Antra un Toms Ašnevici: Kāda jēga no drošības, ja mums nebūs, ko sargāt? ^{Apriņķis.lv}

Antra un Toms Ašnevici saka: paši jau varētu dzīvot kaut zem tilta, bet atbildība pret saviem bērniem neļauj padoties, bet liek cīnīties. Šo pārliecību Toms un Antra stiprina regulārajās abu ģimeņu kopā sanākšanās. Par to arī šajā sirsnīgajā sarunā.

– Ko, jūsuprāt, personīgajā izaugsmē dod bērniņa ienākšana ģimenē? Kas ir tas, ko nekad neuzzinās tie pāri, kas nolemj, ka bērnu viņiem noteikti nevajag?

Toms un Antra: Mums laikam to būs grūti saprast, jo, tā kā paši esam no kuplām ģimenēm, mūsu domās un sapņos, mums abiem domājot par savu ģimeni, tajā ir bijusi vieta arī bērniņiem. Un tas patiesībā ir paradoksāli, jo, lai arī abi esam nākuši no laimīgas vides un ikviens no mūsu brāļiem un māsām ir forši, brīnišķīgi un ļoti sakarīgi cilvēki, sadzīviski mums nav bijusi superviegla bērnība. Ir bijuši trūcīgi laiki. Ir bijuši laiki, kad Ziemassvētkos nav bagāti klāts galds, nerunājot nemaz par to, ka ir kaut kas zem eglītes. Tomēr tā pieredze, kas mums ir bijusi, ir iedrošinājusi mūs spert soli ticībā pēc pirmā bērniņa, pēc otrā bērniņa….

Mēs esam ļoti, ļoti laimīgi ar mūsu meitenēm! Mēs to neslēpjam arī sociālajos tīklos. Mums patīk mūsu dzīve. Kopš meitiņu ienākšanas mūsu ģimenē saprotam, ka viņu bērnība līdz skolas vecumam ir brīdis, kas mums dots, lai maksimāli daudz laika pavadītu ar viņām kopā un ieliktu pamatus viņu dzīvēm. Spēcīgus pamatus. Pasaule ir ļauna, skolā būs bērni, kas ir nejauki, bet mēs, vecāki, esam tie, kas var ielikt pamatus, lai viņas šajā reālajā dzīvē spēj saglabāt pazemību un prot būt pacietīgas, spēj mīlēt tos, kuri dara pāri, cienīt savus skolotājus, iedrošināt tos, kuriem ir mazāk, neaprunāt citus, aizstāvēt vājākos. Un mums šis laiks līdz skolai ir dots, lai to viņām iemācītu tik labi, cik spējam. Un tas ir brīnišķīgs laiks. Mūsu meitenes vienkārši iesūc sevī visu, ko viņām dodam.

– Jūs arī ikdienā daudz esat kopā ar savām ģimenēm?

Toms: Jā, mūsu ģimenes arī ir ļoti “vieglas”, un mums visiem ir pašsaprotami rīkot kopīgus svētkus, kopīgas pusdienas, izbraucienus un tā tālāk. Tā arī ir lielākā vērtība. Mēs sev apkārt redzam diezgan daudz ģimeņu, kuras nevar atrast spēku, iespēju cīnīties un izvēlas iet katrs savu ceļu, un beigu beigās pienāk brīdis, kad tā realitāte “iesper”: pag, kā mēs tagad svinēsim bērniem dzimšanas dienas, kas notiks ar svētkiem un tradīcijām? Mums, paldies Dievam, ir tā foršā iespēja darīt lietas visiem kopā, un tas ir tas domāšanas veids, attieksme, kuru vēlamies jau šobrīd dot saviem bērniem, – to, ka varam pavadīt kvalitatīvi laiku kopā ne tikai mēs četri, bet arī visa mūsu plašā ģimene. Nē, tā tomēr ir otrā lielākā vērtība. Pirmā ir tā, ka mūsu vecāki mums ir stāstījuši par Jēzu!

– Pastāstiet par saviem bērniņiem un savu ikdienu, viņus audzinot! Vai tētis ir galvenais apgādnieks?

Antra: Mums ir divas superskaistas meitas – Adelaine un Sāra Lizete. Viņas pašas sev vēl ir iedevušas papildu vārdus – Adelaine Bella un Sāra Lizete Rozīte. Mēs viņas abas saucam par desmitnieciņiem – jo viņas ir perfektas! Adelainei ir pieci gadi, bet Sāriņai – trīs gadiņi. Septembrī abas sāka iet foršajā Mateja skoliņā. Tehniski, jā, tētis ir tas, kurš pelna naudu. Naudu nopelnīt nav grūtākais, īpaši cilvēkam spēka gados, ar galvu uz pleciem un zelta rokām. To var izdarīt, un paldies Dievam par to, ka mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja! Toms strādā reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju, vada kopstrādes biroju ar nosaukumu “Darbavieta” un kalpo Vīlandes baptistu draudzē. 

Toms: Tomēr lielākais darbs ir bijis Antrai, kura vairāk nekā četrus gadus gandrīz katru dienu bija kopā ar meitenēm. Tagad viņa vispār strādā nepārtraukti – divdesmit četras stundas diennaktī rada mūsu dēliņu, un tas ir vissvarīgākais darbs! Papildus tam, ka viņa ir radījusi skaistus bērnus un bijusi ar viņiem visu šo laiku kopā, pirms vairāk nekā gada viņa kopā ar manu māsu izveidoja arī fantastisku modes zīmolu – “Slowise” –, kuru pašlaik attīsta un pilnveido.

– Kas, jūsuprāt, Latvijā varētu veicināt jauno ģimeņu atvērtību bērniem – piemēram, otrajam un trešajam? Cik šajā ziņā palīdzoša ir valsts politika, valsts atbalsts?

Toms un Antra: Mēs vienmēr varam atrast, par ko pasūdzēties, ja runājam par valsti. Vienmēr ir un būs, ko pilnveidot, un vienmēr var vairāk. Un vajag arī, protams. Tomēr, kad piedzima pirmais bērniņš, mēs varējām baudīt to, ka arī valsts mums palīdz – ar atbalstu, ar iespējām, ar laiku. Mēs izgājām no dzemdību nama, un mūsu maksājums bija kā “Woltam” par suši. Iespēja, ka kāds no vecākiem var palikt kopā ar bērniņu gadu vai pusotru, ir brīnišķīga un ļoti, ļoti palīdzoša. Sākumā, kad domājām par to, ka Antra varētu palikt mājās ilgāk par tiem astoņpadsmit mēnešiem un es paliktu vienīgais pelnītājs, bija diezgan biedējoša. Bet šis laiks palīdzēja saprast, ka mēs to varam! 

Jā, esam bijuši pateicīgi par valsts atbalstu. Mums tas palīdzēja. Tomēr jāsaka, ka otrā bērniņa ienākšana sadzīvisko pusi nedaudz “sakrāso”, bet arī tādi brīdinājumi mūs neatturēja no šī ļoti plānotā soļa par trešo bērniņu. Mēs zinām, ka mūsu dzīve vairs nebūs tik harmoniska, iespējams, būs grūti, iespējams, ka ļoti grūti, tomēr mēs esam piedzīvojuši to, ka bērni – tā ir milzīga svētība un laime.

Mums varbūt finansiālā puse līdz šim nav bijusi noteicošākā, lai izšķirtos par bērniņiem, bet ir lietas, ko noteikti var uzlabot. Viena no tām – nesaprotamā birokrātija ar neskaitāmiem iesniegumiem, lai saņemtu pieejamos atbalstus. Man nav saprotams, kāpēc tik ilgi tas nav bijis sakārtots. Mēs pat aizmirsām ar pirmo bērnu kaut ko aizpildīt. Man liekas, ka tai ir jābūt maksimāli automātiskai lietai, jo… nu bērniņa piedzimšanu jau gluži nevar notēlot. 


Otra lieta, kas mums noteikti būs aktuāla, – dzīvesvieta. Ar vienu vai diviem bērniem līdz kaut kādam vecumam var dzīvot ļoti draudzīgi, bet, jo lielāki bērni aug, jo vairāk katram ir vajadzīga sava telpa, īpaši, ja ir gan meitenes, gan zēns. Vecākiem arī vajag savu vietu, kur nolīst. Man šķiet, ka kuplām ģimenēm diezgan apjomīgs atbalsts jēdzīgas dzīvojamās platības īrei vai iegādei būtu palīdzošs, lai apsvērtu ideju par trešo vai ceturto bērniņu. Mums tas nebūtu noteicošs, bet nevarētu teikt, ka nebūtu palīdzošs.

Valdība it kā visu laiku vārdos saka, ka dzimstība ir viena no prioritātēm, bet realitātē, darbos, tas vispār nav jūtams. Kopš ieslēdzās tā sarkanā gaismiņa par to, ka mēnesī piedzimst mazāk nekā tūkstoš bērniņu, vajadzēja uzreiz (lai gan tas jau arī ir daudz, daudz par vēlu) būt tikpat radikāliem soļiem kā valsts atbalstam drošības stiprināšanai. Tur uzreiz spējam atrast līdzekļus, iespējas, spējam mainīt domāšanu, bet patiesībā – kāda jēga no drošības, ja mums nebūs, ko sargāt?

Mūsu tautas izmiršana patiesībā ir lielāks drauds nekā Krievija. Un mēs to sakām, ar visu sirdi apzinoties drošības spēju stiprināšanu. Tomēr mums ir ērti lietas sakārtot īstermiņā, jo to redz uzreiz. Bērnu dzimšana nav īstermiņa lēmums. Tomēr rīcības, lēmumi, atbalsti, iedrošinājums būs redzams tikai pēc daudziem gadiem, kad valdības un partijas būs nomainījušās, bet… tas nav izdevīgi šobrīd, šodien.

Te jānotiek lielākām pārmaiņām. Te ir jānoliek malā savas šī brīža intereses, jānoliek malā egoisms un domāšana par sevi. Radīt bērnus – tā ir lielākā investīcija ģimenēm un Latvijai. Ielikt spēcīgus pamatus mazajos cilvēciņos, kuri veidos šo valsti, šīs tautas vērtības, – tas būs paliekoši uz daudzām paaudzēm, un mūsu lūgšana un patiesa cerība ir, ka ikviens, kurš spēj radīt bērniņus, atradīs cilvēku, ar kuru kopā to darīt, gūs spēku nolikt malā sevi un ļaus sev piedzīvot to brīnumu, ko esam piedzīvojuši mēs. Tas ir kaut kas īpašs!