Andris Upenieks: Nu kāpēc mums tā neiet? ^{Apriņķis.lv}

Pēdējā laikā daudz esmu domājis, kādā veselības stāvoklī ir tauta, kas kļuvusi bikla, pielaidīga, samiernieciska. Vara neko citu nespēj, kā skaitīt novazātus lozungus, neveiksmīgi ražojot ilūzijas, ka tagad nu gan tajā ieklausīsies! Nav līdera, kas varētu uzrunāt tautu… It kā jau viens otru kaut kā mudina, biksta. Bet bija laiks – atmoda –, kad nevajadzēja bikstīt. Pietika izsludināt datumu, pulksteni, un visi bijām klāt – dažkārt pa pusmiljonam ļaužu. Toreiz bija tā: jo lielāka un agresīvāka bija Interfronte, jo lielāka un spēcīgāka kļuva Tautas fronte.

Tagad pat ar nostādnēm pašvaki. Tās kļūst par nostāstiem. Pirms trim gadiem – nekādu sarunu ar noziedzniekiem, bandītiem, miers iespējams tikai ar spēku, ar karu līdz uzvarai! Tagad kaut kāda mistiska, neskaidra pamiera valkāšana bez seguma skaitās “ticība, cerība, mīlestība”… Jā, vadītāji arī ir tauta. Un no konferencēm, samitiem, simpozijiem, arī no sapulcēm, kur mūsējos nemaz neaicina, atskan lielīgas frāzes, arī prezidentam Rinkēvičam: laiks no vārdiem ķerties pie darbiem, birokrātijas samazināšana ir svarīga, ir jādomā par demogrāfiju – a ja nu sanāk… Bet ticība atduras pret atziņām iz dzīves. 

Piemēram. Cilvēkam, kas zaudējis uzticību, netic pat tad, ja viņš nemelo. Zaudēta uzticība līdzinās zaudētai dzīvībai, tā ir neatgriezeniska. Vienādi bīstami ir uzticēt ārprātīgajam zobenu un negodīgajam varu. Cilvēki, kas pilnībā mums dāvā savu uzticēšanos, domā, ka šādi viņi ir ieguvuši tiesības uz mūsu uzticību, bet viņi rūgti maldās, jo uzticību nevar iemainīt pret kukuli. Uzticība uzliek pienākumu uzticēties. Ja esi tas, kam uzticas, nepiekrāp nevienu, pat nelieti. Visvairāk izbrīna pirmsvēlēšanu solījumu aksioma: jo vairāk vārdu tev vajag savas taisnības pierādīšanai, jo mazāk ticības, ka tā tev ir…

Par to, ka komentāri sociālajos tīklos lingvistiska huligānisma pilni, nebrīnās vairs neviens. Nav patīkami. Lai netīksmi notušētu, der paironizēt ar kādu pasenu atskārsmi par internetu: “Nu, dēliņ, līdz šim to, ka esi muļķis, zināja tikai tuvākie, tagad to uzzina visa pasaule.” Bet tik traki nav, jo starp parupjajiem sarunvalodas vārdiem pavīd arī vērā ņemami un pat izcili izsaukumi.

Ja godīgi, dažkārt smalko aprindu mietpilsoniskā tukšvārdība grūtāk paciešama. Piemēram, Evikas Siliņas svaigais atklājums, kas novadējies kā pērnā gada skāņais alus: “Mums ir svarīgi sadarboties drošības, veselības, izglītības un virknē citu jautājumu. Tikai strādājot kopā mēs varam radīt risinājumus, kas patiesi atbilst sabiedrības vajadzībām.” Pietiek premjerei uz mirkli atraut acis no špikera, runā iestājas katastrofa.

Bet Siliņas daudzinātajā korupcijas samazināšanas lietā visas cerības sagrauj bijušais inteliģentais Ministru prezidents Guntars Krasts: “Dažādu viduvējību, sarunātu draugu iesaistīšana – tā ir diezgan izplatīta lieta. Un tas ir būtisks elements, kāpēc mūsu valsts pārvalde ir saturiski vāja. Tad notiek tā: lai tiktu galā ar pienākumiem, jāpieņem darbā vēl kādi pieci seši cilvēki… Politiķiem pietrūkst vēlmes un zināšanu, lai ierobežotu šos procesus, un šādā veidā ierēdniecība aug, atražojas.”

Iznākumā skumīga rezignācija: valsts ir vāja, jo visur notiek savējo bīdīšana. Izglītības vadība neizglītota, labi vismaz, ka skolas notur pašvaldības, skolotāji.

Diskusijās (“Šodienas jautājums”, “Kas notiek Latvijā?”) varas kungi saspēlējušies bērnišķīgajā “vajag darīt tā, kā vajag, bet tā, kā nevajag darīt, darīt nevajag!”. Gausu atlaida no amata. Nu un? Būs cits Gauss. Tas pats ostu padomē un citās mahinācijās, kas kalpo par politiķu, savējo barotnēm. Kāda te tautas saliedētība – vismaz drošības vārdā? Kāpēc tā neiet?