Dainis Zvirbulis Ādažos: Ticu, ka mani audzēkņi būs olimpiskajās spēlēs ^{Apriņķis.lv}

Ar Daini “Ādažu Novada Vēstis” tikās divreiz – vispirms mēnesi pēc tam, kad viņa audzēkne, Ādažu vidusskolas skolniece Līva Krūmiņa kļuva par Eiropas čempioni šaušanā U-18 vecuma grupā, bet vēlāk paviesojās arī treniņā, lai iepazītos ar apstākļiem, kādos trenējas šaušanas pulciņa dalībnieki. Dainis uzsver, ka principā Līvas sasniegums ir brīnums: “Viņa trenējas tikai gadu un četrus mēnešus. Tā ir fantastika! Tas nav iespējams!”

Par šaušanu un savu darbu ar bērniem viņš stāsta ar lielu aizrautību un entuziasmu. Iespējams, ka kāds tajā var saklausīt augstprātību, taču mēs tajā saklausījām ticību un pārliecību par saviem audzēkņiem un viņu spējām sasniegt izcilus panākumus.

– Jūsu dzimtā puse ir Rīga. Pastāstiet par savu bērnību!

– Mana dzimtene ir Vecmīlgrāvis. Kā mamma teica – tā kā viņa nemācēja iedot kukuli, mēs ar dvīņubrāli līdz skolai dzīvojām pa mājām, bērnudārzā nemaz negājām. Mums nebija vietas bērnudārzā. Lai varētu mūs audzināt, viņa strādāja par mūsu mājas sētnieci. Tajā laikā man varbūt bija kauns, ka mamma ir sētniece, bet to jau mēs saprotam tikai vēlāk, kā un kāpēc vecākiem dzīvē tā ir gājis. Vasaras pavadījām laukos Ludzas pusē, darot darbus un nedarbus. Futbola treneris Ivars Zvirbulis ir mans brālēns.

– Kādi bija jūsu vecāki?

– Sportiski. Mamma ar riteni brauca, tēvs nodarbojās ar boksu. Savukārt mēs, trīs brāļi, devāmies uz mežu slēpot. Man kājas bija X formā, tāpēc es bieži kritu, bet tad mani ātri vien aiz krāgas pacēla, un es turpināju. (Smejas.) Diemžēl, kad mācījos septītajā klasē, māte ar tēvu pašķīrās, tāpēc sekoja pagrūtāks periods – viņai nebija viegli mūs audzināt.

– Līdz ar slēpošanu pakāpeniski parādījās arī biatlons?

– Turpat Vecmīlgrāvī sporta skolā bija biatlons. Vispirms ar biatlonu sāka nodarboties vecākais brālis, un, kā jau tas ģimenē notiek, – ko dara vecākais, to vēlāk arī jaunākie brāļi un māsas. Otrajā klasē mēs ar dvīņubrāli arī sākām iet biatlonā. Paralēli gājām arī dažādos pulciņos – mūzikas skolā, korī, zīmēšanā. Skolotājas mammai jau no pirmās klases aģitēja; viena teica, ka esmu vijolnieks, otra, ka es spēlēšot klavieres. Skolā vajadzēja nodibināt orķestri, tāpēc mūs ar dvīņubrāli iefīrēja pie taures pūtējiem. Vēlāk pateicu: “Kāda taure? Es gribu kaut ko mazāku spēlēt – klarneti.” Divus gadus arī nospēlēju, taču tad sākās biatlons, un to vairs nevarēja apvienot. Pēc skolas gan sapratu, ka mans aicinājums ir mēbeles, – kļuvu par mēbeļu tehnologu. Varēju, protams, turpināt trenēties, strādāt milicijā vai ugunsdzēsējos.

– Ģitārspēli apguvāt vēlāk?

– Tajos laikos ģitārspēle mūzikas skolā nebija populāra. Ja būtu ģitāra, varbūt ilgāku laiku būtu mūzikas skolā pamācījies. Ģitārspēli iemācījos, kad uz ilgāku laiku veselības problēmu dēļ nonācu slimnīcā. Dzīves gaitā pašmācības ceļā apguvu arī gleznošanu. Zīmēt man padevās jau bērnībā, bija doma arī par mākslas skolu.

– Kā nonācāt līdz šaušanas sportam?

– Pateicoties biatlonam, šaušana man ir pazīstama jau kopš bērnības. Biatlonā pavadīju divdesmit gadus. Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Man bija lielas veselības problēmas, arī lauzts mugurkauls. Sportā pakāpeniski atgriezos ap 2011. gadu. Cēsīs iepazinos ar cilvēku, vārdā Aigars Āboliņš, kuram bija pneimatiskā pistole. Citi darbā taisīja kafijas pauzes, bet viņš gāja pašaut. Palūdzu viņam, lai iedod pamēģināt arī man. Un man sanāca!

Vēlāk uz kādām sacensībām Rīgā bija atbraukuši paraolimpieši no Lietuvas. Vārds pa vārdam, un viņi teica: tev vajag to darīt! 2013. gadā tad arī sāku. Mugurkaula problēmu dēļ es to darīju sēdus. Viendien piezvanīju Latvijas Šaušanas federācijas ģenerālsekretāram Valērijam Vaskim, un viņš teica: “Brauc šurp.” Vēl padomāju: sen tādus labus cilvēkus neesmu saticis. Tur netālu ir šautuve, kur padomju laikā trenējās sporta skolas bērni, bet tagad to ir pārņēmuši zemessargi.

– Kādu laiku nodarbojāties ar šaušanu pats. Kurā brīdī kļuvāt par treneri?

– Vēlāk jau manis pieminētajā šautuvē sāka trenēties nedzirdīgie. Arī kāda meitene, kuru es sāku pieskatīt – trenēt. Parādījās arī veterāni, kuri gribēja pašaut. Sāku ar viņiem darboties. Trenera sertifikātu nokārtoju 2016. gadā. Ideālajā variantā par šaušanas treneri kļūst, ja jau kopš bērnības esi to darījis un vēlāk turpini. Man sanāca citādāk – šaušana man bija saprotama kopš biatlona laikiem, lai arī pistole tur ir pavisam cita. Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzdod ļoti daudz jautājumu. Man paveicās būt vienā laikā un telpā ar labiem šāvējiem, kurus es arī sīki iztaujāju. Nedzirdīgo olimpiādē gāju klāt vācu treneriem, jautāju. Neesmu no lepnajiem latviešiem, kādi mums ir biatlonā, kas uzskata, ka visu zina. Nezina neko! Es viņus arī nedaudz patrenēju vienu gadu.

– Tas, ka bijāt šāvis jau biatlonā, vēlāk daudz palīdzēja šaušanas sportā?

– Protams. Lai gan šautenes ir atšķirīgas, daudz kas pašā šaušanā ir kopējs. Turklāt es daudz mācos un interesējos. 2016. gadā, kad Latvijas Biatlona federācijas ģenerālsekretārs bija Gundars Upenieks, klauvēju pie viņa durvīm. Teicu: “Mani sauc Dainis Zvirbulis. No bijušajiem un esošajiem biatlonistiem esmu šāvis vislabāk. Ļaujiet man patrenēt Andreju Rastorgujevu.” Kontakts mums īsti neizveidojās; tur vēl bija viņa brālis, kurš pasmējās par mani. Tomēr 2018. gadā man sarunāja tikšanos ar Rastorgujevu. Kādas četras stundas ar viņu norunājām – kas ir labi, kas slikti, kā vajag un kā nevajag darīt. Tolaik viņam bija pilnīgi ačgārna tehnika. Pēc tām diskvalifikācijām [no 2021. gada 11. marta līdz 2022. gada 11. septembrim Andrejs Rastorgujevs bija diskvalificēts par antidopinga noteikumu pārkāpumiem, – J.P.], kad viņš sāka darīt, kā viņam ieteicu, tā lieta aizgāja.

– Kāda bija jūsu sadarbība ar biatlonistiem? Vai ar viņiem ir viegli sastrādāties?

– Ļoti grūti. 2021. gadā man bija noslēgts līgums no aprīļa līdz oktobra beigām. Divkārtējais pasaules čempionāta bronzas medaļnieks Ilmārs Bricis man teica: “Ja es justu, ka tu nezini, tad es vispār ar tevi nerunātu.” Biju ar biatlonistiem jau strādājis 2020. gadā, bet jutu, ka viņi mani neuztver nopietni. Jo vairāk vingrinājumu šāvējs veic, jo labāk. Viņi man šāva ar aizvērtām acīm pa dzelteniem mērķiem un tā tālāk. Nedēļā katru dienu cits vingrinājums. Teicu, ka ikviens no viņiem kļūs labāks šāvējs. Paskatieties – Baiba Bendika patiešām sāka šaut labāk. Treneri jau lielīja, ka būs trijniekā Pasaules kausā, bet, beidzoties sadarbībai, realitātē viņa bija Latvijas izlases trijniekā no beigām. (Smejas.)

Viņi diemžēl negrib mainīt tehniku. Bendika mani sezonas beigās vilka uz zoba sociālajos tīklos: nešaujam pa krāsainiem mērķiem, bet apgūstam norvēģu gudrības. Esmu centīgs, nepaslinkoju un izpētīju, ka Latvijas biatlonisti pasaulē šauj vissliktāk. Izskaitīju un iesniedzu Bricim, ka Bendikai ir astoņpadsmit kļūdas šaušanas tehnikā. Nevis divas vai trīs, bet astoņpadsmit!

– Kad sapratāt, ka šaušanai vajadzētu būt arī Ādažos?

– Kad 2014. gadā Lauris Strautmanis, Emīls Vasermanis un Kristaps Smilga izcīnīja uzvaru pasaules čempionātā junioru konkurencē, viņi apsteidza Ķīnas un Dienvidkorejas komandas. Tas jau ir kaut kas! Ticēju, ka tas ir iespējams arī pie mums Ādažos. Teicu, ka būs mums gan Eiropas, gan pasaules čempioni. Man atbildēja, ka diemžēl nav vietas, kur to darīt. Varbūt līdz galam toreiz man nenoticēja, domāja, ka es kā politiķis – tikai lielos. Pēc pandēmijas aizgāju uz Ādažu vidusskolu pie Česlava Batņas [bijušais Ādažu vidusskolas direktors, tagad politiķis, – J.P.] ar domu – eju pēdējo reizi. Viņš teica: “Rekur tev telpa, darbojies!” Tai telpai es desmit gadus garām staigāju, un man teica, ka nav vietas! (Smejas.)

– Un kopš tā brīža jūs sākāt strādāt ar jaunajiem ādažniekiem?

– Pulciņš sāka darboties 2022. gadā, bet sākumā man teica, ka pašam nāksies ieguldīt līdzekļus, citādi nekas nesanāks. Tā gada aprīlī biju uz nedzirdīgo olimpiskajām spēlēm, kur mana audzēkne izcīnīja divas piektās vietas. Man kā trenerim valdība arī piešķīra prēmiju – 10 200 eiro. Šos līdzekļus tad arī ieguldīju pulciņa attīstībā Ādažos. Teikšu godīgi: es labāk neaizbraukšu uz kādu kūrortu iegūt dabisko D vitamīnu, bet došu iespēju kādam bērnam un nopirkšu viņam pistoli.

– Cik maksā pistole?

– Ir dažādas cenas, bet vidēji tie ir 3000 eiro. Uzņēmējs Jānis Sauka ir malacis, viņš saviem dēliem nopirka pistoles. Šogad arī pašvaldība piešķīra finansējumu, būs vēl viena pistole. Varbūt pēc Līvas Krūmiņas panākuma lielāka interese būs arī no vietējiem biznesmeņiem atbalstīt šo sporta veidu. Ideāli būtu, ja katram bērnam būtu sava pistole, bet man ar vienu pistoli šauj četri bērni.

– Kā mainītos šaušanas sporta attīstība Ādažos, ja šaušana būtu sporta skolā, kā tas ir citviet Latvijā?

– Būtu labāk. Man jau tagad ir interešu pulciņš, “tējas dzeršana”. Ir audzēkņi, kas atnāk reizi nedēļā vai divās. Es viņam nevaru pateikt, ka ir jānāk katru dienu, vai to, ka sporta skolai viņš neder. Mums vajag šautuvi, kur var šaut ar mazkalibra šauteni, jo olimpiskais vingrinājums ir tieši ar mazkalibra šauteni. Un Līvai lielāki panākumi varētu būt ar mazkalibra pistoli! Kāpēc? Jo, otro reizi dzīvē to vispār turot rokās, viņa trijās sekundēs sašāva maksimumu – simts punktus! Pēc vienām no sacensībām pagājušajā pavasarī redzu, ka viņa raud. Izrādās, ne jau tāpēc, ka rezultāts slikts, bet tāpēc, ka nav, kur trenēties. “Jūs, trener, mani mokāt,” viņa saka. Tam bērnam ir raksturs! Bet viņa nesaprata manu domu, ka aizbraukt uz sacensībām – tā būtībā mums ir iespēja vienlaikus arī patrenēties.

– Kur Latvijā šobrīd ir šaušanas sporta centri?

– Vislabākās šautuves ir Tukumā, Dobelē, Aizputē un Daugavpilī. Šajās pilsētās šaušana ir sporta skolas programmā. Rīgā un Ādažos ir pulciņi. Visbēdīgāk ir mums, toties mēs esam vislabākie!

– Jūsu treniņi notiek diezgan pieticīgos apstākļos. Vai tos vispār var salīdzināt ar jau nosauktajiem šaušanas centriem?

– Beidziet! Mūsu apstākļus jūs redzat, savukārt Tukumam ir pasaules līmenis, un viņi vēl saka, ka vajadzētu kaut ko uzlabot! Viņiem ir elektronika, monitori, viss nepieciešamais.

– Jūs kā treneris uzreiz pamanāt talantu? Vai redzat, kurš no audzēkņiem var sasniegt izcilus rezultātus?

– Protams! Kad Līva bija trenējusies tikai pusgadu, es jau iebildu, kāpēc viņu neņem uz pasaules čempionātu, vai tad neredz, kas viņai ir pa spēkam? Ar latviešu treneriem ir tā, ka viņi bīda savējos. Re, arī Laura Ikauniece teica, ka igauņu treneri cits citam palīdz, bet latvieši ne. (Smaida.) Bez Līvas Krūmiņas man ir arī tādas audzēknes kā Madara Vaivade un Rēzija Upeniece. Viņas jau no pirmās dienas klausa, un viņām viss arī sanāk. Citiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai saprastu, kas jādara, kā jāšauj, bet ir bērni, kas jau no pirmās dienas visu dara pareizi.

Ar Līvu bija tā: es viņai visu iemācīju, un pēc tam man acis atpūtās, uz viņu skatoties. Līva ir ļoti centīga meitene – arī mācībās viņa ir izcilniece. Pēc Eiropas čempionāta bērni jau paši prasa: vai Līva būs treniņā?

– Viņu priekšā ir Eiropas čempione, kas rezultātu sasniegusi pie jums. Tas ir piemērs, kuram līdzināties.

– Tieši tā! Es jau bērniem saku, lai paskatās, kā viņa to dara. Viņai ir ļoti laba šaušanas tehnika. Nenoliegšu, ka sporta skolās šaušanas apstākļi ir labāki. Jums vajadzētu redzēt, kādos apstākļos mēs to darām! Neskatoties uz to, bērni ir labi un sasniedz rezultātus. Esmu federācijai jautājis, kāpēc mani audzēkņi netiek ņemti uz sacensībām, jo tā vai citādāk nākotnē Latvijas izlase būs pārsvarā no ādažniekiem. Un tas jau viņiem nepatīk. (Smejas.)

– Cik audzēkņu jums šobrīd ir?

– Aptuveni divdesmit. Un mēs trenējamies arī brīvlaikā, jo citādāk nevar, sasniedzot augstu līmeni, un, neskatoties uz to, ka šaušana mums ir tikai interešu izglītības pulciņš, trenēsimies arī vasarā.

– Cik no jūsu audzēkņiem piedalās sacensībās?

– Starptautiskā līmenī – tikai Līva un pirmo gadu. Latvijas mērogā startē aptuveni desmit audzēkņu. Domāju, ka nākamgad starptautiskās sacensībās piedalīsies ne tikai Līva. Ir foršas meitenes, labs ir arī Jāņa Saukas dēls Kārlis. Talanti mums ir. Par Līvu man pat nav šaubu – viņa būs Losandželosas olimpiskajās spēlēs [tās norisināsies 2028. gadā, – J.P.], jautājums tikai, kuru vietu izcīnīs. Viņā ir uzvarētājas gars!

– Šaušanā sacensību laikā pulss var uzkāpt pat līdz 150–180 sitieniem minūtē. Kā sacensībās tikt galā ar satraukumu?

– Ir visādas gudrības. Primāri ir jātiek galā ar elpošanu. Pieļauju, ka aziāti to koriģē ar meditācijas palīdzību. Pasaules čempionātā pamanīju, ka ķīniešu sportista treneri visu laiku šķirsa kladi viņam aiz muguras, bet kladē – sazīmēti hieroglifi. Kāpēc? Nezinu! Pati vienkāršākā lieta ir domāt par tehniku – šaušanas brīdī apstrādā katru šāvienu un runā ar sevi. Sacensību laikā domāt par rezultātu nedrīkst – ja esi izšāvis, viss, koncentrējies uz nākamo šāvienu. Esmu trenējis biatlonistus. Vieni saka: iebraucot šautuvē, man ir uztraukums. Es savulaik šautuvē iebraucu, lai atpūstos, nedomājot par to, kā sašaušu.

– Jūs Līvai nebijāt līdzi uz Eiropas čempionātu Tallinā. Ko treneris var palīdzēt sacensību laikā, esot klātienē?

– Kaut vai koriģēt tās pašas tehniskās nianses un kļūdas. Var arī pirms sacensībām parunāt par pavisam citām lietām, nevis šaušanu. Novērst uzmanību no sacensībām. Piemēram, sacensībās Līva pirmos šāvienus aizšauj garām un uztaisa grimasi. Es viņai saku: “Smaidi. Ignorē tos šāvienus. Smaids noņem stresu. Domā par tehniku, elpo. Runā ar sevi.”

Kas attiecas uz trenera klātbūtni sacensībās… Latvijas izlasei ir treneri, kas ir atbildīgi par visiem tās dalībniekiem, bet katrs sportists vienmēr gribēs, lai blakus ir viņa treneris. Ar savu treneri tu vienmēr vari parunāties, viņš tevi zina vislabāk. Man arī patīk, ka Līva man var pretī parunāt.

– Jums patīk, ja audzēkņi iebilst, nav vienās domās ar jums?

– Jā, bet tie, kam sanāk, kam ir labi rezultāti. Tas ir arī sportista raksturs. Neesmu bargs. Esmu draudzīgā tipa treneris. Ja visvarenais man devis tādu talantu, tad vajag to izmantot, atstāt kaut ko pēc sevis šaisaulē.

– Vai Līvas panākums Eiropas čempionātā ir arī lielākais sasniegums jūsu trenera karjerā?

– Protams. Es jau pēc divu nedēļu treniņiem gribēju ar viņu braukt uz sacensībām. Saku Līvai: “Jābrauc uz sacensībām!” Viņa man atbild, ka nevar – esot ieskaite. Zvanu mammai: “Jūsu meitai ir talants.” Beigās uz treniņu atnāca tēvs – armijas instruktors. Rādu viņam: “Redzat, kā jūsu meita šauj, salīdzinājumā ar citiem?” Viņš pateica: “Meit, kamēr tu nesašausi pasaules rekordu, tu šo sporta veidu nebeigsi.” (Smejas.) Iedevu tēvam izšaut – viņam arī sanāk. Viņam arī būtu jāšauj.

– Ko jūs kā treneris tuvāko piecu gadu laikā gribētu sasniegt?

– Būtu jau forši, ja Līva un Amanda [Rukmane, – J.P.] aizbrauktu uz Losandželosas olimpiskajām spēlēm un aizvestu arī Daiņonkuli ekskursijā. Pats galvenais, ka meitenēm sanāk. Protams, arī viņām ir uztraukums, bet viņas ar to veiksmīgi tiek galā. Ne visiem tas izdodas.