Gunita Dzene: Kopiena var darīt brīnumu lietas ^{Apriņķis.lv}

Gunita Dzene ir viena no tiem, kam no sirds rūp mazo ciematu dzīve un kas saskata milzīgu potenciālu kopienās. Gunita ir Ādažu novada kopienu eksperte. Viņa ir piedalījusies projektā par metodiskā materiāla izstrādi “Sociālais darbs kopienā”, kā arī ieguvusi pieredzi kopienu darbā, balstoties uz citu valstu pieredzi. Strādājot ar kopienām, viņa ir meklējusi un atklājusi efektīvākās pieejas, kā tās uzrunāt un iesaistīt. Viņa ir pieredzējusi pozitīvu piemēru, kā mazs, neaktīvs ciems, kur nav ne veikala, ne sakārtotas infrastruktūras, kļūst par pašpietiekamu vietu, kur iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies, – un tas viss, pateicoties pašas kopienas iniciatīvai un ticībai tam, ka kopienā ir spēks. Kopīga identitāte, vietas izjūta un sociālā mijiedarbība ir pamats veiksmīgai sadarbībai un pozitīvam rezultātam.

– Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga kopiena?

– Bieži esmu dzirdējusi: “Nē, man nevajag cilvēkus, es neko negribu, man neko nevajag.” Bet katram cilvēkam pienāk brīdis, kad viņš saprot – viens vairs nevar, ir vajadzīgs atbalsts. Cilvēks ir sociāla būtne, viņš nevar pastāvēt viens. Kādu laiku var dzīvot noslēgti, izvairoties no socializēšanās, bet tad viņš arī nepiedzīvo to prieku, kas rodas, darot lietas kopā, sasniedzot mērķus kopā.

Kopiena spēj paveikt brīnumus – kopā risina problēmas, socializējas, pavada brīvo laiku, organizē kopīgas aktivitātes. Tā ir cilvēku grupa, kas rūpējas par savu vidi, meklē un atrod risinājumus aktuāliem jautājumiem. Un, jo vairāk galvu kopā, jo labāks rezultāts!

Arī darbā, kad netiekam galā ar kādu problēmu, mēs apspriežamies ar kolēģiem, un katram rodas savas idejas, ierosinājumi. Tas pats attiecas uz kopienu – kopā ir spēks. Vienam pašam ir grūti panākt pārmaiņas, bet kopā var atrisināt pat lielas lietas – vai tā būtu dzelzceļa pāreja, veikals vai citas būtiskas ciema vajadzības.

– Kopiena ir veids un iespēja, kā veidot dzīvas attiecības šajā digitālajā laikmetā, kā izvilkt cilvēku no mājas?

– Mūsdienās, kad cilvēki arvien vairāk iegrimst datoros un telefonos, kopiena ir veids, kā atkal satuvināties un veidot īstas, dzīvas attiecības. Piemēram, kovida laikā mūsu seniori atrada radošu veidu, kā apsveikt savus draugus Ziemassvētkos, lai gan pulcēties nedrīkstēja. Kāds senioru pāris bija pārģērbies par Salaveci un Sniegbaltīti un, izmantojot makšķerkātu, pāri sētai padeva dāvaniņas. Seniori bija priecīgi – viņi sajuta, ka par viņiem kāds domā, ka kāds atnāk, pat ja fiziski tuvāk par diviem metriem nevarēja būt. Tas parāda, cik ļoti cilvēkiem ir vajadzīga saikne un rūpes citam par citu.

Tāpēc man ir liels prieks, ka mūsu senioriem kopienā ir šīs tikšanās otrdienās. Jā, viņi tur mēdz villoties un kaislīgi diskutēt, bet viņi gaida šos brīžus. Viņiem tā ir iespēja satikties, aprunāties un justies piederīgiem. Jo galu galā – kopiena nav tikai par projektiem un plāniem, bet par īstiem cilvēkiem, īstām attiecībām un īstu līdzdalību.

– Tā ir iespēja būt kopā dažādām paaudzēm?

– Kad tika izveidota biedrība “Kalngalieši”, mēs rīkojām dažādus pasākumus, kuros vienmēr centāmies iekļaut arī seniorus – gan pasākumu organizēšanā, gan to norisē –, lai viņi būtu iesaistīti visās aktivitātēs. Es uzskatu, ka nav jābūt tikai jaunajai un vidējai paaudzei, kas darbojās kopienā, – arī senioriem ir sava vieta un nozīme. Vienmēr viņiem tika dots kāds uzdevums – piemēram, vārīt zupu vai būt tiesnešiem kādā sporta aktivitātē. Uzticot viņiem šos darbiņus, ļaujot viņiem darboties un neapspiežot viņu pašu iniciatīvu, mēs radījām vidi, kurā viņi jūtas vajadzīgi, piederīgi un atbildīgi. Tā rezultātā viņi jutās motivēti un ieinteresēti veiksmīgai sadarbībai un kopienas attīstībai.

Tas ir tas, kas kopienu saliedē un padara spēcīgu – katrs cilvēks jūtas atbildīgs un nozīmīgs par savu daļu. Tas ļoti labi atspoguļo kopienas spēku, kas balstās uz katra dalībnieka ieguldījumu un cieņu citam pret citu.

– Ko dara kopienu speciālists?

– Viens no kopienas darbinieku pamatuzdevumiem ir palīdzēt kopienas locekļiem attīstīt un aktivizēt kopienu, kā arī palīdzēt tai saskatīt un izmantot iekšējos resursus savu problēmu risināšanai un mērķu sasniegšanai.

Mans uzdevums Ādažu novadā ir apzināt un aktivizēt kopienas, un man šķiet, ka tas man ir izdevies. Darba vēl ir daudz, bet esmu uz pareizā ceļa, jo svarīgi ir atrast to metodi un pieeju, kā efektīvi aktivizēt kopienas.

Jau 2012. gadā, strādājot sociālajā jomā, bijušais Carnikavas novada attīstības nodaļas vadītājs Edgars Pudzis, izstrādājot novada attīstības plānu, secināja, ka lielais attīstības plāns ir precīzāks un pilnvērtīgāks, ja tiek iesaistītas ciemu kopienas un iedzīvotāji. Jo tikai paši ciema ļaudis un kopiena zina, kas viņiem ir nepieciešams un aktuāls.

2024.gada sākumā Ādažu novada pašvaldības attīstības nodaļas cilvēki arī nolēma izstrādāt ciemu attīstības plānus 2025.–2027. gadam ar kopienas iesaisti. Šis ir ļoti svarīgs moments, lai kopiena būtu aktīva un piedalītos šajos procesos. Ādažu novadā ir divdesmit viens ciems un viena pilsēta. Katram ciemam tika organizēta klātienes tikšanās, kā rezultātā uzsākta ciemu attīstības plānu izstrāde. Tāpat tika izveidotas astoņpadsmit informācijas saziņas grupas, ar kuru palīdzību vienlaikus varam uzrunāt vairāk nekā divus tūkstošus ciemu iedzīvotāju.

– Cik iedzīvotāju ir mazākajā ciematā?

– Piemēram, Ādažu novadā ir ciemats Laveri, kur dzīvesvieta ir deklarēta piecpadsmit iedzīvotājiem. Uz ciema attīstības plāna izstrādes sanāksmi atnāca tikai četri. Pēc tam šis kodols pats jau sāka darboties un aktivizēt kopienu. Protams, mēs esam ciešā kontaktā un saziņā – kad nepieciešams, es pieslēdzos, nodrošinu arī savstarpēju informācijas apriti par svarīgākajiem un aktuālākajiem jautājumiem kopienai.

Tāpēc ir svarīgi atrast ciema aktīvistu un izveidot kopienas kodolu, jo tad kopiena pati sāk darboties, un pamazām viss notiek. Varbūt ne tik ļoti aktīvi, bet man tomēr patīk, ka viņi paši meklē risinājumus un rīkojas. Ja kaut kas neizdodas vai rodas jautājumi, viņi man raksta vai zvana.

Kā otru ļoti pozitīvu piemēru varu minēt Gaujas ciemu. Uz pirmo sanāksmi atnāca divdesmit iedzīvotāji, taču tagad kopienā ir apvienojušies jau vairāk nekā divsimt divdesmit cilvēki. Viņi aktīvi iesaistās sava ciema problēmu apzināšanā, izvērtēšanā un risinājumu meklēšanā.

– Vai iedzīvotāji nav skeptiski par to, ka viņi var kaut kā ietekmēt savu pašvaldību?

– Jā, skepse pastāv – iedzīvotāji bieži vien netic nekam. Ir ļoti grūti viņus uzrunāt, jo neuzticēšanās līmenis ir augsts. Viņi netic valstij, politiķiem, pašvaldībai, un tas rada lielu plaisu starp iedzīvotājiem un varas institūcijām. Tāpēc pirmajā tikšanās reizē mans uzdevums ir pārliecināt viņus, ka viņi paši ir sava ciema, pagasta vai pilsētas saimnieki. Viņiem ir jāsaprot – ja viņi neuzņemsies atbildību par savu vidi, viss paliks novārtā, un tad vairs nebūs, ko vainot, atskaitot pašus. Komunikācija ar iedzīvotājiem ir pirmais un svarīgākais solis.

Tāpat būtiski ir sekot līdzi, vai viņi saņem atgriezenisko saiti no pašvaldības – vai viņu jautājumi tiek uzklausīti un risināti. Ja kaut kas netiek izdarīts, ir jāsaprot, kāpēc. Varbūt pastāv objektīvi šķēršļi, kas kavē risinājumu. Mans uzdevums ir nepieļaut, ka process nonāk pašplūsmā, atbalstīt iedzīvotājus un būt par tiltu starp kopienu un pašvaldību.

– Tu minēji par kopienas spēku krīzes situācijās. Arī šobrīd, kad mums blakus notiek karš, spēcīga kopiena var radīt drošības sajūtu?

– Kopienai patiešām ir ļoti būtisks spēks, īpaši krīzes situācijās, kad cilvēki var atbalstīt un palīdzēt. Piemēram, ugunsgrēka gadījumā, kas ir krīze ciema mērogā, kopiena bija pirmā, kas reaģēja un palīdzēja. Kamēr ugunsdzēsēji veica savu darbu, kopiena nodrošināja cietušajiem pajumti, pārtiku un vispārēju atbalstu. Jo pašvaldība savu atbalstu varēja sniegt tikai nākamajā dienā. Tas atkārtoti apliecināja to, cik svarīga ir kopiena un cik labi ir būt daļai no tās tieši krīzes situācijā.

Kovida laikā kopienas spēks bija vēl izteiktāks. Iedzīvotāji paši organizējās un atrada veidus, kā atbalstīt citam citu – vai tā būtu pārtikas piegāde vai zāļu nogādāšana mājās. Šī pašaizliedzība un gatavība palīdzēt ir raksturīga daudzām kopienām, kad tās apvienojas grūtībās.

Mūsu gadījumā, atrodoties blakus militārajam poligonam, ir ļoti liela nozīme veiksmīgai komunikācijai ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Šāda sadarbība ļauj ne tikai garantēt drošību, bet arī samazināt satraukumu, jo regulāra informēšana par gaidāmajām mācībām palīdz cilvēkiem saprast, kas notiek un kādas darbības ir jāveic. Trauksme, kas rodas no neziņas, var radīt lielas bažas, un tieši tāpēc ir svarīgi vairāk komunicēt ar iedzīvotājiem, sniedzot viņiem nepieciešamo informāciju.

Kopienā ir svarīgi veidot uzticēšanos un savstarpēju komunikāciju, jo tas ļauj sniegt informāciju arī tiem, kas varbūt nelieto internetu vai telefonus izmanto tikai zvanīšanai. Tas palīdz nodrošināt to, ka visi ir informēti un jūtas droši, pat ja viņi nesaņem oficiālu informāciju uzreiz. Tādējādi kopiena kļūst par vienu no galvenajiem balstiem krīzes laikā – ne tikai praktiskajā, bet arī emocionālajā atbalstā.

– Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas aprite galvenokārt notiek digitāli. Kā vecāka gadagājuma cilvēki sadzīvo ar digitalizāciju?

– Digitalizācija nevar pilnībā aizstāt tradicionālās saziņas formas, jo kopienā ir dažādas paaudzes ar atšķirīgām vajadzībām un iespējām. Kamēr vieni veiksmīgi izmanto e-parakstu un internetbanku, citi no tā visa baidās un nevēlas mācīties. Viņiem daudz svarīgāk ir saņemt informāciju tādā veidā, kā viņi ir pieraduši – izlasot uz afišu stendiem, drukātās avīzēs un tamlīdzīgi.

Tas nozīmē, ka ir jāizmanto gan digitālie rīki, gan klasiski informēšanas veidi, lai sasniegtu ikvienu. Piemēram, Kalngalē, lai gan pastnieks iznēsā avīzes, mēs tās papildus novietojam arī veikalā, lai cilvēki var viegli piekļūt informācijai. Sociālie mediji ir noderīgi, bet tie nesasniedz visus, tāpēc nevaram paļauties tikai uz tiem. Tieši tāpēc arī pastkastītēs ievietotie ziņojumi un afišas stendos joprojām ir ļoti efektīvi. Mums jāspēj pielāgoties dažādām paaudzēm un to saziņas paradumiem, lai ikviens būtu informēts un justos iesaistīts kopienas dzīvē.

– Lai kopiena varētu aktīvi darboties, cilvēkiem ir vajadzīgas telpas…

– Telpas ir ļoti liels pluss. Piemēram, kopienām, kas aktīvi darbojas un plāno sanāksmes vai pasākumus, ziemas laikā ir jādomā, kur tās rīkot. Ja ciemam nav piemērotu telpu, bieži vien tās jāmeklē blakus ciemā. Tomēr tas nozīmē, ka vismaz puse iedzīvotāju, iespējams, neieradīsies, jo viņiem būs jāmēro tālāks ceļš. Tieši tāpēc telpa, kur cilvēki var satikties, ir ļoti būtiska. Kad es sāku darbu ar Aldaru kopienu, sākumā mums bija parks un pludmale, bet, tā kā nebija citu piemērotu telpu, sanāksmes bija jānotur pie vienas no aktīvistēm mājās. Tomēr tas nav pareizi – māja ir māja, bet kopienai ir jābūt savām telpām, kur cilvēki var droši un ērti satikties, rīkot pasākumus un veidot kopienas sajūtu.

– Vai katrā ciemā būtu jāceļ jauna ēka kopienai, ja šādas telpas nav?

– Iespēja nodrošināt kādu kopīgu telpu ciemiem būtu lielisks risinājums, lai aktivizētu un atbalstītu kopienas dzīvi. Kā jau minēju, katram ciemam būtiski ir nodrošināt savu kopienas centru, taču tas ir liels finansiāls slogs pašvaldībai. Tāpēc ideja par kopienas mobilo centru uz riteņiem, piemēram, autobusu, kas varētu izbraukt uz katru ciemu, man šķiet ļoti inovatīva un praktiska. Tas ļautu gan nodrošināt telpu sanāksmēm, gan arī palīdzētu cilvēkiem satikties, dalīties ar idejām un risināt aktuālās problēmas. Tāpat, ja ciemā nav piemērotu telpu, tad sadarbība ar privātajiem uzņēmējiem un kafejnīcām ir labs un efektīvs risinājums. Uzņēmēji bieži vien ir ļoti pretimnākoši, un sadarbība ar viņiem var radīt labus rezultātus.

Vēl viena svarīga lieta ir nepieciešamība, lai pašvaldība un teritoriju plānotāji domātu par kopienas vajadzībām jau no paša sākuma, iekļauj atbilstošas vietas kopienām, kas varētu kalpot par satikšanās un kopīgu aktivitāšu vietām. Kaut vai maza vietiņa, kur var iestādīt eglīti vai iekurt ugunskuru, – tas palīdzētu stiprināt savstarpējo saikni kopienā un veidot piederības sajūtu, kas ir ļoti būtiski un svarīgi.  Šādas idejas var palīdzēt ne tikai risināt praktiskās problēmas, bet arī veicināt kopienas dzīvi un cilvēku vēlmi iesaistīties.

– Aktīva kopiena ir cerība neizmirt maziem ciemiem?

– Tieši tā! Kopienas ieguldījumi ir visa ciema labā, un tas tikai veicina vietas attīstību un cilvēku labklājību. Kad ciems iegulda infrastruktūrā, piemēram, gājēju pārejās, veikalu atvēršanā vai apgaismojumā, tas uzlabo iedzīvotāju dzīves kvalitāti un veicina piederības sajūtu savam ciemam un vietai. Ja cilvēki redz, ka viņu kopiena aktīvi darbojas, viņiem patīk dzīvot šajā vietā, viņi jūtas vairāk iesaistīti un motivēti ieguldīt savas pūles šīs vietas attīstībā.