"Jums arī jauku dienu!" jeb Kā Kristīne iemācījās baudīt dzīvi Nīderlandē Apriņķis.lv
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova, “OgreNet.lv”

Kristīne Kolthofa ir spilgts piemērs tam, ka cilvēks spēj krasi mainīt savu dzīves ceļu, apgūt vienu no pasaulē grūtākajām valodām un atklāt jaunas iespējas. Deviņdesmitajos gados ārzemēs iegūtā pirmā nopietnā izglītība pavēra iespēju strādāt par juristi un cilvēktiesību eksperti, intensīvi aizstāvot sieviešu tiesības. Tomēr pēc turpat trīsdesmit Nīderlandē nodzīvotiem gadiem Kristīne ir atgriezusies Latvijā. Nu jau rit piektais gads dzimtajā Ogrē, kur pašā pilsētas centrā kopā ar dzīvesdraugu Ingusu viņa atvērusi kafejnīcu un vīna tirgotavu “Noliktava”. Kristīne atklāj, ka ļoti gaida pavasari un jau plāno, kādus ziedus stādīs. “Ogre ir ļoti skaista pilsēta, tāpēc gribu, lai arī pie mums ir skaisti. Gribu, lai cilvēki brauc uz Ogri un lai iegriežas pie mums uz kafiju vai glāzi vīna!”
Mīlestība, cilvēktiesības un izdegšana
Kristīne smaidot saka: ko gan mīlestība ar sievietēm neizdara! Laikā, kad Latvija sāka spert pirmos soļus brīvības apjausmā, Kristīne, sekojot sirdij un mīlestībai, drosmīgi aizbrauca uz Nīderlandi un iemīlēja arī svešo kultūru un cilvēkus. “Jā, tā bija liela mīlestība, kas diemžēl beidzās visai traģiski, tomēr es paliku uz dzīvi Amsterdamā. Sāku mācīties un strādāt, un mana saikne ar Latviju pabalēja. Amsterdama manā sirdī paliks uz mūžu kā unikāla pilsēta. Joprojām redzu to sapņos. Amsterdamā dzīvo vairāk dažādu tautību nekā Ņujorkā. Arī pašā Nīderlandē ir ļoti daudz un dažādas kultūras, ko es pilnībā sevī uzsūcu,” atceras Kristīne. Pēc atgriešanās Latvijā viņa joprojām seko līdzi notikumiem Nīderlandē, skatās viņu televīziju un ikdienā gatavo šīs valsts nacionālos ēdienus.
Uz Nīderlandi Kristīne aizbraukusi kā balta lapa. Ieguvusi pirmo izglītību, viņa sāka strādāt advokātu birojā par juristi, kā arī aktīvi piedalījās vairāku nevalstisko organizāciju sabiedriskajā darbā.
“Deviņdesmitajos gados ļoti daudz sieviešu no Austrumeiropas tika vervētas gan prostitūcijai, gan nelikumīgam darbam mājsaimniecībās. Es diezgan daudz sāku to izmeklēt un par to rakstīt. Izdevu arī savu grāmatu. Mēs ar kolēģiem pat panācām būtiskas izmaiņas likumdošanā. Bija iespēja braukt pa visu pasauli uz dažādām konferencēm un runāt par šo problēmu. Protams, tajos gados runāt atklāti par to nebija droši. Nodarbošanās dēļ man kādus divdesmit gadus pat bija slēptā adrese, reti kuram Nīderlandē tā tiek reģistrēta,” stāsta Kristīne, paskaidrojot, ka tādējādi viņu atrast varēja tikai oficiālās iestādes.
Bet tad jaunā latviete izdega. “Es tik ļoti daudzām sievietēm, īpaši ar bērniem, mēģināju palīdzēt, taču ne vienmēr juridisku apstākļu dēļ tas izdevās. Es pārāk personīgi uztvēru šos stāstus, reizēm cietušajām sievietēm pat atļāvu palikt pa nakti pie sevis. Kādus piecus gadus strādāju arī brīvdienās, vakaros un pat naktīs. Un man pašai vēl bija mazs bērns. Es izdegu tā, ka nevarēju pat ieiet ofisā. Nīderlandē tajā laikā – ap 2006. gadu – izdegšana bija oficiāli atzīta slimība un varēja saņemt palīdzību. Ilgi gāju uz terapijām, līdz sapratu, ka šajā profesijā es vairs nespēšu strādāt. Toreiz vīrs man atļāva atvilkt elpu,” atmiņās dalās Kristīne.
Negaidītā atgriešanās Latvijā
Karjeras virziens, ko Kristīne izvēlējās, bija diametrāli pretējs pirmajai izglītībai. Viņa apguva interjera dizaina arodu. “Toreiz vīrs man teica: varbūt vienreiz dzīvē atļaujies darīt to, kas tev pašai patīk. Tā arī izlēmu darīt. Turpmākos gadus es arī sekmīgi strādāju kā interjera dizainere. Arī tagad Latvijā mazliet kaut ko daru šajā jomā, palīdzot radiem un draugiem. Tas man palicis kā hobijs.”
Kristīne atceras, ka visu mainījis kovids. Lai arī nebija domāts Latvijā ilgi palikt, situācija mainījusies, kad nomira radiniece, kurai palika meitenīte Rianna. Kristīne, ilgi nedomājot, bez mammas palikušo Riannu paņēma dzīvot pie sevis. “Viņa bija mana krustmeita, tagad esmu arī viņas oficiālā aizbildne. Kopā dzīvojam jau otro gadu. Arī pirms tam par viņu diezgan daudz rūpējos.”
Stāstot par pirmo laiku Latvijā, Kristīne neslēpj, ka bieži vien šeit jūtas svešāka nekā pirmajos gados Nīderlandē. Kā atbraucēju viņu toreiz tur ļoti silti uzņēmuši, kas tomēr nav sajūtams šeit. “Latvijā cilvēki tiešām ir ļoti noslēgti. Tas ir saistīts ar pagātni un vēsturi. Brīžam te Latvijā ir sajūta, ka cilvēki cits citam pat apzināti liek sprunguļus riteņos, lai tālāk nevarētu tikt. Tomēr sadarbošanās un runāšana ir zelta atslēga it visam! Nīderlandē vienmēr zināju, ka, ja man būs nepieciešama palīdzība, apkārtējie cilvēki to sniegs un būs gatavi pat meklēt risinājumu kopā ar mani. Tomēr Latvija man, protams, ļoti patīk, īpaši Ogre, tāpēc arī esmu šeit palikusi.”
Kristīne atceras, kā visai ātri viņu pārņēmusi sajūta, cik ļoti tā visa pietrūcis. “Pirmo gadu es staigāju smaidīdama un priecājos par katru sīkumu – par nezāli, mušu un balodi. Te viss likās tik īsts! Ogre ir vienreizēja pilsēta. Pirmajā gadā pēc atgriešanās es to kājām izstaigāju krustu šķērsu. Domāju, cik laimīgi ir tie, kas te dzīvo,” atceras Kristīne.

Satikt skolas laika mīlestību
Protams, pirmās domas pēc lēmuma palikt Latvijā aizveda pie praktiskās puses. “Sapratu, ka kaut ko darīt varu, jo izglītība taču man ir laba. Tomēr izrādījās, ka ar to visu es te nevienam nebiju vajadzīga. Savu CV sūtīju visur kur, arī uz daudziem veikaliem. Biju gatava spert vienu soli atpakaļ, lai pēc tam varētu spert divus uz priekšu. Vienā vietā man tā arī godīgi pateica: “Nu ko mēs ar tevi tādu iesāksim?” atceras Kristīne.
Palīdzību viņa devās lūgt arī uz Nodarbinātības valsts aģentūru un saņēma ieteikumu izņemt iegūtās izglītības no CV. “Kļuvu pat dusmīga. Domāju, esmu tik daudz laika, naudas un enerģijas ieguldījusi, lai to visu sasniegtu, un te man šāds ieteikums. Pēc tam saņēmu piedāvājumu strādāt Ogres Meža tehnikumā par virtuves palīgu, par ko tomēr nebiju priecīga. Gadu gaidīju uz kursiem. Tie man ļoti palīdzēja. Es apguvu mazā biznesa organizēšanu, tas man kalpoja par atspēriena punktu. Sapratu, ka negaidīšu uz citiem, vienkārši pati kaut ko darīšu,” stāsta Kristīne, neslēpjot, ka tieši tobrīd Ogrē satikusi savu skolas laika mīlestību, kas dzīvoja blakus mājā.
“Viņš arī bija brīvs cilvēks tajā laikā. Tā mēs sagājām kopā. Ātri sākām sapņot par kopīgu biznesu. Tagad, vairākus gadus vēlāk, mums ir kopīgs veikals, kurā kopā darbojamies,” Kristīne sāk stāstīt par dizaina veikalu “Noliktava” Brīvības ielā 20, kura piedāvājumā ir dažādas dāvaniņas, delikateses, arī šampanieši, vīni un augstas kvalitātes bezalkoholiskie dzērieni. “Tas, ko atvedām no Nīderlandes, ātri iztirgojās, drīz būs atkal jauns pievedums. Bezalkoholiskie dzērieni ir īpaši pieprasīti. Pie mums var dabūt un arī padzert garšīgu kafiju. Delikatešu klāstā mums ir dažādas pastas, olīveļļas un saldumi,” stāsta veikala vadītāja. Regulāri tiekot rīkotas arī dažādas meistarklases, piemēram, vīna un austeru ēšanas, kas tiek bagātinātas ar dažādiem vēstures stāstiem. Pagājušonedēļ noticis sadarbības pasākums ar kafejnīcu “Pie Zelta liepas”.

Dzīve ir jābauda
Vēl Kristīne pastāsta, ka Nīderlandē iemācījusies baudīt dzīvi. “Tur tiešām cilvēki to dara. Te mazliet pietrūka tieši tā, ka, piemēram, vienkārši sēdi pie galda un franču C'est La Vie sajūtā baudi dzīvi. Saprotu, ka Latvijā mēs tik daudz skrienam un mēģinām vienkārši izdzīvot. Jūtu, ka pēc kovida cilvēki vairāk grib mājās sēdēt un būt tikai ar saviem draugiem. Tāpēc iedrošinu, ka pie mums var dabūt dažādas delikateses, ko paņemt līdzi uz mājām,” piedāvā Kristīne. Viņu iepriecina gan tuvi, gan tāli ciemiņi. Viņa piefiksējusi, ka “Noliktavā” iegriežas daudzi no Ikšķiles, bet uz meistarklasēm braucot pat no Rīgas.
“Noliktava” atrodas pašā Ogres centrā, pie skvēra aiz kafejnīcas “Pie Zelta liepas”. “Man šī māja jau no skolas laikiem patika. Interesanti, ka ar manu dzīves partneri Ingusu vienā no pirmajiem randiņiem abi sapņojām, ka varētu reiz noīrēt kādu līdzīgu ēku. Tad ieraudzījām, ka šī ir izlikta pārdošanai. Tā mēs 2022. gadā nopirkām šo vēsturisko ēku. Pirmajā stāvā ir mūsu veikals, otrajā dzīvojam paši,” stāsta Kristīne. Viņa zina teikt, ka ēkas oriģinālais nosaukums ir “Noliktava”. Tā celta 1927. gadā kā stallis, bet jau toreiz bijusi ļoti moderni izbūvēta. Nosaukumu abi ogrēnieši nolēma nemainīt.
“Man ļoti palīdzēja Ogres novada pašvaldība, dodot iespēju saņemt subsīdijas kā darba devējam novadā. Es dabūju grantu un gadu spēju algu izmaksāt. Mani ļoti biedēja ziema, nezināju, kā te būs ar apkuri un citām lietām. Pašvaldības atbalsts bija ļoti svarīgs. Skatos, ka atkal šāds konkurss ir izsludināts. Es noteikti mudinu tam pieteikties interesentus un tos, kuri vēlas atgriezties atpakaļ Latvijā. Ir vērts!”