Ainars Bumbieris Baložos – dziedātājs, kura dziesmas iekustina gan sirdi, gan kājas ^{Apriņķis.lv}

Taču vislielāko atzinību Ainars saņem tieši koncertos, kur viņa nepārspējamais pozitīvisms un enerģija aizrauj ikvienu, jo īpaši dāmas. Jau pavisam drīz, martā, sāksies viņa koncerttūre “Tavs skaistums”, kas veltīta visām Latvijas sievietēm. Kā saka pats Ainars, šie koncerti būs ne tikai dvēselei, bet arī kājām, jo tie solās būt īsta deju un emociju svinēšana. Par viņa muzikālajām gaitām, ikdienas ritmu, uzvalku kolekciju un daudz ko citu – šajā sarunā.

– Kā šobrīd klājas dziedātājam Ainaram Bumbierim?

– Es jūtos atpūties, uzlādējies, enerģijas pilns, sasmēlies jaunas idejas un gatavs priecēt cilvēkus martā gaidāmajā koncerttūrē. 

– Ja nav noslēpums, kā jums izdevās atpūsties? Vai kaut kur aizceļojāt arī ārpus Latvijas? 

– Paņēmu ikgadējo atvaļinājumu un aizlidoju uz saulaino Grankanāriju – tur, kur saule smaida ar tik platu smaidu, ka jebkuram latvietim dzīve gaišāka kļūst. Pavadīju tur divdesmit dienas, bet sajūta bija tāda, it kā būtu bijis tikai septiņas. Oktobris, novembris un decembris bija tik intensīvi, ka jutos kā viegli izspiests citrons. Bija vajadzīga saules enerģija un bateriju uzlāde, lai atkal varētu spridzināt un priecēt cilvēkus visu turpmāko gadu.

– Bet vai nav tā, ka nepieciešams vēlreiz aizbraukt atvaļinājumā? Varbūt ar divdesmit dienām tiešām bija par maz.

– Tagad vairs nepagūšu, jo ir jāgatavojas koncertiem. Varbūt vēl varētu paspēt aizlidot uz Londonu, ja sanāks brīvs brīdis. Man ir tāds mērķis. No turienes būtu vērtīgi atvest jaunus tērpus koncerttūrei martā.

– Vai tad apģērbu nepērkat Latvijā?

– Nē, lielākā daļa manu tērpu – kādi deviņdesmit procenti – ir no ārzemēm, pārsvarā no Londonas. Latvijā ļoti reti var atrast kaut ko piemērotu skatuvei, izvēle šajā ziņā ir diezgan ierobežota. Reizēm kādu tērpu esmu uzšuvis arī tepat Latvijā, bet pārsvarā visu vedu no ārvalstīm.

– Jūsu tērpi ir īpaši skaisti. Reizēm acis vispirms pievēršas tieši jūsu ārienei un kustīgumam, dažreiz dziesmu pat var nedzirdēt.

– Paldies! Jā, tā mēdz būt. Taču viss ir komplektā – es nevarētu uzvilkt kaut ko vienkāršu un cerēt, ka klausītāji koncentrēsies tikai uz balsi. Cilvēki pievērš uzmanību detaļām: daži aplūko kurpes un pulksteni, citi – jostu, tauriņu vai žaketes atlokus. Es pamatā ģērbjos tā, kā vēlētos citus redzēt uz skatuves savā vietā. Ja kustības ir dabiskas un tēls saskan ar mani, tas jau ir bonuss. Galvenais – dziedāt patiesi.

– Savus skatuves uzvalkus glabājat Baložu dzīvoklī vai varbūt kādā speciālā noliktavā?

– Īpašas noliktavas man nav, bet uzvalki, ko vairs nevelku – tie kļuvuši par mazu vai ir izgājuši no modes –, glabājas lauku mājās Skrundā vai ir nodoti māsas dēliem. Visi pārējie ir manā dzīvoklī, rūpīgi sakārtoti divos skapjos, jau gatavi koncertiem. Viss ir sagludināts, salikts un gatavs – atliek tikai izvēlēties!

Parasti man vienmēr gatavībā ir kādi astoņi uzvalki dažādiem pasākumiem, plus vēl kādi desmit īpašākiem gadījumiem. Jo, ja nu kādreiz pēkšņi jāiet pie prezidenta, tad ir jābūt piemērotai štātei! (Smaida.) Bet, ja koncerts ir brīvāks, tad izvēlos kaut ko ērtāku, lai varu brīvi kustēties un justies nepiespiesti.

– Minējāt, ka martā gaidāmi jūsu koncerti.

– Jā, šis būs īpašs mēnesis, jo pirmo reizi pats organizēju savu koncerttūri “Tavs skaistums”, kas veltīta visām Latvijas sievietēm – tieši Sieviešu dienas mēnesī. Tūri sāksim 2. martā Valmierā, tad 7. martā būsim Daugavpilī. Arī Rīga šogad ir mani aicinājusi priecēt savas dāmas svētkos, tāpēc koncerts “Mīlestībā” būs arī kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, kas būs neliela atkāpe no manas tūres. Pēc tam ceļš vedīs tālāk: 15. martā – uz Roju, 24. martā – uz Alūksni, 28. martā – uz Liepāju, un lielais fināls būs Ventspilī, “Jūras vārtos”. Noslēgsim šo tūri, kā pienākas – manā Kurzemes pusē, lai viss būtu skaisti! Ventspilī gaidāms arī īpašs mirklis – tūres noslēdzošā izsole, kurā varēs iegādāties ne tikai piemiņas lietas, bet varbūt pat pašu Ainaru Bumbieri! (Smaida.)

– Kāpēc muzicēsiet tādās neparastākās vietās? Bieži vien koncerttūres tiek uzsāktas, piemēram, VEF Kultūras pilī vai Liepājas Rožu zālē.

– Manuprāt, koncertiem nav jābūt tikai ar mierīgu sēdēšanu – tie ir par dzīves ritmu un kustību! Es izvēlos vietas ar parketa grīdu, lai ikviens var brīvi dejot un izbaudīt mūziku. Piemēram, Liepājas Rožu zālē, kur ir paklāji, daži var sēdēt un skatīties, taču tie, kas ir bijuši uz maniem koncertiem, zina, ka tas nav parasts “sēdēšanas” pasākums. Tāpēc tūre notiks novadu centros, lai apkārtējo rajonu iedzīvotājiem būtu ērtāk ierasties un baudīt koncertus vietās, kas veicina kustību un prieku. Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Alūksnē un Rīgas “Ziemeļblāzmā” ir telpas, kur var brīvi dejot un ļauties mūzikas enerģijai. VEF Kultūras pilī dejām vietas nav, tāpēc šādi koncerti tur nav iespējami, bet mums ir svarīgi, lai atmosfēra iedvesmo un aicina kustēties.

– Bet tajā pašā laikā minējāt, ka šie koncerti ir veltīti sievietēm.

– Tieši tā! Tāpēc kungiem šī ir lieliska iespēja uzdāvināt savām dāmām ideālu 8. marta pārsteigumu – Ainara Bumbiera koncertu! Tas būs vakars, kurā sievietes tiks lutinātas ar ziediem, skaistām melodijām un vizuālu baudījumu. Varbūt pat sagaidīs kādu gardu pārsteigumu! Bet galvenais – kungiem nevajadzēs lauzīt galvu par ideālo dāvanu, jo šis koncerts pieskarsies visām piecām maņām. Un pēc koncerta dāmām atliek vien apskaut savus kungus, uzdāvināt mīļu skūpstu un pateikt: “Paldies, mīļais, par šo skaisto vakaru!”

– Kāpēc šādi koncerti jums nav notikuši līdz šim? Pārsvarā vienmēr esat viesojies citu rīkotajos koncertos.

– Līdz šim galvenokārt uzstājos pasākumos, ko rīkoja citi – pašvaldības, producenti –, kur bieži nācās pielāgoties budžetam un tehniskajam nodrošinājumam. Taču šie koncerti būs pavisam citādāki – ar pavadošo mūziķu grupu, gaismas efektiem, īpaši veidotu programmu, smaržu un citiem elementiem, lai būtu ne tikai koncerts, bet īsts šovs.

– Kāpēc šādus pasākumus nerīkojāt jau agrāk?

– Līdz šim vairāk uzstājos dažādos pasākumos, bet tad sapratu – ir pienācis īstais brīdis radīt savu koncerttūri. Cilvēkiem vajag emocijas, īstu mūziku un kopā būšanas prieku. Un es vēlos to sniegt! Tāpēc šī tūre ir veids, kā varu satikt savus klausītājus vēl tuvāk.

– Minējāt, ka esat no Kurzemes. Kāpēc dzīvojat Baložos, nevis Rīgā? 

– Jā, esmu īstens kurzemnieks – dzimis un audzis Skrundā, kur joprojām ir manas dzimtās mājas. Kad iestājos augstskolā, pārcēlos uz Rīgu, un tā kļuva par manu ikdienas vidi. Tomēr ar laiku sapratu, ka lielpilsētas ritms un gaiss man īsti nenāk par labu. Bieži slimoju, likās, ka esmu alerģisks pret kaut ko, bet beigās izrādījās – pret pašu pilsētu! Putekļi, satiksmes troksnis, steiga... Tāpēc nolēmu atrast vietu, kur varu dzīvot mierīgāk un elpot brīvāk. Tā es nonācu Baložos – pilsētā, kas ir tuvu Rīgai, bet vienlaikus dod iespēju baudīt dabu un mieru. Tas sanāca gandrīz nejauši – atbraucu ciemos pie paziņas un, tiklīdz ieraudzīju, cik te daudz bērzu, sapratu, ka tie mani sauc. Tajā brīdī pat neplānoju pārcelties, bet kaut kā viss sakrita tā, ka pēc neilga laika jau dzīvoju šeit, Titurgā. Un nu jau sešus gadus esmu starp bērziem un lieliskiem kaimiņiem. Laikam liktenis zināja labāk par mani, kur man jābūt.

– Kur atrodas jūsu studija? Vai varbūt dziesmas ierakstāt savā dzīvoklī?

– Man mājās ir neliela studija ar skandām un visu nepieciešamo aprīkojumu, tāpēc, ja vajag, varu ierakstīt arī tur. Bet vislabāk strādājas, kad ir īstā noskaņa, tāpēc visi albumi un lielākie ieraksti top studijā “Roland Records” Iļģuciemā pie producenta Rolanda Makarska. Tur vienmēr ir īpaša atmosfēra – sava veida muzikālā maģija.

– Cik albumu jums jau ir? 

– Līdz šim esmu izdevis piecus albumus. Pēdējā albumā – “Uzdejosim valsi” – ir dažādu ritmu un noskaņu valši, kas iederas jebkurā dzīves brīdī. Artūrs Mangulis bija sarakstījis daudz skaistu dziesmu, un man radās doma, kāpēc gan neizveidot veselu albumu, kas veltīts tieši valšiem. Albumā iekļautas arī Jāņa Krūmiņa, Lailas Ilzes Purmalietes un Viktora Pizāna kompozīcijas.

– Vai no Baložiem nav grūti izbraukāt uz visām Latvijas vietām?

– Nemaz! Patiesībā no šejienes tas ir pat ērtāk nekā tad, kad dzīvoju pašā Rīgas centrā. Uz Kurzemi un Zemgali var aizbraukt ātri, uz Latgali – gar Daugavas lejas daļu, bet uz Vidzemi var aizbraukt, apbraucot Rīgu pa Lubānas ielu. Dzīvoju ļoti izdevīgā vietā – visi ceļi ved tur, kur vajag!

– Vai, dodoties koncertēt, pats braucat pie stūres?

– Nē, parasti mani ved asistente. Es tikmēr domāju par koncertu, plānoju programmu un reizēm arī iesildu balsi – mašīnā mēdzu uzdziedāt.

– Ko par to saka asistente? Jau ir pieradusi, ka dziedat mašīnā?

– Jā, viņai ļoti patīk. Klausās un ir priecīga, ka var vest tādu mākslinieku. Viņa ir patiesi laimīga, ka strādā kopā ar mani.

– Pagājušajā gadā piedalījāties raidījuma “Latvijas Sirdsdziesma” finālā. Kā ir šogad? Februārī esat pieteicis jaunu kompozīciju.

– Pērn ar dziesmu “Laimes pulksteņa dziesma” ieguvām ceturto vietu, un tas bija ļoti īpašs piedzīvojums. Šogad februārī atgriezāmies aptaujā ar dziesmu “Mana balss”, kuras autors ir Artūrs Mangulis. Tā ir kā stāsts par cilvēka dzīvi – kā putna lidojums –, kad tiecamies uz priekšu, bet ikdienas grūtības dažkārt liek piebremzēt. Šī dziesma aicina ieklausīties sevī, atrast savu ceļu un ar pārliecību virzīties uz mērķiem. Tā ir dziļa, skaista un mazliet citādāka – vairāk popmūzikas, nevis kantri vai estrādes stilā. Būšu ļoti pateicīgs par jūsu atbalstu – nobalsot varat līdz 22. februārim.

– Vai dziesmas videoklips ir tapis studijā, vai arī tajā atkal ir redzami skaistie dabas skati?

– Videoklipu dziesmai “Mana balss” filmējām labsajūtas kompleksā “Avotiņi” Latgalē. Sākotnēji tur uzstājāmies kādai jubilārei, bet pēc pasākuma, vērojot maģisko saulrietu, sapratām – šī ir īstā vieta klipam! Cilvēkiem ļoti patīk gan dziesma, gan video, tāpēc apsveram iespēju vasarā tur rīkot koncertu dabā.

– Minējāt skaistos bērzus Titurgā. Vai arī Baložos ir tapis kāds videoklips? 

– Pilns klips nē, bet dziesmas “Manas tēvzemes stāsts” videoklipa beigu kadri, kad skan vārdi “apsnigt bērzu zeltā”, filmēti tieši Baložos, pie kūdras bānīša, kur sliedes iet caur skaistu bērzu aleju. Dziesmas vārdu autore ir Magone Liedeskalna.

– Vai sadarbībā ar Magoni top vēl kāda dziesma? Viņa ir pārtraukusi sešus gadus ilgo dalību šovā ”Slavenības. Bez filtra”. 

– Jā, turpinām sadarbību. Magone man jau ir iedevusi vairākas dziesmas, kuras vēl jāieraksta. Plānojam kopīgu patriotisko albumu – jau ir trīs dziesmas: “Baltais galdauts”, “Kas latvietis īsts” un “Manas tēvzemes stāsts”.

– Kā notiek radīšanas process: vai vispirms top mūzika un tad Magone raksta vārdus, vai arī tieši otrādi – Magone uzraksta vārdus un tad top mūzika?

– Man vienmēr vispirms ir vārdi, tad nāk melodija.

– Vai Magone mēdz norādīt, ka vajag dziedāt tā, nevis citādāk?

– Jā, viņas piebildes vienmēr ir argumentētas. Mums izdodas lieliski līdzsvarot viņas nelielo protestu pret dzīvi ar manu muzikālo skatījumu. Interesanti, ka abi esam studējuši Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē – varbūt tieši tas mums palīdz vienmēr atrast diplomātisku kompromisu.

– Vai tas nozīmē, ka pēc profesijas esat žurnālists? 

– Nē, Magone ir žurnāliste, bet es – politologs.

– Vai baložnieki zina, ka viņiem kaimiņos dzīvo dziedātājs Ainars Bumbieris?

– Patiesībā tikai daži – tuvākie kaimiņi. Lielākā daļa vēl tikai iepazīst mani, reizēm varbūt kāds mani atpazīst.

– Jums ir arī muzikāli aktīva kaimiņiene – Anita Skuja.

– Jā, tieši tā! Viņa ir dziesmas un galda spēles “Jubilārs” autore. Kad satikāmies, sapratām, ka šai spēlei noteikti vajag arī savu dziesmu. Tā nu radās “Jubilārs”, un tagad tā ir kļuvusi par neatņemamu manu pasākumu daļu.

– Paldies jums par sarunu! Lai izdodas koncerttūre!