Edijs Klaišis: Aizliedzot tālmācību, daudzus jauniešus nedabūsim atpakaļ skolās Apriņķis.lv
- Autors: Edijs Klaišis, radošā centra “Open” vadītājs
Foto - OgreNet.lv
Pagājušajā nedēļā Saeima pirmajā lasījumā apstiprināja grozījumus Izglītības likumā, kas paredz tālmācības aizliegumu 1.–9. klasē, kā vienīgo izņēmumu nosakot, ka šādā formā pamatskolā var mācīties tikai pilngadīgi audzēkņi. Pret šiem grozījumiem iebilst liela daļa sabiedrības, un dažās dienās savākti vairāk nekā 12 000 parakstu, lai saglabātu tālmācības iespēju arī pamatskolā, un pamatoti.
Pirms ķerties klāt tālmācībai, Izglītības un zinātnes ministrijai kopā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību vajadzētu sākt ar savas saimniecības sakārtošanu. Šobrīd notiekošais attiecībā uz tālmācības ierobežošanu izskatās nevis pēc vēlmes sakārtot to un novērst trūkumus, bet pēc plāna piegriezt skābekli konkurentiem.
Lielākajai daļai mūsu jauniešu, kuri uzturas “Open” centros un kuri ir pārtraukuši mācības, iemesls ir bijis tieši pedagogu pazemojošā attieksme. Esmu dzirdējis dažādus ierakstus, kuros pedagogi runā ar skolēniem, un tas ir drausmīgi. Kad pedagogs saka: “Zinot, kāda ir tava māte, ko var gribēt no tevis!”, un tas vēl ir maigākais no dzirdētā, vai ir kāds brīnums, ka jaunietis negrib atgriezties tādā klasē un skolā?
Vēl ir daļa mūsu jauniešu, kuri ir pametuši mācības praktiska iemesla dēļ – viņiem nav pienācīga apģērba, ko vilkt mugurā. Šeit es pieminēšu vienaldzību, ar kādu es saskaros regulāri. Pie mums nonāk jaunietis, kuru aizvedam pie acu ārsta, un speciālists secina, ka puiša redze ir –4,75. Uz jautājumu, cik sen viņš nenēsā brilles, saņemam atbildi, ka viņam nekad nav bijušas brilles. Kā skolā var nepamanīt, ka jaunietim ir tik slikta redze?!
Vai vēl viens piemērs: puisis gandrīz visu mācību gadu gāja uz skolu vienos apavos, kuriem zoles turējās klāt tikai pateicoties tam, ka bija pietītas ar skoču. Lai arī kādi bija laikapstākļi, vienīgais, kas mainījās viņa apavos, bija skoča krāsa. Mani neviens nepārliecinās, ka skolā neviens nepamanīja abus šos gadījumus.
Skolās nereti saka, ka trūkst resursu, lai palīdzētu, bet parādiet man kaut vienu skolotāju, kuram nav mobilā telefona. Un tas ir vienīgais nepieciešamais resurss, lai šādās un līdzīgās situācijās sazinātos ar atbildīgajām iestādēm un organizācijām, kas var palīdzēt šiem jauniešiem. Vajadzīga tikai vēlme palīdzēt, pārējais ir tehniskas dabas jautājums.
Daudz un plaši tiek runāts par to, cik ļoti svarīgi mums ir jaunieši, kā vēlamies, lai viņi mācītos, bet nereti atbildīgo cilvēku rīcība liecina par pretējo. Mums ir jāpriecājas par katru jaunieti, kurš atgriežas pie mācībām, un lielākajai daļai no viņiem tieši tālmācība ir vienīgā iespēja, kas ļauj atgriezties izglītības sistēmā. Viņi nekad nebūs gatavi atgriezties klātienes skolās. Mēs, pieaugušie, taču arī neatgriežamies tur, kur esam dabūjuši pa purnu, vienalga – fiziski vai emocionāli.
Un, nē, šos jauniešus nevar iedalīt atsevišķā kategorijā kā Izglītības likuma izņēmumu, kuriem atsevišķi tiktu dota iespēja mācīties tālmācībā, jo neviens no šiem jauniešiem neies un nesūdzēsies par to, ka viņš pametis mācības tāpēc, ka viņu pazemojis skolotājs, vai tāpēc, ka viņa vecāki nav spējuši nopirkt viņam apavus.
Tas, cik izglītības politikas veidotāji ir atrauti no realitātes, sāk biedēt aizvien vairāk. Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka nelieku visus pedagogus vienā grozā. Neskaitāmas reizes esmu publiski teicis, ka pazīstu ļoti daudzus tiešām fantastiskus skolotājus, kuri stāv un krīt par saviem audzēkņiem. Ir arī skolu vadītāji, kas ir gatavi ar mums sazināties pat nakts vidū, lai palīdzētu saviem audzēkņiem. Vēlos pateikties šim skolotājiem un skolu direktoriem un atgādināt, ka, aizliedzot tālmācību, daudzus jauniešus nekad nedabūsim atpakaļ skolās.