Linda Sulutaura – daugmaliete, kura podus taisa, nevis gāž ^{Apriņķis.lv}

Darāmā ir daudz, un no rītiem, tikko uzaust gaismiņa, Linda sāk rosīties. Ja uznāk nogurums, viņa aiziet uz bišu mājiņu, apguļas gultā un klausās, kā zem tās dūc čaklās medus vācējas. “Pazūd visas raižpilnās domas, un uz mirkli es nonāku citā pasaulē,” stāsta Linda. Starp citu, šo atpūtu “Dorītēs” var baudīt ikviens gribētājs.

– Linda, kā jums šobrīd klājas? Viss tikai par un ap keramiku un podiem? 

– Jā, tā nudien ir, patlaban cītīgi strādāju, taisu pasūtījumus. 

– Darbu ir daudz, un jums droši vien jāpiedalās arī izstādēs un gadatirgos, vai ne?

– Jā, tikko atgriezāmies no Lietuvas, kur bijām trīs dienas. Kad Latvijā ir tāds klusāks periods, braucam ciemos pie kaimiņiem. Pavasarī Lietuvā notiek ļoti forši pasākumi: līdzīgs, kā pie mums lielais Brīvdabas muzeja gadatirgus, lietuviešiem ir Svētā Kazimira gadatirgus. Bijām Klaipēdā, Viļņā, Kauņā.

– Kādi keramikas izstrādājumi jums šobrīd top?

– Tuvojoties Lieldienām, daudzi atceras par olu trauciņu pielietošanu. Vēlas arī dažādus svečturus, kas saistīti ar Lieldienu un pavasara tēmu. Protams, aktuāli ir arī trauki, podi un podiņi dārzam, puķēm, garšaugiem. Visādus jaunumus izdomāju.

– Tas, ko taisāt, noteikti ir atkarīgs arī no jūsu garastāvokļa.

– Jā, un vēl arī no tā, kas tajā brīdī ir aktuāls. Kad ir mierīgāks laiks, tad es darbus vairāk radu savam priekam, nevis obligāti pārdošanai. Kad ir lielie pasūtījumi, tad gan taisu to, ko cilvēki grib.

– Vai ar jums bieži sazinās un saka: būs jubileja, jāiet ciemos, gaviļniekam vajag sarūpēt kaut ko īpašu?

– Nereti cilvēki paši sevi vēlas iepriecināt ar kādu unikālu trauku vai krūzi vai ikdienas mīļo putras bļodiņu. Protams, grib iepriecināt arī draugus. Kad nevar izdomāt, ko lai dāvina, un visa kā ir gana, tad atceras, ka ir arī tāda iespēja – izgatavot kaut ko personīgi šim cilvēkam. Es arī aicinu dāvinātājus piedalīties darba tapšanā un radīt to kopā, lai dāvanai būtu tuva cilvēka pieskāriens. 

– Vai cilvēks no malas nevar sabojāt izstrādājumu, nezinot, kā pareizi rīkoties? 

– Tehniski, protams, var. Bet mēs esam atvērti šādai iesaistei. Ja tā padomā – kā var sabojāt? Var tikai pievienot savu vērtību!

– Vai nesanāk šķībi, greizi, nepareizi?

– Sanāk, un tieši tas jau ir forši! Piemēram, es gribēdama nevaru uztaisīt šķībi un greizi. 

– Jūs savos keramikas darbos iemūžināt dažādus kociņus, zariņus, pat nezāles, kas aug ārā.

– Tie nav tikai dažādi kociņi un zariņi, tās ir no kūdras purva dziļumiem izceltas saknes, tūkstoš gadu senas, nogulējušas purvā apmēram vienu līdz divu metru dziļumā. Kad šīs saknes ceļ ārā, tās ir tādas kā impregnētas. Jau trīsdesmit piecus gadus tās izmantoju savos darbos.

– Kā jūs pie šīm saknēm tiekat?

– Sākumā es pati tām devos pakaļ uz Kursīšu purvu Kurzemē pie Pampāļiem. Tagad vairs nebraucu, to dara mani lielie palīgi – vecākais dēls Mārtiņš un vidējais dēls Jānis. Mārtiņš vienu gadu tur pat visu vasaru arī nostrādāja, lai iegūtu kontaktus un varētu tām saknēm brīvi tikt klāt. Tur ir firmas, kas izstrādā kūdras purvu. Mums ir vienošanās, ka varam šīs saknes izmantot. Tās tiek celtas ārā no ļoti lieliem dziļumiem, un tām nemaz nevar tik vienkārši tikt klāt, ir vajadzīga īpaša piekļuve.

– Kā jums vispār radās ideja izmantot šīs saknes?

– Pašos pirmsākumos izmantojām nevis saknes, bet vienkārši koka detaļas, kuras es liku klāt alus kausiem. Uz vieniem Jāņiem izdomāju, ka vajag kādu papildinājumu. Tad gadījās viens lielāks pasūtījums Kurzemē, absolventi gribēja uzdāvināt skolai vairāku žuburu svečturi. Man tas svečturis krāsnī sasprāga. Es domāju, kā tikt galā ar šo situāciju. Tā kā esmu daudz gājusi mežā (mamma mani jau pavisam maziņu pičpaunā nesa uz mežu) un man patīk sēņot un ogot, Kurzemes meži man ir labi pazīstami. Izdomāju, ka šo sakni varētu apvienot ar keramikas kausiņiem. Un tā es to svečturi, pateicoties saknei, salaboju. Šī ideja aizgāja tālāk. Saknes ir ļoti blīvas, kā jau minēju, nogulējušas purvā tūkstoš gadu. Kūdras slānis aug tikai par dažiem centimetriem simts gados, ļoti, ļoti lēni. Šīs saknes ir ārkārtīgi izturīgas.

– Interesanti, ka pēc Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas jūs nemaz neplānojāt kļūt par keramiķi.

– Jā, es grasījos mācīties mākslas skolā, un krustmāte teica: ko tu tur iesi uz tiem dekoratoriem-noformētājiem, vajag apgūt kādu amatu. Nu labi. Tad es piekritu mācīties keramiku un iemīlēju gan šo materiālu, gan pašu darbu. Bet jāsaka godīgi – virpot es iemācījos tikai tad, kad jau gatavoju diplomdarbu. Es biju paņēmusi tik lielu kumosu, ka knapi varēju to sagremot. Mana diplomdarba projekts bija ļoti apjomīgs – apmēram trīs metrus augsts un piecus metrus plats sienas panno no daudzām virpotām detaļām. Sākumā tas bija plānots kā bērnudārza noformējums, bet beigās savu vietu atrada kultūras namā – šis dekors vēl joprojām rotā Pampāļu Kultūras nama ceremoniju zāli.

– Cik viegli vai cik grūti ir virpot? 

– Manuprāt, tam, kurš to nav darījis, liekas, ka tas ir viegli. Kas tad tur – apsēdies, un gatavs! Šīs iemaņas, tāpat kā jebkurā amatā, attīstās, tikai darot. Tas, ar ko tu diendienā darbojies, tev pamazām veicas aizvien labāk. Tagad ar aizvērtām acīm varu uzvirpot trauku. Bet tas nav ne vienas dienas, ne viena gada, pat ne piecu gadu jautājums. 

– Vai bieži ir tā, ka neizdodas realizēt iecerēto ideju, un keramikas darinājums, piemēram, saplīst?

– Laikam jau nevienā darbā nav tā, ka viss iznāks pilnīgi gludi. Vismaz ar keramiku noteikti – tas ikreiz ir neparedzams process. Tev var būt liela pieredze, bet ceplī kaut kas var notikt citādi. Kādreiz materiāls pieviļ, ne tā uzvedas, kāds šķīvis deformējas. Darot jau vienmēr tā ir. Jo mazāks tas procents ar kļūmēm, jo mazāk brāķu, jo vairāk iepazīsti materiālu, ar ko strādā.

– Kas notiek ar brāķiem?

– Kaut kur jau atrodu tiem izstrādājumiem pielietojumu. No brāķiem, piemēram, vistām tiek ļoti skaistas dzērienu un ēdienu bļodas. Vai arī kādu puķi iestādu. 

– Jums ir zemnieku saimniecība “Dorītes”, tāpat minējāt par vistām. Ar ko vēl jūs šeit nodarbojaties?

– Zemnieku saimniecība “Dorītes” Latvijā ir vairāk zināma kā Daugmales Jāņa bišu medus saimniecība, kurā ir savākts visgaršīgākais, visvērtīgākais medus. Man liekas, šeit, Ķekavas novadā, nav neviena, kurš nebūtu to nogaršojis. Tā nav tradicionālā saimniecība ar apartiem laukiem. Mēs esam zemnieku saimniecība, kur pati galvenā ir bite. Vēl mums ir nedaudz vistu pašu un ciemiņu priekam, jo uz šejieni brauc gan skatīties bites un podus, gan gatavot sveces. Pamazām jau sāk pildīties kalendārs ar ekskursiju pieteikumiem vasarā. Pavasarī, tiklīdz sāks ziedēt pienenes un būs siltāks, pie mums ciemosies jaunā paaudze – skolēni un bērndārznieki. Tūrisms ir diezgan būtiska mūsu darbošanās daļa.

– Kurš uzņem viesus? Vai jūs pati viņus izvadājat, vai arī to dara jūsu bērni vai kāds cits? 

– Mums ir tāda neliela, kompakta komanda. Protams, arī bērni palīdz. Mana vīra Jāņa galvenais palīgs ir Jānis Tomsons. Viņš ved cilvēkus pie bitēm, parāda, kā viņas stropā dzīvojas. Ikviens, protams, var pagaršot medu tieši no stropa, paglaudīt bites. Piedāvājam arī iespēju gulēt bišu namiņā bišu gultās, kur var klausīties bišu sanēšanā. Pie mums var izbaudīt smaržīgo gaisu, atpūsties un gūt enerģiju no bitēm. Keramikas darbnīcā jau es pati visu rādu un piedāvāju viesiem apsēsties pie virpas. Bet jau vairākus gadus mans māceklis un palīgs šeit ir Renāte tepat no Daugmales.

Kad pie mums brauc ekskursijas, nenovērtējams palīgs, protams, ir jaunākais dēls Jēkabs – viņam ir liels stāstnieka talants.

– Bišu māja un bišu gulta izklausās ļoti intriģējoši. Pastāstīsiet, lūdzu, kaut ko vairāk par to! 

– Tas ir neliels namiņš, kur zem katras gultiņas ir novietotas četras bišu saimes. Kopā astoņas saimes piepilda šo namu ar savu enerģiju, ar savu smaržu un vibrāciju. Bites var aplūkot caur sietiņu, namiņa apmeklētājiem klāt viņas netiek. Tu guli šajā gultiņā un klausies bišu sanoņā, cik vien ilgi vēlies – stundu vai visu nakti. Cilvēkiem ir dažādas vēlmes un laika limiti. Šādu atpūtu var izbaudīt vasaras periodā, kad bites ir aktīvas. Šobrīd vēl ir par vēsu, lai viņas vēdinātu. Bites šo telpu ar savu siltumu piesilda gluži tāpat kā savu stropu. 

– Kā bites reaģē uz viesiem? Vai nav satrauktas?

– Bites mierīgi dara savu darbu gluži tāpat kā stropā: lido iekšā un ārā, nes medu, rūpējas par savu saimi. Un reizēm viņas arī parūpējas par jums, sildot šo telpu un piepildot to ar savu enerģiju. 

– Vai ir gadījies, ka bite kādam ir iedzēlusi un viņam radusies alerģiska reakcija?

– Mūsu pieredzē nav bijušas tādas situācijas. Ja neskaita to, ka bites ir iedzēlušas kādam pārdrošam pazīstamam cilvēkam, kurš speciāli prasīja, lai tās viņam pieliek pie muguras. Mēs to darām nelabprāt, bet vīrietis toreiz to ļoti vēlējās. Neesam piedzīvojuši, ka cilvēks būtu sadzelts vai kādam būtu alerģija. Katrā ziņā, vienmēr pa rokai tiek turēti atbilstoši līdzekļi, ja nu gadās kāda problēma. Cilvēks jau parasti arī pats zina, ka ir alerģisks, tad viņš to iepriekš pasaka, lai mēs ar to varētu rēķināties.

– Vai jūs paši arī mēdzat gulēt šajā bišu mājā?

– Es mēdzu, jā. 

– Vai tas jums ir nepieciešams tādai kā relaksācijai? 

– Veselībai. Man no darbošanās pie virpas mēdz sāpēt mugura un rodas nogurums. Brīdī, kad ko tādu sajūtu, es dodos uz bišu namiņu. Tāpat bieži vakaros, nākot no darbnīcas uz māju, pa ceļam ieeju namiņā. Reizēm pamostos, un pulkstenis jau ir tuvu pusnaktij, un tad es eju uz māju gulēt tālāk. Labprāt izmantoju šo unikālo iespēju šādi atgūt spēkus. Tur aiziet domas, pazūd trauksme – viss, kas ikdienā rada raizes. Kad esi kopā ar bitēm, jūties kā citā pasaulē, kā kosmosā.

– Jūs mālu dedzināt augstā temperatūrā, un izstrādājumi sanāk cieti kā akmens.

– Jā, tas ir Latvijas sarkanais māls kopā ar Ukrainas baltmālu. Īpaši augstas kvalitātes keramikas masa, kurā šis baltmālu piejaukums rada sevišķu stingrumu, līdz ar to tas kalpo ilgi. Ar šo materiālu es strādāju jau ļoti ilgi. Astoņdesmito gadu beigās Latvijā mālu oficiāli nekur nevarēja iegādāties. Bija vai nu jāzog no rūpnīcas, vai arī jāsarunā, lai mālu nelegāli iznes nopirkt. Tad es uzzināju, ka Lietuvā kolēģi – Angļicku ģimene – paši gatavo mālu, un sāku ar viņiem sadarboties. Tagad arī ļoti daudzi pie viņiem brauc un pērk. Šīs mālu masas ir dažādas, es neņemu pašu lētāko, iegādājos to, kas ir vispiemērotākais manām iespējām un vajadzībām, visizturīgākais. Dedzinu to tūkstoš divsimt grādos.

– Cik ilgi top viens izstrādājums? Es saprotu, ka viss droši vien ir atkarīgs no lieluma un niansēm. Cik ilgu laiku vajag, lai uztaisītu, piemēram, vienu māla krūzi?

– Tas ir atkarīgs nevis no izmēra, bet gan no tā, cik bieži tiek kurināta krāsns. Krūzi var uztaisīt ļoti ātri, bet atsevišķi es to krāsnī nelikšu, man vajag piepildīt krāsni ar darinājumiem, kuriem nepieciešama līdzīga apstrāde. Es nevaru, piemēram, uztaisīt vienu garu, augstu priekšmetu un dedzināt. Ja man ir sataisīts pietiekami daudz šo garo priekšmetu un krāsns ir pilna, tikai tad varu kurināt. Man sanāk to darīt gandrīz katru nedēļu. 

– Kā parasti sākas jūsu diena? Kurā brīdī dodaties uz savu darbnīcu? Jums noteikti jātiek galā arī ar daudziem mājasdarbiem, tāpat jāgatavo ēst.

– Diena man sākas diezgan agri. Laikam vecums nenāk viens: kā gaisma parādās, tā vairs nevaru pagulēt, gribas celties un rosīties. Tā kā es pati esmu sava laika noteicēja, tad dienas sākums ir atkarīgs no mana noskaņojuma un laikapstākļiem. Piemēram, man būtu jāgatavo šīs dienas pasūtījums, bet laukā ir tik pasakains laiks, tādēļ es ņemu un pastrādāju dārzā. Man nav viena noteikta režīma. Ja gribu aizbraukt līdz jūrai, tad tā arī daru.

Ikdienā parasti galvenā ēdienreize ir brokastis. Nākamreiz atnāku mājās tikai ap kādiem trijiem četriem, uztaisu pusdienas. Protams, pa vidu ir arī putni, suņi, kaķi un viss, kas pie tā piederas. Ir tāda laba lieta, ka mums šeit, Daugmalē, uz vietas ir baseins. Pirmdienas un ceturtdienas man ir peldēšanas dienas, un tad es dodos vingrot. Savukārt nedēļas nogalēs, kad ir jaukāks laiks, es braucu uz dažādiem tirdziņiem.

– Kādi putni jums ir?

– Vistas, pīles, zosis, tītari, pērļu vistas un divi pāvi.

– Kas ar šo saimniecību tiek galā? Vai jūs pati?

– Jā, es pati, kurš tad cits! Tas man ir tāds prieks, mana atkarība. Te gan jāteic, ka arī bērni reizēm tiek iesaistīti pret savu gribu. (Smejas.)

Ar putniem ir interesanti. Man jau no februāra darbnīcā zem galda rosās mazi cālīši. Ar viņiem drīz jurģošu prom uz veco medus māju. Viņi jau sagādā vairāk prieka nekā darbu.

– Cik gara mēdz būt jūsu diena?

– Ceļos ap septiņiem astoņiem, pie miera dodos ap desmitiem vienpadsmitiem.

– Tad jau sanāk pagulēt vismaz astoņas stundas.

– Jā, citreiz arī pa dienas vidu paguļu. Kad nāk vasara un karstais laiks, tad labprāt pēcpusdienā stundiņu atpūšos.

– Vai jūsu telefons vienmēr ir ieslēgts? Varbūt kāds mēdz zvanīt arī nakts vidū, lai ko sarunātu?

– Nē, cilvēki ir pieklājīgi, nakts vidū nezvana. Piemēram, tagad arī nedēļas nogalē man puiši bija aizbraukuši uz Lietuvas tirdziņiem. Man vienmēr telefons ir ieslēgts, ja nu gadās kāda problēma vai kaut kas ir jārisina. Ja vien telefonu neesmu netīšām atstājusi mājā vai darbnīcā, tad mani vienmēr var sazvanīt.

– Cik bērnu jums ir?

– Man ir trīs dēli un meita, tagad arī divas mazmeitiņas.

– Vai bieži izdodas visai ģimenei sanākt kopā, piemēram, Ziemassvētkos vai kādos citos godos?

– Jā, regulāri sanākam kopā – gan Ziemassvētkos, gan manā dzimšanas dienā. Citreiz tiekamies Pampāļos, citreiz šeit, Daugmalē, citreiz pie meitas Rīgā. Tagad arī mazmeitiņa, septiņgadniece Līva, ir pie manis, danco te riņķī, jo vecāki uz nedēļu aizbraukuši ceļojumā. Viņa cītīgi ņemas pa darbnīcu.

– Vai mazbērni arī virpo un darbojas ar mālu?

– Līva virpo. Otrs mazbērns ir trīs mēnešus vecs, viņš vēl nevirpo. Bet Līva meistaro visu ko. Kad viņu palaiž darbnīcā, tad tur top visādi darinājumi. Spēj tik cept!

– Vai tas nozīmē, ka būs, kam uzticēt savu darbnīcu?

– Jā, Līva jau tā smejas. Viņa teica, ka pāvi dzīvojot četrdesmit gadus, un kurš tad viņus mantos? Kādam būs par viņiem jāparūpējas. Tas tāds jociņš.

– Jūs dzīvojat tepat blakus Daugavai. Noteikti izbaudāt šo priekšrocību.

– Jā, vasarā bieži ejam peldēties. Citā laikā var vienkārši priecāties par saulrietiem un saullēktiem. Visapkārt valda dzīvība. Te stirnu buciņi staigā un priecē mūs. Pilns ar dzeņiem un sīļiem, pupuķi dzīvojas.

– Vai vienmēr esat dzīvojuši Daugmalē?

– Jānis ir ienācis šeit no Salaspils, bet nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvo Daugmalē. Viņš kādreiz bija kolhoza bitenieks. Kad beidzās kolhozi, viņš šo kolhoza dravas zemi privatizēja. Sākumā šeit bija tikai bišu novietne, neviens nedzīvoja uz vietas. Māju mēs uzbūvējām kopā. Es esmu ieprecējusies Daugmalē no Pampāļiem, Kurzemes. Esmu kurzemniece, bet Daugmalē dzīvoju piecpadsmit gadus. Mani bērni ir izauguši Kurzemē, savukārt jaunākais dēls Jēkabs gājis Daugmales skolā. 

– Kādi ir jūsu turpmākie plāni un mērķi? Varbūt ir padomā īstenot kādu īpašu projektu?

– Māņticīgi cilvēki nedalās ar savām nākotnes iecerēm. Priecājamies par katru dienu, kuru esam pavadījuši zem mierīgām debesīm, un dzīvojam uz priekšu!

– Paldies jums par interesanto sarunu!