Lauma Pakalnīte Baldonē – jauniete ar dzirksti acīs ^{Apriņķis.lv}

– Lauma, pastāstiet par sevi mazliet vairāk! Zinu, ka esat ļoti darbīga un aizņemta jauniete.

– Esmu septiņpadsmit gadus veca, mācos Smiltenes tehnikuma otrajā kursā, kas skaitās arī kā vienpadsmitā klase. Apgūstu veterinārārsta asistenta profesiju. Dzīvoju Baldonē. Un man ļoti patīk spēlēt kokli, cītīgi darbojos arī koklētāju ansamblī.

– Vai jums nav grūti regulāri izbraukāt no Baldones uz Smilteni?

– Īstenībā nē. Es katru svētdienu no Baldones ar autobusu braucu uz Rīgu un pēc tam no Rīgas uz Smilteni. Pa ceļam varu palasīt kādu grāmatu, sagatavoties mācībām vai vienkārši pagulēt un atpūsties, tādēļ neizjūtu šos pārbraucienus kā lielu apgrūtinājumu.

– Kā jūs varat mācības citā pilsētā apvienot ar koklēšanu?

– Parasti piektdienu vakaros ap sešiem vai pusseptiņiem esmu atpakaļ Baldonē, un septiņos man sākas ansambļa mēģinājums. Tas speciāli tā ir ieplānots, lai tiktu visi. 

– Kāpēc izvēlējāties mācīties tieši Smiltenes tehnikumā?

– Jau tad, kad biju maziņa, ļoti gribēju kļūt par veterinārārsti, un tagad ir tāda iespēja jau pēc pamatskolas absolvēšanas mācīties par veterinārārsta asistentu. Smiltenes tehnikums pagaidām ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt. 

– Vai pirms tam pabeidzāt Baldones vidusskolu? 

– Jā, deviņas klases Baldones vidusskolā.

– Kāpēc negribējāt palikt vidusskolā un pēc tam turpināt mācības Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā jeb, kā to sauca iepriekš, Lauksaimniecības universitātē, kur var apgūt veterinārārsta profesiju?

– Tāpēc, ka es vēlējos sākumā iegūt asistenta izglītību, lai, uzsākot studijas Jelgavā, man jau būtu uzkrāta kāda pieredze šajā arodā. Manuprāt, jo ātrāk sākšu izzināt šo jomu, jo plašākas zināšanas un prasmes iegūšu.

– Tātad tomēr plānojat iestāties Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē un studēt veterināriju?

– Jā, tieši tā. Pēc tehnikuma noteikti iešu uz Jelgavu.

– Vai jums jau kopš bērnības ir patikuši dzīvnieki?

– Jā, ļoti! Jau piecu gadu vecumā es gribēju kļūt par veterinārārsti.

– Vai kāds jūsu ģimenes loceklis ir saistīts ar šo profesiju? 

– Tas ir manis pašas lēmums, ģimenē neviens nestrādā šajā nozarē. Tikai nesen, kad jau biju sākusi mācīties tehnikumā, uzzināju, ka attāli vecmammas radinieki ir strādājuši par veterinārārstiem. 

– Vai piecu gadu vecumā ar jums notika kas īpašs, kā dēļ radās vēlme palīdzēt dzīvniekiem? Kas tieši jūs mudināja uz šādu ideju?

– Nekas sevišķs nebija noticis. Bērnībā mans pirmais mājdzīvnieks bija kaķis, kura tagad vairs nav. Izdomāju, ka es pati gribu ārstēt dzīvniekus, nevis vest viņus pie veterinārārsta.

– Vai jūsu kaķis bieži slimoja?

– Nē, man vienkārši gribējās, lai tad, ja ar manu mīluli kaut kas notiktu, es pati varētu izglābt viņu un tas nebūtu jādara kādam citam. Vēlējos prast palīdzēt sasirgušiem dzīvniekiem.

– Vai arī tagad jums ir kāds mīļdzīvnieks?

– Jā, mums ir suns, kaķis un divi truši. Mana mazā māsa ļoti gribēja trušus un pierunāja mani tos paņemt. Ar trušiem īstenībā ir ļoti viegli, jo viņi paši par sevi var parūpēties. Vasarā tikai jāizlaiž ārā voljērā.

– Vai jums ir privātmāja?

– Jā. Mēs dzīvojam Baldones pagastā, pie pašas Baldones. Tādēļ arī mums var būt vairāki mājdzīvnieki, jo dzīvoklī droši vien viņus būtu grūti turēt.

– Jūsu ģimene lielā mērā ir saistīta ar kokles spēlēšanu, vai ne?

– Mana mamma jau no bērnības spēlē kokli. Tā nu dabiski sanāca, ka arī es sāku to darīt. Pirms dažiem gadiem arī vidējā māsa sāka spēlēt basa kokli, un pavisam nesen mums pievienojās jaunākā māsa. Varētu teikt, ka mamma mūs iedvesmoja uz koklēšanu.

– Cik bērnu jūs esat ģimenē?

– Esam trīs māsas, un visas spēlējam kokli.

– Vai arī jūsu mamma joprojām to dara?

– Vairs ne, jo viņa sāka strādāt jaunā darbā un bija grūti apvienot mēģinājumus. Bet mamma, protams, vēl aizvien māk spēlēt.

– Šovasar notiks skolēnu dziesmu svētki. Vai gatavojaties arī tiem? 

– Jā, pavisam noteikti. Tas ir ļoti īpašs notikums, un esmu priecīga, ka tajā piedalīšos.

– Kurā mūzikas skolā jūs mācījāties?

– Sešus gadus apmeklēju Jāņa Dūmiņa Baldones Mūzikas skolu. Tā vienlaikus ir gan pamatskola, gan mūzikas skola. Vēlāk pārgāju uz Baldones vidusskolu. Man bija grūti visu apvienot: gan treniņus, gan mākslas skolu un mūzika skolu.

– Cik daudz laika jums jāpavada ceļā, lai no Baldones aizbrauktu līdz Smiltenei? 

– Kopā sanāk gandrīz četras stundas. Vispirms četrdesmit minūtes ar autobusu jābrauc no Baldones līdz Rīgai, tad apmēram trīs stundas no Rīgas līdz Smiltenei. 

– Vai tehnikumā kādi jūsu skolasbiedri arī ir saistīti ar mūziku? Vai arī tur visi koncentrējas tikai uz veterinārārsta profesijas apgūšanu?

– Ir vairāki skolasbiedri, kas pašmācības ceļā apgūst mūziku vai apmeklē mūzikas skolu. Man ir draudzene Paula, ar kuru kopā aizgāju mācīties veterināriju, abas arī spēlējam kokli un darbojamies Baldones ansamblī. Tā ka arī tehnikumā man apkārt ir gana daudz domubiedru.

– Varbūt tieši jūs savu draudzeni pamudinājāt iet mācīties uz Smiltenes tehnikumu?

– Nē, mēs abas ļoti gribējām kļūt par veterinārārstēm. Par šo skolu es uzzināju tieši no Paulas, jo viena cita viņas draudzene, kas ir trīs vai četrus gadus vecāka par mums, tur jau mācījās. Es vispār nezināju, ka Latvijā var apgūt veterinārārsta asistenta profesiju! 

– Kā parasti norit jūsu nedēļa? Ko mēdzat darīt pēc skolas?

– Pirms kāda laiciņa es Smiltenes Mūzikas skolā sāku mācīties spēlēt klarneti. Agrāk otrdienās gāju uz klarnetes nodarbībām, bet tagad, kad esmu apguvusi šī instrumenta spēlēšanas pamatus, otrdienās un trešdienās apmeklēju Smiltenes tehnikuma kori. 

– Šis koris taču noteikti piedalīsies arī dziesmu svētkos, vai ne?

– Vispār mēs to ļoti, ļoti gribētu, bet mums ir diezgan neatsaucīgi skolēni, it īpaši no pirmajiem kursiem. Jo mums vajag, lai dzied arī puiši, bet viņi ne īpaši vēlas to darīt.

– Tad jau jums varbūt nebūs jāizvēlas starp kokli un kori un dziesmu svētkos, visticamāk, koklēsiet.

– Es varētu paspēt gan uz kokles, gan kora koncertiem, tādā ziņā nebūtu nekādu problēmu.

– Kur jūs Smiltenē dzīvojat? 

– Kopmītnēs. Tehnikumam ir divas kopmītnes, un es dzīvoju jaunākajās, kas atrodas vistuvāk skolai. Tā teikt, esmu ērti iekārtojusies.

– Vai jums nepietrūkst vecāku? Vai arī jau jūtaties ļoti patstāvīga un izbaudāt šādu dzīves ritmu?

– Šķiet, ka man diezgan labi tur iet. Šī pieredze palīdz iemācīties dzīvot neatkarīgi, pašai ar visu tikt galā – gatavot ēst, iet uz veikalu un tā tālāk.

– Ko mamma par to saka? Vai lepojas ar jums?

– Jā, viņa ir ļoti priecīga un lepna par mani, bet viņai tomēr gribētos, lai mēs satiekamies biežāk, kā jau jebkurai mammai.

– Ko jūs mēdzat darīt sestdienās un svētdienās, kad esat atpakaļ mājās?

– Sestdienās man ir jāšanas treniņi, savukārt svētdienās es vienkārši padzīvojos pa māju un tad vakarā braucu uz Smilteni. 

– Tātad jūs nodarbojaties arī ar jāšanu? Jums ir ļoti daudzpusīgas intereses.

– Jā, senāk es gāju vēl arī airēšanas treniņos, bet tagad visus treniņus vairs nevaru apvienot, tādēļ paliku tikai pie jāšanas.

– Kā tas gadījās, ka sākāt jāt? Laikam tādēļ, ka Baldonē ir labas iespējas tikt pie zirgiem.

– Jā, mums kopumā ir trīs staļļi. Pirmo reizi uz zirga mani uzsēdināja četru gadu vecumā. Sākumā gāju uz vienu stalli, kurš tagad ir pārvietots uz citu vietu, un mani vienkārši staidzināja ar zirgiem. Tad pārgāju uz privāto stalli, kur tiku apmācīta, kā apieties ar zirgu, kā uz viņa pareizi sēdēt, kā kontaktēties ar zirgu. Un tad es aizgāju uz to stalli, kur esmu tagad, un jau no otrās klases tur eju. 

– Atgriezīsimies vēlreiz pie koklēšanas. No cik gadiem jūs koklējat? 

– No pirmās klases, sešu septiņu gadu vecuma. 

– Vai jums tolaik bija sava mazā koklīte, vai arī spēlējāt mammas kokli?

– Kad gāju pirmajā klasē, mamma sarunāja ar kādu meiteni, kura jau bija paaugusies, lai viņa man iedod savu mazo koklīti, savukārt mamma pretī piešķīra savu kokli. Tā teikt, viņas samainījās, un man pirmajā un otrajā klasē bija mazā koklīte.

– Kas jūs saista pie šī mūzikas instrumenta? Tas ir ļoti latvisks, bet daudzi jaunieši vēlas būt mūsdienīgi un kokli negrib spēlēt.

– Es nezinu, tas vienkārši ir vienīgais mūzikas instruments, kuru es ļoti labi māku spēlēt un kuru man arī gribas spēlēt, lai saglabātu savu saikni ar mūziku. 

– Vai jūs esat vecākā vai vidējā māsa? 

– Vecākā.

– Tad jau droši vien māsas arī ļoti daudz ko no jums mācās. Varbūt savā ziņā esat viņām pat kā otra mamma.

– Tagad, kad pārsvarā dzīvoju Smiltenē, īsti vairs ne. Bet ar koklēšanu es māsām nepalīdzu, jo viņas spēlē basa kokli, kas jāspēlē pilnīgi citādāk.

– Kāpēc māsas izvēlējās tieši basa kokli? 

– Tāpēc, ka sākumā mūsu skolotāja Inta Revolde izdomāja atvērt studiju un viņai vajadzēja basa kokles spēlētājas. Viena jau bija, bet vajadzēja vēl otru. Tā nu vidējā māsa piekrita spēlēt. Pēc tam jaunākajai māsai jautāja, vai viņa gribētu būt mazo koklētāju grupiņā, un viņa labprāt iesaistījās.

– Cik kokļu ir jūsu ģimenei?

– Mums ir divas kokles, jo abas mazās māsas dala vienu basa kokli. Šobrīd laikam taps projekts par vēl citu kokļu iegādi. 

– Cik vispār maksā kokle? 

– Godīgi sakot, man nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka tās ir dārgas. Kā esmu dzirdējusi, kokle maksā vismaz trīssimt eiro. Mamma gan jau arī tik labi neorientējas šajās cenās, jo savs instruments viņai jau ir kopš bērnības.

– Vai mamma kādreiz ir stāstījusi par to, kā dzīves ceļš viņu aizveda līdz koklei?

– Arī mamma jau no pirmās klasītes sāka iet mūzikas skolā, kur iemācījās koklēt. Varētu teikt, ka tā mums ir tāda ģimenes tradīcija.

– Baldones Mūzikas skola lielā mērā ir saistīta ar kokles spēli. 

– Man šķiet, ka noteikti. Tagad tur arī ir sākumskola, un kokli ne tik daudzi vairs grib spēlēt. Pārsvarā vēlas iemācīties spēlēt flautu, vijoli. Kad es tur mācījos, tad kokle vēl bija diezgan pieprasīta.

– Ko jūs darāt vasarās, kad skola ir beigusies un sācies garais brīvlaiks?

– Kad ir dziesmu svētki, tad piedalos tajos. Pie mums tiek rīkoti arī dažādi pašdarbības koncerti ar koklēm. Vēl visa ģimene parasti braucam ceļojumos. Par garlaicību noteikti nesūdzos.

– Ikdienā gan jau arī notiek koncerti, tāpat sestdienās un svētdienās. Kā jūs ar to visu tiekat galā? 

– Jā, reizēm sestdienās notiek koncerti, ik pa laikam Baldonē tiek organizētas kādas pašdarbnieku uzstāšanās vai kādi folkloras ansambļu tautas mūzikas koncerti, kur piesakāmies muzicēt, lai varētu padarboties arī ārpus mēģinājumiem. Nedēļās, kad plānoti koncerti, režīms ir diezgan saspringts. Tad parasti man brīvāka ir tikai svētdienas pirmā puse, kad varu padarīt kaut ko citu.

– Vai koncerti mēdz notikt arī svētdienās?

– Pagaidām tā nav bijis, bet vienreiz uzstājāmies adventa laika koncertā, kas, protams, notika svētdienā. Manuprāt, ja svētdienā būtu paredzēts koncerts, tad tas notiktu no rīta. Citādi es nevarētu tajā piedalīties, jo vakarā man būtu jābrauc uz skolu. Man ir svarīgi nekavēt mācības, tādēļ tām tiek pakārtots viss pārējais.

– Teicāt, ka esat iemācījusies spēlēt klarneti. Kāpēc tieši šo mūzikas instrumentu?

– Kad biju mazāka, es, laukos rakājoties pa plauktiem, pēkšņi atradu klarneti. Uzzināju, ka tā ir mana tēta brāļa klarnete, un man radās vēlme iemācīties to spēlēt. Pirms trim gadiem sapratu, ka tā ir pilnīgi cita veida klarnete, un man vajadzēja nopirkt īsto, jo ļoti gribējās apgūt kaut ko jaunu.

– Kādus mūzikas instrumentus vispār protat spēlēt? Droši vien arī klavieres?

– Ar klavierēm tikai vienu gadu mūzikas skolā esmu padarbojusies. Arī klarneti es bieži nespēlēju, jo visam nepietiek laika. Pamatā spēlēju kokli.

– Vai kādā brīdī sanāk arī atpūsties?

– Sanāk, sanāk. Parasti svētdienas ir brīvākas dienas, kad esmu jau izmācījusies un varu atvilkt elpu.

– Kā jūs iztēlojaties savu turpmāko dzīvi? Vai plānojat ārstēt dzīvniekus Baldonē?

– Vispār man šobrīd nav ne jausmas, kā es varētu attīstīt savas profesionālās gaitas. Sākumā biju iecerējusi strādāt kādā veterinārajā privātklīnikā, kas jau pastāv. Bet kas zina – varbūt kādreiz izveidošu savu klīniku vietā, kur tādas trūkst.

– Lai jums izdodas viss iecerētais! Paldies par sarunu!