Imants Vīksne: Arī slikti mākslas darbi rodas mokās ^{Apriņķis.lv}

Draugi ir no tās pašas kompānijas, ar ko 1994.  gadā braucām pa visu Latviju līdzi “Pērkonam” koncerttūrē un kurā es sievu atradu. Braucām ja ne uz katru, tad uz katru otro koncertu. Kā jau uzticīgas grūpijas. Tie bija juku laiki. Mēs jauni. “Pērkoni” arī  vēl gana jauni. Tikai par šo tūri palicis maz dokumentālu liecību. Mūsu Ģirts, tas, kurš grupas “Dodo” solists, tagad raksta grāmatu par mums, par “Pērkonu”. Mēģinājām sarūpēt bildes, bet “pērkoni” izskatīja savus arhīvus un tā arī neko neatrada. Tik vien kā saglabājies viens jocīgs videoieraksts, ko jocīgā kanālā “Mūzikas video” rādīja. Tur mēs publikā pa priekšu lēkājam. Visas dziesmas zinājām, visu par “pērkoniem” zinājām. Kulakovu cienījām.

Tāpēc tagad, noskatoties to Elizabetes Gricmanes un lietuvietes Ramunes Rakauskaites filmu, bišķi šķērmi kļuva. Sākumā jau likās smieklīgi, kāds tas Kulakovs savās beigās kļuvis. Visi mēs tādi pirms nāves kļūsim. Bet likt to uz ekrāna kā Kulakova un “Pērkona” esenci? Neesmu jautājis, kādēļ tai filmā Kulakova sieva nepiedalās, bet tikai viņas suns. Kāpēc tur nav brāļu Sējānu. Ruņģa. Kāpēc tur nav nekā par Kulakova akadēmisko mūziku, viņa “Sarkano vilcienu”, Veidenbauma ciklu, teātra mūziku. It kā nekā tāda vispār nebūtu bijis. Tikai atsevišķi izrauti pavedieni, kas kopā nelīmējas. Un amizantas ainiņas, kurās režisore Gricmane, piemēram, griež Kulakovam matus un vizinās viņa mašīnā. Un pirmā persona ir viņa, nevis viņš.

Viņa dokumentē Kulakova žūpību, jo tāda taču ir dokumentālisma jēga  – atkailināt objekta būtību. Bet no tā objekta viņa izcēlusi vai pamanījusi tikai šo vienu šķautni. Un man ir versija, kāpēc tā. Jo viņai nav šīs vēsturiskās pieredzes un zināšanu, kas ir “Pērkons”. Viņa nezina, kas ir atmoda, un nezina, kas ir trakie deviņdesmitie. Nu vārdos varbūt zina, kaut kur lasījusi. Bet ne jau tā, ka līdz aknām saprastu. Nu a lietuviete vispār ir no Lietuvas.

Palasījos recenzijas par filmu. Daudz neatradu, visas komplimentāras. Esot uzķerta kaut kāda īpašā stīga. Atradu arī interviju ar režisori, paklausījos. Tad arī tapa skaidrs, kāpēc tā filma tāda.

Producents izdomājis, ka par Kulakovu neesot dokumentālas filmas, vajag uztaisīt. Vecie režisori atteikušies, tad nu piedāvājis darbu jaunajai režisorei, kas pēc studiju beigšanas strādājusi tai pašā kantorī. Kulakovu režisore nav pazinusi. Par “Pērkonu” domājusi kā par kaut ko iz latviskās dzīvesziņas. Filmēšanai pa vidu Kulakovs arī nomira. Nu forši  – vēl viena atšķirīga aina!

Radio intervijā Gricmane saka: “Es kā režisore gribēju tikt klāt Jurim kā cilvēkam.” Klāt tika, tas tiesa. Matus, lai, nogrieza. Bet ko paliekošu ar to pateica? Ka daudz dzert ir slikti. To pamanīju. Un viss. Nacionālā kino centra lapā filmai dota šitāda anotācija: ““Jura Kulakova dzīve ar pavadījumu”  – septiņās dienās strukturēts “rokenrols ar inscenējumiem”, pieaugšanas stāsts par 62 gadus vecu komponistu, kurš bija ļāvis bohēmai un neatkarīgā mākslinieka garam novest sevi līdz iespējai nomirt, bet tagad nolēmis atvadīties no bērnišķīgi protestējošā ekscentriķa tēla un radīt sevi no jauna.” Pieaugšanas stāsts? Radīt no jauna? Nopietni?

Lai piedod man latviešu kinematogrāfs, bet, manuprāt, ar šo filmu ir nevis kas labs izdarīts, bet gan slikts. Diezin vai tagad vairs taps laba dokumentālā filma par Juri Kulakovu un, iespējams, arī par “pērkoniem”  ne. Jo viss taču ir jau pateikts, otram mēģinājumam naudu neviens nedos. Tikai žēl, ka jēga palikusi aizkadrā  – Kulakovs, “pērkoni”, vesels laikmets.