot mājās, viņa konstatēja.