Inga Velmere Mārupē: Visām sievietēm vajadzētu dejot ^{Apriņķis.lv}

– Lūdzu, pastāstiet par savu darbu! 

– Jau vairāk nekā divdesmit gadus es strādāju fitnesa nozarē, pēdējos gadus strādāju sporta klubā par grupu treneri. Savulaik absolvēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju kā sporta pedagoģe un aerobikas trenere, tāpēc likumsakarīgi ir tas, ka strādāju šajā jomā.

– Lielākoties vadāt grupu nodarbības vai arī trenējat individuāli?

– Esmu grupu trenere – tas nozīmē, ka vienlaikus jāstrādā ar vairāk nekā divdesmit cilvēkiem, atskaitot gadījumus, kad kāds īpaši palūdz viņu kaut kā pieskatīt.

– Vēl viena jūsu darba daļa ir saistīta ar afrikāņu dejām, kuras pasniedzāt jau divpadsmit gadus. Kas tās ir par dejām?

– 2010. gadā trenere Cecīlija Gustafsone no Zviedrijas piedāvāja prezentēt “Afropowerdance” programmu trenerim Ralfam Upmanim. Tad sekoja pirmās apmācības. Arī tā ir grupu nodarbība, taču ar dažādiem elementiem no cilšu dejām. Afrikāņu dejas ir ļoti labs kardiotreniņš. Nodarbības laikā ir jāatbrīvo sevī tas iekšējais pērtiķis, vienkārši jāļaujas plūsmai. Muzikālais pavadījums ir enerģiski bungu ritmi. Tas nozīmē, ka vienlaikus notiek arī bungu terapija. Tādā veidā cilvēkam tiek pamazām iemācīta afrikāņu deja. Viss notiek pustumsā, lai nodarbības dalībnieks nepētītu citus un sevi, bet vienkārši atdotos ritmam.

Bet tā ir konceptuāla programma. Tas nozīmē, ka saturs ir jāmaina ik pēc diviem trīs mēnešiem, taču izbraukāt uz Stokholmu katru reizi sanāktu diezgan dārgi. Līdz ar to daudzi treneri pārstāja vadīt šādas nodarbības. Mani šis dejas veids tik ļoti piesaistīja, ka sāku pati to pētīt vietnē “YouTube”, pielāgot afrikāņu deju kustības, kas man pašai derētu un kuras varētu izmantot. Pirms četrpadsmit gadiem tā bija mana vislielākā aizraušanās, jo ik pēc diviem mēnešiem vajadzēja sagatavot jaunu deju. Nodarbības laikā tā ir tāda kolosāla enerģijas apmaiņa, kad visi cilvēki zālē plosās un dejo. Tā kā latvieši mentāli nav tik ļoti atvērti, šīs dejas darīja brīnumus. Cittautieši uz šādām aktivitātēm ir atvērti uzreiz. Pirms kovida pandēmijas fitnesa entuziastiem katru gadu notika pasākums “Nike Training Day”. Man bija tas gods šīs dejas vadīt lielai publikai arēnā kopā ar pazīstamā perkusionista un bundzinieka Nila Īles komandu.

– Cik daudz cilvēku ir apguvuši afrikāņu dejas? Pati ar to vairs nenodarbojaties, varbūt kāds tomēr turpina jūsu darbu?

– Cik zinu, man nav neviena sekotāja. Taču jāatzīst, ka ļoti daudzi, kas trenējas klubos, ik palaikam palūdz novadīt kādu nodarbību tieši ar afrikāņu dejām.

– Kādēļ jūs pārtraucāt?

– Vienā brīdī sapratu, ka man kļūst par grūtu, tāpēc pateicu sev “stop”. Tas nav tāds treniņš, kurā tu citiem tikai pasaki, kas viņiem jādara. Afrikāņu dejās tev katrā reizē ir pašam ir jābūt iekšā procesā kopā ar dalībniekiem par visiem divsimt procentiem. Ja man dienā bija jāvada sešas dažādas nodarbības, sanāca pārāk liela fiziskā slodze. Un man galu galā vairs nav astoņpadsmit gadu.

– Ko nozīmē deju nodarbība “Figūra 8”?

– Pirms pandēmijas es iepazinos ar vienu sarīkojumu deju dejotāju un treneri no Amerikas, kura savulaik ir bijusi profesionāla dejotāja, un viņa faktiski bija tā, kas ieviesa šo deju konceptu fitnesā. “Figūra 8” ir septiņas Latīņamerikas dejas, katrai no tām ir savas specifiskās kustības, pie kurām pamatīgi tiek noslogoti visi korsetes muskuļi. To var darīt pilnīgi jebkurš. Arī tie, kam ir grūti trenēt vēdera presi guļus. Es uzskatu, ka dejot vajag visām sievietēm. Ja tā nav “Figūra 8”, tad kaut vai zumba vai vienkārši uzlikt mūziku un kustēties. Es izmācījos šī koncepta pamatus un ļoti aizrāvos ar to.

Ir tā, ka mums ir ļoti advancēti sporta klubi, kas vairāk specializējas funkcionālajos treniņos, pēc kuriem sievietei kļūst mazliet vīrišķīgāka gaita. Taču tieši dejas ir tās, kas atbrīvo sievietes gurnu daļu. Pirmkārt, dejošana rada laimes hormonu. Otrkārt,  tās ļoti labi atbrīvo muguras lejasdaļu. Tas nozīmē – ja jums ir sēdošs darbs, tad tieši dejojot jūs izvingrināt un apasiņojat iegurni, atbrīvojaties no sāpēm muguras lejas daļā.

– Tikai ar trenažieru zāli vispusīgai fiziskai attīstībai varētu būt par maz, vai ne?

– Noteikti. Cilvēks ir fiziski attīstīts tikai tad, ja viņš trenē ne vien spēku, teiksim, trenažieru zālē, bet visas iespējamās fiziskās īpašības. Es teiktu, ka tikai iet uz trenažieru zāli un cilāt svarus – tas “nerullē”. Tā ir tāda vienpusīga attīstība un darbība. Ja es cilvēku no sporta zāles ievilktu pie sevis grupu nodarbībās, domāju, viņam būtu ļoti grūti, jo nav attīstītas nepieciešamās fiziskās īpašības. Varbūt kādam šķiet, ka fiziskā pilnveide nozīmē muskuļu kalnu. Man kā trenerei šķiet, ka ir jābūt gan lokanībai un locītavu kustīgumam, gan trenētai sirsniņai un arī spēkam.

– Kā jūs vispār savu dzīvi sasaistījāt ar sportu? Vai jau bērnībā bijāt fiziski aktīva?

– Nē, man vispār nepatika sports! Mani neņēma nevienā pulciņā, es biju maza un pufīga. Pēc pamata izglītības esmu zootehniķe, pabeidzu Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu. Bērnībā sapņoju savu dzīvi saistīt ar zirgiem un jāšanas sportu. Tomēr pusaudzes gados muguras un kakla daļas traumas dēļ man nācās atteikties no šī mērķa. Tieši tāpēc vidusskolā vispār biju atbrīvota no sporta stundām, ārsti aizliedza ar to nodarboties.

Kad pabeidzu tehnikumu, atnācu dzīvot uz Rīgu. Un tieši tad Latvijā parādījās tādas atsevišķas mazas fitnesa zālītes un pagrabiņi, kur notika aerobikas nodarbības. Es sāku sportot sākumā kompānijas pēc, pēc tam jau aizvien vairāk un biežāk. Veselībai nekāds kaitējums nenotika, tieši otrādi – kļuva tikai labāk. Pazuda biežās galvassāpes, mugura arī vairs nesāpēja. Apmeklēju šos treniņus vairākus gadus. Protams, vēlējos arī studēt, tādēļ likumsakarīgi, ka iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. 

– Vai esat rīdziniece?

– Nē, esmu no Jelgavas. 

– Kas jūs atveda Rīgas virzienā?

– Pašlaik dzīvoju Mārupes pusē, te es ieprecējos. Pēc tehnikuma absolvēšanas saņēmu darba piedāvājumu Rīgā, kas nebija saistīts ne ar lauksaimniecību, ne sportu. Strādāju vienkāršu darbu birojā un tā sāku dzīvot Rīgā.

– Kas bija jūsu pirmā darbavieta pēc Sporta pedagoģijas akadēmijas beigšanas? Vai uzreiz sākāt strādāt par treneri?

– Jau studējot augstskolā, es sāku strādāt sporta klubā “Sports Pluss”. Paralēli tam Mārupes novadā īrēju nelielu zāli, kur vadīju vingrošanas nodarbības. Tolaik jau arī nebija tādu sporta klubu tīklu kā mūsdienās. Tie attīstījās daudz vēlāk. Pēc akadēmijas absolvēšanas sāku strādāt Mārupē skolā par sporta skolotāju. Turpināju arī vadīt grupu nodarbības. Vēlāk pievienojos klubam, kurā joprojām strādāju.

– Kur jums pašai labāk patīk dzīvot – dzimtajā Jelgavā vai tagadējā dzīvesvietā Pierīgā?

– Es domāju, katra dzīvesvieta ir laba. Ja tu atrodi to, kas tajā vietā piesaista, un atrodi savu darbības lauciņu, manuprāt, nav nozīmes, kur tas atrodas. Stāsts ir par cilvēkiem. Kopš pagājušā gada Eiropas projektu ietvaros varēju sākt vadīt nodarbības Jaunolaines un Olaines senioriem. Kolosāli! Manuprāt, katrā vietā var atrast savu klubu, treneri un nodarbību veidu. 

– Kā jūs sadalāt savu dienu, lai visu pagūtu?

– Ir nepieciešama tikai laba plānošana. Faktiski viss tiek pakārtots treniņu grafikam, kurš pārsvarā ir nemainīgs. To treneri veido paši, un tas ir spēkā jau vairākus gadus. Ja es zinu, ka man ir garā darbadiena, tad, piemēram, no rīta ceļos, braucu uz diviem treniņiem. Pēc tam līdz vakaram mana diena ir pilnīgi brīva.

– Ko nozīmē brīva diena?

– To, ka atbraucu mājās un izdaru kaut kādas savas lietas. Izvadāju bērnus uz skolu vai pulciņiem, kaut ko mājās piekārtoju, pagatavoju ģimenei maltītes, un tad vakarā seko vēl divi treniņi. Grūtākais vienmēr ir plānošana un tas, ka daudzas lietas nevari darīt kopā ar ģimeni. Piemēram, nesanāk darbdienu vakaros aiziet uz teātri vai kino, jo visi vakari ir aizņemti nodarbībās.

– Sporta zāles darbojas arī brīvdienās. Vai jums tomēr brīvdienas ir svēta lieta un jūs tajās nestrādājat?

– To treneris pats var izvēlēties. Es nedēļas nogalēs nestrādāju, jo uzskatu, ka tās manam ķermenim ir pelnītas brīvdienas. Ņemot vērā darba specifiku un to, cik intensīvi nepieciešams komunicēt, man vajag tās sestdienas un svētdienas, lai atjaunotos un apkārt nebūtu tik daudz cilvēku. 

– Droši vien brīvdienās jāizdara arī savi mājas darbi, vēl ar bērniem jāpavada kopā laiks. Tad jau mājās arī sanāk krietni parosīties!

– Sanāk, sanāk. Man pašai mājās ir divi zirgi, divi suņi un vēl arī vistas. Dārzs. Ja brīvajās dienās varu uzkāpt zirgam mugurā vai vienatnē aiziet pastaigā pa mežu, tad tā ir mana atslodze. Tā es uzlādēju savus akumulatorus.

– Teicāt, ka jūsu bērnība bija saistīta ar jāšanu. Kurā brīdī sapratāt, ka arī pati vēlaties savus zirgus? 

– To es zināju jau tad, kad biju pavisam maza, taču tas tolaik bija tikai sapņa līmenī. Šķita, ka man vajag simt zirgu, tad būs baigi forši! Pirmo zirgu man uzdāvināja vīrs mūsu kāzu dienā, tā piepildot manu lielo sapni. Man nav simts zirgu, bet pašai savs viens, kam blakus ir draudziņš. Sapņi piepildās, tikai, iespējams, citādākā formā, nekā mēs varbūt sākotnēji iztēlojamies.

– Vai izjādēs dodaties viena pati?

– Pārsvarā draugi, kas nebaidās no zirgiem un ir gatavi doties mežā, arī pievienojas. Man nav atsevišķas manēžas, turklāt ziemā ir tumšs. Citi cilvēki labāk meklē, kur ir gaiša manēža un viss ir droši. Pie manis brauc draugi, kuriem jau ir kaut kādas iemaņas jāšanā. Pārsvarā mani un arī draugu bērni ir izauguši līdzās zirgiem. Var bučot un mīļot. Tā nav, ka uz zirgiem gaidītu liela rinda. Vai es gribētu, lai tā būtu? Laikam jau ne.

– Tad sanāk, ka, darbdienas vakarā atbraucot mājās, jums vēl ir jāatrod laiks zirgiem. 

– Jā, tieši tā, vēl arī suņiem un vistām.

– Teicāt, ka jums ir arī liels dārzs.

– Jā, vasarā mans akumulators ir dārzs. Ravēt un stādīt – arī tas mani uzlādē. Tāpat arī suņi – varu staigāt un apzināties, ka viņi man neprātīgi mīl. No tā vien esmu laimīga. Ar zirgiem ir tieši tāpat. Tāpēc es teiktu, ka esmu atradusi savu līdzsvaru. 

– Vai jūs piekrītat teicienam, ka dzīve ir kustība un kustībā ir dzīve? Tie, kas kustas, dzīvo pilnvērtīgāk nekā tie, kas caurām dienām sēž pie televizora.

– Es tam pilnībā piekrītu, jo man dažbrīd ir bijis tā, ka esmu pārmocījusies vai guvusi savainojumu, bet, pēc tam aizejot uz treniņu, saprotu: ak dievs, cik es esmu laimīga, ka varu darīt un nekas vairs nesāp. Pateicīga, ka man nav atņemta iespēja kustēties. Tajā brīdī saprotu, cik tas ir forši, ka mani nekas neierobežo.

– Daudzi jauno gadu sāk ar apņemšanos kļūt fiziski aktīviem. Ko jūs ieteiktu tiem, kas varbūt vēlas, bet nevar pārkāpt pāri savam slinkumam un nevarēšanai?

– Man vienmēr par 1. janvāra apņemšanos nāk smiekli, jo, es domāju, tādas ilgst tieši vienu dienu. Tiem, kam ir vēlme kaut ko darīt, bet kas ir mazliet iesūnojuši, es ieteiktu atrast to, kas viņiem patīk. Ir daudz cilvēku, kuriem nepatīk sporta zāles, svaru cilāšana, grupu treniņi. Šie cilvēki uz turieni iet kā pie zobārsta, cīnoties paši ar sevi. Ja kustēšanās prasa cīniņu, tad tas nebūs ilgstoši. Tas būs tikai kampaņveidīgi – uz pludmales sezonu –, bet kustība nekļūs par dzīvesveidu.

Ar to es gribu teikt, ka mums Latvijā ir tik daudz iespēju. Ziemā mēs varam slēpot, doties pastaigās vai pārgājienos. Ja tu atrodi kaut ko savu, kas tev sagādā prieku, un vēl sevi apbalvo par tām lietām un aizraujies, tad kustība vispār vairs neprasa piepūli. Piemēram, ņemt suņus un iet ļoti garās pastaigās – tā arī ir kustība, ja sagādā prieku.

– Tātad nav obligāti jāapmeklē sporta klubs.

– Tieši tā. Vienkārši vajag kustēties! Var doties, piemēram, uz deju klubu, jo arī deja ir kustība. Varbūt kādam patīk cilāt svarus, krāmēt malku. Katru dienu atrodiet kādu iemeslu, piemēram, pasēdēt desmit minūtes mazāk uz tā biroja krēsla vai dīvānā. Piecelieties – un ejiet! Arī pētījumi liecina, ka Latvijā ļoti maz cilvēku sporto. Tā kā es esmu iekšā savā fitnesa burbulī, varētu šķist, ka visi kārtīgi sporto. Bet tā nav. Ja kāds teiktu, ka man ir jāskrien maratons, es atbildētu, ka to nedarīšu. Nesaprotu, kāpēc man būtu jāskrien četrdesmit divi kilometri pa šoseju. Bet sporta zālē es varu skriet nodarbībā. Tāpēc ir jāatrod kaut kas savs. Man, piemēram, liekas drausmīgi skriet kalnup un lejup, bojāt locītavas, kaut kur tur lēkt. Es zinu, ka tas nav mans, tādēļ to arī nedaru. Tāpēc es iesaku: meklējiet savu fizisko aktivitāti!