Jānis Dimants: Slavinājumi, nopēlumi, noklusējumi – viss čum un mudž ^{Apriņķis.lv}

Šokējoša neparastība

Vai nav dīvaini, ka kanāla “TV24” raidījumā “Uz līnijas” nonākušais ģenerālprokurors Juris Stukāns tūdaļ pēc parādīšanās ekrānā sāk stāstījumu par to, ka, raugi, KNAB piedzīvojis strauju attīstību? Raidījuma vadītājs Jānis Labucs kaut jel ar pusvārdu varētu bilst: neba gluži viss tur tik veiksmīgi tiek darīts. Nē, šamējais augsto amatpersonu vēl tikai pamudina uz iespējami plašākiem labo darbu izklāstījumiem.

Pieļāvu varbūtību, ka ar komplimentārajiem pamudinājumiem Labucs taisa tematisku tiltiņu pārejai uz neseno skandalozo pašas prokuratūras izrīcību ar pazīstamo žurnālistu Lato Lapsu, kuram lemts bijis pabūt saslēgtam rokudzelžos, piedzīvot kratīšanas, pratināšanas un divu diennakšu garumā būt apcietināto kārtā. Nē, Labucs tikai pajautā, vai ģenerālprokurors ir lasījis kādu no Lato Lapsas grāmatām. Tas vienā teikumā atbild, ka, jā, esot kādu pāršķirstījis, bet neko ievērību saistošu nav saskatījis lasīšanai... Un viss.

Ar tik savādu nostāju iziet ēterā – gan no ģenerālprokurora, gan iztaujātāja puses tas ir stulbums augstākajā pakāpē. Ja var ticēt vēstījumiem, grāmatnīcās visvairāk pirktajās un bibliotēkās uz izķeršanu ņemtajās Lato Lapsas vismaz divās grāmatās mūsu vēl jau esošais ģenerālprokurors ir viens no galvenajiem personāžiem, bet tai visjaunākajā izdevumā – pats galvenais varonis. Ieņemt pozu, sak, nelasīšu, tas patiesībā vairs nav privāta būšana. Jurim Stukānam pienāktos tūlītēja demisija un jau citu uzraugu vadībā jo pamatīga izmeklēšana un iespējama tiesāšana, vai arī pie atbildības saucams autors, ja Stukānam izdodas pierādīt savu nevainību.

Ja prokurora kungu nu absolūti nemaz neinteresē, kas krājumos sarakstīts par tiesībsargājošajām instancēm, vismaz vienā no tiešām biezajām grāmatām varētu caurlūkot to gabalu ar apakšvirsrakstu “Kad ģenerālprokurors un viņa padotie izrādās noziedznieku pastnieki”. Tiesa, tas ir patālajā 160. lappusē, līdz tai tiešām pailga šķirstīšana sanāktu. Tak varēja sākt ar pirmajā lappusē publicēto satura rādītāju un vērt tik vaļā, kur pats esi uzrādīts, tiesa, ne visai glaimojošā pasniegumā. Ja autors izrādītos sodāms neslavas cēlējs, uzreiz varētu sākt izmeklēšanu. Tiesājot nešķīsteni, tiesa varbūt varētu pat pieņemt blakuslēmumu par autora kaitīgo grāmatu izņemšanu no grāmatnīcām, bibliotēkām, aizliegt cilvēkiem tās lasīt kā kaitīgus rakstudarbus.

Nedaudz pajokojot, varētu piebilst: nāktos sarīkot attiecīgā autora grāmatu dedzināšanu vai citādu iznīcināšanu par biedējumu tādiem, kas būtu iedvesmojušies no Lato un tīkotu ko līdzīgu rakstīt un laist apritē. Iespējams, Latvija ar to iegūtu jo plašu pasaules skanējumu. Bet sanācis tikai pabaidīt Lato Lapsu ar divu diennakšu pasēdēšanu izolatorā un par to saņemot sabiedrības gan izsmiešanu, gan nosodījumu. Apžēliņ!

Nenoliedzami, Lato gan savos drukātajos izdevumos, gan vēl jo vairāk vārdiski savā “YouTube” kanālā aktieriskā izpildījumā pat ļoti detalizēti atklāj gadījumus, kad noziegumā ir iesaistītas augstas amatpersonas – vienas kā pasūtītājas, otras kā izpildītājas vai organizētājas, trešās kā līdzzinātājas, kas nav ziņojušas par to vai citu noziegumu. Tikai savādi, ka par sacelto kņadu itin visi vārdos, uzvārdos, attiecīgo instanču augstās činās nosauktie par publisko nopēlumu neliekas ne zinis. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Klusē visi ar Juri Stukānu priekšgalā.

Lai arī kā ar ģenerālā kārtā esošās amatpersonas izrīcībām jezgā ar Lato Lapsas grāmatām, tomēr medijapskatniekam tā lielākā nopūta par kolēģi. Ak, Labuc, Labuc! Ar piekrītošu smaidu atzīt par pareizu esam Stukāna atzīšanos nelasām netīkamas grāmatas – kur palikusi žurnālista izveicība un atbildība?! Pats tobrīd iedomājos: ak, ja ģenerālprokurors būtu nonācis pie Bērtulītes viņas raidījumā “Dienas jautājums”, kur Stukāns, ja ne vairāk, tad vismaz izjustu, kas ir nokļūšana īsta žurnālista krustugunīs.

Bet kāda vilšanās! Tajā pašā vakarā pēc divām stundām Anete Bērtule uzklausa, kā KNAB liela Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Skaidrīte Ābrama un Edmunds Zivtiņš – viens pozīcijas, otrs opozīcijas pārstāvis. Viens saka: KNAB strādā labi. Otrs: nē, strādā pat ļoti labi. Opozicionārs Zivtiņš piebilst: desmit ballu sistēmā viņiem pienākas stabils astoņnieks. Allažiņ jestrā Bērtule gan piekrītoši nemāj ar galvu, bet pret slavinājumiem diez ko arī neiebilst. Kas noticis? Kas notiek? Kam vajadzīga šī savādā pokazuha?

Par laimi vai nelaimi, tad pat uzrodas gan šeit, gan visur citur tik daudz aprunātais un aprādītais pats Lato Lapsa un savā stilā gāž vaļā. Tiek atklāts, ka 152 augsti atalgotu KNAB darbinieku slavas apveltītajā 2024. gadā ir uzsākuši tikai 25 kriminālprocesus, turklāt tikai 13 ar pašu operatīvās informācijas ceļā iegūtiem paņēmieniem. Pārējie tiesājamie – citu institūciju piespēlēti. Rezumējums tiešām paskarbs, pilns negāciju, aizdomīgas pārdomas raisošs.

Valdība – KNAB krituma vaininiece

Pieņemu, ka lasītāji var bilst: nu ko tas Lato atkal tur uzrok… Tikmēr pats gluži vai ziņkāres dzīts rokos, kur un kā vien var, lai tiktu pie iespējamas patiesības. Šajā ziņā ļoti palīdzīgu roku tika pasniegusi izdevuma “Ir” žurnāliste Ieva Jakone, publiski vēršoties ar jautājumu: kāpēc Latvijas vērtējums starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā piedzīvojis kritumu? Tas, izrādās, noslīdējis līdz 59 no 100 maksimāli iespējamajiem punktiem. Negatīvi izceļamies uz kaimiņu fona. Lietuva ierindojusies sešas vietas augstāk par Latviju, bet Igaunija ar 76 punktiem izcelta kā viens no starptautiskā pētījuma pozitīvākajiem  piemēriem. Noskaidrojies, ka Latvijas vājākie rezultāti ir īpašajos mērījumos, kas attiecas uz valdības stabilitāti un efektivitāti, valsts budžeta izlietojuma atklātību un regulējuma efektivitāti, sabiedrības uzticēšanos valdībai, amatpersonu integritāti, tiesu sistēmas neatkarību, kukuļošanas un korupcijas izplatību.

Tā patiesības meklējumos esam tikuši līdz pašai augšai – līdz valdībai, amatpersonām, kas nabaga knābim velk uz leju tos pasaulīgi svarīgos procentpunktus vērtējumu skalā. Pieņemot, ka tā tas tiešām varētu būt, urda prātojums: kālab medijiem palicis neuztverts šis kalambūrs KNAB vainas saistīt ar vispārzināmajām valdības neizdarībām? Tomēr aplam būtu arī ko pārmest amata brāļiem un māsām, jo pār nabaga Evikas Siliņas vadīto valdību un viņu pašu gāzusies tāda pārmetumu vētra gan pirms restarta izsludināšanas, gan vēl jo pamatīgāk pēc tam, ka tīri vai jābrīnās, kā to visu var izturēt. Pavīd tīri cilvēciskais – kā nešpetno kritikas gūzmu spēj pārlaist no skata trauslais, simpātiskais sievišķis.

Neiedziļinoties kritikas izvērtēšanā (lai paliek citai reizei), tomēr jāpateic kas tīri no statistikas apkopojumiem operatīvi izceļamais. Visai droši atļaujos izpaust  pašreizējās valdības un premjeres visbargāko kritiķu pirmo trijnieku. Un tajā no šīs valdības pirmsākumiem nesaudzīgākais pārmetumu izteicējs bijis pazīstamais politikas analītiķis Dans Titavs. Ar atmiņā paliekošiem negāciju izklāstījumiem allaž izcēlies Latvijā vienīgais palikušais feļetonists Egils Līcītis; “Latvijas Avīzes” slejās viņš atklājas jo spoži, profesionāli, intriģējoši.

Šķiet, nepārspējams šajā žurnālistikas meistarklasē ir arī Armands Puče kanālā “TV24” ar savu vieglā žanrā veidoto “Kārtības rulli”. Viņam pieder arī tādas kā pirmatklājēja tiesības, ka Satiksmes ministrijai visnotaļ nederīgais ministrs Kaspars Briškens nu 14. Saeimā ievēlēts par visas valsts tautsaimniecības galveno kūrētāju – viņš tagad ir attiecīgās komisijas vadītājs, sak, netiki galā ar vienu satiksmes jomu, ņem pārvaldījumā visu valsts tautsaimniecību.

Ko atliek darīt sabiedrībai? Pasmieties un uzjautrināties kopā ar Pučes raidījuma sarundalībniekiem? Ja ņemtu visu ļoti nopietni, būtu jāraud. Un ne tikai par āža iecelšanu par dārznieku.

Ar ministru nomaiņu, parlamentāro sekretāru rotāciju un visu izsludināto restartu jau daudz kas pačibējis. Labi, ka politologs Jānis Ikstens “Dienas” veselā atvērumā pa punktiem izdarījis jo dziļu analīzi, virsrakstā liekot prasību “Šī nav situācija, kad varam bezgalīgi bakstīties”.

Vispār lasāmvielas netrūkst, ir arī ko skatīties un klausīties ētera raidījumos. Pavīd pat kaut kas iz poēzijas. “Mēs redzam, ka premjeres dēvētais izrāviens un restarts ir nolaidis riepās gaisu un iebuksējis pat neizkustoties,” teic opozīcijas pārstāvis Edgars Tavars no “Apvienotā saraksta”, izsmejoši atbildot uz žurnālista jautājumu, vai var saukt visu šo procesu par restartu un izrāvienu un vai no šī procesa kaut kas mainīsies. Arī mūspuses galvenais runasvīrs ādažnieks Māris Sprindžuks, ticis nacionālā tribīnē, apšauba, ka šis nu būs valdības restarts. Asprātīgi izskan cits atzinums: šī “vingrinājuma” mērķis esot iegūt laiku, lai valdībā gribošie paliktu savos krēslos…

Un visbeidzot: raksta tapšanas laikā esmu saņēmis tādu kā atzinību par pamanīto KNAB un prokuratūras ar Jēkabu Straumi un Juri Stukānu priekšgalā radīto, bet it kā neredzamo tuvību. Pats gan viņu savstarpējo aplaimošanos apakšvirsrakstā nodēvējot par šokējošu parādību, tagad nojaušu, ka ar viņu līdzdalību kaut kas arī notiek, lai šī valdība būtu vai nebūtu. Bet par to atkal vairāk citureiz, pagaidām samierinoties ar to, kas jau atklājies.