Jānis Dukaļskis – dārznieks un ziedu mīļotājs no Daugmales ^{Apriņķis.lv}

– Kā jūs varētu sevi raksturot, vērtējot pēc nodarbošanās, – esat gan selekcionārs, gan sīpolpuķu audzētājs?

– Tā varētu teikt – viss vienā personā. 

– Kādu apstākļu sakritības rezultātā pievērsāties ziedu audzēšanai?

– Īstenībā ziedi sīpolpuķu audzēšanā ir blakusprodukts. Bet sākās viss ļoti sen, vēl padomju laikos. Kā toreiz, astoņdesmito gadu pirmajā pusē, bieži tika praktizēts, iesākumā viss notika mazliet nelegāli. Es tajā laikā strādāju par mērnieku tehniskās inventarizācijas birojā un veicu zemes un ēku inventarizācijas. Tolaik pie mums bija liels tulpju un citu ziedu audzēšanas bums. Kādā brīdī nācās pievērt acis attiecībā uz kāda pussabrukuša šķūnīša likteni, kura īpašnieki lūdza to neiekļaut neiederīgo būvju sarakstā. Kā atlīdzību viņi piesolīja vienu kilogramu ‘Oxford’ tulpju sīpoliņu. Šī šķirne tolaik bija ļoti iecienīta. Viņi mudināja iestādīt un izaudzēt tulpes, bet solīja šķūnīti nojaukt mazliet vēlāk pašu spēkiem. Kādu laiku negribēju akceptēt šādu darījumu, tomēr, pateicoties piedāvātāju uzstājīgumam, beigās piekritu. Teicos gan pēc dažām dienām pārbaudīt, vai viņi izdarījuši, ko solīja. Lielā mērā tieši šis notikums deva impulsu manai tālākai darbībai ar tulpēm un sīpolpuķēm vispār.

– Varbūt manījāt ziedu pievilkšanas spēku jau agrāk?

– Iedziļinoties atmiņās, var teikt, ka pirmsākumi patiešām ir vēl senāki. Kad es strādāju Meliorācijas institūtā Rīgā, mana mamma dzīvoja Latgalē. Viņai dārzā auga seno šķirņu gladiolas, kurām bija tikai trīs četri ziediņi, un šīs puķes neizskatījās diez cik labi. Ejot uz darbu, man teju katru dienu nācās soļot caur tirgu, kur es redzēju daudz modernākas un krāšņākas gladiolas, tādēļ iedomājos, ka jānopērk tirgū šo puķu sīpoliņi un jāaizved mammai, lai viņa iestāda, izaudzē un redz īstu krāšņumu. Toreiz tirgū bija pieejamas dažādas, arī iepriekš neredzētas gladiolu šķirnes – gan ar mālainas krāsas, gan zaļiem un zilganiem ziediem. Es nopirku šīs skaistās gladiolas, aizvedu mammai, un pēc pāris gadu audzēšanas to sīpoliņi savairojās. Mest ārā bija žēl, un tad man radās ideja tās iestādīt un pavairot, bet ar laiku varbūt arī kaut ko pārdot. Toreiz algas nebija lielas – es institūtā saņēmu 95 rubļus. Vēlāk, kad mani paaugstināja un es kļuvu par vecāko inženieri, likme pacēlās līdz 105 rubļiem, bet tas tāpat bija maz, tādēļ bija vajadzīga kaut kāda finansiāla piešprice, jo arī tolaik visa pamatā bija materiālās vērtības.

– Kā jūs sapratāt, ka puķu sīpoliņi varētu būt ienesīga lieta? Piemēram, kāpēc neuzdāvinājāt liekos sīpoliņus kādai kaimiņienei, bet izdomājāt pats tos realizēt? 

– Kaut ko jau es arī dāvināju. Bet arī kaimiņiem dikti daudz sīpoliņu nevajadzēja, parasti pietika ar diviem trim. Iedevu vienam kaimiņam, otram. Bet gladiolas vairojas ļoti strauji – ir šķirnes, kurām pie viena sīpola izaug no piecdesmit līdz pat septiņdesmit jauno sīpoliņu. Divos gados var izaudzēt ļoti daudz sīpoliņu. Es arī tagad maisiem dalos ar sīpoliņiem. Bet tolaik to izauga tik daudz, ka, ņemot vērā reālo situāciju, nolēmu tos audzēt un pārdot.

– Kā dzīves ceļš jūs atveda līdz Daugmalei? 

– Vēlāk, laikā, kad jau strādāju Meliorācijas institūtā un pamazām sāku kaut ko audzēt, manī radās interese uzzināt par puķkopību vairāk. Izdomāju paklausīties lekcijas biedrības sapulcē par šo tēmu. Tur par gladiolu audzēšanu stāstīja Visvaldis Viņķelis un Aldonis Vēriņš, par lilijām – Guntis Grants. Palēnām sapazinos ar dažādiem cilvēkiem. Ar laiku mēs kopā ar Gunti meklējām iespējas attīstīt savas idejas. Kādā brīdī mēs iepazināmies ar norvēģiem, kuri gribēja Latvijā iegādāties zemi. Tad mēs ar Gunti Grantu sākām spriest, ka varētu iesaistīties kopīgā projektā, atbalstot gan norvēģu biznesa ieceres, gan arī paši kaut ko uzsākt. Mums bija dažādi varianti, tika izskatīta arī upeņu audzēšanas iespēja. Bet, lai nodomu varētu realizēt, vajadzēja zemi, un mēs kopīgi ar norvēģiem sākām to meklēt. Viņi gribēja audzēt stādus, tūjas un vēl visu ko. Sākumā noskatījām vienu vietu Ikšķiles pusē, bet tur zemes bija pārāk maz. Vēlāk noskaidrojām, ka piemērota zemes platība ir Daugmalē. Guntis Grants kopā ar vienu norvēģi to nopirka. Mēs ar Gunti sākumā vairāk darbojāmies kā palīgi, bet paralēli veidojām sava veida simbiozi, jo divatā ir daudz vieglāk risināt dažādas problēmas. Ja viens kaut ko nezina, otrs pastāsta. Pati zeme pieder Guntim, bet viņš jau sākumā teica, ka darām visu kopīgi, un tā šī lieta lēnām aizgāja. Ja nemaldos, šeit viss sākās 1999. gadā.

– Kādas sīpolpuķes jūs audzējat? 

– Visdažādākās – faktiski visas, kas vien aug ārā uz lauka.  

– Jūs nodarbojaties ar sīpolu pavairošanu. Bet varbūt pie jums var arī braukt ekskursijā, lai aplūkotu skaistās puķes un dabūt kaut ko arī sev?

– Jā,  protams. Pie mums brauc interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī ar lielajiem autobusiem no Lietuvas, Igaunijas, pat Somijas un Zviedrijas. Dažreiz pie mums vienlaikus varētu būt bijuši pat vairāki simti cilvēku. Pirms pāris gadiem es kādudien saskaitīju, ka vienlaikus bija atbraukušas sešdesmit trīs mašīnas. Tas bija vairāk nekā iespaidīgi.

– Kā šādos brīžos vispār spējat tikt ar visu galā? Jums ir daudz palīgu?

– Sīpolpuķu un peoniju ziedēšanas laikā mēs mobilizējām visus tuvākos radus – meitas, znotus, mazdēlus, mazmeitas. Pagājušajā gadā cilvēku bija mazāk. Ikdienā mēs šeit esam divatā ar kundzi.

– Jums joprojām ir draudzīgas attiecības ar Gunti Grantu?

– Mums nav nekādu problēmu. Šāda sadarbība ir mums abiem izdevīga. Tagad mēs varbūt esam nedaudz norobežojušies platību ziņā, taču jāņem vērā viena lieta – tā kā mēs audzējam sīpolaugus, palaikam to stādīšanas vieta ir jāmaina. Nevar visu laiku vienā vietā audzēt vienas un tās pašas puķes. Tāpēc kādā zemes pleķītī, kur man vienu gadu aug gladiolas, tulpes, dālijas, nākamajā Guntis audzē lilijas vai kādas dienziedes. Es tikmēr pārstādu savējās puķes citā vietā, kamēr tur, kur man iepriekš auga narcises, pēc laiciņa Guntis stāda lilijas. Vārdu sakot, mēs mainām audzēšanu tā, lai konkrētā vietā tie paši augi atgrieztos vidēji pēc pieciem septiņiem gadiem, jo katrs augs patērē dažādu daudzumu konkrētu barības vielu. Tas ir svarīgi arī slimību ierobežošanai, jo tās slimības, kas raksturīgas tulpēm, nemēdz būt lilijām vai dienziedēm, un otrādi. To visu nosaka ļoti smalks mehānisms. Tā mēs ar Gunti strādājam līdz šai dienai, nekas nav mainījies.

– No pavasara līdz rudenim darba pilnas rokas, bet ko jūs darāt klusajā sezonā, piemēram, tagad? 

– Brīvo dienu tāpat faktiski nav. Es dažreiz mēdzu pajokot, ka man ir viena brīvdiena – 32. decembris –, visas pārējās dienas ir aizņemtas. Ziemā es veidoju sīpolpuķu katalogu. Viss ceļš no darba sākšanas līdz nosūtīšanai uz tipogrāfiju prasa vismaz trīs mēnešus. Ar to es esmu aizņemts visu decembri, janvāri un februāri, līdz pat martam. Tas nav tik vienkāršs darbs, jo daudzas stundas vienlaikus jāstrādā ar dažādām datorprogrammām, jāveic arī bilžu apstrāde. Viss process prasa daudz laika, un brīvu dienu vienkārši nav. 

– Cik cerīgi vai bažīgi raugāties uz šī gada turpinājumu?

– Vēl nezinu, kā šogad būs, jo man bija divas smagas acs operācijas, un tikai februārī būs skaidri zināms, ko spēšu paveikt, tad raudzīšos tālāk. Galvenais, ka sīpoli ir sastādīti, ziedēs visas puķes – peonijas, tulpes, narcises. Pavasarī viss būs redzams. Bet daudz kas ir atkarīgs no tā, kāds būs pavasaris. Ziemas šogad mums faktiski nav. Redzēs, cik bagātīga būs ziedēšana, jo daudziem augiem jau pirms sniega dzinumi bija izlīduši ārā, it sevišķi īrisiņiem. Pat ķiploki bija sadīguši. Ja pēkšņi uznāk kailsals un lieli mīnusi, tad ar ražām var visādi sanākt. Taču mēs esam optimisti, vienmēr ceram uz labāko. Pagājušajā gadā, piemēram, janvārī un februārī divas reizes pēc kārtas bija plūdi. Mēs ziemā ar sūkni atsūknējām ūdeni no lauka, jo puse peoniju stādījumu bija zem ūdens. Pēc tam vēl uznāca kārtīgs kailsals un sarāva saknes, tāpēc aizgāja bojā diezgan daudz tulpju. Šogad otra galējība – ziemas faktiski nebija, bet sīpolpuķei ziemu vajag. Tai vajag atdusēties, tāpēc tai nepatīk ne siltums, ne kailsals. Skatīsimies – kā būs, tā būs. Es jau vismaz divas reizes savā dzīvē esmu pazaudējis lielāko daļu kolekcijas. Pirmā reize bija 1996. gadā, kad man Saulkrastos izsala narcises. Ārā bija mīnus trīsdesmit pieci grādi un tikai vienu centimetru bieza sniega kārtiņa. Citu gadu, jau Daugmalē, ūdensžurkas apēda divdesmit tūkstošus sīpolu no vienas šķirnes. Visa dobe aptuveni trīsdesmit metru garumā un metra platumā bija vienkārši tukša. Vienmēr ir ar kaut ko jācīnās, piemēram, ar stirnām, kas tulpes un muskares noēd, tādēļ jātaisa žogi. Tagad parādījušies gliemeži, kas arī rada problēmas. Katru gadu ir savi izaicinājumi. Tādēļ darbojamies kopā ar Gunti Grantu, jo tā abiem vieglāk. Savstarpēji padalāmies ar informāciju, ar ķimikālijām, kādas nepieciešamas cīņai pret kaitēkļiem, un tā tālāk.

– Runājot par ziedu attēliem – vai jūs pats visu fotografējat?

– Pārsvarā to darīju es. Gadā sanāca uzņemt apmēram desmit līdz divdesmit tūkstošus fotogrāfiju, no kurām tikai kāda piektā daļa ir derīgas. Taču cilvēki mēdz savstarpēji vienoties arī par kopīgu bilžu izmantošanu. Piemēram, Lietuvā ir tāds Ģiedris Rume, viņam bija kvalitatīvas fotogrāfijas. Mēs saskaņojām, ka es varu izmantot viņa bildes. Arī Guntis savulaik ir fotografējis. Pēdējos gados nav bijis daudz laika, jo ir liels cilvēku pieplūdums un es vairs nevaru paspēt to visu izdarīt. Ja kaut ko steidzami vajag, bet attēla nav, paņemu arī no interneta, jo dažreiz nav citas izejas.

– Cik sīpolpuķu ir jūsu katalogā? Vai to veidojat kopā ar Gunti Grantu?

– Savulaik mums bija kopīgs katalogs, bet tagad vairs nav. Tolaik mēs likām iekšā arī lilijas un dienziedes. Tomēr mums īsti nesaderēja laiki, jo šīs sīpolpuķes sāk ziedēt dažādos laikos un arī to norakšanas laiki ir ļoti atšķirīgi. Tāpēc izdomājām, ka šajā jomā darbosimies atsevišķi. Guntis ir atvēris interneta veikalu. Arī mans katalogs, protams, ir pieejams internetā. Pagājušajā gadā man bija piecsimt divdesmit sešas šķirnes, bet iepriekš nereti bija pat vairāk nekā astoņi simti, jo vēl nāca klāt Gunta piecdesmit līdz septiņdesmit liliju šķirnes, tāpat katalogā bija iekļautas arī dienziedes un amariļļi. Piedāvājums bija ļoti bagātīgs, taču nevarēju visu pavilkt. Paralēli vienmēr ir daudz citu darbu – rudenī jāstāda tulpes, narcises, un tas aizņem turpat mēnesi. Tāpat tajā laikā jārok gladiolas, dālijas. Pavasarī, kad jāstāda gladiolas un dālijas, sākas sīpolpuķu ziedēšana. Tad visu vajag inspicēt un konstatēt, kas zied pareizi vai nepareizi. Savu laiku prasa arī ziedu griešana, viss pārklājas, bet stundu diennaktī vairāk nekļūst. Tādēļ visu apvienot nav iespējams, no kaut kā bija jāatsakās un jāpielāgojas mūsdienu straujajam dzīves ritējumam.

– Ja kāds ir iegādājies jūsu katalogu, piemēram, pirms trīs gadiem, vai viņš to var izmantot arī šogad? Vai arī katru gadu noteikti vajag iegādāties jaunu katalogu? 

– Jebkurš iepriekšējais, kas kādreiz ir bijis, vairs neder, jo mainās gan šķirnes, gan cenas, gan sortiments, gan numerācija. Lai varētu aizpildīt pasūtījuma veidlapu, datoram ir jāatpazīst preces pēc numerācijas. Citos gados šī numerācija bija atšķirīga, līdz ar to iepriekšējie katalogi puķu iegādei nav izmantojami. Patlaban vēl mājaslapā intereses labad var apskatīties pagājušajā gada katalogu.

– Kā jums šķiet, vai darbā ar puķēm esat atradis īsto savas dzīves piepildījumu?

– Tagad varētu teikt, ka jā. Jo nu es diendienā to daru uz vietas. Grūtāk bija pirmajos divdesmit gados pēc neatkarības atjaunošanas. Es tolaik strādāju riepu maiņas servisā, bet puķes man bija blakus nodarbe. Tad brīžiem šos darbus bija sarežģīti apvienot, it sevišķi, kad rudenī sākās riepu maiņas sezona, uznāca sniegs, bet man tajā laikā jāstāda sīpolpuķes.  Pavasarī – martā, aprīlī – atkal tas pats, jo valdīja mežonīgs riepu bums. Tad bija ellīgi grūti, daudz ko neiestādīju, jo visu nevarēju paspēt. Patlaban es jau kādus piecus gadus esmu pavisam prom no servisa, dzīvoju uz vietas, tādēļ vairs nav tik lielas steigas un raustīšanās.

– Kādas mazās pavasara puķītes audzējat? Varbūt jums ir arī sniegpulkstenīši?

– Ir, bet tos mēs netirgojam. Pagājušajā gadā vispār ļoti daudz sīko puķu likvidēju, jo tās prasa milzumdaudz darba un ienākumi no tām – krokusiem, sīkajām muskarēm – ir minimāli. Šīm puķītēm ir tik smalki sīpoliņi, ka tos nevar normāli izrakt. Latvijā nav kā Holandē, kur holandieši apakšā liek smalkos tīklus, bet virspusē sietus un pēc tam visu purina nost. Šeit viss paliek augsnē, un vietā, kur tas sīpoliņš audzis, desmit gadus zeme ir piesārņota, visu attīrīt nav iespējams. Tas ir ārkārtīgi cimperlīgs darbs, tāpēc es no sīkajām sīpolpuķēm lēnām mēģinu atbrīvoties.

– Kādā nozīmē zeme tiek piesārņota?

– Es nevaru tirgot kaut kādu šķirni ar piejaukumu. Sīpoli zemē paliek līdz pat desmit gadiem, visus nevar atrast un izrakt. Turklāt nemaz nevajag sīpoliņus – pat ja tikai kāda mazākā saknīte paliek (tas vairāk attiecas uz flokšiem), vēl divus trīs gadus asni lien ārā, tādēļ šajā vietā šīs puķes vairs nevar stādīt, ir jāmeklē jaunas vietas. Ja cilvēks vēlas konkrētu šķirni, bet būs kaut kādas citas šķirnes piejaukums, tā ir tikai ļoti liela antireklāma. Arī šajā zemē Daugmalē visur viss jau ir bijis, lai gan mēs ar Gunti regulāri mainām audzējamās kultūras. Līdz ar to var rasties visādi šķirņu piejaukumi, ko es nedrīkstu pieļaut.

– Kad īsti sāksies ziedēšanas sezona? Vai tas ir atkarīgs no tā, kādi laikapstākļi gaidāmi februārī un vēlāk? 

– Atceros, ka pavisam nesen, 2019. vai 2020. gadā, jau 9. janvārī ziedēja dažas narcises. Krokusi ir ziedējuši 28. februārī. Bet principā mums viss sākas aprīlī. Normālā pavasarī agrajām  puķītēm vajadzētu sākt ziedēt kaut kad aprīļa sākumā. Aprīļa vidū parasti zied cīrulīši un īrisiņi, bet lielās sīpolpuķes ziedēšanu sāk aprīļa beigās, tuvāk maijam. 

– Minējāt, ka atpūšaties 32. decembrī. Vai tiešām visu laiku ir jāņemas un jāraujas un pat tagad, februārī, neizdodas atpūsties?

– Nesanāk gan. Darbu atliku likām.

– No kurienes jūs smeļaties tādu spēku un izturību?

– Nezinu, tā viss ir iegājies jau kopš mazām dienām. Esmu pieradis pie darba, jo jau bērnībā nereti bija pusčetros no rīta jāceļas, lai kopā ar tēvu dotos uz pļavu ar izkaptīm pļaut sienu. Pēcpusdienā siens bija jāgrābj, jāžāvē, jāved mājās. Man vasarā nebija brīva laika. Ziemā skola, vasarā lauku darbi. Tādēļ esmu pieradis visu izdarīt laicīgi. 

– Paldies, ka ar savu darbu priecējat tik daudz cilvēku!

– Spēka jau ir daudz, vienīgi bažas raisa operācijas. Redzēs, kā būs, jo kādu laiku pēc acu operācijas es nevarēšu celt vairāk par pieciem kilogramiem. Bet darbā bieži nākas smagumus cilāt, kaut vai tās pašas kastes ar sīpoliem, arī zeme jāfrēzē. Daudz grūtu darbu paredzams, varbūt iepriekš jau mazliet kaut kur pārpūlējos. Bet kaut kā jau galā jātiek būs. 

– Lai jums laba veselība un izdodas visu veiksmīgi turpināt!