Līga Broduža – ne tikai mamma, sieva un mūziķe ^{Apriņķis.lv}

– Interviju sarunājām vairākas nedēļas iepriekš. Vai tas nozīmē, ka jums viss ir saplānots nevis pa dienām, bet gan pa stundām un pat minūtēm?

– Pa ceturkšņiem! Piecpadsmit minūšu nobīde drīkst būt, bet ne vairāk. Ja kaut kas no plāna nobrūk, tad ir slikti. Jā, ir ļoti jāplāno, it sevišķi decembris parasti ir ārkārtīgi intensīvs. Paralēli kopju visus zirgus, un tas aizņem papildu laiku.

– Kā jūs spējat tikt galā ar visu? Vai izdodas arī pagulēt?

– Tas man ir obligāts nosacījums gulēt astoņas stundas, citādi jau nevarētu šādu ritmu izturēt. Ja arī kādu reizi sanāk mazāk pagulēt, to kompensēju, reizi trijās dienās izguļoties kārtīgi. Jo neizgulēšanās manā vecumā var novest pie visādām veselības problēmām. Tam arī ir iets cauri, tāpēc es šai lietai pievēršu īpašu uzmanību. Guļu kārtīgi, kā vajag. 

– Jūsu vecums nebūt nav liels. Cik jums ir gadu, ja nav noslēpums?

– Man ir četrdesmit viens, bet esmu pārliecināta, ka pēc četrdesmit ir fizioloģiskas vajadzības, kuras nedrīkst ignorēt. Ja tu tās ignorē četrdesmit gados, tas atspēlēsies piecdesmit un sešdesmit gadu vecumā. Tāpēc es jau kādu laiku cenšos parūpēties par to, lai tieku pie miega. Vairs nevaru dzīvot, kā agrāk.

– Un kā bija agrāk? 

– Tad es tiešām varēju negulēt, nu tā, ka dienām. Jā, tu jūties neizgulējies, bet ķermenis pret to neprotestē. Taču tagad, ja neesmu izgulējusies, jau ir jūtamas dažādas sekas: sirds sitas stiprāk, rokas trīc un tā tālāk. Tajā brīdī saprotu, ka daru sev pāri. Noteikti dzeru arī vitamīnus, vingroju – visām šīm lietām obligāti jābūt ikdienas rutīnā.

– Jums ir tik daudz darbu un pienākumu. Kā jūs sevi raksturotu?

– Esmu mamma, sieva, uzņēmēja, nevalstiskā sektora aktīviste, tradicionālās kultūras kopēja un pasniedzēja – dažādu vecumu cilvēkiem mācu tradicionālo kultūru. Esmu arī tradicionālās mūzikas izpildītāja. Man ir vīrs un divas meitiņas.

– Tas ir ļoti labi, ka cilvēks atrod savu īsto otro pusīti. Vai varat teikt, ka jums šajā ziņā ir paveicies? 

– Mēs jau ļoti ilgi esam kopā. Kad sākām draudzēties, man bija sešpadsmit gadu, bet vīram – septiņpadsmit. Es teiktu, ka tas ir mūža darbs, jo mēs maināmies katrs atsevišķi. Katram ir savi izaicinājumi ikdienas dzīvē. Rūpēties primāri par sevi – tas ir pamatuzdevums. Jo tikai tad, ja tu maini sevi, mācies, pilnveidojies, tu vari būt interesants otram cilvēkam. Tad tu arī spēj pieņemt otru. Es teiktu, ka ilgstoša kopdzīve ir kaut kas ļoti izaicinošs un tajā pašā laikā kaut kas brīnumains. Brīnums, ja to izdodas izdarīt.

– Vai jūs joprojām kaut kā īpaši piestrādājat pie tā, lai kopdzīve izdotos? Vai varbūt viss jau ir salicies pa plauktiņiem un pieslīpēties vairs nevajag? 

– It kā jau saka, ja nodzīvo kopā četrdesmit gadus, tad viss saliekas savās vietās, bet līdz tam mazliet laikam ir jāpaiet. Tad jau cilvēki nešķirtos, ja viss būtu tik vienkārši. No malas varbūt tā izskatās, ka ir viegli dzīvot kopā ilgi. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ir ļoti jāpiestrādā pie tā, lai tas izdotos. Bet tas ir jādara abiem. Ir brīži, kad vienam gribas vairāk, otram mazāk, tad kādam uznāk slinkums, jo attiecības ir vēl viens darbs, tāpat kā rūpēties par bērniem. Bet viss, ko es daru, man ļoti, ļoti patīk. Nezinu, kā var tā paveikties dzīvē. Tas ir mērķtiecīga darba rezultāts.

– Parunāsim par jūsu sociālo uzņēmumu “Dabas zirgi”!

– Tas ir pirmais un joprojām vienīgais sociālais uzņēmums Latvijā, kas rūpējas par zirgiem. Mēs fiziski neglābjam zirgus, neesam patversme. Mūsu galvenais mērķis ir informēt sabiedrību par zirgu labbūtības jautājumiem. Katram, kurš ir gatavs klausīties, stāstām par to, kā zirgiem ir jādzīvo atbilstoši sugas vajadzībām un kā mums mijiedarboties ar zirgu, lai mēs būtu maksimāli jauki pret viņu, un tad zirgs mums atdarīs ar tieši to pašu. Pieredze rāda, ka lielākās kļūdas zirgu labturībā galvenokārt tiek pieļautas nezināšanas dēļ.

Vēl, protams, ir nevēlēšanās zināt. Jo, tikko kaut ko zinām, tas uzliek mums pienākumu darīt pareizi. Ļoti daudzas lietas darām it kā saskaņā ar gadsimtiem senām tradīcijām, bet šīs tradīcijas vairs neatbilst mūsdienu izpratnei par zirgu turēšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem: padomju laikā bija pilnīgi normāli zirgu turēt vienu ķēdē, un vēl senāk bija tradīcija zirgam sapīt kājas pinekļos. Mūsdienās jebkurš zirdzinieks teiks: nē, tas nav normāli, tā nedrīkst darīt. Mēs runājam par šīm pārmaiņām. Sabiedrība kopumā kļūst arvien humānāka. Ar humānismu mēs saprotam dzīvnieka dabai un fizioloģijai atbilstošu turēšanas veidu.

– Cik zirgu jums ir?

– Šobrīd saimniecībā ir septiņpadsmit zirgu, un mēs apsaimniekojam vismaz četrdesmit piecus hektārus zemes. 

– Vai zeme paredzēta zirgiem, vai arī jūs tur kaut ko audzējat? 

– Daļa zemes ir mūsu pašu, bet pārējo nomājam. Zeme atrodas Misas palienes pļavās, kur ar lauksaimniecību nodarboties ir ļoti sarežģīti, es teiktu, vietām pat neiespējami. Ar tiem četrdesmit pieciem hektāriem knapi ganībām pietiek. Tur mēs pat gribēdami sienu nevaram ievākt. Kādēļ? Strikti pieturamies pie tā, ka zirga pamatvajadzība ir vienkārša, bioloģiski daudzveidīga barība, kas ir zāle un siens. Mēs atrodamies bijušā sprostezera vietā, un šeit ir nabadzīga augsne – smilšaina, skāba, arī zāle aug nabadzīgi. Zirgam tā ir vislabākā barība, bet tas nozīmē, ka vajag lielu platību, lai tos vēderus piepildītu. Tāpēc mēs zemi izmantojam tikai ganībām. Izklausās traki, bet tā ir. Bioloģisko sienu un auzas pērkam ārpakalpojumā.

– Reizi nedēļā jūs strādājat ar bērniem bērnudārzā.

– Jā, darbojos ar bērndārzniekiem, un tad vēl ir tā sauktie mūžīgie bērni dienas centrā. Mūžīgajiem bērniem ir smagi un ļoti smagi funkcionāli traucējumi. Vēl reizi nedēļā es tiekos ar Suntažu folkloras kopu “Saule”. Tur ir mani draugi vidzemnieki, ar kuriem mēs kopā darām brīnumu lietas. Tāpat regulāri piedalos kapelas “Brička” sanākšanās. 

– Kur jūs tam visam smeļaties spēku?

– Laikam atkārtošos, bet tā ir mana pārliecība: ja tu dari to, kas tev patīk, tad spēks atrodas. Es redzu, ka ar savu darbu cilvēkiem nesu prieku un pārmaiņas. Mans uzdevums ir radīt prieku. Kad to saproti, laiks pastiepjas. Iekšējais miers kļūst arvien lielāks. Tas pat nav par plānošanu, plānotājs man ir bijis vienmēr, bet iepriekš allaž kaut ko tomēr drusku sanāca iekavēt. Pēdējā laikā arvien labāk izdodas nokļūt tur, kur man ir jābūt, jo, kā jau teicu, es ticu, ka laiks pastiepjas. Tas kļūst kā gumija, lai es varētu izdarīt visu, jo tam ir jēga. Ticu, ka Visums un augstākie spēki nāk palīgā. 

– Dzirdēju, ka protat spēlēt astoņus instrumentus.

– Jā, tā ir. Kādu spēlēju labi, kādu vidēji, kādu vienkārši spēlēju. 

– Daudzi par jums uzzināja pēc dalības televīzijas šovā “Īstās latvju saimnieces”. Kā jūs tur nokļuvāt?

– Man piezvanīja un piedāvāja piedalīties 2024. gada sezonā. Es nemaz nebiju redzējusi nevienu sēriju. Tikai īsus video sociālajos tīklos. Atbrauca producenti, un mēs parunājāmies. Saņēmu siltu ieteikumu noskatīties iepriekšējos raidījumus, lai vispār saprastu, uz ko esmu parakstījusies. Bet man vienkārši fiziski nebija laika. Es parakstīju līgumu, īsti nesaprotot, kur piedalīšos. Kad beidzot noskatījos vienu sēriju, likās – šis nu gan ir forši, atkal viss ir noticis vislabākajā veidā! Jo es noteikti nebūtu gribējusi filmēties tajos “dzeltenajos” šovos, kur notiek nesmukas lietas.

“Īsto latvju saimnieču” projektā lielais pārsteigums bija tas, ka spējām būt jaukas un iecietīgas. Reizēm mēs, tie lielie darītāji, esam vieni, tāpēc bija forši satikt cilvēkus no nevalstiskajām organizācijām, citus uzņēmējus. Un arī tādas riktīgas saimnieces, kas vispār nečīkst ne par ko. Viņas saka: ir nevis problēmas, bet gan izaicinājumi. Tas bija piedzīvojums līdz kaulam. Iedeva jaunu elpu, apziņu, ka ir jāturpina dzīvot laukos. Tur ir tik daudz darba. Ja visi aizies uz pilsētu, kurš tad te paliks?

Visbēdīgākais bija tas, ka šovam vajadzēja uzvarētāju un mums nācās vērtēt citai citu. Varbūt tas uzdzina asumu, bet es līdz pat šim brīdim nevaru pateikt, kura, manā skatījumā, ir uzvarētāja, es visām piešķīru maksimālo punktu skaitu. Man likās, ka cilvēks, kurš dzīvo laukos un visu šo dara, jau ir uzvarētājs. Tāpēc biju neobjektīva vērtētāja. 

– Vai joprojām draudzējaties ar pārējām saimniecēm? 

– Mums ir ļoti siltas attiecības. Divas saimnieces pazinu jau pirms tam. Vēl par divām biju dzirdējusi un drusku pasekojusi līdzi. To darītāju jau nav nemaz tik daudz, un tu pamani viņu darīšanu. Likās, ka vienā jaukā dienā beidzot esam satikušās un kļuvušas tuvas. Es ļoti ilgojos pēc katras tikšanās. Signe mūs uzaicināja pie sevis uz pirti. Es diemžēl netiku. Tagad gaidu nākamo reizi. Tikmēr uzturam kontaktu. Mana mīļā ķēvīte aizbrauca dzīvot pie Signes. No Almas es pērku kūpinājumus un desas saviem ēdināšanas pasākumiem. Ar Aigu sazvanāmies tāpat vien. Ja sanāk doties uz to pusi, obligāti ir jāiet ciemos. Tagad gribas aizbraukt pie Kristīnes uz Latgali.

– Kas jūsu dzīvē ir mainījies pēc šova? Varbūt veikalā jūs visi atpazīst?

– Tā ir. Tas arī uzliek zīmogu, jo no manis gaida, ka es, piemēram, pagatavošu kaut ko ārpus ierindas. Kad šovs tuvojās beigām, sapratu, ka kļūstu atpazīstama, redzēju, ka veikalos uz mani rāda ar pirkstu, smaida, sveicina. Agrāk man vienkārši padeva labdienu, bet tagad saka “labdien, saimniec”. Arī ārpus novada. Savā novadā es nebrīnītos, jo tur man ir daudz paziņu, bet tagad, kad mēs kā muzikanti braucam kaut kur tālāk, man nāk klāt ar vārdiem: “Klau, jūs taču esat no tā šova!” Vai arī: “Vai jūs gadījumā neesat tā saimniece?” Jā, atpazīst. Saka sirsnīgus vārdus. Tad saprotu, ka šis ir brīnišķīgs raidījums, jo uzsver labo, pozitīvo. 

– Vai līdz ar jūsu slavu populārāks kļuvis arī uzņēmums “Dabas zirgi”?

– Uzņēmums mazāk, bet muzikālajai grupai pievērš lielāku uzmanību. Visvairāk cerēju popularizēt ermoņikas stāstu, un tas arī izdevās. Pēc tam, kad Ieviņa tipa ermoņika jeb ieviņa parādījās televīzijā, cilvēki nāca klāt un teica: šī taču ir tā ermoņika! Es kā saimniece paliku otrajā plānā, un tāds arī bija mans sapnis, ka mēs varēsim izcelt gaismā šo instrumentu, kura spēle pirms padsmit gadiem jau bija uz izmiršanas robežas. Šobrīd ir pilnīgs ermoņiku uzplaukums, cilvēki par tām interesējas. Tā ir vislielākā ietekme no manas dalības raidījumā. Šis šovs ir nesis pārmaiņas, ko uzreiz nevar novērtēt. Tas parādīja plašākai publikai tās trakās lietas, ko darām, un idejas, par ko iestājamies. Mēs varējām sajusties saprastas un pieņemtas. Skatītājiem tika nodota ļoti spēcīga ziņa.

– Kādus vēl mūzikas instrumentus jūs spēlējat?

– Tagad jāsāk skaitīt: kokle, dūdas, vairāku veidu Latvijā spēlētie plēšu instrumenti – akordeons, hromka, Pēterburgas ermoņika –, klarnete, stabule. Esmu tradicionālais muzikants, it sevišķi, ja vadu kapelu. Mums Suntažos arī ir kapela, un tur cilvēki spēlē tik dažādus instrumentus, man taču tie visi ir jāprot! Tāpat cītara, jo cītaru spēlēt prot, šķiet, katrs tradicionālās mūzikas kolektīva vadītājs. Man ir jāprot paskaidrot māceklim, kā lietot mandolīnu, ko es arī nedaudz spēlēju. Esmu apguvusi daudzu instrumentu pamatprincipus, lai par tiem varētu izstāstīt cilvēkam, kuram tiešām šis instruments ir sirdij tuvs. Tad viņš var iekļūt kapelas sastāvā, iegūt konkrētu darbu, kas atbilst viņa instrumenta specifikai un spēlētāja prasmēm.

– Parunāsim vēl par jūsu darbu. Strādāt ar mūžīgajiem bērniem nav viegli. Vai jūs to uztverat kā savu misiju?

– Šie “bērni” faktiski ir pieaugušie. Pilngadīgi cilvēki, kas intelekta attīstības ziņā ir vecumā no pusotra līdz pieciem gadiem. Viņi man daudz ko iemāca. Protams, ir fiziski grūti, kā jau jebkurā darbā, kur tu stundu no vietas spēlē instrumentu un aktīvi kusties. Bet tā ir tik brīnišķīga mijiedarbība!

– Kā jūs nokļuvāt pie šiem bērniem?

– Dienas centrs meklēja mūzikas skolotāju. Es pieteicos, lai gan man nebija šādas pieredzes, bet ļoti vēlējos pamēģināt. Tas bija liels izaicinājums. Tagad, pēc četriem gadiem, redzot milzīgās pārmaiņas, man šis darbs vairs nerada satraukumu. Vēl gribēju piebilst, ka mans uzdevums nav kādu žēlot. Šiem cilvēkiem reālās, redzamās pārmaiņas ir ļoti lēnas un realizējas ilgtermiņā. Mans uzdevums ir radīt prieku. Mēs tur visu kaut ko grabinām, klapējam, dauzām ar kājām, dimdinām, plaukšķinām. Tas palīdz kļūt daudzpusīgākam, un pēc tam dabīgi seko atslābināšanās process. Dažs iemācās spēlēt ritmā, cits no sirds dzied līdzi, jo lielākā daļa šo bērnu vispār nerunā. Viņi dūc un rūc, bet kāds arī dzied.

Es kā tradicionālās kultūras pārstāve esmu pārliecināta, ka dziedāt var visi un to vajag darīt. Mēs esam iemācīti, ka dziedāt drīkst tikai tie, kam lācis nav uzkāpis uz auss. Nē, dziedāt vajag visiem! Kad mums mājās ir tādi riktīgi dziedāšanas vakari, vienā brīdī sāk dziedāt pat tie, kas tikai rūc un dūc. Spilgts piemērs ir mans vīrs, kuram, teikšu godīgi, lācis ir uzkāpis uz auss. Bet tad, kad ir kārtīga dziedāšana un ir daudz labu dziedātāju, vīrs nevienu netraucē ar savu balsi un ir vislielākais palīgs, jo zina dziesmām vārdus.

Ir ļoti daudz stereotipu par to, kā būtu jāizklausās dziedāšanai. Mūžīgie bērni tos lauž. Redzu, cik laimīgi viņi kļūst brīžos, kad dzied, un es arī esmu laimīga. Šis darbs ir grūts nevis emocionāli, bet gan fiziski, jo instrumentu spēlēšana prasa piepūli. Citādi tur ir tikai pozitīvas emocijas. Man maksā algu par to, ka esmu priecīga.

– Jūs esat “Mežauļu” saimniece. Tie atrodas Ķekavas novada Plakanciemā?

– Mums nepatīk teikt Plakanciems, jo vēsturiski atrodamies Mežinieku apkaimē. Gan Plakanciems, gan Mellupi ir divi mūsdienu ciemi, kuriem nosaukumu deva padomju laikā, tāpēc šobrīd esam atgriezuši vēsturisko nosaukumu. Ja mums jautā, no kurienes esam, sakām, ka no Mežiniekiem, lai gan juridiski tāda vieta neeksistē. Mums ir arī sava mājaslapa internetā – mezinieki.lv. Esam viedais ciems ar atbilstošu statusu.

Arī pašvaldībā nu jau uzsver, ka esam no Mežiniekiem. Plakanciemu piemin arvien retāk. Ļoti bieži mūs jauc ar Olaines Jāņupi, kas īstenībā ir dārziņu māju kooperatīvu rajons. Savulaik viņi ir sevi sākuši saukt par Plakanciemu, bet tie ir dažādi novadi. Šajā teritorijā esam gandrīz tikai lauku viensētas, īstena lauku teritorija, visi dzīvojam meža vidū. Apkaimes māju nosaukumi ir “Mežsētas”, “Mežpiņķi”. Mani vecāki ir mežsargi, vectēvs bija mežsargs, tāpat vecvectēvs. Šeit apkārt ir vecās mežsargu mājas. Te dzīvo mežsargu bērni un mazbērni, un mazmazbērni, tāpēc mēs esam mežinieki.

– Kad uzstājāties dziesmu svētkos, jums galvā bija ļoti skaists vainadziņš.

– Tas bija ļoti liels novērtējums no kolēģiem, kuri mani izvirzīja kā solisti ar Ieviņa ermoņiku, par ko es viņiem esmu ļoti pateicīga. Jo nezinu, vai jebkad vēl spēlēšu tik milzīgai auditorijai. Tas bija liels iekšējs pārdzīvojums, liela gatavošanās. Bija iesaistīta visa ieviņu spēlmaņu kopiena, jo vajadzēja konkrētas tonalitātes instrumentu. Tas tika speciāli atjaunots. Meistars īpaši strādāja, lai koncerta laikā nenotiktu kļūdas, kas var gadīties ar veciem instrumentiem. Spēles brīdis bija tik ļoti labi sagatavots, ka to patiešām varēja izbaudīt. Bet skaisto vainagu uzpina mana mīļā vidējā māsiņa. Visu rožu dobi pie savas mājas nogrieza.

– Kur rodas jūsu laime?

– Primāri caur sevis apzināšanos. Esmu ieguldījusi milzīgu darbu, lai saprastu gan savas stiprās puses, gan trūkumus. Esmu izgājusi cauri pieņemšanas procesam, ka ir lietas, ko varu sevī izmainīt. Piemēram, varu kādā brīdī pievaldīt mēli. Jo zinu, ka man ir liela jauda, ka varu kādu ievainot. Kļūt jutīgākai pret pasauli, redzošākai – to es varu iemācīties. Bet būt klusai, nebūt tik enerģiskai, par ko man kādreiz, sevišķi bērnībā, ir ticis aizrādīts, – to es nevaru.

Tagad saprotu, ka tas ir mans talants, ko nemaz netaisos tušēt: ja manis ir daudz, tad es daudz arī varu izdarīt. Tāpēc, ja kāds man norāda, ka manis kādā brīdī ir bijis vairāk, nekā vajag, es varu atvainoties un teikt: atvaino, nezināju, ka tu arī gribi izteikties, tagad ir tavs laiks. Paeju malā un to sadzirdu. Kad man ir jāvada pasākums vai jādara darbi, kur mani vajag, tad ļauju sev izpausties. Katrs savu vājo pusi jau zina, un, ja pie tās strādā, tad otrā pusē ir kaut kas spēcīgs. Caur šo esmu atradusi daudzas lietas, par kurām nemaz nezināju, ka to varu. Man tika teikts, ka tas ir mans trūkums, bet izrādījās, ka tas ir arī talants! Tā laikam ir ar visu.

– Lai jums joprojām ir daudz spēka un varēšanas un lai visam pietiek laika!